Dieva spēks un svētās relikvijas

 

«Vai nezināt, ka jūs esat Dieva svētnīca un ka Dieva Gars mājo jūsos? Vai jūs nezināt, ka jūsu locekļi ir svētnīca Svētajam Garam, kas jūsos mīt un ko Dievs jums devis; arī jūs paši neesat savi.» (1. Kor. 3:16; 6:19)


«Mūsu Pestītājs Kristus dāvājis mums savus pestījošos avotus, svēto relikvijas, kas daudzvei­dīgi dāvā labdarības cienīgajiem. Tas notiek caur Kristu, Kurš mīt viņos. Baznīca svētās relikvijas godā kā Svētā Gara dievnamus, kuros Dievs dzīvo ar savu svētību arī pēc svētā miesiskās nāves.» Tā teikts septītajā Vispasaules koncila darbos.


Pie svētajiem vēršamies ar savām lūgšanām kā pie lūdzējiem par mums un palīgiem Dieva priekšā. Viņi savā zemes dzīvē staigājuši taisnus un svētīgus ceļus, bijuši garā stipri un nelokā­mas ticības paraugs, Patiesības aizstāvji un līdzinājušies kristīga cilvēka pilnībai. Savā mūžā viņi palīdzējuši ļaudīm ar lūgšanām, dziedinājuši no slimībām, spējuši aizdzīt ļaunos garus, turklāt ir neskaitāmas liecības, ka svēto mocekļu brīnumainā palīdzība turpinās arī pēc viņu miesiskās nāves: «Un notika, kad nu viņi gribēja apglabāt kādu vīru, tad redzi, viņi ieraudzīja sirotājus; un viņi iemeta to vīru Elīsas kapā. Un, tiklīdz tas vīrs saskārās ar Elīsas kauliem, tad tas kļuva dzīvs un piecēlās kājās.» (2.Ķēn. 13:21)


Svēto pīšļi tiek uzskatīti par Svētā Gara mājokļiem. Savukārt mūsu lūgšanas pie svēto relik­vijām, svētbijīgi sajūtot viņu neredzamo klātbūtni un aizstāvību Dieva priekšā par mums, kļūst dedzīgākas, mūsu ticība kļūst stiprāka un dzīvāka. Rodas pārliecība, ka svētie, būdami neredzami līdzās, redz mūsu vajadzības, dzird mūsu nopūtas, lūgšanas un spēj mums palīdzēt. Apzinādamies savu grēcīgo dabu, vājumu un nespēju tikt galā ar saviem trūkumiem un grūtībām dzīves ceļā, mēs vēršamies pie svētajiem kā pie palīgiem un aizstāvjiem Dieva priekšā. Viņi taču ir debesu iemītnieki, kuri nepagurdami gādā par mums un palīdz, kā to redzējis svētais Jānis Dievvārd-mācītājs (Teologs) (Atkl. 5).

 

Svētie lūdzas kopā ar mums


«Kad Josija pagriezās, tad viņš ieraudzīja kapus, kas tur tajā kalnā bija; viņš tad sūtīja ļaudis, lika tiem ņemt kaulus no kapiem ārā un sadedzināt uz altāra un tā to sagānīja pēc Tā Kunga vārda, ko Dieva vīrs bija sludinājis, kas šīs lietas paredzēja. Un viņš sacīja: «Kas tā par kapa zīmi, ko es tur redzu?» Tad pilsētas ļaudis viņam atbildēja: «Tas ir tā Dieva vīra kaps, kas no Jūdas atnāca un pasludināja šīs lietas, ko tu tagad esi darījis ar Bēteles altāri.» Tad viņš pavēlēja: «Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus!» Tā tie izglāba viņa kaulus līdz ar tā pravieša kauliem, kas bija nācis no Samarijas.» (2. Ķēn. 23:16-18)


