Virspriesteris A. Šmemans

MĪLESTĪBAS SAKRAMENTS

1.
Ortodoksālajā Baznīcā laulība ir sakra­ments. Varētu jautāt: kādēļ gan no daudza­jiem cilvēka dzīves "stāvokļiem", no visu cilvē­cisko aicinājumu daudzveidības tieši laulība, laulības dzīve uzskatāma un ir noteikta par sakramentu? Un patiesi - ja laulību noslēg­šanas dievkalpojums ir tikai dievišķā sankci­ja laulības dzīvei, palīdzības sniegšana laulā­tajam pārim un svētība bērnu radīšanai, tad tas maz atšķiras no tās svētības, kuru Baznīca sniedz visdažādākajos mūsu dzīves gadīju­mos, kuros tāpat nepieciešama palīdzība no augšienes. Taču sakraments, kā mēs jau re­dzējām, paredz izmaiņu, pārveidošanu, pār­vēršanu, tas vienmēr attiecināms uz Kristus nāvi un augšāmcelšanos, kur arī meklējams tā sākums; sakraments - tas vienmēr ir tu­vojošās Kristus valstības noslēpums. Turklāt laulība kā tāda nav Kristus iedibināta, tā nav vis kristietisks, bet gan vispārējs "nosacījums". Un tieši tādēļ arī rodas jautājums - kur tad ir laulības saistība ar Kristu un Viņa pestīšanas darbu? Kā tā saistās ar Kristus Krusta nāvi, augšāmcelšanos un godību? Kas to padara par sakramentu, un kāda ir tās kā sakramen­ta būtība?

Šie jautājumi vēl jo vairāk ir vietā tādēļ, ka lielākā daļa ticīgo, lai gan, iespējams, zina, ka Baznīca laulībā redz sakramentu, neizdara no tā nekādus secinājumus par laulības būtību, tās jēgu un saturu Baznīcas pieredzē un ticībā. Tāpat kā kristības, arī laulības sen kļuvušas par privātu "ģimenes" svētkalpojumu, kurā no Baznīcas faktiski ir vajadzīgs tikai dievnams, priesteris un koris. Un pilnīgi aizmirsts ir tas, ka laulība, gluži tāpat kā viss cits mūsu kritušajā pasaulē, ari nav izslēgta no šīs krišanas un, būdama Dievišķs iestādījums, tai pašā laikā ir ari kritušais stāvoklis, kam tātad - tāpat kā visam pasaulē pastāvošajam - ir vajadzīga ne tikai "svētība", bet arī attīrīšana un atdzimšana. Saskaņā ar kristīgo ticību at­dzimšana un atjaunotne iespējama tikai Kris­tū, Viņa pestījošā veikumā un uzvarā. Un, kā mēs redzēsim, lai tā tiešām notiktu, ir nepie­ciešama pašas laulības un ģimenes izpratnes paplašināšana, saistot to ar kristīgās pasaules izpratni un tās aicinājumu, sūtību.

Lūk, tieši tur arī ir lietas būtība. Un, ja mēs savā naivitātē uzskatām, ka laulību no­slēgšana attiecas tikai uz tiem, kas tiek salaulāti, - uz līgavaini un līgavu, un ka tādēļ ir attaisnojama, teiksim, jaunā "mode" (tiesa, nepieņemta Pareizticīgajā Baznīcā), kad līgavainis un līgava paši izveido savas kāzas - ar saviem vārdiem un jēdzieniem, tad nez vai sapratīsim laulības "sakramentālo" būtību, tā lielā noslēpuma, par kuru runāja apustulis Pāvils, atklāšanu laulībā.

Lūk, tieši šo attieksmi, kas padara lau­lību par sakramentu, mēs arī lūkosim īsumā paskaidrot. Mums jāsaprot, ka laulība ir kas plašāks nekā tikai "ģimene". Ģimene kā tāda viegli var kļūt par "elku", to var izkropļot ego­isms; par ģimeni kā tādu Kristus sacījis: "Un viņa mājinieki būs cilvēka ienaidnieki" (Mt 10: 36). Laulība - tas vispirms ir Dievišķās mīlestības, visaptveroša esības noslēpuma sa­kraments, un tieši tādēļ ari tas attiecas uz visu Baznīcu un caur to - ari uz visu pasauli.

