Inokiņa Tatjana (Sokolova)

"Būsi bez bēdu pašās lielākajās bēdās..."

 

Sirdsskaidrā Jāņa, Svētkalna vientuļnieka, īss dzīves apraksts


Šis Dieva svētais vairāk zināms Krievijas dienvidos, bet centrā, Maskavā, diemžēl ne katrs pareizticīgais dzirdējis Jāņa Vientuļnieka vārdu. Pārsteidzošs un pamācošs ir viņa dzīves stāsts, lai gan pirmajā mirklī tas var šķist līdzīgs daudziem citiem. Sirdsskaidrā Jāņa, Svētkalna vientuļnieka, varoņdarba augstumu var pielīdzināt seno laiku svētcīnītājiem un novietot vienā rindā ar XIX gadsimta svētajiem – sirdsskaidro Sarovas Serafimu un Optinas stareciem. 

 

Slēptais sapnis

 

 

Sirdsskaidais Jānis, Svētkalna vientuļnieks


Jānis piedzima Kurskā 1795. gadā, ne visai turīgu sīkpilsoņu Krjukovu ģimenē.   Jau bērna gados viņš uzzināja par tēviem – vientuļniekiem, un doma par savas dvēseles glābšanu mūka dzīvē kļuva par zēna apslēpto sapni.  9 gadu vecumā viņš lūdza vecākiem atdot viņu mācībās, bet saņēma skarbu noraidījumu.


Vecāki nosūtīja dēlu mācīties amatu – gatavot krāsns podiņus.  Ivans uz 7 gadiem iestājās mācībā pie saimnieka – meistara, kuram bija rupjš un  viegli aizkaitināms raksturs. Viņš bieži apveltīja savus mācekļus ar sitieniem, un lēnprātīgajam Vaņam tika vairāk par visiem. Izgatavotie podiņi žuva uz krāsns, un reiz viens no tiem Ivana neuzmanības dēļ ieplīsa un sabojājās.


To ieraudzījis, saimnieks sāka lamāt zēnu un meta viņam ar sabojātā podiņa lausku, ievainojot viņu sānā, netālu no sirds. No zēna mutes izplūda asiņu strūkla, un viņš nokrita uz grīdas. Meistars izbīlī iznesa nelaimīgo sniegā un berzēja viņu, kamēr tas atguva samaņu.  Sabojātais podiņš tajā laikā maksāja tikai 1 kapeiku.


Mācību laiku Ivans pavadīja asarās, paciešanā un tā nostiprinājās savā garā, mierinājumu rodot cerībā uz Dievu un labākiem laikiem.  Pēc tam viņš vēl divus gadus nostrādāja par izpalīgu pie cita saimnieka. Trūkumā nonākušie vecāki redzēja viņā atbalstu, jo tagad viņš pelnīja 200 rubļus gadā. Viņi piedāvāja viņam stāties laulībā, kas dziļi apbēdināja šķīsto jaunekli, bet, būdams labs un paklausīgs dēls, viņš padevās vecāku gribai.


Ivans Krjukovs kļuva par izcilu meistaru, izpildīja vissarežģītākos pasūtījumus krāšņu ražošanā, bet vēlāk atvēra savu fabriku. Viņš izcēlās ar atturīgu un dievbijīgu dzīvi, mīlēja apmeklēt dievnamu un vienmēr paturēja sirdī vēlmi veltīt sevi mūka dzīvei. Viņa sieva nomira, bērnu viņiem nebija. Drīzumā viņš apglabāja savu tēvu un tad visbeidzot, atstājis savu māti vienas no precēto māsu gādībā, nolēma pamest pasaules kņadu.


Lūgšanas spēks

 

 

Gļinskas tuksnesis

 

Māte svētīja viņu ar lietu vara krustu, kuru viņš vienmēr nēsāja uz krūtīm resnā metāla ķēdē. Pabeidzis darbus un saņēmis atlaišanas dokumentu, Ivans uz visiem laikiem atstāja savas mājas. Vēlāk viņš atcerējās: "Šī diena man šķita kā Gaišā Kristus Augšāmcelšanās diena".


