Svēto godināšana Pareizticīgās Baznīcas tradīcijā

Svēto godināšana ir neatņemama pareizticīgā garīguma sastāvdaļa un reliģiskās pieredzes veidotāja. Zinot, ka latviešu valodā praktiski nav sastopama informācija par šo jautājumu, šī raks­ta ietvaros norādīšu uz būtiskākajiem svēto godināšanas aspektiem, cerot, ka lasītājā tie izraisīs interesi un vēlmi meklēt tālāk.

Svētuma jēdziens Vecajā un Jaunajā Derībā

Aplūkojot Svētos Rakstus, ir redzams, ka svētums ir viens no fundamentālākajiem kristīgās ticības jēdzieniem. Vārds «svētums» Vecajā Derībā ir saistīts ar semitisko sakni «kodeš» (ebreju valodā - kdsh - svētums.) Tas nozīmē - «nodalīt», «nogriezt», kas visticamāk satur ideju par norobe­žošanās no pasaulīgā.[1]Visbiežāk «kodeš» Vecajā Derībā tiek lietots saistībā ar pašu Dievu, Viņa Vārdu vai personībām un lietām, kas ir saistītas ar Viņu - izredzēto tautu, priesteriem, pravie­šiem, zemi, altāri, templi un laiku (sabats, jubilejas gadi, svētki u.c). Jau Vecajā Derībā Dievs ir apliecinājis Sevi kā pilnībā svētu un atklājis savu svētumu, lai arī cilvēks varētu to iepazīt un sekot Viņa baušļiem. «Topiet svēti, tāpēc, ka Es, Tas, Kungs, jūsu Dievs esmu svēts» (Lev.l9:2). Tomēr Vecās Derības laikā starp cilvēku un Dieva svētumu pastāv nepārejama plaisa. Varētu pat teikt, ka Vecā Derība atspoguļo pakāpenisku pedagoģisku darbību, kurā Dievs nodala izredzēto tautu no pagāniem, lai tieši izredzētās tautas vidū kad «laiks būs piepildīts» (Mk. 1:15) no Jaunavas piedzimtu Glābējs.


Ar savu iemiesošanos, krusta nāvi un augšāmcelšanos Jēzus Kristus dāvā pilnīgu izpratni par svētumu un tā sasniegšanu. Jaunajā Derībā semītiskā «kodeš» ekvivalents ir grieķu vārds - «agiotes» (svētums). Tas pirmām kārtām tiek lietots attiecībā uz Jēzu Kristu Dieva Dēlu (Mk.l:24) Jēzus Kristus brīnumdarbi un mācība ir ne tikai spēka, bet arī svētuma manifestācija. Būtiskākais ir tas, ka svētuma spēkā Kristus ziedo sevi un tādejādi pievieno savus sekotājus svētumam (Jņ.17:19). Atšķirībā no Vecās Derības rituālās tīrības ievērošanas un tempļa upuru pienešanas, kas attīrīja Izraēlu ārēji, Jēzus Kristus upuris attīra, dāvājot ticīgajiem patiesu svētumu (Ebr. 7:26- 28). Jēzus Kristus svētums ir Baznīcas un katra tās locekļa svētuma avots. Kristus Baznīcas dibināšanas dienā - Vasarsvētkos pār jauno Izraēlu Svētais Gars tiek izliets pilnā mērā (Ap. 2:16-38). Tādā veidā Jaunās Derības tekstos svētums tiek attiecināts uz Kristus sekotājiem, kuri saņēmuši Svētā Gara dāvanas. Biežāk tas sastopams apustuļa Pāvila vēstulēs, kur kristieši tiek saukti par svēta­jiem (Rom.1:7;1.Kor.1:2;2.Kor.1:1). Saskaņā ar Jauno Derību ticīgais kristībās garīgi nomirst un augšāmceļas līdz ar Jēzu Kristu, saņemot mantojumā «jaunā cilvēka» sēklu, kura cilvēkā aug un aicina sasniegt svētumu.

Tomēr ne visi, kas pieņēmuši kristību automātiski kļūst svētie, bet tikai tie, kas pēc brīvas gribas izvēlas svēttapšanas ceļu iet. Ne katrs, kas sajūtas svēts, tāds patiešām ir. Svētums dzimst tur, kur cilvēkā darbojas Svētais Gars. Tieši žēlastība, ar kuru ticīgie labprātīgi sadarbojas dod iespēju pārvarēt savu grēcīgo stāvokli un kļūt par jauniem radījumiem, (2.Kor. 5:17) izredzētu cilti, ķēnišķīgiem priesteriem, svētu tautu un Dieva īpašumu (1.Pēt.2:9).