2.
Pareizticīgo laulību sakramenta izpratni būs vieglāk atklāt, ja sāksim ne no paša noslēpu­ma, ne teoloģijas šajā jautājumā, bet no perso­nas, kura vienmēr ir bijusi un būs pašā Baznī­cas dzīves sirdī kā vistīrākā, skaidrākā cilvēcis­kās mīlestības atbilde Dieva mīlestībai. Tā ir Marija, Jēzus Kristus Māte. Te jāpiezīmē, ka, kamēr Rietumos Viņu visbiežāk un galvenokārt sauc par Jaunavu un raugās uz Viņu Viņas ab­solūtajā tīrībā, absolūtajā brīvībā no "miesas" un miesīgā, Ortodoksālā Baznīca Mariju slavē un godā kā Māti, kā Dievadzemdētāju, un lielākajā daļā ikonu Viņa ir tēlota ar Jēzus Bērniņu rokās. Tātad varam runāt par Dievmātes personības, Viņas godāšanas diviem "akcentiem", kas gan neizslēdz viens otru, tomēr ataino divas dažādas izpratnes par Dievmātes vietu Baznīcas dzīvē un lūgšanās.

Ja vajadzētu ortodoksālo tradīciju attie­cībā uz Mariju izteikt vienā vārdā, tad esmu pārliecināts, ka šis vārds būtu - prieks. "Redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu" (Lk 1:48). Par ko gan šis prieks? Visupirms par to, ka savā ticībā un mīlestībā, padevībā un paklausībā Jaunava Marija bija ar mieru kļūt par to, uz ko jau no laika gala aicināta un kam ir nolemta, izredzēta it visa radība, - kļūt par Svētā Gara dievnamu un Dieva Dēla cilvēcību. Un, atdo­dot otram savu miesu un asinis, piepildot Viņā savu dzīvi, dzīvību, Viņa pieņēma aicinājumu būt Māte vispilnīgākajā, visdziļākajā šī vārda nozīmē.

Vai nav zīmīgi, ka Bībelē Dieva un pasau­les, Dieva un izredzētās tautas, Dieva un Baz­nīcas attiecības nemainīgi atklājas tieši laulības tēlā? Jaunās Derības Baznīca ir Kristus līgava, jo, kā teicis apustulis Pāvils: "Es saderināju jūs vienam Vīram, lai kā nevainīgu jaunavu stādītu Kristum priekšā" (2. Kor. 11:2) var sacīt arī, ka Marija piepilda Dievišķās radības "sievišķo dimensiju". Marijā un Viņas padevības pilnajā atbildē: "Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda," Baznīca iegūst savu personisko aizsākumu un viduspunktu, un Dievmāte mums visiem atklājas kā tās sirds.

Pilnīga paklausība, padevība mīlestī­bā. Nevis paklausība un mīlestība, bet vienas veselums kā otras pilnība. Jo pati par sevi padevība, paklausība var būt nevis tikums, bet akla pakļaušanās tumsībā. Tikai mīlestība uz Dievu atbrīvo paklausību no akluma un bailēm, padara to brīvu, priecīgu un radošu. No otras puses - mīlestība bez paklausības, pakļaušanās Dievam it viegli pārvēršas "miesas kārumā" un "dzīves lepnībā" (1. Jņ 2:16). Tā ir tā mīlestība, kuru meklēja un ar kuru dzīvoja, piemēram, Dons Žuāns, un kura galu galā arī iznīcināja viņu. Tikai paklausība Dievam, vienīgajam radības Kungam, dāvā mīlestībai tās patieso virzienu, piepilda to ar Dievišķo mīlestību.

Tātad vienīgi šai atbildē Dievam, tikai tad, kad dzīve pārvēršas par sevis atdošanu Dievam, paklausību un padevību Viņam, tā sevi piepilda kā patiesā cilvēciskā dzīve. Un šīs atbildes mīlestības nesēja ir sieviete. Vīrie­tis piedāvā, sieviete pieņem, bet ne tā, kā verdzene pasīvi pieņem sava īpašnieka pavēli. Tā nav akla pakļaušanās - tā ir mīlestība. Tā "dod dzīvību" šim piedāvājumam, aicinā­jumam, piepilda to. Lūk, kādēļ nevis tikai sievietes, bet visa radība, visa Baznīca šķīs­tajā Jaunavā Marijā rod izteiktu savu atbildi, savu paklausību Dievam; lūk, kādēļ Baznīca ir neizsmeļams prieks par Mariju. Jo tikai tad, kad mēs visi - vīrieši un sievietes - mīles­tībā un paklausībā atbildam Dievam, mēs pieņemam to, ko es pirms brīža nosaucu par radības sievišķību, tikai tad mēs piepildām savu cilvēcisko aicinājumu un pārkāp­jām pāri savai "tikai" vīrieša vai "tikai" sievie­tes ierobežotībai. Jo par patiesu vīrieti, radī­bas ķēniņu, vīrietis var kļūt tikai tad, ja viņš nepretendē būt par radības īpašnieku, neierobežotu tās saimnieku, bet gan mīlestī­bā un paklausībā pieņem Dieva gribu. Tā­pat ari sieviete nav "tikai" sieviete, kad, pilnī­bā atdodot sevi otram, arī pati kļūst par prieka un dzīves pilnības iemiesojumu, kļūst tā, kuru Augstajā Dziesmā ķēniņš ved savā kāzu namā ar vārdiem: "Lai no kurienes tevi uz­skatītu, tu arvienu esi skaista, mana draudze­ne, un tev nekur nav nekādas vainas!"

Tradīcija Jaunavu Mariju sauc arī par jauno Ievu. "Ieva" ebreju valodā nozīmē dzī­vība. Ieva negribēja, neprata kļūt par patiesu sievieti un iemiesot sevī radības "sievišķību". Viņa izrādīja "iniciatīvu" - un mīlestība izkropļojās, apdzisa, pārvērtās par "dzimumu karu", kurā trūkst prieka, kurā mērķis - iegūt varu pār otru - galu galā nav nekas cits kā cenšanās iznīcināt apkaunojošo, bet nekad nemirstošo, neizzūdošo miesas kāri.

Bet Marija neizrādīja iniciatīvu. Mīlestī­bā un paklausībā viņa gaidīja Otra iniciatīvu. Un sagaidījusi viņa nepieņēma to akli, bet gan vaicājot: "Kā tas var notikt?" Uzņēma to pilnīgā godīgumā, priekā un mīlestības uzticībā. Mū­žīga pavasara gaisma atspīd mūs, kad Dievmātes pasludināšanas svētku visnakts dievkalpojumā dzirdam ercenģeļu balsi: "Saucam Tev, Šķīstā, priecājies un vēlreiz sakām: priecājies!" Visa cilvēce, visa Baznīca un visa radība pazīst šos vārdus, kuros izteikta mūsu patiesā būtība, -mēs esam saderināti ar to, kurš jau no laika gala mūs mīl...

Marija ir Jaunava. Taču Viņas mūžīgā jaunavība - tas nav kaut kā noliegums vai kaut kā trūkums. Tā ir pašas mīlestības pilnī­ba, tās veselums. Pilnīga sevis atdošana Dievam, pilnīga nesadalītība. Jo mīlestība - tās vienmēr ir alkas pēc veseluma, absolūtuma, pilnības, nesadalītības. Pēc apustuļa Pā­vila vārdiem, laiku beigās Baznīca tiks pievesta pie Kristus kā šķīsta jaunava (2. Kor. 11:2). Šo jaunavību, nevainību cilvēks ir zaudējis savā krišanā, un to kā radīšanas mērķi, kā galīgo uzvaru Dievs mums atklāj Mūžamjaunavā Marijā. Viņas personā mēs visi esam saderināti ar Baznīcas Līgavaini, tā veidojot vienu Miesu, vienu ķermeni ar Viņu, uz mūžiem savienoti ar Viņu... Un tomēr tikai Dievs ir tas, kurš piepilda un vainago šo paklausību, šo uzņemšanu un mīlestību. "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos... Jo Dievam nekas nav neiespējams" (Lk 1: 35, 37). Tikai Viņš kā Jaunavu atklāj to, kura ir atdevusi Viņam visu savas cilvēciskās mīlestības pilnību.

Marija ir Māte. Mātes misijā piepildās pasaules un mīlestības - kā paklausības un atbildes - sievišķība. Atdodot sevi, mīlestība dāvā dzīvību. Un tai nav vajadzīgs pamatojums un attaisnojums. Mīlestība ir labums ne tikai tāpēc, ka dāvā dzīvību; tā dāvā dzīvību tāpēc, ka pati ir lielākais cilvēkam dotais labums. Un tādēļ ticībai Marijas kā mātes noslēpums nav pretrunā ar Viņas mūžamjaunavību. Tas ir viens un tas pats noslēpums. Marijai ir mātes sūtība, "neraugoties" uz viņas jaunavību. Viens piepilda otru, jo abi ir vienas un tās pašas Dievišķās mīlestības pilnība.

Marija ir Kristus Māte, Dieva Dēla Māte, tā Kristus, kurš kļuvis par cilvēku "mū­su dēļ un mūsu pestīšanas dēļ". Un visa Baznīca, visa radība priecājas par Mariju, jo Viņa atklāj pestīšanas noslēpumu kā sa­vienošanos ar Kristu, kā to, ka Viņš, pieņem­dams mūsu dzīvi, ir dāvājis mums Savu dzī­vību... Un nav jābaidās, ka šis visu Baznīcu caurstrāvojošais prieks par Mariju varētu kaut ko atņemt Kristum, novērst mūsu iekšējo uz­manību no Viņa. Jo te ir runa ne jau par kaut kādu "Marijas kultu", bet gan par to, ka caur Mariju "Baznīcas kults" kļūst par prie­ka un pateicības, uzņemšanas un paklausī­bas darbību, par saderināšanos ar Kristu.

3.
Nu varam atgriezties pie laulības sakra­menta. Jo pēc tikko sacītā kļūst skaidrs, ka tā patiesā nozīme, patiesā būtība nav tikai "reli­ģiskas sankcijas" došana laulībai un ģimenes dzīvei un ģimenes tikumu stiprināšana ar svētī­bu no augšienes. Šī sakramenta būtība ir tā, ka tas "vienkāršo", "parasto" laulības dzīvi ieved "Kristus un Baznīcas lielajā noslēpumā" un piešķir tai jaunu nozīmi, tā pārveidojot ne tikai laulību kā tādu, bet arī visu cilvēcisko mīles­tību.

Agrīnajā Baznīcā nebija īpašas laulību ceremonijas. Pāris saņēma bīskapa svētību, un sakraments bija piedalīšanās Euharistijā, Kris­tus Sv. Miesas un Asiņu uzņemšanā. Vēlāk, Baznīcai iesaistoties sabiedrības dzīvē un uzņemoties "reliģiski sociālo" funkciju - kris­tību, apglabāšanas u.c. fiksāciju, pamazām ra­dās un attīstījās vispirms saderināšanās, tad laulību ceremonijas.

Tagad, kad saikne starp laulības sakra­mentu un Euharistiju faktiski ir zaudēta, lau­lību dievkalpojums gan pēc satura, gan for­mas iedalās it kā divās ceremonijās. Saderi­nāšanās notiek nevis pašā dievnamā, bet gan tā priekštelpā. Priesteris svētī līgavaiņa un lī­gavas gredzenus, ar kuriem pēcāk apmainās jaunais pāris. Gredzeni kā laulības simbols pastāvēja jau ilgi pirms kristietības. Saderinā­šanās ir it kā pirmskristietisko kāzu "kristi-anizēta" forma, kas tādēļ arī notiek priekšnamā. Tomēr no pašiem pirmsākumiem Baznīca lau­lību saista ar tās kristīgo saturu: "Kungs, mūsu Dievs! Kas no tautām esi izredzējis Draudzi kā šķīstu jaunavu,- svētī šo saderināšanu, savieno un pasargi šos savus kalpus mierā un vienprātībā..." Tā ir dabiska laulība, kas "lielajā Kristus un Baznīcas noslēpumā" var tikt savienota ar Kristu. Un ari tā ir no Dieva, no Dievišķās mīles­tības labuma...

Pēc saderināšanās priesteris svinīgi ie­ved jauno pāri dievnamā un apstādina pašā tā centrā. Šī ieiešana faktiski ir sakramenta pa­mats, jo, tāpat kā pati Baznīca sevi piepilda eu-haristiskajā uziešanā "debesīs", pie Kristus galda, tā arī laulību sakraments norisinās, pie­pildās, šo laulību uznesot, paaugstinot garīga­jā realitātē, Dieva valstībā. Svētdarbība sākas ar svinīgu Dieva valstības svētīšanu, slavēšanu un pateicību. Vispirms tiek lasītas trīs garas lūgšanas, kurās Dieva priekšā it kā piemin visas veicamā sakramenta dimensijas - no pasaules radīšanas līdz pat mūsu dienām: pasaules izcelšanos no Paradīzes, cilvēka ķēnišķos dotumus, sievas radīšanu Ādamam, Jaunās un Vecās Derības ģimeņu un to nozī­mes uzskaitījumu - kā sagatavošanos Kristus nākšanai pasaulē. Klausoties šais lūgšanās, mēs saprotam sakramenta kosmiskās un eshatoloģiskās dimensijas, laulības diženumu un skaistumu, saredzot laulībā ne tikai "ģime­ni", bet arī piedalīšanos Kristus pestīšanas darbā. Šīs lūgšanas, pateicība un aizlūgums noslēdzas ar kronēšanu. Un, lai gan šī paraža radusies samērā vēlu, tā vislabāk izsaka un patiesi vainago, kronē jau lūgšanās atklāto laulības būtību.

 

"Kungs, mūsu Dievs, kronē viņus ar savu godu!" pasludina priesteris, paceļot kroņus virs jaunlaulāto galvām. Tā visupirms ir cilvē­ka kā radības kroņa slava un gods - "Au­gļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet..." (1. Moz. 1:28). Un patiesi - katra laulība, katra ģimene ir, lai arī maza un neievērojama, tomēr valstība. Es vienmēr domāju par to, vakaros braucot caur priekšpilsētām un raugoties uz tūkstoš un desmit tūkstoš milzīgo pilsētu celtņu logiem. Visi tie ir vienādi, bet aiz katra no tiem - kaut kas īpašs, kāda sava valstība. Tā var būt elle un nāve. Bet var arī nebūt. Un šo iespēju var palaist garām jau pirmajā dienā. Bet kroņu uzlikšanas brīdī šī iespēja vēl pastāv. Un, ja, neraugoties uz visām krišanām, vīrs un sieva turpina dzīvot kopā, lai arī slikti, bet kopā un viens otram, viņi, lai ari neredzami pasaulei un pat sev pašiem, tomēr paliek "valstībā". Žur­nālos un filmās "laulāto tēls" parasti ir jauns, skaists pāris, kas tik tikko ar ilgu skūpstu "aiz­sāk" savu laulības dzīvi. Bet es atceros, kā reiz skaidrā rudens dienā kādā Parīzes strādnieku priekšpilsētas skvērā ieraudzīju padzīvojušu un acīmredzami nabadzīgu pāri. Viņi sēdēja klusējot, turot viens otra rokas, un tik nepār­protami baudīja šīs rudens pievakares skopo gaismu un siltumu... Viņi klusēja. Visi vārdi bija izsacīti, kaislības izdzīvotas, vētras norimušas. Dzīve bija aiz muguras, taču reizē tā bija arī tagad un te - šai klusēšanā, šai gaismā un siltumā, šais mēmi savienotajās rokās. Tā bija dzīve, kas gatava mūžībai, nobriedusi priekam. Un redzētais man uz visiem laikiem ir palicis kā laulību tēls, to paraugs, kā to patiesais skai­stums...

Vēl kāzu kroņi apzīmē moceklības slavu un godu. Jo ceļš uz Valsūbu vienmēr ir mocekļu ceļš, t.i., liecināšanas par Kristu varoņdarbs (мученичество, moceklība - šādi slāvu Baznī­cas tulko grieķu vārdu "martyria" - liecība, apliecināšana). Mūsu laiks - tas ir briesmīgs ģimenes sairšanas laiks, kad aizvien palielinās šķiršanos skaits, kad aizvien vairāk bērnu aiz­iet no savas ģimenes. Un tas ir tādēļ, ka no ģimenes, tā teikt, pieprasa "laimi" un, sāko­ties mazākajām grūtībām, steidzas šķirties, aizmirstot, ka laulība tās kristīgajā izprat­nē vienmēr ir varoņdarbs, vienmēr cīņa un piepūle. Un tikai Kristus Krusts ir tas, kas palīdz pārvarēt visu vājumu un mazdūšību. Ar Krustu ir "atnācis prieks visai pasaulei", un tie, kas to piedzīvojuši, zina, ka laulāto draugu solījums tiek dots nevis "kamēr nāve mūs izšķirs", bet gan - kamēr nāve un pāriešana mūžībā savienos mūs uz mūžiem.

Lūk, te ari trešā un pēdējā kroņu nozī­me - tie ir Valstības kroņi, tās pēdējās reali­tātes simbols, zīme un nojausma, par kuru Kristū ir kļuvis viss šai "pasaulē". Noņemot kroņus, priesteris lūdz Dievu: "Pieņem viņu kroņus Savā valstībā neapgānītus, šķīstus, sargādams tos no ļaunām aprunāšanām mūžīgi mūžam!"

"Kopējo kausu", no kura jaunlaulātie tū­liņ pēc kronēšanas dzer vīnu, mūsdienās skaidro kā "kopīgas dzīves" simbolu. Patiesī­bā šis kauss palicis kā laulību noslēgšanas simbols - jaunlaulātajiem piedaloties Euharistijā un uzņemot Kristus Miesu un Asinis. Ak, ne­viens sakraments nav tā desakralizējies kā tie­ši laulības sakraments, un tas noticis, pateico­ties tā atdalīšanai no Euharistijas. Sv. Dāvanu uzņemšanu vairs neuztver kā laulības piepildī­šanas Kristū pēdējo zīmogu.

Laulību ceremoniju noslēdz procesija. Rokās sadevušies, jaunlaulātie priestera vadī­bā trīsreiz apiet analoju, uz kura nolikts krusts un Evaņģēlijs. Aplis - tas vienmēr ir mūžības simbols, un uz šo mūžību, šo sākumā vērša­mo galu ari ir virzīta laulība. Tur - Dieva valstība - ir laulību un visas mūsu zemes dzīves galamērķis un piepildījums.

4.
Laulības ka mīlestības sakraments ne­kur neizpaužas tik skaidri kā liturģiskajā līdzī­bā ar priestera iesvētīšanu, priesterības sa­kramentu. Pie šīs līdzības, pareizāk, pie tās būtības es arī gribu pakavēties šīs daļas no­slēgumā. "Klerikālisma", t.i., neierobežotas garīdz­niecības valdīšanas Baznīcā un pār Baznīcu, gadsimtos laicīgo cilvēku apziņa garīdznieku pamazām ir pārvērtusi par kaut kādu "īpašu būtni", kas būtiski atšķiras no pasaulīgajiem ļaudīm. Arī pats apzīmējums "pasaulīgais", "laicīgais cilvēks" ir stājies senā vārda "lajs" (no grieķu val. laikos, t.i., Dieva tautai - laos -piederīgais) vietā, ar kuru tolaik apzīmēja pie garīdzniecības nepiederīgos ticīgos. Šodien šis vārds ir ieguvis pozitīvu, bet "laicīgais", "pasaulīgais" - negatīvu pieskaņu, jo tas vis­pirms nozīmē šī laika nepiederību garīdz­niecībai. Kā atbilde uz to nu jau mūsu dienās sācis attīstīties "antiklerikālisms" - sava veida sacelšanās pret garīdzniecību un cīņa par lai­cīgo ļaužu "tiesībām" Baznīcā.

Tas, protams, ir visnotaļ skumji, jo ienes Baznīcā šķelšanos un - pats galvenais - dziļi iz­kropļo reliģisko apziņu un pašus "garīdznie­cības" un "laicīgo, pasaulīgo" ļaužu jēdzienus. Vispirms šādi tiek izkropļota garīdznie­cības patiesā būtība, tās nozīme. Mēs jau ne vienu reizi vien esam runājuši par garīdznie­cību, kas - kopā ar valdniekiem un praviešiem -veido cilvēces, cilvēciskā aicinājuma būtību, šai pasaulē pienesot Dievam pateicības upurus un līdz ar to pārvēršot pasauli par saskarsmi ar Dievu. Šī "ķēnišķīgā priesterība" Baznīcā dota visiem. "Bet jūs esat izredzēta cilts, ķē­nišķīgā priesterība, svētā tauta, iegūtie ļau­dis," - tā apustulis Pēteris vēršas pie Baznīcas (1. Pēt. 2 : 9,10). Un tikai attiecībā pret šo "vis­pārējo un ķēnišķīgo priesterību" var apjaust ga­rīdzniecības vietu un nozīmi Baznīcā, kuru atšķirībā no vispārējās un ķēnišķīgās pries-terības varētu apzīmēt kā institucionālo priesterību. Šī priesterība ir Kristus priesterība, Viņa pasauli glābjošās kalpošanas turpinā­jums un aktualizācija.

Šai kalpošanai Kristus pats aicināja divpadsmit apustuļus, un viņi ar roku uzlikšanu svētīja citus, turklāt šīs svētīšanas, šīs priesterības mērķis, tās saturs bija rūpes par Baznīcu, par tās pilnības saglābšanu. Un, ja -vēlreiz atkārtoju - šī ir Kristus priesterība, tad arī šī sakramenta veikšana uzticēta tiem, kas iesvētīti šai Kristus priesterība, kam tā nodo­ta. Un, ja reiz Baznīcā ir priesteri, ja nav Baz­nīcas bez šīs Kristus priesterības, tad tās sū­tība ir ikvienā cilvēciskajā aicinājumā atklāt tā "priesterīgo būtību", panākt, lai ikkatra cilvēka dzīve kļūtu par "liturģiju", kalpoša­nu Dievam un Viņa misijai pasaulē. Un pries­teri ir vajadzīgi, jo gan Baznīca, gan mēs vi­si esam "pasaulē", kas pati par sevi - kā "pa­saule" par valstību nekļūs. Baznīca gan ir "pasaulē", taču "ne no pasaules". Un tādēļ ne­viens aicinājums šai "pasaulē" nespēj sevi piepildīt kā priesterība; ir arī jābūt kādam, kura īpašais aicinājums, kura sūtība ir - būt bez jebkāda aicinājuma, izņemot liecinā­šanu par Kristu un Baznīcas pilnības saglabā­šanu.

Neviens nevar pats sevi "padarīt" par priesteri, "nopelnīt" to ar saviem talantiem, zināšanām, labajām īpašībām un tamlīdzīgi. Šis aicinājums vienmēr nāk no augšienes -no Dievišķā lēmuma, no Viņa gribas un vē­lējuma. "Gani manus jērus, gani manas avis." Un ne jau "priesterību" kā kādu īpašu spēku saņem priesteris šai roku uzlikšanā, bet gan Kristus mīlestības dāvanu, tās mīlestības, kura padarīja Kristu par Vienīgo Priesteri un kura ar šo vienīgo priesterību piepilda tos, kurus Viņš sūta Baznīcā.

Lūk, kādēļ roku uzlikšanas - priestera iesvētīšanas - sakraments daļēji līdzinās lau­lības sakramentam. Abu sakramentu būtība ir - mīlestības noslēpums, mīlestība, kas ir dzīves un Baznīcas piepildījums. Laulība tiek paaugstināta Kristus un Baznīcas noslēpu­mā, gluži tāpat kā šai noslēpumā, šai sakra­mentā tiek paaugstināta arī priesterība.

Pēdējā piezīme: vieni no mums ir laulā­ti, citi ne. Vieni aicināti uz priesterību, citi ne. Un tomēr laulības un priesterības sakramenti attiecas uz mums visiem, tie skar visus. Jo tie atklāj mūsu dzīvi kā aicinājumu sekot Kristum Viņa mīlestības pilnībā.