38 gadu vecumā ar ceļinieka zizli rokās viņš atnāca uz Gļinskas klosteri. Dievlūdzēji centās atrunāt Jāni no iestāšanās šajā trūcīgajā klosterī, bet viņu visvairāk biedēja tas, ka nāksies to pamest  pret savu gribu.  Igumens Filarets, ievērojis paklausībnieka sirds vienkāršību, norīkoja viņu uz klostera viesnīcu, bet pēc tam, atbilstoši viņa amatam, uzdeva remontēt krāsnis. Bez lūgšanām garajos baznīcas dievkalpojumos Jānis uzcītīgi un nenogurstoši lūdzās cellē; viņa patiesumam un dziļajai, bērnišķajai ticībai bija svešas šaubas un svārstīšanās.


Reiz pie klostera svētajiem vārtiem viņš ieraudzīja lielu ļaužu pūli: tur konvulsijās raustījās nešķīstā gara apsēsts cilvēks, nevēlēdamies iet uz baznīcu. Jānis bez bailēm nomierināja slimo un, saņēmis garīdznieka svētību, aizveda viņu uz savu celli. Tur, noguldījis cietēju uz grīdas, ar asarām un klanīšanos līdz zemei lūdza Dievu par viņa dziedināšanu.  Pēc pusnakts Jānis apgūlās slimajam līdzās; no rīta tas pamodās pilnīgi vesels. Kungs sargāja Jāni no kārdinājuma krist lepnībā:  šo notikumu viņš uztvēra kā kaut ko parastu un turpināja savu dzīvi pilnīgā padevībā Dievam.  Izdziedinājis slimo, Jānis neatklāja viņam savu vārdu, dodot padomu pateikties Dievam.


Drīz viņš tika ievests pirmajā mūku pakāpē – rjasoforā un pēc četriem klosterī pavadītiem gadiem norīkots uz brāļu ēdnīcu. Būdams neizglītots, viņš saņēma svētību mācīties, ātri apguva Psalmu grāmatu un ar viena paklausībnieka palīdzību iemācījās rakstīt. Reiz, izdziedinājis slimu muižnieku, Jānis arī viņam neatklāja savu vārdu, iesakot pateikties Dievam.


Iesvētot mantijā, viņam tika dots Joanīkija vārds. Igumens viņam ļoti uzticējās un iecēla par ekonomu. Tā viņš Gļinskas klosterī pavadīja 11 gadus, iemantoja darbu un svētcīņas varoņdarbu prasmes, un pieauga garīgi.  Taču pazemīgā dvēsele alka ko vairāk.


Gļinskas mantzinis tēvs Arsēnijs saņēma norīkojumu uz Svētkalna klosteri Harkovas eparhijā, kas bija likvidēts XVIII gadsimtā. Igumens Filarets tajā laikā jau bija miris; vairāki klosterbrāļi ar t. Arsēniju priekšgalā 1844. gada aprīlī pārcēlās uz turieni un aiznesa sev līdzi Gļinskas klostera stingro reglamentu. Viņu vidū bija arī t. Joanīkijs.

 

Svētie Kalni

 

 

Svētkalna Dievmātes Aizmigšanas klosteris

 

Svētkalna Dievmātes Aizmigšanas klosteri, kas izvietojies vienā no Ukrainas skaistākajām vietām, Ziemeļu Donas krastā, krīta klints pakājē, dibināja izceļotāji no  Kijevas-Pečoru lavras  XIV gadsimtā.


"Svētie Kalni" – tā šo apkaimi sauca tautā.


Mūks Joanīkijs daudz izdarīja klostera labiekārtošanā, būdams tā ekonoms: nodarbojās ar baznīcu un korpusu celtniecību un apdari, alu un pazemes eju attīrīšanu.


Jau būdams priestermūks, dedzīgais Dieva kalps piedzīvoja ienaidnieka uzbrukumu: viena no klostera apmeklētājām iedegās nešķīstā kaislībā pret viņu un, izmantojot t. Joanīkija vienkāršību, iemānīja viņu savā viesnīcas numurā, aicinot uz grēku. Lai izbēgtu no krišanas grēkā, viņš izlēca pa logu, kas atradās samērā augstu no zemes.


Krīta klints, kuras virsotnē atradās svētītāja Nikolaja baznīca ar viņa brīnumdarošo ikonu,  iekšienē bija izrakti alu koridori.  "Te ir tik tuvu debesīm, te ir tik tālu no zemes!" – teica visaugstisvētītais  Harkovas Filarets, viesojoties klosterī.


Joanīkijs jau sen bija iemīlējis šo krīta celli, viņa sirds priecīgi sitās, iedomājoties, ka viņam būs lemts tur vadīt savas svētcīņas dzīves dienas. Vairāk par visu ilgojoties pēc vienatnes un klusēšanas, viņš palūdza atļauju pārvaldniekam aplikt tās sienas ar dēļiem un sāka lūgt atlaist viņu vientuļnieka dzīvē.