Debesu un zemes Baznīcas vienotība

Svēto godināšanas fenomenu ir grūti izskaidrot, apejot Baznīcas tradīciju. Kā zināms, se­nākajos kristietības virzienos (Romas katoļi, kopti, armēņi), kur Baznīcas tradīcija tiek godāta, svēto kults ir dzīvs, bet kristiešu kopienas, kuras neatzīst Baznīcas tradīciju pret svēto godināšanu paliek noraidošas.


Pareizticīgās Baznīcas teologi norāda, ka ja ir runa par vairāku tūkstoš gadu senu garīgu tradīciju ir riskanti apiet šī mantojuma veidošanās posmus. Nav iespējams nepastarpināti pie­skarties autentiskai garīgās dzīves praksei, apejot tradīciju, kas gadsimtu gaitā ir izaugusi no Baznīcas ticības. 20. gs. teologs Vladimirs Losskis raksta: «Izpratne par Baznīcas mantojumu ir bagātāka nekā ierasts par to domāt. Mantojums nav tikai mutiska faktu nodošana, kuri varētu kaut ko pievienot evaņģēlija vēstījumam. Baznīcas tradīcija ir Svēto Rakstu piepildīšana»[2]Svēto dzīves stāsti liecina par evaņģēlija vēsts reālu īstenošanos dzīvē, tie burtiski izaug no evaņģēlija vēstīju­ma. Tieši dažādu gadsimtu svētie ne tikai īstenoja Kristus sludināto evaņģēliju, bet arī līdz mūsu dienām saglabāja un atnesa Svēto Rakstu kanonu.


Pamatos Pareizticīgās Baznīcās mācība par svēto aizstāvību un aizbildniecību Dieva priekšā balstās uzskatā par vienu debesu un zemes Baznīcu, kura veido vienu Kristus miesu. Zemes Baznīcu sastāda ticīgi ļaudis - taisnie un grēcinieki. Tomēr ir arī neredzamā - Debesu Baznīca, kuru piepilda visi debesu spēki - Vissvētā Dievadzemdētāja, eņģeļi un svētie. Nav robežu starp Debesu un zemes Baznīcu, jo viņas rada vienu un nedalāmu garīgo realitāti, kuras Galva ir Kungs Jēzus Kristus. Vēstules ebrejiem autors atgādina: «Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzalemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei, un debesīs pierakstīto pirmdzimto draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem (Ebr. 12:22-23).


Pareizticīgā Baznīca savā dievkalpojumā īpaši izceļ kopību ar Debesu Baznīcu. Starp zemes un debesu ir patstāvīga lūgšanu saite. Fiziska nāve ticīgo cilvēku neatšķir no Baznīcas kopības, un tāpēc Baznīcas liturģiskajā praksē ir aizlūgumi par mirušajiem. Saskaņa ar Baznīcas mācību, tad kad cilvēks pamet ķermeņi un redzamo pasauli viņš nepamet Baznīcu, viņš paliek tās loceklis - un tiem kas ir palikuši uz zemes ir pienākums lūgties par viņu. Baznīca lūdzas, gan par taisnajiem, gan par grēciniekiem, ticot, ka caur lūgšanām viņu liktenis un ciešanas var tapt atvieglotas. Taču pastāv liecības, ka ir kristieši, kuri ne tikai savā dzīvē, bet arī nāvē apliecināja īpašu dzīves kvalitāti un ticības stiprumu. Tad viņi, pateicoties Dieva žēlastībai, un savam ticības varoņdarbam, kļūst ne tikai par paraugu kā sasniegt svētumu, bet pēc šīs zemes dzīves ir aizlūdzēji par katru ticīgo, kuri vēršas pie viņiem ar lūgumiem. Agrīnie kristieši ticēja, ka svētais, kurš aiziet pie Dieva, ne-attālinās no ticīgiem uz zemes, bet kļūst tiem patiesi tuvs. Jēzus Kristus māca:«Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi (Lk.20:38). Tāpat Glābējs savā stāstā par bagāto vīru un Lācaru apliecina, ka taisno dvēseles pēc nāves zina, kas notiek uz zemes un ir īpašā tuvībā ar Dievu un citiem taisnajiem (Lk. 16:19-31). Svētie, atstājot zemes dzīvi, ir palikuši Baznīcas locekļi. Viņi ne tikai pagātnē, bet arī tagad ir Baznīcas balsti un aizbildņi Dieva vaiga priekša. (Atkl.3: 12; 21:14, Efez. 2:20).

Svēto kalpošana

Pareizticīgajā Baznīcā ir dažādi svētie, kas atšķiras ar kalpošanas veidu - pravieši, apustuļi, apustuļiem pielīdzinātie, mocekļi, taisnie, sirdsskaidrie, svētītāji, labticīgie valdnieki, Kristus dēļ neprātīgie.


Tieši moceklība, radikāla savas dzīves atdošana Kristus dēļ bija agrīnās Baznīcas svētuma mērs. Tādā veidā Jēzus Kristus, «protomoceklis», labprātīgi iet nāvē, un katrs moceklis - alter Christus, Kristus sekotājs, ir aicināts uz to pašu.[3] Agrīnajā kristietības periodā (1-4.gs.), kad Romas impērija periodiski vajāja kristiešus piederība kristietībai bija dzīvības cenā un tie, kuri piedalījās Baz­nīcas liturģiskajā dzīvē, skaitījās piederīgi svētumam. Tas izskaidro faktu, kāpēc Jaunās Derības apustulisko vēstuļu autori, vēršoties pie ticības brāļiem, sauca tos par svētajiem. Šajā laikā arī nebija īpašas kanonizācijas kārtības, kad oficiāli kāds tika pieskaitīts svēto kārtai. Agrīno kristiešu dievkalpojumu tekstu un norises vietu apskate parāda, ka bija īpašas svēto godināšanas un aiz­stāvības lūgšanas un to kristiešu pieminēšana, kuri savu īpašo piederību Dievam nepārprotami parādīja jau šīs zemes dzīves laikā. Pie tādiem pirmām kārtām piederēja mocekļi. Pēc mocekļu nāves viņu ķermeņi tika rūpīgi apglabāti, un uz viņu atdusas vietām tika būvēti altāri, vēlāk arī dievnami.


4. gadsimtā kristietība kļuva valsts reliģija un tika pārtrauktas kristiešu vajāšanas. Šajā laikā izveidojas monasticisms. Monasticisms bija kustība, kas vispārējās kristietības ideālu pazemi­nāšanās laikā centās saglabāt agrīnās kristietības maksimālismu. Tieši šajā laikā liels vairums svētuma meklētāju nodevās lūgšanām un gavēņiem Ēģiptes un Palestīnas tuksnešu skarbajos apstākļos. Evaņģēlijā atklātais Jāņa Kristītāja radikālas kristietības piemērs tika piedāvāts kā as­kētisma etalons. Šajā laika izkristalizējās pareizticīgā garīguma ideāls. Mūku dzīves paraugs tika atzīts kā glābjošais paraugs un pilnība. Tieši tuksnešu tēvu darbi veidoja Pareizticīgās Baznīcas askētiskās tradīcijas kodolu - mācību par Jēzus lūgšanu, cīņu ar kaislībām un garīgās dzīves posmu rūpīgu definēšanu. Šajā laikā līdzās Vecās Derības praviešiem, Kristus apustuļiem un mocekļiem svēto secībā tika atzīmēta taisno un sirdsskaidro kārta. Par taisnajiem un sirdskaidrajiem tika saukti askēti, kuri sasniedza svētumu, pateicoties saviem askētiskajiem varoņdarbiem. Tāpat tika atzīmēti svētītāji. Tie ir Baznīcas hierarhijas augšā stāvošie priesteri, kuri pateicoties savai dar­bībai un varonībai, nostiprināja kristietības ideālus. Aplūkojot dažādus svēto kalpošanas veidus ir redzams, ka katrai svēto kārtai tika iezīmēts atšķirīgs svētuma sasniegšanas ceļš. Piemēram, labticīgo valdnieku dzīves stāstos netika akcentēts viņu askētisms, bet viņu kalpošana tautas labā. Baznīcu celtniecība (sv. Konstantīns Lielais), žēlastības dāvanu došana (sv. kņazs Vladimirs), politiska tālredzība un varonība dzimtenes aizstāvības cīņās (sv. Aleksandrs Ņevskis) ir īpašības, kuras tika cildinātas viņu slavinājumos. Tāpat svētītāju - bīskapu kārtā tika slavināta apustuliskās ticības sargāšana un izplatīšana, kā arī cīņa ar maldu mācībām(svētītāji Bazīlijs Lielais, Gregorijs Teologs, Jānis Zeltamute).


Jāatzīmē, ka 16. gs. Krievijā īpašu izplatību ieguva svētuma paraugs, kas Bizantijas garīgajā dzīvē ieņēma perifēru vietu un Rietumu kristietībā nebija pārstāvēts vispār. Tā ir Kristus dēļ neprātīgo kārta. Tas ir ticības varoņdarbs, kad cilvēks uzņēmās neprātīgā lomu, tādejādi viņš tika savu laikabiedru apsmiets un vajāts. Tā bija radikāla pasaules kārtības un gudrības noraidīšana Kristus pazemības dēļ (1.Kor.3:18-19). Vairāki senās Krievijas kultūras un vēstures pētnieki (G.Fedotovs, D.Ļihačovs, V.Toporovs) norāda, ka izaicinošā Kristus dēļ neprātīgo uzvedība bija pliķis tā laika farizejiskai kristietības izpratnei Krievijas Pareizticīgās Baznīcas locekļu vidū. Kristus dēļ neprātīgo godināšana īpaši bija raksturīga Krievijas pareizticīgo vidū.


Šāda svētuma sasniegšanas ceļa dažādības aprakstīšana un slavināšana liecina par Dieva no­doma dažādību un daudzpusību pie cilvēka, katrs svētais ar savu ticības varoņdarbu liecina par īpašo unikālo svētuma ceļu pie Dieva. Salīdzinot dažādu svēto pieredzi un praksi, ir redzams, ka viņu pieredzi var analizēt, izmantojot vienus un tos pašus Baznīcas tradīcijas izvirzītos kritērijus. Tieši reliģiskās prakses un ideālu vienotība raksturo dažādu laika periodu un tautu svētos. Visi svētie ir atšķirīgi un unikāli katrs pēc sava aicinājuma, taču savā būtībā ir līdzīgi. Tas norāda uz zināmu reliģisko dogmu, liturģiskās tradīcijas un praktiskās dievbijības ideāla nemainību un stabilitāti. Tikai salīdzinoties ar šo Baznīcas pieredzes aspektu, var noteikt savas ticības ceļa patiesumu, jo reliģiskās dzīves fenomens ir ļoti sarežģīts un daudzpusīgs process. Filologs un kultūras vēsturnieks Sergejs Averincevs esejā par svēto Gregoriju Teologu raksta: «Dieva žēlastība neizdzēš cilvēka personību, bet ļauj tai visa pilnībā būt. Un svētie, kuri nedzenas pēc tā saucamās savas personības realizēšanas un pašapliecināšanās, svētie, kuri ir gatavi atteikties no sevis, caur to sevi atgūst tādā mērā, kā tas cilvēkiem, kuri patstāvīgi meklē sevi nevis Dievu nekad neizdodas. Tāpēc arī svētie, kuri savā būtībā ir tik līdzīgi, pateicoties tam dievišķajam starojumam, ko mēs viņos redzam, caur savu līdzību Kristum, tajā paša laikā ir ļoti atšķirīgi.»[4]


Askētiskajā tradīcijā detalizēti ir norādīts svētuma sasniegšanas ceļš un kritēriji, kas liecina par cilvēka svētumu. (Skatīt sv. Jāņa Pakāpnieka «Kāpnes») Pareizticīgās Baznīcas antropoloģija piedāvā modeli - cilvēks, kurš savas dzīves laikā patstāvīgi atrodas ticības varoņdarba situācijā. Svētuma sasniegšana tiek raksturota kā varoņdarbs, jo cilvēkam ir jāizraujas no savas ierastās dzīve un da­bisko lietu kārtības. Tikai patstāvīga cīņa ar kaislībām, gavēnis, lūgšanas un piedalīšanās Baznīcas Noslēpumos virza ticīga cilvēka garīgo progresu.


Svēto godināšanas prakse Baznīcas apziņā paredz, ka svētums ir stāvoklis vai īpašība, kura pilnībā var tikt atzīta kā piederīga konkrētai cilvēcīgai personībai tikai pēc šīs zemes dzīves beigām.[5] Zemes dzīves laikā arī paši svētie sevi apzinājās, kā lielus grēciniekus. Šeit atklājas garīgās dzīves paradokss - jo cilvēks svētāks, jo viņš vairāk apzinās savu necienību un grēcīgumu iepretī Die­vam un pārējiem cilvēkiem. Arhimandrīts Sofronijs, Pareizticīgās Baznīcas svētā Atona Siluāna māceklis un biogrāfs, raksta: «Dzīvē viņš (Atona Siluāns) bija tik vienkāršs un pieejams, ka ar visu godbijību pret viņu un apziņu par šī vīra augsto svētumu mēs visi tomēr nespējām pilnībā apjaust šī vīra diženumu. Tikai pēc daudziem gadiem, kad apzinājāmies, ka savā ceļā neko līdzīgu neesam sastapuši, mēs nopietni sākām aptvert šī cilvēka patieso lielumu».[6]

Svēto kanonizācija

Svēto oficiāla kanonizācija ir vēlīnā laika fenomens. Agrīnajā Baznīcā nepastāvēja normatīva pārbaude, lai kādu atzītu par svēto vai nē. Tieši pretēji - visbiežāk kāda svētā godināšana stihiski izrietēja no tautas dievbijības. Bīskapa atļauja tika prasīta, tikai tad, lai kādu lokāli godāto svēto atzītu par visā kristīgā Baznīcā godātu. Baznīcā neeksistēja arī īpaša liturģiska kārtība, kurā ticīgais tika pieskaitīts svēto kārtai. Pievienošana svēto kārtai tika atzīmēta ar dievkalpojumu par godu svētajam un svētā vārda ierakstīšana Baznīcas liturģiskajā kalendārā. Vēlākajā periodā Rietumu baznīcā ienāca prakse, kad svēto relikviju ievietošana dievnamā un svētā godināšana notika ar bīskapu atļauju. Pirmais zināmais svētais, kurš ticis formāli un oficiāli kanonizēts bija svētais Ulrihs no Augsburgas (933.g). Tāpat 1170 gadā Romas pāvests Aleksandrs III noteica, ka neviens nevar tikt uzskatīts pat svēto bez pāvesta sankcijas.[7] Ar laiku Romas katoļiem kanonizā­cija kļuva par stingri reglamentētu procedūru. Pareizticīgajā Baznīcā šāda formāla procedūra netika izstrādāta, taču ar laiku galvenajās līnijās kanonizācijas procedūra kļuva līdzīga Romas katoļiem. Principi bija sekojoši - 1) vietējā mērogā jau praktizēta kanonizējamā godināšana; 2) brīnumi pie kanonizējamā atdusas vietas; 3) lūgums kanonizēt; 4) dzīves stāsta esamība. Taču svarīgākais pierādījums bija brīnumi, kuri notika pēc vēršanās pie svētā. Tas kļuva par apstiprinājumu Dieva žēlastības darbībai un mūžībā aizgājušā svētumam. Krievu Pareizticīgajā Baznīcā liela nozīme (lai arī ne izšķirošā) tika piešķirta atklātajam faktam par kanonizējamā netrūdošām miesām. Baznīca, kanonizējot kādu svēto, aicināja ticīgos godināt svēto Baznīcas liturģiskās dzīves ietvaros. Tika zīmētā svētā ikona, tika sastādīts dzīves stāsts, tika veidotas īpa­šas liturģiskās lūgšanas. Ikona, svētā dzīves stāsts un dievkalpojuma teksti, kuros tika slavināts svētais tika veidoti rūpīgi izpētot svētā dzīvi un ievērojot visus liturģiskās godināšanas kanonus, un to kādai svēto kārtai pieder svētais.


20.gs. beigās Krievu Pareizticīgajā Baznīcā notika masveida svēto kanonizācija. Pareizti­cīgo Baznīca pēc 1917. boļševiku revolūcijas Krievijā piedzīvoja tik nežēlīgas vajāšanas, kādas kristīgā Baznīcā neatceras kopš pirmajiem gadsimtiem. Komunistiskais režīms Krievijā kopš savas valdīšanas pirmajām dienām īstenoja masveida fizisko un garīgo teroru pret saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem. Tikai laika posma no 1937 līdz 1941. gadam tika nošauti 110 700 garīdznieki!!! Šobrīd (2009) oficiāli ir kanonizēti 1765 svētie un kanonizācijas process jopro­jām turpinās. Lielākoties tie ir 20.gs. jaunmocekļi - komunisma terora upuri. Šobrīd Krievu Pareizticīgajā Baznīcā ir speciāla kanonizācijas komisija, kas rūpīgi izvērtē katra potenciāla kanonizējamā atbilstību svētā statusam. Pats vardarbīgas nāves fakts nav galvenais arguments, lai kāds tiktu atzīts par mocekli. Rūpīga arhīvu analīze, tiesas procesa un upura dzīves izpēte ir izšķirošie faktori, lai kāda personība tiktu virzīta uz kanonizēšanu. Jaunmocekļu dzīves stāstu tekstu kodolu veido pratināšanas un notiesāšanas protokoli, kuros atspoguļojas komunistiskā režīma attieksme pret kristietību un ticīgo moceklības iemesli. Bieži apsūdzības bija safabricētas, taču patiesais moceklības iemesls bija skaidrs - ticība Jēzum Kristum un piederība Pareizticīgajai Baznīcai. Šodien līdzās citām vēsturiskām liecībām Pareizticīgās Baznīcas svēto-jaunmocekļu godināšana un dzīves stāsti sniedz būtisku ieguldījumu ne tikai reliģiskās apziņas veidošanā, bet arī sabiedriskās domas izmaiņā, kas attiecas uz komunistiska režīma ideju kritisku pārskatīšanu un īstenotā terora nosodīšanu.


Svarīgi ir atzīmēt, ka joprojām, daudzos gadījumos tieši ticīgās tautas praktizētā kāda ticības varoņa godināšana pēc laika noved pie viņa kanonizācijas. Uzskatāms piemērs bija Svētās Pēter­burgas Ksenijas gadījums. Lai arī oficiāli vairāk nekā 100 gadus Pēterburgas Ksenija nebija kano­nizēta, ticīgie, lūdzoties[8] pie viņas atdusas vietas saņēma, brīnumainas atbildes un dziedināšanas brīnumus. 1988. gadā Krievijas Pareizticīgā Baznīca atzina viņas svētumu un viņu kanonizēja.

Svēto un viņu relikviju godināšanas dogmatiskais pamatojums

Ikonoklasma perioda (8.-9. gs.) pret svēto un ikonu godināšanu vērstie uzbrukumi lika Pareizticīgajai Baznīcai noformulēt un pamatot svēto godināšanas mācību. Ikonoklasma strīds bez šaubām bija viena no lielākajām krīzēm kristīgās baznīcas vēsturē.[9] Tika zaudēts milzīgs skaits ikonu un kultūras mantojuma, lija mocekļu asinis. Sākumā ikonoklasma pretinieku iebildumi bija visai vienkārši. Tie skāra otrā baušļa interpretācijas jautājumus. Viņi ikonu godinātājus sauca par elku pielūdzējiem. Taču vēlāk parādījās uzskati, ka ne tika ikonas ir jāiznīcina pilnībā, bet tika noliegta arī svēto un Dievmātes godināšana. Pareizticīgajai Baznīcai vajadzēja aizstāvēt ne tikai ikonu, bet arī svēto godināšanu. Tas patiesībā kļuva par nesamierināmu dogmatisku strīdu, kura pamatos tika skarti kristoloģiski jautājumi. Tieši svētais Damaskas Jānis bija tas, kurš no­teica ikonu un svēto godināšanas teoloģiskās aizstāvības diskursu. Damaskas Jānis, atbildot uz pārmetumiem, ka svēto godinātāji ir elku pielūdzēji norādīja, ka pareizticīgie pielūdz (gr. κατά λατρείαν) tikai Dievu, kamēr svētos, ikonas, svētās relikvijas, krustu un evaņģēliju tikai pagodina (gr. προσκύνησις). Savos traktātos «Pret svēto ikonu noliedzējiem» viņš norādīja, ka ikonu un svēto godināšanai ir kristoloģisks pamatojums un jēga. Ikonaklasms tika uztverts, kā uzbrukums Dieva Dēla iemiesošanās faktam.


20.gs. patrologs Georgijs Florovskis konstatē, ka «Ikonoklasma kustības galvenā tendence ir pilnīgi skaidra. Tas ir maldīgs neizsakāmā patoss, «garīgā» un «jutekliskā» attiecību saraušanas patoss.[10] Citiem vārdiem sakot, ar mācību par svētajiem un ikonām tika konfrontēta mācība par garīgā un miesiskā pretīmstāvešanu un nesavienojamību. Kristietība uztver matēriju nopietni. Matērija un gars cilvēkā eksistē uz līdzīgiem pamatiem. Matērija nav cilvēka dzīves īslaicīgs ietvars. Cilvēks tiek uzskatīts nevis par matērijā iestigušu garu, bet gan par matērijas un gara kopumu, kas viedo vienu veselumu.[11]

Tikai Dieva Dēla iemiesošanās dēļ tika pārvarēta ķermeņa un gara pretnostatīšana. Vecajā Derībā nebija taisno mirstīgo atlieku godināšanas, jo taisnie un arī viņu ķermeņi tikai gaidīja atbrīvošanu no lāsta. Vecās Derības laikā arī cilvēka miesa pati par sevi skaitījās nešķīsta. Pēc Dieva iemiesošanās notikuma ne tikai ticīgais tiek iecelts citā statusā, bet arī viņa ķermenis var kļūt par Svētā Gara mājokli(l.Kor. 6:19), jo pats Dieva Dēls iemiesojās un kļuva cilvēks.


Svētums pamatā nav ētiska, bet ontoloģiska kategorija. Svēts ir tas, kurš nes sevī Svēto Garu. Svētais ir Svētā Gara mājoklis.[12] un cilvēka dzīves pienākums ir Dieva Svēto Garu uzņemt, satvert, savienoties ar Dievu askētiskā praksē, kas aizved pie cilvēka dabas transformācijas - dievišķošanās (grieķu valodā - Θεωσις). Tas notiek ne evolūcijas, ne teleoloģiskā, un ne «dabiskā», bet «pārdabiskā» ceļā Dieva žēlastības vadībā un pēc brīvas izvēles - īpašā sadarbības (grieķu valodā - Συνεργεια - sinerģija) stāvoklī.[13]


Svētie glābjas ķermeniski un tādejādi dievišķā enerģija caurstrāvo viņu ķermeni un pēc viņu šīs zemes dzīves arī viņu attēlus (ikonas) un pīšļus.[14] No šejienes izriet mācība un Baznīcas prakse, kurā tiek godāti svēto pīšļi un viņu ikonas.


Svētā Gara žēlastība pastāvīgi ir klāt svēto miesās un dvēselēs - gan šīs zemes dzīves laikā, gan pēc viņu nāves, viņu attēlos un relikvijās. Tādejādi tās kļūst par Dieva žēlastības un darbības nesējiem. Parādot godu svētajiem, kuri ar savām dvēselēm atrodas debesīs, Baznīca atdod godu viņu mirstīgajām atliekām un attēliem (ikonām), kas atrodas uz zemes.


Baznīcas vēsture norāda, ka svēto mirstīgajām atliekām vienmēr ir ticis izrādīts gods un ir ticis uzskatīts, ka svēto relikvijām piemīt dziedinošs spēks. Jau 1.gs. bija vērojama godbijīga svēto relikviju vākšana un glabāšana (Skatīt apustulisko tēvu svēto Ignācija Dievnesēja un Smirnas Polikarpa moceklības aprakstus). Uz svēto atdusas vietām tika būvēto altāri un diev­nami, tika svinēti svētki par godu svētajiem un novēroti ceļojumi uz svēto atdusas vietām, un to īpaša izrotāšana.[15]


Joprojām Pareizticīgajā Baznīcā ir regulāra prakse, ka altāros ievieto svēto mocekļu mirstī­gas atliekas vai arī svēto relikvijas tiek ievietotas antiminsā [16] uz kura notur Dievišķo liturģiju. Pareizticīgajā Baznīcā ikonas un svēto relikvijas tiek godātas lūgšanu laikā. Svēto attēli un re­likvijas atrodas visos lielākajos Pareizticīgās Baznīcas dievnamos. Dievkalpojumu laikā svēto ikonu un relikviju priekšā garīdznieki kvēpina vīraku. Lūgšanas laikā ticīgie ikonu un relikviju priekšā iededz sveces un skūpsta tās. Svēto relikviju godināšana ir saistīta ar šīm relikvijām piemītošo brīnumdarītāju spēju. Ir zināmas neskaitāmas liecības, kad pēc pieskaršanās svēta­jām relikvijām un svēto ikonām cilvēki tiek izdziedināti un saņem īpašu Dieva palīdzību. Jau Apustuļu darbos ir liecības, kad slimiem uzlika apustuļu sviedru autus un priekšautus slimība tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja (Apd. 19:12).

Svēto klātbūtne visas dzīves garumā

Viss augšminētais skaidri norāda, ka Pareizticīgās Baznīcas liturģiskajā, dogmatiskajā tra­dīcijā tāpat kā ticīga cilvēka ikdienā svēto godināšana ieņem būtisku lomu. Tieši svēto dzīves stāsti mutvārdos un vēlāk arī kā lasāmviela ir bijuši ļoti populāri pareizticīgo tautu vidū. Tas būtu nopietna pētījuma vērts temats, kā svēto dzīves stāstu vēstījumi ir ietekmējuši ne tikai Krievijas, Serbijas, Grieķijas, Bulgārijas un citu vēsturisko pareizticīgo tautu garīgos ideālus, bet arī sadzīvi, runas veidu, ģērbšanās gaumi un pat vīriešu skūšanās paradumus. Senatnē bieži vien svēto godināšanas paradumi tika pārmantoti no paaudzes paaudzē ģimenes lokā.


Jau kristībās ticīgais saņem kāda svētā vārdu - visbiežāk tā svētā, kuru Baznīca godina kristā­mā dzimšanas vai kristību dienā. Vārda saņemšana kļūst it kā par caurlaidi ieejai Apustuliskajā Baznīcā. Svētais, kura vārdā cilvēks tiek kristīts kļūst par ticīgā Debesu Aizbildni un aizlūdzēju, pie kura ticīgais ir aicināts vērsties katru dienu. Konkrētā svētā piemiņas diena, kļūst arī par ticīgā Vārda - Eņģeļu dienu. Daudziem pareizticīgajiem šī diena ir svarīgāka par dzimšanas dienu. Kristību vārds tiek lietots, saņemot laulību, grēksūdzes, eļļas un mirru svaidīšanas, Euharistijas Noslēpumus, kā arī pēdējā izvadīšanā. Tā ir arī norāde, ka konkrētais svētais ar savu klātbūtni pagodina šos no­tikumus un ir neredzami klātesošs. Senatnē pastāvēja godbijīga tradīcija jaunkristītajam bērniņam dāvināt tā svētā ikonu, kuram par godu viņš ir kristīts. Vēlāk ikona viņu pavadīja visās viņa dzīves gaitas. Dēlītis, uz kura tika gleznota ikona tika izgatavots tik garš, cik garš bija attiecīgais bērniņš piedzimstot. Iespējams tā ir norāde, ka savas dzīves gaitās jaunkristītajam būtu jākļūst garīgi tik lielam, cik liels Dieva priekšā ir viņa svētais.


Nobeigumā gribas atzīmēt, ka svēto godināšana māca mūsdienās bieži aizmirsto garīgā mēra un takta izjūtu attiecības ar Dievu un tuvāko: «Nav viegli uzreiz līdzināties Kristum», mā­cīja svētais Serbijas Nikolajs, «No sākuma centies līdzināties saviem krietnākajiem līdzcilvēkiem. Tas būs pirmais pakāpiens. Tad līdzinies ievērojamākajiem savas tautas ļaudīm. Tas būs otrais pakāpiens. Tad līdzinies diženajiem Baznīcas svētajiem. Tas būs trešais pakāpiens. Un visbeidzot līdzinies Kristum. Tā ir virsotne, kuru nevar sasniegt vienā lēcienā».[17]

Miha Mikus Solovejs

 


1 Theological Dictionary of the New Testament by Gerhard Kittel, Vol I, Eerdman, Michigan. 1967. p. 89.

2 Лосский B.H. Богословие и Боговидение. Москва, 2000, с. 322.

3 Каллист (Уер), епископ. Внутреннее Царство. DYX I ЛIТЕРА, 2004, с. 102.

4 Аверинцев.С.С. Духовные слова. Св.Фи.Пр.Хр.И. Москва. 2007, с. 35.

5 Хоружий.С. К Феноменологии аскезы. Издательсво гуманитарной литературы. Москва, 1998, с.174.

6 Sofronijs (Saharovs), arhimandrīts. Sirdskaidrais Siluāns. Rīga, Labā Vēsts, 1998, 8. lpp.

7 Живов В. M. Святость. Краткий словарь агиографический терминов. М., 1994, Гнозис, с.15.

8 Топоров В. Тексты блаженной Ксении Петербургской и ее культа (по материалам Смоленского кладбища, 70-80-е годы XX в.). http://www.krotov.info/lib_sec/19_t/op/orov.htm

9 Флоровский Г. Догмат и история.Ориген, Евсевий и иконоборческий спор. Москва, 1998, с. 351.

10 Florovskis G. Austrumu Baznīcas Tēvi. Jūrmala, Latvijas Kristīgā Akadēmija, 2009,450. lpp.

11 Surožas Metropolīts Antonijs (Blūms). Sarunas par ticību un Baznīcu. Rīga, Labā vēsts, 1994, 4.1pp.

12 Sofronijs (Saharovs), arhimandrits. Sirdskaidrais Siluāns. Rīga, Labā Vēsts, 1998. 8. lpp.

13 Хоружий.С. К Феноменологии аскезы. Издательсво гуманитарной литературы. Москва, 1998, с. 14.

14 Pareizticīgās Baznīcas uzskatiem par enerģijām nav nekā kopīga ar Jaunā Laikmeta un dažādu okultu sistēmu mācībām par enerģijām. Pilnīgu Baznīcas mācības par dievišķajām enerģijām sistematizāciju veica svētais Gregorijs Palama 14.gs. isihasma strīdu laikā.

15 Помазанский Михаил, прот. Православное Догматическое Богословие. Москва, Дарь, с. 389.

16 Antiminss - bīskapa iesvētīta zīda vai linu drēbe, tā atrodas uz altāra galda un to izmanto Liturģijas laikā. Antiminsā ir iešūts kāds svēto relikviju gabaliņš. Tas tiek darīts, turpinot pirmkristiešu tradīciju liturģiju noturēt virs mocekļu kapavietas.

17 Великие Старцы Двадцатого столетия. Москва, Армосмедиа, 2008, с. 322.

 

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS