Kad Dievs "nedzird",
vai - par kanaānietes ticību


Priesteris Dimitrijs Vidumkins


 

Visu un uzreiz?

 

Ne tik sen atpakaļ man bija saruna ar vienu zaldātiņu par ticību Dievam. Runājot par savu neticību, viņš minēja negaidītu, vismaz man, argumentu. Tas attiecās uz lūgšanu. Jaunais cilvēks apgalvoja, ka, ja Dievs būtu, tad Viņš atsauktos uz lūgšanu, piepildītu lūgumu. "Es mēģināju lūgties grūtā brīdī, bet nekas nemainījās" – viņš sacīja, un man tajā brīdī bija sajūta, ka ne ar kādiem argumentiem, kas parasti pārliecina cilvēkus, kuriem nav aizspriedumu, es nespēšu sašūpot viņa pārliecību par Dieva neesamību.  Protams, es varēju viņam pastāstīt, ka vajadzēja lūgties ilgāk, ka izveidojusies grūtā situācija bija dota viņa paša labumam, ka... – tas viss viņam bija "cieta barība", bet viņam bija vajadzīgs "piens". Man nebija zināmi tā zaldāta dzīves apstākļi un situācijas iznākums, par ko viņš stāstīja. No viņa vārdiem es sapratu, ka viņš nebija saņēmis no Dieva to, ko bija gaidījis, vismaz tajā "formātā", kādā viņam tas bija vajadzīgs. Taču toreiz šis vienkāršais jaunais cilvēks, pašam neizprotot to, samērā asi uzdeva jautājumu: kāpēc Dievs reizēm it kā nedzird mūsu lūgšanas? Nē, Viņš, protams, dzird tās, bet kāpēc nesteidzas tās izdzirdēt tad, kad mums šķiet, ka ir īstais laiks risināt problēmu, kad ciesties ilgāk jau vairs neliekas iespējams? Tā ir situācija, ar kuru sastopas, bez pārspīlējuma, ikviens ticīgais. Labi, ka situācijā ar zaldātu viss izrādījās ne tik dramatiski, bet mēdz būt daudz sarežģītākas un daudz smagākas situācijas. Man atmiņā uz mūžu palicis gadījums, par kuru man stāstīja bojā gājušas meitenes mamma. Meitene bija nonākusi sarežģītā dzīves situācijā: viņu bija pametis sens draugs un vienlaikus viņa bija zaudējusi iemīļoto darbu. Stāvokli sarežģīja vēl arī tas, ka uz viņas vārda bija noformēts kredīts. Sākās depresija. Sekojot mātes piemēram, viņa sāka sirsnīgi lūgt palīdzību no Kunga, mēģinot kaut kur iekārtoties darbā. Es nezinu, cik ilgi tas turpinājās, bet viņām ar mammu bija saruna, kurā meitene atzinās, ka ir nogurusi lūgt un sāk slīgt izmisumā. "Mamm, kāpēc Viņš nedzird?" – jautājums, kas palika bez viņai saprotamas atbildes: droši vien māte nespēja sameklēt pārliecinošus vārdus vai arī pati nezināja, ko atbildēt...

 

Drīzumā meitene izlēca pa sava dzīvokļa logu.


Līdzīgu gadījumu, lai arī ne ar tik traģisku iznākumu, ir diezgan daudz. Katrā no tiem, ja tas nav līdz galam un pareizā virzienā ticīgas sirds apjēgts, ir kaut kas līdz galam nepateikts un neapmierinošs, kas nenostiprinājušos sirdi noved pie ticības vājināšanās un kalpo par iemeslu šaubām. Tāpēc, es domāju, par "neuzklausītas"  lūgšanas problēmu vajag runāt un to vajag apspriest.


Uzreiz gribu piezīmēt, ka līdzīgu situāciju aprakstos nevajag saskatīt mēģinājumu mest ēnu uz Dieva Nodoma darbību vai nogrūst vainu par notikušo uz Pašu Kungu. Protams, ka visas atbildes uz jautājumiem mums jāmeklē mūsu cilvēciskā nespēka jomā, bet precīzāk – mūsu nepareizajā attieksmē pašiem pret sevi un apkārtējiem apstākļiem.


"Neuzklausītās" lūgšanas problēma visbiežāk rodas no skaidra skata trūkuma uz situāciju un neadekvāta pašnovērtējuma, kas izsauc pacietības deficītu. Situācijās, kad vairojas bēdas un problēmas, mēs visi mēdzam būt līdzīgi apustulim Pēterim, kurš, ticības pilns uz tikko atpazīto Kristu, devās pie Viņa pa viļņojošos ezeru, bet, pastiprinoties vējam un viļņiem, sāka grimt. Un tā iemesls – nevis viļņu pastiprināšanās ezerā, bet ticības vājināšanās. Lūk, tāpat arī mēs. Mums gribētos aiziet līdz Kristum pēc iespējas pilnīgā bezvējā. Bet, ja kaut kas saviļņojas, tad tas lai pēc iespējas ātrāk norimtu. Mums vajag visu un uzreiz. Palūdzi? Tūlīt saņem, ko lūdzi. Taču tā nemēdz būt, bet, ja būtu, tad tas neprasītu ticību kā tādu, bet būtu kaut kas līdzīgs: "sezam, atveries!" Es nesaku, kas nekas tāds principā nav iespējams, bet gan, ka tas nepastāv kā princips Dieva Nodoma darbībā pie cilvēku cilts. Parasti ir vairāk vai mazāk ilgstošas lūgšanas periods, kurā cilvēks apdomā un pārdomā situāciju un periods, kurā parādās Dieva palīdzība.


Pirmā mācību stunda: neatslābt lūgšanā un nezaudēt cerību

 

 

Protams, ka Kungs dzird mūsu lūgšanas! Bet mums, lai nodrošinātu sevi un savus tuvākos no garīgas paklupšanas, būtu labi noskaidrot dažas domas un apbruņoties ar tām situācijās, kad par kaut ko svarīgu lūdzam Kungam. Un tādas domas mums pasaka priekšā Evaņģēlija stāsts par to, kā Kungs izdziedināja kanaānietes meitu (sk. Mt. 15:22 -28). Šis notikums, ko aprakstījis evaņģēlists Matejs, ir kaut kas jauns un ļoti svarīgs attiecībās starp Kristu un tiem, kuri steidzās pie Viņa pēc palīdzības. Lūk, kā šo jautājumu uzdod lielais Zeltamute: "Ko nozīmē šī Jēzus jaunā un neparastā rīcība? Jūdus un nepateicīgos ieved, tos, kuri runā ļaunu, aicina, un tos, kuri kārdina, nepamet, bet to, kura pati atnāk pie Viņa, lūdz Viņu... nepagodina pat ar atbildi" [1]. Tas laikam ir vienīgais Evaņģēlijā aprakstītais gadījums, kad Kungs piekāpjas lūgumam pēc palīdzības it kā nevēlēdamies palīdzēt, bet tikai pateicoties lūdzējas neatlaidībai.  Lai gan, protams, lieta šeit nav tā, ka Kungs nevēlētos palīdzēt, ko nevar pat iedomāties, bet gan īpašā kanaānietes dvēseles noskaņojumā, kas ļāva pasniegt ļoti svarīgas mācību stundas Viņam apkārt esošajiem un visiem mums. Tad nu pamācīsimies no viņas.

 

Gaidīšanas laiks lūgšanā – tas ir auglīgs laiks:
tā ir brīnišķīga iespēja iemācīties paciest cerībā uz Dieva žēlsirdību

 

Pirmā lieta, kas stāstā pievērš sev uzmanību – tā ir Kunga acīmredzamā nepiekāpība. Sieviete, kura meitas dēļ bezgala daudz izcietusi (viss viņas izskats par to liecina), lūdz apžēloties. Apustuļi, viņas ciešanu aizkustināti, aizbilst par viņu, pastiprinot viņas lūgumu ar savējo. Bet Kungs atbild Sev neraksturīgi, ar vārdiem, kas pilni formālisma un vienaldzības: "Es esmu sūtīts tikai pie Izraēla nama pazudušajām avīm". Bet vai tad Dieva acīs, veicot mīlestības un žēlsirdības darbus, ir atšķirība starp jūdu un pagānu? Vai tad Viņam nav citu avju, kuras Viņam jāatved? Protams, lietas būtība nav Dieva vienaldzībā pret pagāniem un, vēl jo vairāk, formālismā. Kā savstarpējā saskanībā skaidro svētie tēvi, Kungs, zinot situācijas tālāko attīstību, vēlējās atklāt kanaānietes svarīgākās īpašības, kura, pēc tam saņēmusi prasīto, iemācīs arī mums to sasniegt.  Kad viņa nepanāk savu, un kad arī nelīdz pat apustuļu aizbildniecība, viņa rīkojas tā, ka brīnās pat Zeltamute: "Kā gan rīkojas sieva? Vai viņa apklusa, to izdzirdējusi? Nē. Viņa vēl vairāk pastiprināja savu lūgšanu" [2]. Un te ir pirmā nozīmīgā mācību stunda mums. Lai cik rūgta un neatliekama būtu mūsu situācija, lai kā mums šķistu, ka Dievs ir vienaldzīgs pret mums, jo gan mūsu asaru pilnā lūgšana, gan mūsu palīgu  - svēto – aizbildniecība palikusi bez atbildes, mēs nedrīkstam atslābt lūgšanā un zaudēt cerību. Dievs vilcinās ar atbildi, saredzot tajā labumu mums pašiem – un nekā citādāk!  Gaidīšanas laiks lūgšanā ir auglīgs laiks. Te ir brīnišķīga iespēja iemācīties pacietību cerībā uz Dieva žēlsirdību, iemācīties pastāvīgi un ar uzcītību lūgties, un vēl daudz ko. Jo ātrāk un labāk mēs to apgūsim, jo ātrāk saņemsim augļus arī no savas lūgšanas. Un tā mums ir pirmā mācību stunda no kanaānietes.

 

Otrā mācību stunda: lūdz pazemībā

 

Otrā mācību stunda – šīs sievietes satriecošajā pazemībā.  Evaņģēlijs tālāk stāsta, kā viņa izlemj pieiet pie Kristus un, krītot pie Viņa kājām, atkārto savu lūgumu. Šķiet, ka Kunga atbildei vajadzētu sakaut viņas pēdējo cerību, jo atteikums skanēja vēl arī aizvainojoši pret viņu pašu. Suņiem nav jāēd maize, kas izcepta bērniem! Noliksim sevi viņas vietā! Mēs, apvainoti un aizvainoti, aizietu ieļaunojumā no Kristus. Bet viņa tā nerīkojas. Viņa tieši no "apvainojuma" izloba sev labumu, pazemojas, atzīstot sevi par suni, un ar to galīgi nosliec Kungu uz žēlastību. Viņa rīkojas līdzīgi gudriniekam, kurš noliec galvu tuvojošamies augsta viļņa priekšā un tā saglabā sevi neskartu. Šis ir lūzuma punkts stāstījumā, no kura mēs iegūstam otro mācību stundu. Svēto tēvu spriedumos kopēja vieta ir apgalvojums par to, ka auglīga var būt tikai tā lūgšana, kas nāk no pazemīgas sirds. "Lai lūgšana būtu pareiza, tai jānāk no sirds", saka svētītājs Ignātijs (Brjančaņinovs)[3]. Topi pazemīgs Kunga priekšā, pirms lūdz no Viņa kaut ko.  Apzinies un izsūdzi Viņa priekšā savu grēcīgumu, apzinies, ka neesi sava lūguma izpildīšanas cienīgs, apzinies sevi vispār kā Dieva žēlastību necienīgs  - un tad lūdz.  Lūdz tā, ka pēdējais no kalpiem kaut ko lūdz ķēniņam. Tāds skats uz sevi un savu lūgumu iemācīs tev pacietīgu lūgšanu bez kurnēšanas, piesaistīs tev Dieva žēlastību, un tu noteikti īstajā laikā ieraudzīsi sava lūguma piepildījumu.

 

Paturēsim atmiņā arī to, ka lūgto Kungs var izpildīt ne gluži tā, kā mēs to sagaidām

 

Un tā, tam, kurš lūgšanā meklē savu bēdu atrisinājumu, "jāietērpjas" šādās Kristus kareivja "bruņās": 1) lūgšanā saglabā pacietību, cerībā uz Kungu gaidot lūgumu piepildījumu, bet piepildījuma laiku nodod Paša Kunga ziņā.  Atceries to, situācija, kuru tu, šķiet, nevari vairs izturēt, patiesībā var būt ļoti noderīga tavai dvēselei;  2) lūdz Dievu ar pazemību. Negaidi un neuzskati, ka  Dievam nekavējoties jāizpilda tavs lūgums, bet, gluži otrādi, uzskati, ka esi šī lūguma izpildīšanas necienīgs; 3) atceries arī to, ka tevis lūgtais var arī būt vispār Dievam netīkams, bet, ja tā nav, tad tas var tikt piepildīts ne gluži tā, kā tu ceri. Esi tam gatavs. Minēšu piemēru: viena ticīga sieviete lūdza Kungam pievērst ticībai savu neticīgo meitu. Lūdz ar asarām un pastāvīgi. Kungs uzklausīja viņas lūgšanu un dāvāja meitai smagu slimību, caur kuru viņa nāca pie ticības un jau gulēdama uz nāves gultas, bieži sūdzēja grēkus un saņēma Svētos Kristus Noslēpumus. Tāpēc arī mūsu lūgumu piepildīšanas veidu mums arī vajag uzticēt Kungam.


***


Dzīves bēdu daudzveidība, ar kurām cilvēkam nākas sadurties, neļauj viņam pieskarties noslēpumam – tieši kāda iemesla dēļ tieši ar mani notika tas vai cits – Kunga ceļi ir neizdibināmi. Un vai to ir tik nepieciešami zināt? Patiešām nepieciešams ir – saglabāt savu garīgo vadītāju  - ticību – dzīves nebūšanu jūrā. Tikai pareizs skats uz sevi un adekvāta apstākļu novērtēšana, savienoti ar pacietīgu lūgšanu palīdzēs mums iziet kā uzvarētājiem no ikvienas situācijas. Par to jau tad arī mums stāsta notikums par to, kā Kungs izdziedināja kanaānietes meitu.


2017. gada 29.septembrī

www.pravoslavie.ru


Иоанн Златоуст, святитель. Полное собрание творений. Т. 7. Кн. 2. М., 2001. С. 536.
2 Там же.
Игнатий (Брянчанинов), святитель. Аскетические опыты. М., 2008. Т. 1. С. 158–159.

 

© 2009 - 2017 BIBLOS