 

Uz krīta klinti

 

 

Sirdsskaidrais Joanīkijs, Svētkalna vientuļnieks

 

Tēvs Arsēnijs gudri un apdomīgi sāka pārbaudīt Joanīkiju: baidoties, ka viņā varētu izaugt augstprātība, viņš lika tam ar savām rokām attīrīt visas atkritumu vietas klosterī. Priestermūkam būtu dabiski just riebumu pret tādu paklausības darbu, bet t. Joanīkijs  bez iebildumiem visu izpildīja.


Pēc tam igumens apbēra viņu ar rājieniem, sodiem, lika atņemt viņam labāko apģērbu un apgādāt ar vecu, salāpītu, lika klanīties līdz zemei visu brāļu klātbūtnē. Pārbaudāmais palika stingrs un nelokāms, neizsakot ne kurnēšanas vārda; visu pacieta un turpināja lūgt, lai viņu atlaiž vientuļnieka dzīvei.


Pārzinis sākumā deva viņam svētību noslēgties dzīvojamajā cellē, bet tur naktī viņu pārņēma šausmas, traucējot lūgties. Ar visu savu dvēseli Joanīkijs tiecās uz krīta klinti, kur nejuta ne bailes, ne grūtsirdību, ne jebkādu apjukumu. Pēc dažām pilnīgas noslēgtības dienām viņu atrada ar gaišu seju, nemaz nenovājējušu ne miesā, ne dvēselē.


Celle bija ļoti šaura un zema, griesti ne augstāki kā cilvēka augums, gaisma iekļuva pa šauru, klintī izgrebtu spraugu. Auksta un mitra, tā atgādināja ledus pagrabu: izsauca ķermenī drudzim līdzīgus drebuļus. Visu iekārtu veidoja atvērts koka zārks ar lielu kapa krustu galvgalī, uz kura bija attēlots krustā sistais Kungs; zārkā bija nedaudz salmu un pagalvis, un tāds tas kalpoja par atpūtas gultu vientuļniekam pēc lūgšanu nomoda.


Vēl bija neliels analojs pie svētajām ikonām, koka bluķis krēsla vietā. Krūka ūdenim, trauks ēdienam, kailādas kažoks, veca mantija ar epitrahilu un eļļas lampiņa – tas apmierināja visas vientuļnieka dzīves vajadzības. Viņš valkāja smagas dzelzs važas un raupju astru kreklu, kas nospieda ķermeni ar smagumu un asumu.


Mitrums bija tāds, ka apģērbs kalpoja īsu laiku, izdila un saira. Kukaiņu miriādes ņudzēja cellē, zārkā un vientuļnieka drēbēs, savainoja viņu līdz asinīm un traucēja mieru. Taču Dieva svētcīnītāja gara stiprums bija patiesi apbrīnojams: viņu visu pacieta Kunga un savas dvēseles glābšanas dēļ. 


Lai Jēzus iet tev līdz

 

T. Joanīkija lūgšanu nolikums ietvēra 700 paklanīšanās līdz zemei, 100 – līdz viduklim, 5000 Jēzus lūgšanas, 1000 – Dievmātei, akafisti – Visumīļajam Jēzum, Dievmātei un Kristus Ciešanām, un pieminēšanas lūgšanas. Svētos Kristus Noslēpumus viņš saņēma kaimiņos esošajā Jāņa Priekšteča alu baznīcā, kur otrdienās tika kalpota Dievišķā liturģija.  Klostera brāļi apvainoja vientuļnieku lepnībā un zākāja viņu; visi gaidīja, ka viņa vienatne labu galu neņems. Taču varēja novērot tikai nozīmīgu garīgu izaugsmi.


Pēc pusotra gada priestermūks Joanīkijs tika iesvētīts lielajā shimā, un nosaukts par godu Pravietim un Priekštecim Jānim.  Tagad viņš Dievmielastu saņēma katru nedēļu, bet reizi gadā, Ciešanu nedēļas trešdienā, nonāca no klints un līdz Gaišās nedēļas vidum pavadīja laiku baznīcā un ēdamzālē kopā ar brāļiem, pēc kā atkal devās uz savu alu. Pēc pieciem gadiem viņam no pastāvīgā  aukstuma sākās krampji kājās; tad klostera pārzinis lika viņa cellē ierīkot krāsni.


Kādas ciešanas – gan fiziskās, gan garīgās – tur izcieta svētcīnītājs, to zina tikai Kungs. Zināms viens, viņa paša stāstīts, notikums, kad pēc nakts lūgšanas viņš apgūlās atpūsties savā zārkā un pēkšņi koridorā izdzirdēja troksni. 
Divi neparasta lieluma svešinieki ienāca cellē, ar lielu niknumu skatījās uz viņu un sacīja viens otram: "Apēdīsim šo večuku, lai viņš pastāvīgi nelūgtos". Gaidot nāvi, viņš aizvēra acis un sāka lūgties Jēzus lūgšanu. Atsanēja mežonīgi smiekli, un rēgi izzuda.


Tā shimas priestermūks nodzīvoja 17 gadus. Pakāpeniski pieauga cieņa pret viņu brāļu starpā, daudzi izvēlējās viņu par savu garīgo tēvu. Gadījās, ka vientuļnieks pēc dievkalpojuma svētīja baznīcā sapulcējušos ļaudis un īsi sarunājās ar apmeklētājiem.


Tēvs Jānis iemantoja daudzus cienītājus laicīgo ļaužu vidū, no viņa lūpām plūda svētīgas pamācības. Kad viņam atnesa palasīt tikko izdoto svētītāja Ignātija grāmatiņu "Inoka raudas", viņš bija ļoti aizkustināts un teica, ka sajūt to pašu, tikai nevar izteikt vārdos.


"Piecēlies no gultas, piesauc Jēzu; dodies ceļā – lai Jēzus iet tev līdzi; kad ķeries pie paklausības darba, ieklausies Jēzū, ko Viņš saka tavai sirdij. Kad ēd maizi, sajūti saldmi no Jēzus, ja dzer ūdeni, atveldzējies ar Jēzu... Tā visu dienu svētīgi pavadīsi ar Jēzu, bet naktī, no nekā nebaidoties, parunājies ar Jēzu, miesu nežēlojot, un tai mieru nedodot, jo tās miers būs kapā, bet te lai strādā  un pelna dvēselei Debesu valstību, tamdēļ jau tā mums ir dota.  Apgūlies gultā, atkal piemini Jēzu, un ar Viņu aizmiedz: tev būs svētība un pašās lielākajās bēdās būsi bez bēdām" – deva padomu sirdsskaidrais.


Bezbailīgais gara kareivis

 

Dzīves beigās viņa uzvedībā bija vērojamas zināmas vientiesības pazīmes. Tā, kādu reizi klostera labdare T.B. Potjomkina atveda pie stareca pēc garīga padoma savu brāli – kņazu.  T. Jānis vārdu vietā  lūdza atrast mākslinieku, kas uzgleznotu viņa portretu.


Viņi, protams, piedauzījās, saskatīja godkāri un pievīlās viņa svētumā. Taču svētais, jau sen nomiris pasaulei, tieši gribēja pazemot sevi, lai izbēgtu no cilvēku uzslavas. Par pašaizliedzīgu mīlestību uz Dievu un cilvēkiem Kungs vēl zemes dzīves laikā dāvāja viņam nepārtrauktas lūgšanas, apdomības, gaišredzības un brīnumu darīšanas dāvanas.


Dzīves nogalē viņu aprūpēja celles biedri, kuri atzīmēja viņa lielo pacietību un pazemību. Inoks, kas viņu reiz apmeklēja, pamanīja, ka cellē ir nelaba smaka. Tad starecs atzinās, ka važas, kuras viņš valkāja uz miesas, ir salūzušas un noberzušas viņam muguru. Apskatē atklājās dziļa brūce, kurā mita tārpi. Važas noņēma, salaboja, brūci apmazgāja, bet pēc tam drosmīgais gara kareivis turpināja tās nēsāt.


No pastāvīgas atrašanās tumsā priestermūks zaudēja redzi. Viņš vairs nevarēja stāvēt liturģijā un klausījās dievkalpojumu, gulēdams savā zārkā. Viņam ,kurš "ar alas šaurību sasniedzis Debesu plašumus", tika jau iepriekš atklāta drīzā pāreja uz Mūžīgajiem mājokļiem.

 

Svētuma mirdzums

 


Sirdsskaidrais Jānis, Svētkalna vientuļnieks


Sirdsskaidrā dzīves aprakstītāji atzīmē, ka paklausība klostera pārzinim liecina par īpašu viņa gara stāvokli un vainago visus varoņdarbus. Nedēļu pirms nāves, pakļaujoties pārziņa gribai, smagi slimais starecs atstāja savu kluso un svētīgo vienatni un tika pārvests uz klostera Dievmātes Ahtiras ikonas slimnīcas viensētu. Tur shimas priestermūks Jānis mierīgi nomira pēc Kunga Apskaidrošanās svētkiem, 1867. gada 11. / 24. augustā, un tika apglabāts pie slimnīcas baznīcas altāra.


1995. gadā, 200 dzimšanas gadadienā, Ukrainas Pareizticīgā Baznīca kanonizēja Svētkalna vientuļnieku Jāni sirdsskaidrā kārtā kā vietēji godināmo svēto. 2003. gadā viņš iekļauts arī kopējo Kurskas svēto godināmo pulkā. Atrasta viņa galva, kas glabājas Svētkalna lavrā, Dievmātes Aizmigšanas katedrālē, tagad Doņeckas apgabalā.


Katru gadu svētā piemiņa tiek atzīmēta mūsu Kunga Jēzus Kristus Apskaidrošanās pēcsvētku laikā kā apstiprinājums tam, ka cilvēks, kurš izcīnījis garīgu uzvaru pār savu nespēcīgo miesu, sasniedz pilnību, un tikai tad kļūst cienīgs skatīt Tēva mirdzumu.


2017.gada 29.novembrī
www.pravoslavie.ru

 

Tropārs sirdsskaidrajam Jānim Vientuļniekam, 8. melod.:

 

Pasaules skaistumu atstājis,/ uz Svēto Kalnu tuksnesi atnāci,/ un, krustu ņēmis, sekoji Kristum, mūsu tēvs Jāni, / gavēšanā, nomodā un smagās važās / svētcīņu vientulībā  vedi, / pie tevis ticībā nākušo slimo dvēseles dziedināji; / tu savam klosterim esi rota,// tālab kopā ar Eņģeļiem, sirdsskaidrais, līksmo tavs gars.

 

Lūgšana sirdsskaidrajam Jānim, Svētkalna vientuļniekam

 

Ak, sirdsskaidrais un Dievanesēj mūsu tēvs Jāni! Ticībā nākam pie tevis, mūsu brīnumainais palīga un drīzā mierinātāja; nenoslēdz lūpas par mums Trijādībā pielūdzamā un slavējamā Kunga Dieva priekšā, lai viņš, žēlīgi mūs uzlūkojot, neļauj mums iet bojā mūsu grēkos, bet pieceļ mūs un dāvā mūsu ļaunajai, nožēlojamajai dzīvei labošanos, pasargājot no nākamajiem grēcīgajiem kritieniem, un lai piedod mums visu, ko esam grēkojuši kopš dzimšanas līdz pat šai stundai.


Izlūdz mums no mūsu Radītāja lielas un bagātas Viņa labestības dāvanas: zemes auglību un zemes augļu pārpilnību, mieru mūsu dienām, Pareizticības nostiprināšanos, slimajiem - veselību, noskumušajiem - mierinājumu, grūtsirdīgajiem - uzmundrinājumu,  trūkuma cietējiem – patvērumu, nabagiem – apgādību, svētcīnītājiem – sekmes, mirstošajiem – svētīgu kristīgu nāvi un visiem pareizticīgajiem kristiešiem – Dieva žēlastības iepazīšanu un mūžīgo glābšanos Kungā.


Nemitējies, visgodājamais tēvs, aizbilst par mūsu zemi. Un jo vairāk šo svēto klosteri, kurā uzcītīgi esi cīnījies, nepamet savās lūgšanās, lai tajā nostiprinās brāļu mīlestība, pacietība, paklausība un mīlestība, un vairojas tā labdaru grēknožēla.


Mūsu tēvs Jāni, uzklausi mūs, nabagos šajā pasaulē, kaislību vētrā grimstošos, un ienes mieru mūsu dzīvē, atņem visādu ienaidu un nepatiku, ņem mūs savas visvarenās aizstāvības patvērumā no visādiem ienaidnieka uzbrukumiem, lai bez klupieniem līdz pēdējam elpas vilcienam slavējam Savu svēto brīnumainā Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara neizsakāmo cilvēkmīlestību mūžīgi mūžos. Āmen.

 

svlavra.church.ua

 

© 2009 - 2018 BIBLOS