Jau parastā ikdienā, pieminot vēsturē lielus cilvēkus un uzlūkojot viņu portretus, krūšu tēlus un kapavietas, izjūtam lielu godbijību. Saprotams, ka svēto mocekļu, ticības un Kristus Baznīcas svētīgo cilvēku kapavietas atstāj neizdzēšamu un īpaši spēcīgu iespaidu uz ticīgajiem un tiem, kas godā viņu piemiņu. Svēto relikvijas ir dzīvs atgādinājums par svētā mūžu un rosina ticīgos censties līdzināties viņam, veikt labus un svētīgus darbus. Svētais Jānis Zeltamute teicis: «Redzot svētā kapavietas veidolu, dvēselei tiek satriekta, uzmundrināta, un rodas izjūtas it kā kapā gulošais lūdzas kopā ar mums, stāv mūsu priekšā, un mēs viņu redzam. Tādējādi, to izjūtot, cilvēku pārņem liela svētbijība, centība, un viņš aiziet no šīs vietas, kļūdams gluži cits cilvēks.»


Baznīca allaž lielu uzmanību veltījusi svētajām relikvijām, svēto mocekļu pīšļu atrašanās vie­tām, piešķirot tām audzinošu lomu. Svēto relikvijas rada tuvības izjūtu ar svēto, tās ir kā liecība viņa dzīves varoņdarbiem ticības dēļ un māca arī mūs dzīvot saskaņā ar Evaņģēlija mācību.
Baznīca svēto relikvijām piešķir arī liturģisku nozīmi. Zemes Baznīca mīlestības lūgšanās atrodas vienotībā ar Debesu Baznīcu, kas arī tiek pieminēta Euharistijā: «Tagad kopā ar mums neredzami kalpo Debesu spēki, un ienāk godības Ķēniņš...»


Svēto pīšļi ir kā liecība viņu dalībai mūsu lūgšanās. Tāpēc jau senā Kristus Baznīca Euharistiju lielākoties kalpoja uz mocekļu kapavietām, turklāt pati kapavieta kalpoja kā upurgalds: «Es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem.» (Atkl. 6:9)
Kad mazinājās kristiešu vajāšanas, ticīgie steidza virs mocekļa kapavietas celt dievnamus, tā, piemēram, Romā baznīca uzcelta vietā, kur saskaņā ar liecībām apbedīts apustulis Pāvils (Eusē-bijs, «Baznīcas vēsture», 11, 25, 3), bet Kartāgā tika uzceltas divas baznīcas par godu svētajam Kipriānam: viena viņa nogalināšanas vietā, otra - uz mocekļa kapavietas. Tieši svētā mocekļa kapavietas dievnamā bija sevišķi jūtama svētā Kipriāna neredzamā klātbūtne, tāpēc arī ticīgie šo baznīcu dēvēja par svētā mocekļa «mājokli». Stāstot par svētā mocekļa Solunas Dimitrija dzīvi un brīnumiem, Solunas Jānis savā darbā par svēto min, ka viņam esot divas mājvietas: viena Debesu Jeruzalemē, bet otra - Soluņā.


Pirmo gadsimtu kristiešu tradīciju kalpot Euharistiju, uz svēto mocekļu kapavietas uzklājot antiminsu 7. gs. beigās jau tika nostiprināta ar likumu. Kopš šī laika noteikts, ka baznīcā liturģijas laikā uz upurgalda atrodas antiminss ar svētajām relikvijām. Tādējādi dievnamā glabājas svēto relikviju daļiņas, kas arī kalpo kā apliecinājums svēto klātbūtnei dievkalpojumā, viņu dalībai mūsu lūgšanās, kuras viņi stiprina Dieva priekšā. Ievietojot svētās relikvijas antiminsā, bīskaps lūdzas, lai Kungs, visu labumu Devējs, līdz ar svēto lūgšanām dāvā mums nesodīti pienest bezasiņu upuri.


Vēl viens nozīmīgs pamatojums svēto relikviju godināšanai ir Pareizticīgās Baznīcas mācība, kas svētās relikvijas ir svētības spēka nesējas - tātad ticīgajiem Dievs svētības spēku var dāvāt caur svēto pīšļiem. «Tavi pīšļi ir kā svētības piepildīts trauks, kas izlīst pār visiem atnākušajiem...» - tā lūdzamies svētajam Sergijam. Šis atzinums ir sasaucas ar pareizticības dogmām, ar dogmām par iemiesošanos un grēku piedošanu.

 

Dievs svēto dusošās miesas sargā


«Jūs esat mani draugi, ja jūs darīsiet to, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara; bet es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko dzirdēju no sava Tēva, es jums pasludināju. Ne jūs mani izredzējāt, bet es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus un lai jūsu augļi paliktu, jo visu, ko jūs no Tēva lūgsiet manā vārdā, to Viņš jums dos.» (Jņ. 15:14-16).


Kristīgās baznīcas un klosteri glabā daudzu svēto, Dieva izredzēto svētās relikvijas, kas nav pakļautas dabas iznīcības likumiem. Mūsdienu materiālistisko uzskatu cilvēkam grūti noticēt, kāpēc svēto pīšļi nesatrūd gadu desmitiem un pat simtiem, arī zinātnieki to nespēj izskaidrot. Turklāt zināmas neskaitāmas liecības, ka svēto pīšļi apveltīti ar brīnumdarošām spējām - tās dziedina slimos, atpestī ļauno garu apsēstos, arī pēc savas nāves svētie vēsta par gaidāmiem liktenīgiem notikumiem.


Kristietības vēsture vairāk nekā 2000 gadu laikā savās lappusēs ierakstījusi daudzus, kuri Kristus vārdā pašaizliedzīgi aizstāvējuši ticību, glābuši nežēlībā kritušos, palīdzējuši nabadzīgajiem un slimajiem, paši tikuši vajāti, apmeloti un spīdzināti. Lai apliecinātu to kristiešu svētbijīgo dzīvi un kalpošanu, Dievs, kā uzskata baznīcas tēvi, dažus svēto ķermeņus pasargā no trūdēšanas un dāvā tiem brīnumdarošas spējas, lai stiprinātu ticīgos un pārliecinātu neticīgos.


Svētie savās zemes gaitās centās īstenot kristīgās dzīves pilnības ideālu, kā to māca Evaņģēlijs. Mēs, lasot vēstījumus par svēto dzīvi, veiktajiem varoņdarbiem Kristus dēļ, par viņu nesatrici­nāmo ticību, varam teikt, ka viņi bijuši kā zemes eņģeļi. Arī pēc miesiskās nāves viņu palīdzība ir brīnumaini jūtama. Ar svēto pīšļu pārapbedīšanu arvien saistās daudz neparastu, brīnumainu notikumu, nereti tie bijuši tik iespaidīgi, ka pat daudzi neticīgie sākuši meklēt ceļu pie Kristus un kļuvuši par dedzīgiem kristiešiem. Neskaitāmu dziedināšanu apraksti, kā min D. Protopovs savā grāmatā «Par svēto pīšļu netrūdēšanu», ir tik pārliecinoši, ka tos atzīt nācies pat mediķiem un skeptiskiem kritiķiem. Daudz brīnumainu notikumu saistīti ar svēto pīšļu atrašanas faktu. Svētais daudziem ticīgajiem parādījies sapņos, bijuši gadījumi, kad aizgājušais kādam sapnī pa­vēsta laiku, kad būtu atverams viņa šķirsts vai kur apglabāt viņa mirstīgās atliekas. Citkārt kā zīme, ka pienācis laiks atvērt svētā šķirstu, ir pēkšņa aromāta izplatīšanās virs kapa. Stāsta, ka tad, kad turki karojuši Līkijā un saņēmuši gūstā pilsētas Mirras iedzīvotājus, kuri baznīcā lūdzās svētniekam Nikolajam Brīnumdarītājam, svētais parādījies sapnī kādam Bari pilsētas priesterim, sakot, lai viņa pīšļus pārnes uz Bari pilsētas baznīcu. Priesteris to pastāstījis baznīcas vadībai un, godājot svētā piemiņu, viņa šķirsts svinīgi atvests uz Bari, uz kurieni ceļu joprojām atrod tūkstošiem kristiešu.


Bijušas arī situācijas, kuras liek noprast, ka svētais it kā negrib, lai ļaudis ieraudzītu viņa svētās relikvijas (vai arī vēl nav pienācis īstais brīdis). Tā, piemēram, līdz šim nav atvērts svētā Anto­nija šķirsts - esot bijuši vairāki mēģinājumi izcelt svētā šķirstu, taču ikreiz, kad sākuši rakt viņa kapavietu, kāds mistisks spēks to nav ļāvis - vienreiz no zemes izšāvusies uguns, citkārt - ūdens šalts vai pat sākusies zemestrīce.


Neparastu spēku, kas nāk no svēto relikvijām, nācies piedzīvot daudziem neticīgajiem, arī to zaimotājiem, kas pat tikuši pārmācīti. Reiz kāds pulkvedis, apmeklējot svētā Mitrofana atdusas vietu Voroņežā, ironiski izteicies, ka neticot, ka zārkā pēc vairāk nekā 100 gadiem vēl var būt netrūdējis svētā ķermenis, tāpēc viņš ar roku to gribot aptaustīt. Kad pulkvedis piegājis pie šķirsta un jau izstiepis roku, kāds neredzams spēks iesitis viņam pa pirkstiem un aizgrūdis pašu vīrieti uz otru telpas galu. Pēc šā atgadījuma gan pulkvedis, gan apkārtējie aculiecinieki pret Dieva izredzētajiem izturējušies ar lielu svētbijību.

 

Zemē, jūrā, purvā un tuksnesī


«Tāpēc priecājās mana sirds un līksmoja mana mēle, un pat mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību.» (Ps. 5:9-10)


Kristieši savu svēto miesas atraduši gan jūrās, upēs, ezeros, purvos, gan kalnos, bezdibeņos. Ļaudis nereti pārliecinājušies, ka svēto miesas pēc nāves ilgu laiku saglabājas it kā nupat būtu guldītas zemes klēpī. Tā I gs. vajāšanās, lai nosargātu svētā Spiridona svētās relikvijas, kāds grieķu vīrs aizgājēja miesas ievietojis maisā un aiznesis vispirms uz Albāniju, pēc tam drošāku patvērumu sameklējis Korfu salā. Zinātnieki joprojām laiku pa laikam ierodas Korfu salā, lai kārtējo reizi pētītu un pārliecinātos, vai tiešām svētā miesas ir netrūdošas. Un ne ar kādiem dabas spēkiem un likumiem nespēj to izskaidrot, fiziologus izbrīna, ka varot pat saliekt svētā rokas un kājas. Tas, kāpēc daudzu svēto relikvijas netrūd gadiem un gadsimtiem ilgi, nav cilvēku prātam aptverams, jo tas ir Dieva nodoms.


Pečoru Evstāfijs (dzīvoja XI gs.) tika sists krustā un iemests jūrā. Ticīgie viņa miesas sameklēja un atveda uz Kijevu, kur viņa svētās relikvijas godina vēl šodien. Trīsdesmit gadus ūdenī atradās svētā Sergija (dzīv. XIV gs.) šķirsts, tomēr satrūdējušas nebija ne viņa miesas, ne apģērbs.


Nogalinātais svētais Jēkabs 1540. gadā tika nomests uz ledus, kam izkustot, svētā ķermenis aizpeldējis upē pret straumi un apstājies pie Borovicas pilsētas krastiem. Tur kristieši viņa svētās relikvijas aiznesuši uz klosteri.


Voroņežas pirmais bīskaps Mitrofans tika apglabāts slapjā melnzemē, taču, pēc 128 gadiem atrokot viņa kapavietu, miesas, kā izrādījās, nebija trūdējušas. Svētā Romas Antonija miesas 450 gadus atdusējās akmens šķirstā, kas bija novietots zemē zem grīdas, taču saglabājies bija pat pārsegs.


1581. gadā tika atrastas svētā Herasima svētās relikvijas (viņš dibinājis Jeruzalemes sieviešu klosteri Katalonijā, miris 1579. gadā). Tā kā viņa miesu netrūdēšana tika apstrīdēta, Filadelfijas metropolīts Gabriēls lika to atkal ierakt. Pēc astoņiem mēnešiem visi redzēja, ka svētā miesas nebija skāris ne laiks, ne zeme.


Vladimirā godina kņazu Georgiju II, kuru nogalināja tatāri 1238. gadā. Rostovas bīskaps Kirils kaujas laukā atrada nogalinātā kņaza ķermeni, kam bija nocirsta galva. Vēlāk tika atrasta arī kņaza galva, kuru pielika ķermenim šķirstā apbedījuma vietā Rostovas baznīcā. Divus gadus pēc kņaza nāves tika nolemts viņa šķirstu pārnest uz Vladimiru un novietot pilsētas katedrālē. Atverot šķirstu, visiem par pārsteigumu pavērās brīnumains skats: galva bija atkal saaugusi ar ķermeni un uz kakla vairs bija redzama tikai neliela rēta.


Dievs, izrādot mums žēlsirdību un stiprinot mūs ticībā, saglabā un sargā svēto relikvijas, dienvidu zemēs šķirstos glabājas svēto kauli. Svētajā Atona kalnā līdz pat šim laikam saglabājusies tradīcija trīs gadus pēc mūku nāves atrakt viņu kapus, tālāk pēc kaulu krāsas nosaka aizgājēja svētuma pakāpi. Taisnprātīgu un svētu tēvu kauli esot izteikti dzelteni un patīkami smaržojot, dažkārt izdala arī mirres. Arī baznīcu vēsturnieks un arheologs Sergejs Beļajevs, daloties savā bagātajā pieredzē, stāsta, ka Atona kalnā viņu mācījuši pēc galvaskausa krāsas noteikt, cik svētīgi dzīvojis aizgājējs. Īpaši godāti tiekot Dieva kalpi, kuru galvaskauss kļuvis brūngans, tāds arī bijis svētajam Atonas Siluānam.

 

Smaržīgas un dziedinošas mirres


«Tas ir kā dārgas mirres, kas pil no galvas bārdā, krona bārdā, un notek uz viņa drēbju vīlēm.» (Ps. 132)


Par ne mazāku brīnumu kā Dieva žēlastības un svētības apliecinājumu uzskata mirru iz­dalīšanos no svēto relikvijām, viņu kapavietām vai fotoattēliem. Arī mirrēm ir brīnumdarošas spējas, turklāt dziedinošo eļļas pilienu pietiek visiem, lai arī cik ticīgo ļaužu nāktu lūgties par svētā aizgādību Dieva priekšā. Svētajā Mantojumā mirru izdalīšanās brīnums minēts jau pir­majos kristietības laikos. Tā, piemēram, no svētā Jāņa Dievvārdmācītāja (Teologa) kapličas viņa piemiņas dienā katru gadu bijis redzams, kā iztek tieva mirru strūkliņa un tika pieredzēti daudzi dziedināšanas gadījumi.


Vēstījumi liecina, ka gadu pēc svētā Simeona nāves 1200. gadā viņa marmora šķirsts piepildījās ar mirrēm. Smagu slimību izmocītie un ļauno garu apsēstie, kuri uzsmērēja sev aromātisko eļļu, brīnumainā kārtā tika izdziedināti. Arī pēc svētā Simeona pārapbedīšanas no Atonas uz Serbiju (Studecas klosterī), viņa svētās relikvijas turpināja izdalīt mirres. Arī Soluņas svētā lielmocekļa Dimitrija svētās relikvijas laiku pa laikam visus pārsteigušas ar mirru izdalīšanos, bet tagad uz baznīcas centrālās kolonas, kuras tuvumā svētais atdusas, redzami smaržīgas eļļas pilieni. Itālijas pilsētā Bari svētnieka Nikolaja Brīnumdarītāja svētās relikvijas burtiski peld smaržīgās mirrēs, svētās relikvijas sedz marmora šķirsta vāks, tajā ir atvere, pa kuru ielaiž diegā iekarinātu sūklīti. Pēc tam sūklīti izspiež virs īpaša sudraba trauka, no kurienes visi klātesošie mirres var sev uzziest uz pieres un slimajām ķermeņa daļām.


Smaržīgas mirres izdalās arī no svēto kauliem. Kijevā svētā Feodosija smilšu alās jau daudzus gadus uz trauka atrodas kāda svētā galva, kuru klāj aromātiska eļļa, taču nekad nav bijis tā, ka tās aptrūktos, mirres pietiek visiem. Kijevas Pečoru klostera rakstos minēts kāds notikums XIX gs. 50. gados. Reiz kāds pavisam jauns mūks, nākdams iedegt alās eļļas lampiņas, paskatījies uz svētā galvu un sācis šaubīties, vai visiem lūdzējiem pietiks mirru. Lai būtu drošs, viņš traukā ielējis nedaudz parastās eļļas. Nākamajā rītā, ienācis alā, mūks ieraudzījis, ka svētā galva ir pārklājusies ar tādu kā zaļu plēvi. Viņš pārbijies izstāstījis to alu uzraugam, nācies atzīties, ka savā mazticībā pielējis traukā parastu eļļu. Svētā galvu nekavējoties nomazgājuši ar siltu ūdeni, rūpīgi apslaucījuši ar sausu dvieli un drīz vien uz tās virsmas atkal parādījušās mirres.


Stāsta arī, lūk, par šādu notikumu svētā Atona kalnā, kur 1837. gadā mūžībā devies mūks Nikodēms. Pēc trim gadiem atvēruši svētīgā vīra šķirstu, apmazgājuši viņa kaulus un ienesuši tos baznīcā. Vakara dievkalpojuma laikā arvien vairāk bijis sajūtams tāds kā patīkams vīraka aromāts, pienākot pie svētā Nikodēma šķirsta visi ieraudzījuši, kā no galvaskausa auss atverēm tek tievas mirru strūkliņas.

 

Latvijas pareizticīgajiem - savs svētais


«Tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es esmu jūs izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst. At­cerieties manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu Kungu. Ja viņi Mani ir vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos... Tie jūs izdzīs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis... Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.» (Jāņa 15, 19-20; 16, 2, 33)

Svētā svētmocekļa Jāņa, Rīgas un Latvijas arhibīskapa

svēto relikviju svinīgā pārnešana


Arī mums, Latvijas pareizticīgajiem, ir savs svētais - svētais svētmoceklis Rīgas Jānis (Pom­mers), Rīgas un Latvijas Arhibīskaps, kura kanonizēšana notika 2001. gadā. Lielu prieku piedzī­vojām 2003. gada 15. jūlijā, kad ar Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra svētību tika atrastas svētā svētmocekla Jāņa svētās relikvijas - tās nebija trūdējušas - it kā mūsu svētais zemes klēpī būtu guldīts tikai vakar. Tādā pašā stāvoklī bija saglabājies ietērps, mitra, omofors, sakoss, paramans, uzroči, josta, epitrahils, krusts, Evaņģēlijs un vainags uz viņa pieres, kā arī pārklājs. Drīz vien, 3. un 4. oktobrī Rīgā noritēja svētā svētmocekļa Jāņa svēto relikviju svinīgā pārnešana no Vissvētās Dievmātes Patvēruma dievnama uz Kristus Piedzimšanas katedrāli, kur pie svētā svētmocekla Rīgas Jāņa šķirsta ik dienu ir iespējas lūgties katram ticīgajam.


Pētot svēto svētās relikvijas, biologi un mediķi konstatējuši, ka tajās ir sastopami mikroorga­nismi, kas raksturīgi tikai dzīviem cilvēkiem (līķos šo baktēriju parasti nav). Tādu apliecinājumu deva arī Rīgas arhibīskapa Jāņa (Pommera) mirstīgo atlieku mikroskopiska apskate - lai arī viņa ķermenis nāves brīdī tika dedzināts un zārkā atradies 69 gadus, zinātnieki atrada dzīvajiem or­ganismiem raksturīgās baktērijas.


Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē mums bijusi iespēja arī lūgties pie atvestajām svētā Apustuļa Andreja Pirmaicinātā svētajām relikvijām, pie svētā Ņevas Aleksandra, svētās kņazienes Elizabetes un svētās mūķenes Varvaras svētajām relikvijām.

 

Baznīcu arheologs Sergejs Beļajevs


Uz nozīmīgo notikumu - mūsu svētā svētmocekļa Jāņa svēto relikviju atrašanu kā eksperts bija uzaicināts vēsturnieks, Krievijas Zinātņu akadēmijas zinātnieks Sergejs Beļajevs. Viņš Rīgā ieradās arī 2003. gada rudenī un ar nu jau mūžībā aizgājušā patriarha Aleksija II svētību palīdzēja sagatavoties arhibīskapa svēto relikviju pārapbedīšanas ceremonijai. Sergejs Beļajevs ir specializē­jies baznīcu arheoloģijā un piedalījies ļoti daudzu svēto relikviju atrašanā, bijis aicināts palīdzēt atvērt sv. Maksima Grieķa, Maskavas svētnieku Filareta (Drozdova) un Inokentija (Venjaminova), sv. Rakveres Sergija (Florenska) kapavietas, kā arī, būdams Maskavas un visas Krievzemes patriarha Aleksija II zinātniskais eksperts vēstures un arheoloģijas jautājumos, agrāk darbojies komisijā Jekaterinburgas izrakumos un cara ģimenes locekļu pīšļu identificēšanā. Par svētīgu darbu Sergejs Beļajevs uzskata bijušo baznīcu pamatu meklēšanu. Piecas baznīcas Krievijā esot uzceltas uz nopostītajiem, bet tagad arheologa sazīmētajiem un atraktajiem pamatiem.

 

Sergejs Beļajevs ir dzimis Kostromā, bet kopš 1977. gada dzīvojis Maskavā. Viņa tēvs savulaik dienējis Artilērijas galvenajā pārvaldē, bijis ļoti ticīgs cilvēks un vienlaikus arī kalpojis baznīcā. Trīsdesmitajos gados vecāki izsūtīti no Maskavas un piedzīvojuši Staļina represijas, taču, neskatoties ne uz kādām grūtībām, no savas reliģiskās pārliecības nekad nav atteiku­šies. 1947. gadā Sergeja tēvs iesvētīts par priesteri un savas dzīves astoņus pēdējos gadus kalpojis kā garīdznieks. Arī Sergejs Beļajevs tāpat kā tēvs savulaik gribējis kļūt par priesteri, taču kāds garīdznieks viņam teicis, ka priesteru tagad pietiek, toties baz­nīcu arheologu trūkst. Tādu darbu katrs vis nevarot veikt. Tā Sergejs Beļajevs toreizējā Ļeņingradā pabeidzis universitāti, pēc tam sešus gadus strādājis Ermitāžā. Iestājies Zinātņu akadēmijas maģistrantūrā un ar to saistījis visu savu dzīvi.


- Protams, mani stipri iespaidoja vecāku uzskati un es nekad neesmu bijis ne oktobrēns, ne pionieris, ne komjaunie­tis, - saka Sergejs Beļajevs. - Kad darba­ļaudis gāja 1. maija vai oktobra revolūcijas demonstrācijās, es nekad tajās nepiedalījos. Es šajās dienās devos prom no pilsētas, braucu uz baznīcām, klosteriem, svētvie­tām. Mani interesēja vēsture. Ātri sapratu, ka man ir jāsāk ar pašiem pamatiem, ar kristietības pirmo gadsimtu izzināšanu. Lielāko sava mūža daļu esmu veltījis agrīnā kristietisma pētīšanai, tas ir laiks līdz 10. gadsimtam, - stāsta Sergejs Beļajevs.


Kā vēsturnieks, kurš interesējas par kristietības pirmsākumiem, Sergejs Beļa­jevs piedalījies vairāk nekā 60 ekspedīcijās. Viņa darbībai dienesti nemitīgi sekojuši, taču netraucējuši. Vienīgi aizlieguši izbraukt no valsts. Starp citu, S. Beļajevs nekad neslēpis, ka ir ticīgs, taču nekad arī no ticības netaisījis politiku un nevienu cilvēku necenties pierunāt ticēt. Taču laikam jau apkārtējos ietekmējušas viņa vēstures lekcijas un to iespaidā 50 ekspedīcijas biedri lūguši viņus kristīt.
Piecpadsmit gadus no savas dzīves S. Beļajevs veltījis pētījumiem Hersonā, pareizticības cen­tram, ko vēsturnieki uzskata par oficiālo slāvu kristīšanas vietu. Tur 10. gadsimtā kristīgo ticību pieņēmis arī svētais labticīgais kņazs Vladimirs.


S. Beļajevs piebilst, ka viņa pētījumi ļoti nozīmīgi bijuši arī Vatikānam, jo par kristietības pirmsākumiem un pirmajiem par ticību nomocītajiem svētajiem interesējas ne vien pareizticīgie, bet arī katoļi.


Kopš 1988. gada pieredzējušais zinātnieks Krievijā aktīvi piedalījies ticības dēļ nobendēto mocekļu svēto relikviju atrakšanā un pārvietošanā uz dievnamiem. Parasti S. Beļajevs strādājis kopā ar palīgu, arhitektu, kas veic rasējumu, un fotogrāfu. Ja nepieciešams, pieaicinājuši an­tropologu. Viss iegrāmatots, iemūžināts. Visi atrakumi veikti zinātniskā līmenī, tiem sekojušas atskaites un publikācijas. Tomēr atraktās svētā relikvijas publiski izrādīt neesot pieņemts: pēc Pareizticīgās Baznīcas mācības, nav jābūt redzamam tam, kam jāpaliek apslēptam.

Visaugstisvētītais Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs pateicas vēsturniekam un baznīcu arheologam Sergejam Beļajevam, kurš kā eksperts ar patriarha Aleksija II svētību bija klāt mūsu svētā svētmocekļa Rīgas Jāņa svēto relikviju atrašanas un pārnešanas notikumos.


Tieši kura mocekļa kapavietu atrakt, nosaka tas, cik tautai nozīmīgs un atmiņā dzīvs ticības dēļ mūžībā aizgājušais, skaidro S. Beļajevs. Ja ļaudis visos laikos nemitīgi apmeklē kāda mo­cekļa kapu, lūdzas, nes ziedus un piedzīvo izdziedināšanas, uz to reaģē Baznīcas vadība. Arī uz arhibīskapa Jāņa Pommera kapavietu kapličā līdzās Dievmātes Patvēruma baznīcai gāja cilvēki, liecināja, ka tiek dziedināti un gūst svētību. Tā arī tika pieņemts lēmums, un ar Svētīgā patriarha Aleksija II svētību Latvijas arhibīskaps Jānis (Pommers) tika kanonizēts svēto kārtā. Starp citu, mūsu arhibīskapa Jāņa dzīves stāstu Sergejs dzirdējis jau bērnībā no tēva.


Vēsturnieks stāsta, ka svēto relikviju atrakšanas tradīcija iedibināta jau ļoti sen, līdz ar agrīno kristietību. Pirmajos gadsimtos ticīgie guldīti zemes klēpī, un tās vietas vēl pēc antīkās pasaules tradīcijām atradušās ārpus pilsētas mūriem. Kad kristiešiem iestājušies labāki laiki un viņi varēja celt baznīcas un lūgties tajās, svētās relikvijas sāka pārvietot uz dievnamiem. Tāda svēto relikviju masveida pārvietošana sākusies ceturtajā gadsimtā, bet kopš septītā gadsimta par kanonisku normu uzskatīts noturēt Dievišķo liturģiju pie svēto relikvijām un priekšmetiem, kas atrasti svēto apbedījuma vietās.


Ne vienmēr mocekļu apbedījumus esot viegli atrast. Bieži kapavieta esot maldinoša un īstenībā mirušais apbedīts pavisam citā vietā. Svētā svētmocekļa Jāņa kapa vieta bijusi skaid­ra, taču tik monolītu kapakmeni, tik labi nocietinātu un grūti pieejamu kapu S. Beļajevs savā mūžā redzējis pirmoreiz. Vēsturnieks apstiprina, ka svētā svētmocekļa Jāņa zārks bijis ļoti labi saglabājies, tāpat arī viņa miesas un piederumi. Arheologa mūžā šis esot otrais tāds gadījums. Tikpat kā vakar apbedīts savā kapā gulēja vēl arī svētais Maskavas patriarhs Tihons.


Zinātnieks uzskata, ka cilvēces nākotnē ticībai būs arvien lielāka loma: "1934. gadā taču neviens ļaundaris, kurš lēma svēto Rīgas Jāni mocekļa nāvei, nevarēja iedomāties, ka šis noti­kums 2003. gadā izvērtīsies par lieliem tautas svētkiem. Uzskatu, ka ticība ir pamatu pamats. Nevienam pasaulē nebūs labi, ja nebūs ticības, jo tikai tā rada dvēseles mieru. Ticīgs cilvēks dzīvo mierīgi, ir līdzsvarā, nesatraucas par sīkumiem, saprot, ka tas, kas šodien ir slikti, pēc kāda laika var izrādīties ieguvums."

Justīne Vivanta Volkova

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS