Priesteris Dionisijs Svečņikovs

Par "civillaulību"

Pēdējos gados „civilās laulības” fenomens kļuvis milzīgs. Katru gadu arvien vairāk pieaug to „laulību” skaits, kuras nav reģistrētas valstī vai svētītas baznīcā. Iemeslu ir daudz, lai atteiktos no laulības reģistrācijas dzimtsarakstu birojā vai laulībām baznīcā. „Civillaulība” ir kļuvusi par tādu kā modes kliedzienu, pēc savas būtības šī grēcīgā parādība ir plaši reklamēta, to atbalsta daudzi sabiedriski un pat politiski darbinieki. Kinozvaigznes, dziedātāji, aktieri, kā arī daudzi citi populāri cilvēki bez kautrēšanās stāsta par to, kā viņi dzīvo neoficiālās un brīvās attiecībās. Starp citu, daudzi no viņiem pat lepojas, ka tieši tāda attiecību forma ir īpaši tuva viņu „radošajam tēlam, kas pastāvīgi atrodas kaut kā jauna meklējumos”. Bēdīgs ir fakts, ka tas kļūst par sliktu piemēru jauniešiem, kas arī interesējas par jauno un nezināmo.


Pastāvīgi nākas dzirdēt, ka jaunieši pirms dodas uz dzimtsarakstu nodaļu, lai iesniegtu pieteikumu laulības reģistrācijai, mēģina dzīvot „civillaulībā”, dažreiz to nosaucot par „izmēģinājuma laulību”. Ko jaunie cilvēki ar to vēlas panākt? „Civillaulība” kļūst par sava veida iespēju pārbaudīt savas jūtas pret otru pusīti, uz kādu brīdi kļūstot par vīru un sievu, izbaudot visas ģimenes dzīves jaukumus, un tikai pēc tam reģistrēt savas attiecības. Kādēļ lai pārbaudītu savas jūtas, nevarētu vienkārši turpināt satikties, sazināties un pilnīgi loģiskā veidā nonākt līdz kāzām un pilnvērtīgām laulībām? Kādēļ vēlēšanās dzīvot zem viena jumta „izmēģinājuma laulībā” pārņem šo cilvēku veselo saprātu? Tādus jautājumus mēs varētu uzdot vēl un vēl. Protams, to varētu norakstīt uz mūsu jaunatnes zūdošo morāli. Taču pārsteidzoša ir vecāku pozīcija, ar kuru atļauju jaunieši sāk dzīvot „izmēģinājuma laulībās”. Vēl vairāk pārsteidz tas, ka „civillaulībā” stājas vecāka gada gājuma cilvēki, tie, kuriem ir jau pieredze ģimenes dzīvē un pieredzējuši šķiršanos. Kas viņus piesaista „civillaulībā”? Atbilde ir vienkārša – tā ir nedrošība par rītdienu. Cilvēki, kuriem ir skumja pieredze laulības šķiršanā, nevēlas sevi apgrūtināt ar zīmogu pasē, lai izvairītos no iespējamām problēmām ar otrās laulības šķiršanu. Tātad, kāpēc stāties laulībā, ja jau iepriekš tiek domāts par šķiršanos? Šādā gadījumā, kad katrs laulātais ir gatavs aizcirst aiz sevis durvis jau pie pirmā skandāla, tas nevar labvēlīgi ietekmēt atmosfēru ģimenē.


Vispār grūti šādu kopdzīvi nosaukt par ģimeni, šajās attiecībās katrs vienkārši iegūst to, ko viņam vajag. Sieviete saņem formālu sievas statusu, viņu ir grūti vainot netiklībā ar pirmo pretimnācēju. Vīrietis šādā laulībā iegūst mājsaimnieci, kura gatavo, mazgā, kopj un pilda „laulātās pienākumus”, tajā pat laikā tā nav viņa likumīgā sieva, un viņš apzinās, ka nekas viņus nesaista un jebkurā brīdī var vienkārši aiziet un netikt apvainots. Runāt par mīlestību šeit nevar. Mīlestība pirmkārt ir atbildība vienam par otru. „Civillaulību” savstarpējās attiecībās trūkst šīs atbildības. Izrādās, ka sievietei šāda laulība ir ilūzija par ģimeni, bet vīrietim – ilūzija par brīvību. Sieviete it kā dzīvo ģimenē, bet tā nav ģimene, jo „vīrs” neuzņemas atbildību par savu „sievu”. Vīrietis it kā ir formāli brīvs, bet vienalga atrodas savas „sievas” kontrolē. Reta sieva, pat „civillaulībā”, atļaus vīrietim meklēt sev citas sievietes, vai arī staigāt pie mīļākajām. Vīrieši civillaulībā saprot, ka neko nezaudē. Bērniem jāaug pie mātes, naudu iegūt no šāda vīra, kurš jebkurā brīdī var pagriezties un aiziet projām, ir ļoti problemātiski.


Būtu muļķīgi domāt, ka ģimenes dzīve „civillaulībā” ir bez mākoņiem, rozā toņos, un pāris savā ceļā nesatiek problēmas un izaicinājumus. Likstas arī piemeklē tos, kuri reģistrējuši savu laulību, gan arī tos, kuri laulājušies. Tāpēc laulības reģistrācijas trūkums nevar ietekmēt cilvēku dzīves, kas dzīvos „civillaulībā”, nevar pasargāt no rūpēm un bēdām. Taču reģistrētā laulībā esošajiem ir iespēja lūgt palīdzību tiesai vai citai iestādei aizstāvēt laulāto tiesības. „Civillaulībā” tas nav iespējams. Ja nav tādas iespējas, „laulātais” var palikt viens pats ar savām problēmām, protams, arī problēmas tikai vairosies.


Bērnu dzimšana šādās izmēģinājuma laulībās lielākoties vispār nav plānota, kas noved pie pretdabiska fakta, kad bērna gaidīšana pārvēršas par nevēlamu grūtniecību. Pašmērķis šādā „laulībā” ir tuvāk iepazīt vienam otru visās situācijās. Kamēr kopā dzīvotāji „iepazīst” viens otru, „sieva” paspēj izdarīt ne vienu vien  abortu. Nav jābūt speciālistam, lai saprastu, ka aborts ir kaitīgs sievietes veselībai un vēlāk samazinās iespēja dzemdēt veselu bērnu. Aborts ir apdraudējums ne tikai fiziski, bet arī garīgi, un turklāt, kas ir ļoti svarīgi, tas ir nopietns grēks. Tādēļ Pareizticīgā Baznīca nevar dot savu svētību abortam. Sievietei, kura izdarījusi abortu, saskaņā ar baznīcas kanoniem, pienākas baznīcas sods kā slepkavai. Protams, kopā ar māti, bērna slepkavībā vainojams arī tēvs. Pat ja pāris izsargājas no nevēlamās grūtniecības, lai apmierinātu savas egoistiskās vajadzības, ar ilūziju „iepazīt vienam otru”, tie neapšaubāmi iekļaujas grēkā. Savu attieksmi pret kontracepciju Krievu Pareizticīgā Baznīca izsaka Sociālās Koncepcijas Pamatos: „Reliģisku un morālu novērtējumu prasa arī kontracepcijas problēma. Daži pretapaugļošanās līdzekļi veicina abortu, mākslīgi pārtraucot grūtniecību jau agrīnā embrija stadijā, tādēļ šo preparātu lietošana ir sodāma tāpat kā aborts. Citus līdzekļus, kas nav saistīti ar grūtniecības pārtraukšanu, nevar pielīdzināt abortam. Nosakot savu attieksmi pret neabortīvo kontracepciju, kristiešu laulātajiem jāatceras, ka cilvēku dzimtas turpinājums ir viens no galvenajiem mērķiem dievišķi noteiktā laulības savienībā. Apzināta atteikšanās no bērnu dzemdēšanas ar egoistiskiem motīviem atņem laulībai vērtību, un neapšaubāmi to var uzskatīt par grēku.”


Bet ja „civillaulībā” tomēr dzimst bērni, tad garīgo audzināšanu viņi saņemt nevar. Piemērs bērnam galvenokārt ir vecāki. Bet kādu piemēru var sniegt vecāki, kuri dzīvo „civillaulībā”? Kāds izaugs bērns, kas dzimst bezatbildīgā atmosfērā, netikumībā un grēkā? Bērns, tāpat kā sūklis, iesūc visu to, ko redz no bērnības. Pareizu garīgo audzināšanu „civilā laulība”, bērns saņemt nevar, jo viņa vecāki nav veidojuši savu dzīvi saskaņā ar Dieva baušļiem. Vai bērns, redzot grēku kopš bērnības, neatdarinās savus vecākus? Ko saka par audzināšanu Baznīcas tēvi: „Bērni nav nejaušs pirkums, mēs esam atbildīgi par viņu pestīšanu... Nevērība pret bērniem – lielākais no visiem grēkiem, tas noved pie galējās nešķīstības... Mums nav attaisnojuma, ja mūsu bērni ir samaitāti (svt. Jānis Zeltamute)”; „Svētīgs ir tas, kurš audzina  bērnus dievbijībā (sirdssk. Sīrijas Efraims)”; „Patiess  tēvs nav tas, kurš dzemdēja, bet tas, kurš labi izaudzināja un iemācīja” (svt. Tihons Zadonskijs); „Vecāki galvenokārt atbild par bērna audzināšanu un vainot kādu citu par sliktu izglītību neviens nevar, izņemot sevi (svmc. Vladimirs, Kijevas metropolīts.)” . Un cik briesmīgi skan Pestītāja vārdi, kurus var arī attiecināt uz cilvēkiem, kas audzina savus bērnus bez goda: „Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz mani, tam Būtu labāk, ka tam piesietu dzirnakmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā. Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!” (Mat. 18, 6-7)


Runājot par laulības garīgo pusi, Baznīca nepavisam nenoraida tās fizisko komponentu. Varētu pat teikt, ka kaut kādā veidā tā regulē pāru fiziskās attiecības. Pāvils māca par attiecībām vīram un sievai: ”Bet attiecībā uz to, ko man rakstījāt, - cilvēkam ir labi sievu neaizskart. Bet netiklības novēršanas labā, lai katram ir sava sieva un katrai sievai savs vīrs. Vīrs, lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru. Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram; un tāpat vīram nav noteikšanas par savi miesu, bet sievai. Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ. Bet to es saku piekāpdamies un ne pavēlēdams„. (1 Kor 7, 1-6) Tādēļ intīmas attiecības – tas ir personīgas iekšējās brīvības jautājums katrā ģimenē, kura pati var izvēlēties, kā veidot savu ģimenes dzīvi. Būtu muļķīgi pieņemt, ka laulāto privātās dzīves intīmās puses no baznīcas viedokļa ir kaut kas aizliegts un grēcīgs. Taču tas nenozīmē, ka ģimene ar nosaukumu ”civilā laulība” var attaisnot savas intīmās attiecības. Šajā gadījumā šīs attiecības raksturo tikai kā netiklību, bet mēģinājumi atrast tām attaisnojumu faktiski ir garīgo jēdzienu samainīšana. Pareizticīgo Baznīcas attieksmi pret ”civilu laulību” ļoti skaidri izteica Maskavas un visas Krievijas Patriarhs Aleksijs II: „Liela problēma ir masveida kopdzīves izplatīšanās bez laulības, un tādējādi bez jebkādas atbildības vienam pret otru, un pret bērniem, kuru dzimšana parasti nav gaidāma, un gandrīz nekad tāda „laulība” nav spēcīga. Vienmēr ir jāskaidro, kāpēc šādas „laulības” nevar uzskatīt par laulībām vispār, bet tiek uzskatīta par netiklu kopdzīvi. Un tajā pašā laikā mums ir jāliecina par kristīgo laulības jēgu un tradīcijām, kas dod cilvēkam laimi un esamības pilnību. Mums arī ir nepieciešams stingri nepieļaut atšķaidītu jēdzienu par ģimeni, kura var būt tikai likumīgi savienota starp vīrieti un sievieti, kuriem ir pienācīgi dzīves apstākļi bērnu audzināšanai.”


Vīram un sievai ir jāmīl vienam otru, jāuzticās otram pilnībā. Gan vīram, gan sievai ir pienākums saglabāt laulības uzticību. Pat Vecajā Derībā bija rakstīts: „Tev nebūs laulību pārkāpt” (1Moz. Gr. 20, 14). Kungs Jēzus Kristus pat cita sievas vēlēšanās nosoda kā grēcīgu: „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” (Mt 5, 27-28). Bet kā var runāt par uzticību, kad pati „civilā laulība” ir netikla kopdzīve? Galu galā, nenožēlotais grēks vienmēr rada jaunus grēkus. Tur, kur nav atbildības pret savu laulāto, vienmēr pastāv risks izdarīt netiklību. Nevelti māca ap. Pāvils: „Laulība lai ir visiem godā un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs.” (Ebrejiem 13, 4). Netiklība nav savienojama ar mīlestību, jo tā sagrauj to. Tāpēc, nevar attaisnot „civilo laulību” ar mīlestību, jo nenožēlotais netiklības grēks sagraus mīlestību, neļaujot tai izaudzēt labus augļus. Kungs māca: „Jo tas nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz tas ir nelāga koks, kas nes labus augļus.” (Lūk. 6,43). Tāpat arī  „civilā laulība”, kura pēc būtības ir netikla kopdzīve, nekad nedos labus augļus. Un „katrs koks, kas nes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.”(Mat. 7,19). Pareizticīgajiem kristiešiem ir jāapzinās, ka „civillaulībā” nepareizi aizstāta patiesā izpratne par laulību, tai jābūt nogrieztai no ticīgo sabiedrības, jo tā nav ticīgajiem pieņemama.


Atzīmēsim vēl vienu svarīgu „civillaulības” garīgo aspektu. Cilvēki, kas dzīvo tādā „laulībā”, saskaņā ar baznīcas kanoniem, nevar būt uzņemti pie Dievgalda, līdz tie apstāsies un nožēlos savus grēkus. Pirmkārt un galvenokārt, tas nozīmē, ka viņi nevar laulāties baznīcā. Jaunie noteikumi gan Latvijas, gan Krievijas Pareizticīgo Baznīcā neļauj cilvēkiem laulāties pirms reģistrēšanās. Tas tiek darīts, lai pārliecinātos par nopietnību laulātajos. Nav pat runas par kaut kādu atbildību attiecībā pret laulību cilvēkiem, kas atrodas „civillaulībā”. Tās tur vienkārši nav. Protams, kāzas bez reģistrācijas dzimtsarakstu nodaļā ir iespējamas izņēmuma gadījumos ar bīskapa svētību. Bet vēlēšanās „padzīvot kopā” un apzināta atteikšanās no laulības reģistrācijas nekādi nevar būt par šādu iemeslu. Cilvēki, kas dzīvo „civillaulībā” arī nevar būt krustvecāki. Saskaņā ar baznīcas kanoniem, cilvēki, kas atklāti dzīvo „civillaulībā”, nevar kļūt par piemēru kristītiem. Krustvecākiem ir milzīga atbildība par krustbērnu audzināšanu pareizticīgajā ticībā. Tāpat kā saviem bērniem, kas dzimuši „civillaulībā”, „laulātais” nesniegs pienācīgu garīgo audzināšanu saviem krustbērniem. Un, protams, jāsaka, ka saskaņā ar kanoniem, cilvēki, kuri dzīvo netiklā kopdzīvē, nevar tikt uzņemti pie Dievgalda tik ilgi, kamēr netiks pārtraukts grēks un tas netiks nožēlots.


Ja tomēr cilvēki uzstāj uz tiesībām dzīvot „civillaulībā”, tas ir dzīvot grēkā, priesterim ir jāatsaka Dievgalds, laulības un iespēju kļūt par krustvecākiem. Gadās, ka cilvēki neizprot atteikumu un aiziet no dievnama neapmierināti. Šajā gadījumā nav vainīgs priesteris, ne arī Baznīca. Baznīca nekādā gadījumā nedrīkst iet uz kompromisu ar grēku. „Laulības pārkāpēju cilts, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.” (Jēk.vēst.4,4). Baznīca nevar būt draugs tam, kurš, lai apmierinātu savas egoistiskās vēlmes, labprātīgi kļūst par Dieva ienaidnieku.

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS