Svētā Pareizticība Latvijā


Pareizticība Latvijā ir vēsturiska kristīgā konfesija, kura iegājusi tautas dzīvē brīvā ticības sludināšanas ceļā. Jau no vissenākiem laikiem pareizticības gaisma bija sākusi spīdēt Latgalē. Daudzi Latgales valdnieki un dižciltīgie ļaudis bija pareizticīgie.

Pareizticīgās baznīcas bija uzceltas Jersikā un Koknesē. Dievkalpojumus noturēja ne tikai krievu garīdznieki, bet arī latviešu priesteri. Kristietību bija pieņēmuši Jersikas valdnieks Visvaldis, Tālivaldis ar saviem bēmiem Tālavā un Kokneses valdnieks Vetseke. Pareizticība bija nākusi no Krievijas - no Polockas, kur bija tuvākā bīskapa katedra. Tās misionāri bija sludinājuši Kristus vārdus senajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Latvijā bija radusies situācija, līdzīga tai, kāda bija Krievijā 988. gadā: pareizticību bija pieņēmuši daži zemes valdnieki un, viņu atbalstīta, tā varēja sākt strauji izplatīties starp senās Latvijas ciltīm. Par to, ka pareizticība bija sākusi izplatīties jau tajos senajos laikos, liecina arī vārdi: svēts, svētais, svētki, baznīca, grāmata, gavēnis, krusts, klanīties, lepoties un citi, kurus bija atnesuši pareizticības misionāri no Polockas.

Bet bija sācies vāciešu jūgs, kas nesa arī ticības spaidus.

Bija izdarīts viss, lai iznīcinātu pareizticību. Gandrīz visas pareizticīgās draudzes bija izpostītas, palikušas tikai dažas baznīcas Rīgā un dažās citās vietās. Tās bija palikušas, pateicoties tirdzniecības līgumiem. Tās bija saliņas, no kurām vienmēr spīdēja pareizticības gaisma. Šīs draudzes bija Polockas arhibīskapu aizgādībā. XIV gadsimtā no Rīgas maģistrāta grāmatas zināms, ka Rīgā bija pareizticīgā Sv. Nikolaja baznīca un konvents Aldaru ielas rajonā. Ziemeļu karš neatnesa latviešiem atbrīvošanu no vāciešu jūga - vācu muižnieku privilēģijas netika aizskartas.

Bet pareizticīgās draudzes sāka vairoties, un 1836. gada 14. septembrī tika nodibināts Pleskavas eparhijas Rīgas vikariāts.

Pirmais Rīgas pareizticīgo bīskaps Irinarhs bija ne tikai ievērojams teologs, enerģisks un erudīts, bet arī sirsnīgs cilvēks, kurš centās palīdzēt apbēdinātajiem. Viņš uzcēla daudzas baznīcas par līdzekļiem, kurus izdalīja Sv. Sinode no Pēterburgas. Šīs baznīcas pastāv vēl šodien.

1841. gadā zemnieki, kuru stāvokli bija pasliktinājusi neraža, meklēja aizstāvniecību pie vietējās valsts pārstāvjiem, bet tikai arhibīskaps Irinarhs, pie kura arī atnāca latviešu zemnieki, tos saprata un nosūtīja viņu prasības uz Sv. Sinodi. Vietējie vāciešu varasvīri izolēja arhibīskapu no tautas un galu galā panāca, lai viņš tiktu nomainīts.

Pāriet pareizticībā bija ļoti grūti, jo muižnieki piekopa principu - kam pieder zeme, tā ticībai jābūt.

Nākamais bīskaps Filarets arī darīja visu, lai aizstāvētu apspiestās tautas pamattiesības. Tieši viņa valdīšanas laikā sākās latviešu masveida pāriešana pareizticībā. Pārgāja pareizticībā ne tādēļ, ka deva zemi - zemes nebija, tā visa bija lielo baronu rokās. Nav patiesība, ka cilvēki saņēma zemi vai kādas priekšrocības: tieši otrādi - viņus pazemoja un vajāja vācu muižnieki.

Bīskaps Filarets bija pasludinājis vissenāko pareizticības principu, ka “jaunpievienoto garīgo vadību jānodod to priesteru un skolotāju rokās, kas cēlušies no pašu latviešu vidus.”

Tikko pareizticība sāka plašāk izplatīties latviešu vidū, Pleskavas Garīgajā seminārā sāka mācīt latviešu valodu, lai nākamie svētkalpotāji varētu sludināt tautai Kristus mācību viņas valodā. Tas notika 1843. gadā, bet jau 1847. gadā Rīgā tika atvērta “Latviešu garīgā skola”. Tai pašā gadā sākās baznīcas grāmatu tulkošana latviešu valodā. Un jau 1848. gadā bija 33 pareizticīgo latviešu draudzes.

Šī latviešu tieksme uz pareizticību nav nekas cits kā pirmās atmodas pazīmes tautas dzīvē. Šo tieksmi uz garīgo brīvību un atmodu atbalstīja Pareizticīgā Baznīca, dodot tautai iespēju kaut vai garīgi brīvi uzelpot.

Vācu muižnieki un to sulaiņi izdomāja daudz melu, bet, kad sāka sludināt pareizticību, cēla baznīcas un skolas, kur pasniedza latviešu valodā. Pareizticīgo draudžu skolās mācījās ne tikai pareizticīgie, bet dažviet luterāņu tur bija pat vairāk par pareizticīgajiem, un tas palīdzēja pareizticīgajiem un luterāņiem mierīgi sadzīvot. Kaut krievu valoda bija obligāta, tas deva iespēju mācīties augstskolās Krievijā, un latviešu inteliģence Pēterburgā guva augstāko izglītību (A.Daugulis, J.Baumanis, K.Hūns, J.Feders, J.Rozentāls, Ā.Alksnis, V.Purvītis, J.Valters - tā tika likti pamati latviešu profesionālās tēlotājas mākslas un arhitektūras izveidošanā). Pat avīze iznāca Pēterburgā - “Pēterburgas Avīzēm” bija liela loma latviešu atmodas procesā. Garīgajā seminārā bija stipendijas latviešu zemnieku bērniem, bet krievu zemnieku bērniem tās nebija paredzētas.

Pareizticīgie bīskapi cīnījās ar vietējiem vāciešiem par tiesībām iespiest žurnālus latviešu valodā.

Sinode ziedoja lielas summas baznīcu un garīgo skolu celtniecībai (3 245 196 rubļi XIX. gadsimta otrajā pusē). Bija arī lieli privātpersonu ziedojumi no Krievijas. Tas nebija mēģinājums uzspiest tautai svešus uzskatus un tradīcijas - tā bija nesavtīga palīdzība latviešiem veidot vietējo Baznīcu.

Nepieciešams minēt arī bīskapu Arsēniju (Brjancevu), kura laikā uzcelts visvairāk baznīcu (Rīgā, Koknesē, Daugavpils rajonā, Alūksnē, Krapē, Ainažos, Kosā, Nītaurē, Mārcienā, Jāņukalnā, Bērzaunē, Bučauskā, Lideros un citur). Visas baznīcas celtas no akmens. Izņemot Kokneses baznīcu, ko appludināja Pļaviņu HES, kā arī Lideru, Bērzaunes, Mārcienas dievnamus, kuri stāv bez jumtiem - kā ateistu laikmeta piemiņa, pārējās baznīcas var redzēt vēl šodien.

Kad sabruka Krievijas impērija, un Latvija ieguva suverenitāti, Maskavas Patriarhs Tihons ar savu lēmumu nr. 1026 pasludināja patstāvīgas Latvijas Pareizticīgās Baznīcas izveidošanu, saglabājot kanonisko saikni ar Māti - Baznīcu. Arhibīskaps Jānis (Pommers) panāca stabilu pareizticības stāvokli Latvijā un daudz darīja pareizticības izplatīšanā latviešu vidū.

Tai laikā Latvijas valdība no sava budžeta palīdzēja Pareizticīgajai Baznīcai, dodot izpostītajām baznīcām būvmateriālus, mežu. Taču šai laikā Padomju Savienībā lielinieku valdība atklāti pasludināja Baznīcas pilnīgas iznīcināšanas kursu: tika slēgti dievnami, klosteri, garīgās skolas, garīdzniecība tika apšauta. Desmitiem, simtiem tūkstošu bīskapu un priesteru atradās koncentrācijas nometnēs. Fiziski bija iznīcināti 25 000 garīdznieku. Dzīvi palikušie garīdznieki un pareizticīgā tauta neticami smagos apstākļos sargāja, glabāja, mīlēja svēto Pareizticību, lai nodotu to mums. Svētā Pareizticība, kurai mēs piederam, nopelnīta ar daudzu tūkstošu mocekļu asinīm. Tāpēc šī ticība mums ir dārga un svēta, un tā mums jāglabā.

Pēc svētā Patriarha Tihona nāves valdība neatļāva ievēlēt jaunu Patriarhu. Brīvībā bija palikuši tikai četri bīskapi. No viņiem metropolīts Sergejs bija Patriarha svētā sēdekļa sargātājs. Maskavā bija palikuši tikai trīs dievnami uz 4 miljoniem iedzīvotāju. No vairāk kā 12 000 dievnamu, kuri bija pirms revolūcijas, bija palikuši tikai 100 darbojošies dievnami. Jaunus bīskapus iesvētīt bija aizliegts, un komunistu valdība cerēja, ka šie četri bīskapi paši nomirs un vairs nebūs neviena, kam iesvētīt priesterus, ar laiku izmirs priesteri, un Baznīca nomirs: tā domāja šīs pasaules varenie. Taču cilvēks domā, bet Dievs dara. 17 gadus Baznīca bija bez Patriarha, tikai, kad sākās Pasaules karš, tika atļautas Patriarha vēlēšanas.

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas garīgā un kanoniskā saikne ar Māti - Baznīcu tajos drausmīgajos laikos kļuva ne tikai apgrūtināta, bet arī praktiski neiespējama. Iespējams, tādēļ pēc arhibīskapa Jāņa (Pommera) nogalināšanas Latvijas Pareizticīgā Baznīca pārgāja Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijā: tas bija piespiedu lēmums un uz laiku. Tolaik Stambulā, bijušajā Konstantinopolē, dzīvoja ap 200 000 pareizticīgo, bet šodien palikuši tikai 1,5 tūkstoši pareizticīgo, jo tagad ne tikai grieķi dodas uz Grieķiju, Rietumeiropu un Austrāliju, bet arī turki paši pamet Stambulu. Diemžēl tā faktiski ir mirstoša Patriarhija, kas citiem neko nevar dot ne garīgā, ne materiālā ziņā. Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijā Latvijas Baznīca pabija četrarpus gadus. Šai laikā Konstantinopoles Patriarhāts ne akmeni neielika nevienā baznīcas ēkā, neieguldīja nekādus līdzekļus, nepalīdzēja ne izglītības, ne literatūras, nevienā citā jomā.

Pēc 1940. gada okupācijas Latvijas Pareizticīgā Baznīca atgriezās Maskavas Patriarhātā, bet kā Rīgas eparhija.

Pēc Otrā Pasaules kara Rīgas eparhijai kā vienai no trūcīgākajām Svētīgais Patriarhs Aleksijs I, kas tika ievēlēts 1944. gadā, iedalīja ievērojamu summu naudas, lai atjaunotu Latvijas dievnamus, remontētu klosteri, līdzekļi bija domāti arī latviešu Debesbraukšanas baznīcas pilnīgam ārējam remontam un apkurei, Kristus Dzimšanas katedrālei un citām baznīcām. Materiālā palīdzība Rīgas eparhijai tika sniegta ne reizi vien. Hruščova laikos sākās Baznīcas vajāšanas. Tika slēgta Kristus Dzimšanas katedrāle Rīgā, iznīcināta Rīgas Dievmātes “Visu sērojošo prieks” baznīca, uzspridzināta katedrāle Daugavpilī, slēgta Dievmātes Aizmigšanas baznīca, tika iznīcināta Sv. Nikolaja baznīca Rēzeknē, slēgta Simeona un Annas katedrāle Jelgavā, baznīca Krāslavā un ap 30 dievnamu provincē. Tika dots liels trieciens Pareizticīgajai Baznīcai, daudzi priesteri tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm, t.i., Baznīca tika pilnīgi represēta.

1978. gadā Konstantinopoles Patriarhs Dimitrijs oficiāli apstiprināja, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca pēc sava iekšēja satura un tradīcijām, saviem svētkiem atbilst tai Baznīcai, kura izveidojās senajā Krievzemē, un tāpēc Latvijas Baznīcai jābūt garīgai un kanoniskai saiknei ar Māti - Baznīcu; apstiprināja, balstoties uz Konstantinopoles konciliem (1590. un 1593. gadā), kuri nolēma, ka Konstantinopoles Patriarhāts nekad ne juridiski, ne kanoniski nevar pretendēt uz zemēm, kas atrodas uz ziemeļiem no Konstantinopoles (hiperborejas zemēm), kurās baznīcas izveidojuši misionāri no senās Krievzemes.

Kad bija atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, Latvijas Pareizticīgā Baznīca atguva savu patstāvību. Savulaik to Patriarhs Tihons pasludināja ar savu lēmumu, bet tagad Svētīgākais Maskavas un visas Krievijas Patriarhs Aleksijs II ne tikai to apliecināja, bet arī deva autonomiju un to apstiprināja ar savu Tomosu, un tagad vairs neviens to nevarēs atcelt, jo Tomoss ir neatņemams. Šis Tomoss tika pieņemts 1992. gada decembrī, kad notika Vislatvijas Koncils, kurā tika pasludināta autonomā Latvijas PareizticīgāBaznīca, kura ir neatkarīga visās savas dzīves sfērās - gan politiskā, gan sabiedriskā, gan ekonomiskā, gan izglītības. Saglabājas tikai garīgā un kanoniskā saikne ar Māti – Baznīcu. Tika pieņemti Statūti, kuri atbilst 1936. gada Statūtiem. Koncilā tika izvirzīts un apstiprināts bīskaps Aleksandrs kā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Virsgans un ievēlēta Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinode.

Vajāšanas periods nodarīja milzīgu postu visās Baznīcas dzīves sfērās. Kā gadsimtu atpakaļ, mums bija vajadzīga ne tikai materiāla palīdzība: tukšā vietā, bez pasniedzēju kadriem, mācību programmām un mācību līdzekļiem savu darbību atsāka Garīgais seminārs, bija pilnīgi izjaukta draudžu dzīve, ar lielām grūtībām atjaunojās svētdienas skolas.

Palīdzību Latvijas Pareizticīgās Baznīcas atjaunošanā sniedz Maskavas Patriarhāts, kur norit spēcīga Pareizticīgās Baznīcas atdzimšana un ar kuru mums ir garīgā un kanoniskā saikne. Bez šīs palīdzības nevarētu darboties Rīgas Garīgais seminārs: mēs saņēmām ne tikai grāmatas, bet arī lekciju kursu konspektus.

Mūsu garīdznieki var mācīties patriarhāta garīgajos semināros un akadēmijās, nemaksājot par apmācību (šāda apmaksa obligāta visām Krievijas eparhijām).

Patriarhāts nesavtīgi palīdz atjaunoties Latvijas Pareizticīgai Baznīcai. To ir grūti izprast mūsdienās, kad visi ir pieraduši saņemt peļņu, atlīdzību vai kādus labumus. Tāda palīdzība ir iespējama tikai īstenu kristiešu vidū.

Mūsu Baznīca ir neatkarīga visās baznīcas - administratīvās, baznīcas - saimnieciskās, baznīcas - izglītības un baznīcas - civilās lietās. Tā nolēma Patriarhs Tihons un to apstiprināja Patriarhs Aleksijs II. Šis formulējums aptver visas baznīcas dzīves sfēras, kas ir saistītas ar Tās eksistenci neatkarīgā valstī, un izslēdz jebkādu spiediena iespēju no ārzemēm. To apliecina arī tas, ka arhibīskaps Jānis (Pommers) varēja būt Saeimas deputāts un asi uzstāties pret komunistiem.

Pašlaik Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir sākusi savas dzīves atjaunošanas ceļu: darbojas Garīgais seminārs, notiek nodarbības ticības mācības skolotāju apmācībai, paplašinās svētdienas skolu skaits, tiek remontēti un atsākuši savu kalpošanas darbību agrāk slēgtie dievnami.

Latvijā ir divi klosteri – Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris ar filiāli Jelgavas rajonā Valgundē un Jēkabpils Svētā Gara vīriešu klosteris, darbojas biedrības "Ņiva duhovnaja", "Jāņa Pommera brālība" un nesen nodibinātā biedrība „Rodņik”, kura nodarbojas ar bērnu un jauniešu garīgo audzināšanu. Atjaunota komisija, kas nodarbojas ar grāmatu tulkošanu latviešu valodā.

Priekšā liels un grūts darbs, jo trūkst garīdznieku, jo daudzi dievnami vēl stāv bez pajumtes, bez logiem, un ticīgie ļaudis gaida to atjaunotni, un, atjaunojot dievnamus, mēs glābsim dvēseles, taču mūsu izdevumi daudzkārt pārsniedz mūsu ienākumus un mūsu iespējas. Ar Dieva palīdzību Latvijas Pareizticīgā Baznīca arī turpmāk attīstīsies un pieņemsies spēkā, nesot ļaudīm Pareizās Ticības gaismu, apvienojot tos un konsolidējot sabiedrību.

Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas Pareizticīgā Baznīca ieņēmusi pienācīgu vietu neatkarīgās Latvijas tradicionālo konfesiju vidū. Šajā laika posmā atsācis darboties Rīgas Garīgais seminārs, kura darbība bija aizliegta vairāk kā pusgadsimtu. Garīgajā Seminārā darbojas katehizātoru un Ticības mācības pasniedzēju kursi. Regulāri tiek izdota avīze «Vinogradnaja loza» krievu un latviešu valodā.Ar Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra svētību izveidotas un darbojas divas interneta mājas lapas, kur uzzināma jaunākā informācija par notikumiem Baznīcas dzīvē un atrodamas atbildes uz daudziem interesējušiem jautājumiem. Baznīcai ir nozīmīga loma sabiedriskajā dzīvē. Atjaunojas Rīgas Kristus Dzimšanas katedrāle, Simeona un Annas katedrāle Jelgavā, sv. Nikolaja katedrāle Liepājā. Pilnīgi atjaunotas latviešu draudžu baznīcas Ainažos un Kolkā. Iekārtoti dievnami Sedā un Valkā. Uzcelti dievnami Ogrē un Salaspilī. Atjaunots Svētā Gara klosteris Jēkabpilī.

Tas viss un daudz kas cits kļuva iespējams, pateicoties Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra darbībai.

Trešajā tūkstošgadē Visaugstisvētītajam Metropolītam Aleksandram priekšā grūts darbs nostiprināt pareizticību un tikumību, atjaunot baznīcas.

Pareizticīgā Baznīca nes ļaudīm mieru, saticību, žēlsirdību un cerības. Mūsu Latvijas Valsts laicīgajai sabiedrībai Latvijas Pareizticīgā Baznīca nes mieru, saticību un integrāciju.

 

http://pareizticiba.lv

 

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS