Surožas metropolīts Antonijs
MĪLESTĪBAS SAKRAMENTS

Un sacīja: Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un paliks pie savas sievas; un būs divi vienā miesā.
Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa. (Mt 19, 5-6
)


Laulība - tas ir brīnums zemes virsū. Pasaulē, kur viss notiek nesaskaņoti, laulība - vieta, kur divi cilvēki, pateicoties tam, ka viņi ir iemīlējuši viens otru, kļūst par vienotu veselumu, tā ir vieta, kur beidzas atšķirtība, kur sākas vienotas dzīves īstenošana. Tas ir lielākais cilvēku attiecību brīnums - divi pēkšņi kļūst par vienu personību, divi, tāpēc, ka viņi ir iemīlējuši un pieņēmuši viens otru pilnībā, kļūst par kaut ko lielāku nekā pāris vai vienkārši divi cilvēki - par vienotību.


Par to ir jāaizdomājas katram, jo dzīvot šķirti ir mokoši un grūti un tajā pašā laikā - viegli un pierasti. Prāta un materiālās intereses, gaumes dalās, tādēļ ir ļoti viegli pateikt sev: es vēlos dzīvot ar to, kas mani interesē. Cits dzīvo peļņai, cits kultūrai, cits tiecas pēc kaut kāda ideāla, bet es esmu atšķirta vienība - man pietiek manis paša. Lai gan patiesībā tas rada sabiedrības un cilvēces šķelšanos. Beigu beigās no tās svētlaimīgās un brīnumainās vienotības, kas varētu eksistēt starp ļaudīm, nekas vairs pāri nepaliek. Laulība, kā jau minēju, ir atjaunotās vienotības brīnums tur, kur to nevar atjaunot cilvēku spēkiem.


Mīlestība - brīnumaina sajūta un ne vien sajūta, bet arī visas cilvēka būtības stāvoklis. Mīlestība sākas tajā brīdī, kad es redzu savā priekšā cilvēku un reizē arī viņa dziļumus, kad es pēkšņi redzu viņa būtību. Protams, kad es saku: „redzu", es ar to nedomāju „aptveru ar prātu" vai „redzu ar acīm", bet - „aptveru ar visu savu būtību". Piemēram, līdzīgi es aptveru mūzikas skaistumu, dabas skaistumu, mākslas darbu skaistumu, kad stāvu to priekšā apbrīnojot tos un palieku bez valodas, tikai uztverot to, kas atrodas manā priekšā un nespējot izteikt nekādos vārdos, kā vien izsaucoties: „Mans Dievs! Cik tas ir skaisti!..." Mīlestības noslēpums pret cilvēku parādās brīdī, kad mēs uz viņu skatāmies, nevēloties valdīt pār viņu, vai arī jebkādā veidā izmantot viņa dotības un personību, bet tikai raugāmies un brīnāmies par skaistumu, kas mums ir atklājies.


Kad es atrodos aci pret aci ar cilvēku, kuru saskatu nevis ar vienaldzīgām un nievājošām acīm, bet gan ar mīlestības pilnām acīm, tad mums sākas kaut kas kopējs, kopīga dzīve. Cilvēka uztvere notiek dziļumos, ko nevar izteikt nedz vārdos, nedz emocijās. Ticīgais cilvēks teiktu: kad es redzu cilvēku tīras mīlestības gaismā, tad es saskatu viņā Dieva tēlu, ikonu. Ziniet, ikviens no mums pēc būtības ir ikona, Dieva tēls, bet mēs neprotam to atcerēties un atbilstoši izturēties viens pret otru. Ja vien mēs spētu atcerēties, ka mūsu priekšā ir ikona, svētums!... Tas nebūt nenozīmē, ka šāda ikona visos aspektos ir skaista. Mēs visi zinām, kas reizēm var notikt ar liela meistara gleznu vai ikonu, vai jebkuru mākslas darbu un skaistuma paveidu: jebkurš skaistums var tikt izkropļots - nevērība, dažādi apstākļi, dusmas var izkropļot pat visskaistāko priekšmetu. Bet kad mūsu priekšā atrodas liela mākslinieka meistardarbs, glezna, kas bijusi daļēji izkropļota, apgānīta, mēs varam tajā ieraudzīt vai nu sagandētību, vai nu saglabājušos skaistumu. Ja mēs skatāmies uz šo gleznu un uz jebkuru mākslas darbu ar neviltotas mīlestības pilnām acīm, tad redzam visskaistāko, bet par pārējo varam raudāt un sērot. Reizēm mēs varam atdot visu dzīvi tam, lai visus bojājumus šajā tēlā, šajā gleznā, šajā mākslas darbā atjaunotu. Tas ir mīlestības darbs: paskatīties uz cilvēku un vienlaicīgi ieraudzīt viņā tā neatņemamo skaistumu un šausmināties - ko dzīve ir ar viņu izdarījusi. Mīlestība - tās ir galējās ciešanas - sāpes par to, ka cilvēks nav pilnīgs un vienlaicīgi arī līksme par to, ka viņš ir tik apbrīnojami un neatkārtojami skaists. Ja šādi uz cilvēku paskatās kaut vienu reizi, var viņu iemīlēt, neskatoties ne uz ko un spītējot visam, kas krīt acīs pārējiem cilvēkiem.


Cik bieži gadās, ka tam, kas mīl citu cilvēku kāds saka: „Ko tu viņā esi atradis?" - un cilvēks sniedz pavisam murgainu atbildi: "Vai tad tu neredzi cik viņa ir jauka, cik viņš ir skaists?.." Un izrādās, ka tā arī ir: šis cilvēks ir jauks, jo mīlētājs redz skaistumu, bet nemīlētājs, vai vienaldzīgais, vai nievājošs, redz tikai ievainojumus. Lūk to ir ļoti svarīgi neaizmirst. Ārkārtīgi svarīgi atcerēties, ka mīlestība vienmēr ir reālistiska, ka tā apņem cilvēku un redz, bet tā vietā, lai nosodītu vai novērstos no cilvēka, viņa raud par izkropļoto cilvēka dvēseli un ir gatava atdot dzīvību, lai viss slimais un sabojātais tiktu izlabots un dziedināts. Tas ir tas, ko sauc par šķīstu attieksmi pret cilvēku, tas ir īstais mīlestības sākums, pirmais nopietnais redzējums.


Es runāju par mīlestību kā par kontemplāciju, apceri, kad cilvēks, skatoties uz otru cilvēku, redz viņā ārpus viņa sejas vaibstiem, neskatoties uz viņa balss skaņām, neskatoties ne uz ko, kaut kādu dziļumu, kas viņam ir ikona, kas viņam ir skaistums. Šo skaistumu daļēji ir sabojājusi dzīve, pagātne, apstākļi, bet tas ir šeit un vienīgi tas ir svarīgs šajā cilvēkā, lai gan, protams, arī sabojātajam jābūt ņemtam vērā.

 

Bet, ja runājam par apceri, tad vai varam runāt par to, lai dibinātu kaut kādas dzīvas cilvēku attiecības? Apcerēt Dievu, apcerēt ikonu, apcerēt dabas skaistumu, ieskatīties gleznā, dziļi izbaudīt mūziku - tas viss ir saprotams, bet kādā veidā šāda apcere var novest līdz īstām, neviltotām, cilvēciskām attiecībām? Man liekas, ka apcere atklāj vienu un otru, abus divus, tādā veidā, ka viņi var pašā dziļumā saplūst vienā veselumā, var bez vārdiem viens otru saprast un sajust. Mēs to visu zinām no pieredzes, bet tik viegli aizmirstam. Kurš no mums nav sēdējis kopā ar sev tuvu cilvēku - māti, sievu, vīru, draugu - vēlā vakarstundā, kad sāk krēslot, kad visapkārt viss norimst. Sākumā notiek saruna, pēc tam tā norimst, bet paliek kaut kāds klusums; mēs ieklausāmies skaņās: malkas sprakšķēšanā kamīnā, pulksteņa tikšķēšanā, tālās āra skaņās; pēc tam arī šīs skaņas pazūd un iestājas pilnīgs klusums, dvēseles klusums. Lūk šajā dvēseles klusumā jūti, ka esi kļuvis tik tuvs savam draugam, tam cilvēkam, kurš atrodas līdzās. Tas, protams, nenozīmē to, ka viens cilvēks kļūst par otru, bet gan to, ka abi savienojas tādos kopējo pārdzīvojumu dziļumos, kur vārdi nav vajadzīgi: viņi ir kopā, un ja mīlestība ir pietiekami dziļa, viņi kļūst par vienu veselumu.

Tas ir attiecināms uz laulību visos aspektos, ne vien pret jūtām, ne vien pret saskarsmi domās, bet arī pret miesīgu saskarsmi. Tikai ir jāatceras un droši jāzina, ka divu mīlošu cilvēku miesīga vienotība nav sākums, bet gan viņu savstarpējo attiecību pilnīgums un kalngals, jo tikai tad, kad divi cilvēki ir kļuvuši vienoti sirdī, prātā un garā, viņu vienotība var izaugt, atvērties miesīgā vienotībā, kas kļūst nevis par alkatīgu valdīšanu pār otru, nevis par pasīvu nodošanos otram, bet par sakramentu, par visīstāko sakramentu, tātad par tādu darbību, kas iziet tieši no Dieva un ved pie Viņa. Senatnē viens no Baznīcas tēviem ir teicis, ka pasaule nespēj eksistēt bez sakramentiem, respektīvi, bez tā, lai kaut kādi stāvokļi, kaut kādas savstarpējās attiecības būtu vairāk kā pasaulīgas, debešķīgas, brīnumainas; un – viņš turpina – laulība kā divu vienotība sadrumstalotā pasaulē ir tāds sakraments, brīnums, kas pārspēj visas dabīgās savstarpējās attecības, visus dabīgos stāvokļus. Arī miesīgā laulība, kā mācīja viens no Baznīcas tēviem, ir uzskatāma par Euharistijai līdzīgu sakramentu, līdzīgu ticīgo Vakarēdienam. Kādā ziņā? Tādā, ka Euharistijas laikā, ar Dieva spēku un vienojošās mīlestības un ticības brīnumu, ticīgais un Kristus kļūst vienoti. Arī laulībā, pateicoties savstarpējai ticībai un savstarpējai mīlestībai, divi cilvēki pārtrauc visādu atšķirtību un kļūst par vienotu būtni, par diviem cilvēkiem vienā personībā. Vienlaicīgi tas kļūst par dvēseliski-garīgi-miesīgās laulības un šķīstības pilnību, kad divi cilveki viens pret otru izturas kā pret svētumu un visas savas attiecības, tai skaitā arī miesīgās, pārvērš par sakramentu, par kaut ko, kas ir lielāks par zemi un tiecas mūžībā.


Svētajos rakstos laulība ir attainota kā galīga prieka, galīgas pilnības izpausme. Šī nav mierīguma pilnība, bet gan prieka un mīlestības triumfs. Vispilnīgākais tās tēls mums ir dots tā saucamajā Jēra laulībā, proti, savienošanā, Dieva, kurš ir kļuvis par cilvēku un atdevis visu Savu dzīvību, visu Savu būtību pasaulei, satikšanās priekā – ar radījumu: kad viss jau ir pabeigts, kad vairs nav pretstatījumu, kad Dievs un cilvēks ir apvienoti kopīgā dzīvē. Tas neaprobežojas tikai ar cilveku, bet pāraug viņu un apņem visu radību, tā kā apustulis Pāvils varēja sacīt: „Lai Dievs būtu viss visā.” (1. Kor. 15: 28).


No otras puses mums ir tēls, par kuru runā apustulis un kas raksturo Baznīcu kā Jēra Līgavu (Atkl. 21: 9). Kas ir līgava? Pēc būtības līgava ir meitene, kura ir atradusi sevī tādu dziļumu un stiprību, ka viņa ir mācējusi, varējusi iemīlēt ar vienīgo, neatkārtojamo mīlestību vienu cilveku, būdama gatava atstāt visu un būt kopā ar viņu; sekot viņam, lai arī kurp viņš ietu. Bet vārds „Jērs” mums atgādina par Vecās derības Lieldienu jēriņu, kurš pirmo reizi tikai upurēts tajā naktī, kad ebreji bēga no Ēģiptes: neapgānīts, nevainīgs jērs, cilvēces grēka upuris. Vēlāk šis tēls tika piešķirts Pestītājam Kristum kā neapgānītam Cietējam, kurš ir pieņēmis mokas tāpēc, ka cilvēki atkrita no Dieva un pārstāja būt pilnā jēgā (pilnībā) par cilvēkiem.


Tātad, tēls, kurš mums ir dots kā Jēra Līgava – ir traģiskas mīlestības tēls; mīlestības, kuras ceļš iet pa mūsu traģisko pasauli, pilnībā apzinoties šo traģismu, pieņemot šo traģismu nevis kā nevēlamas, atstumjamas mokas, bet gan kā aicinājumu, kā dalību pašas pasaules liktenī un Dieva sakramentos.


Abos šajos tēlos ir teikts par mīlestību: pilnīgu mīlestību, līdz galam pašaizliedzīgu mīlestību, līksmu mīlestību. Kādā senā Evaņģēlija rakstā ir vieta, kur Kristum jautā: „Kad parādīsies Debesu Valstība?” un Kristus atbild: Debesu valstība jau ir parādījusies tur, kur divi – vairs jau ne divi, bet viens…”


Varam uzdot jautājumu: ja Dieva Valstība tiešām ir nākusi laulībā, tad kāda attiecība šai Valstībai ir pret cilvēku, kurš izvēlas dzīvot vienatnē? Baznīcā pastāv divi institūti, kuri, liekas, ir pretstatā viens otram: tā ir laulība un mūku dzīve. Turklāt ikvienam cilvēkam, kurš pieder Baznīcai, ir tās loceklis, dzīvo tās dzīvi, ir pilnīgi skaidrs, ka pretrunu tās būtībā nevar pastāvēt. Patiesībā, ja mēs pārdomājam jautājumu par laulību un mūku dzīvi to būtībā, kļūst skaidrs, ka laulība un mūku dzīve – ir kā divas vienas un tās pašas Baznīcas sejas. Laulībā vienotība „krīt acīs”: divi savieno savu likteni tā, lai visu savu dzīvi ietu kopā. Mūku dzīvē cilvēks novēršas no tās cilvēciskās tuvības, kas veido laulības prieku un pilnību, it kā sagaidot tos laikus, kad Dievs uzvarēs, kad uzvarēs viss, kas ir labākais cilvekā. Jā, mūks no tā atsakās, bet viņš neatsakās no mīlestības: pirmkārt, no milestības pret Dievu, otrkārt, no milestības pret cilvēku. Par mūku var kļūt tikai tāds cilvēks, kurš apzinas un ir uzņemis pietiekoši dziļi pasaules traģismu; kam pasaules ciešana ir tik nozīmīga, ka viņš ir gatavs par sevi aizmirst pilnībā, lai atcerētos par pasauli, kas atrodas ciešanās, nošķirtībā no Dieva, cīņā; un, lai atcerētos par Dievu, kurš ir sists Krustā, jo mīl pasauli. Un tāpēc izvēlēties mūku dzīvi, tas ne tuvu nenozīmē bēgšanu no pasaules. Es atminos Valaāma klostera paklausībnieku, par kuru stāstīja mans garīgais tēvs. Viņš piecdesmit gadus nodzīvoja klosterī, bet tā arī nepiekrita kļūt par mūku. Viņš ir nodzīvojis veselu varoņdarba dzīvi, bet neuzskatīja sevi par gatavu, lai kļūtu par mūku. Mans garīgais tēvs, kad vēl dzīvoja pasaulē un meklēja savu ceļu, pajautāja viņam: „Kas tā tāda ir mūku dzīve, kas tas ir – mūks, ka Tu nevari par viņu kļūt, lai gan dzīvo klostera dzīvi?” un viņš atbildēja: „Mūks – tas ir cilvēks, kurš ar visu sirdi skumst un raud par pasaules bēdām, un līdz tam es vēl neesmu nonācis.”


Kā redzat, gan mūku dzīvē, gan laulībā visuma sakne – mīlestībā, turklāt personīgā, dzīvā, konkrētā mīlestībā pret pasauli, kurā mēs dzīvojam, tās traģisma apziņā, turklāt (varbūt daudz spilgtāk, daudz redzamāk tas atspoguļojas laulībā) priekā par to, ka šajā traģiskajā pasaulē pastāv mīlestība, vienotība, draudzība, pastāv tādas cilvēku savstarpējās attiecības, kas padara to nevis par elli, bet par iespējamo paradīzi.


Liela loma mūku dzīvē un laulībā ir cerībai, kas ir jāsaprot nevis kā vienkāršs sapnis, bet kā līksmojošas ticības, pārliecības akts. Svētajos Rakstos ir teikts, ka cerība – tā jau ir nākotnes vīzija, gluži kā ticība – jau ir pārliecība neredzamajā. Cerība – tas nav sapnis par to, ka nākotnē varbūt kļūs labāk. Vadoties pēc šodienas pieredzes (neskatoties uz drūmumu un reizēm šausmām), redzot, ka šajā briesmu pilnajā dienā staro gaisma un mīlestība, ka gaisma tumsā patiešām spīd un tumsa ne ar kādiem spēkiem nespēj to uzveikt, mēs, pateicoties cerībai, piepildāmies ar pārliecību, ka galu galā uzvarēs gaisma. Tā ir mūsu cerība, un tā ir mūsu ticība un uz tām var izaugt mīlestības uzvara kā mūku dzīvē, tā arī laulībā.


Ticīgie, kā arī neticīgie musdienās ir satraukti par laulību nestabilitāti un bēdām, ko šī nestabilitāte rada kā laulātajiem, tā arī viņu bērniem. Daudzi ir norūpējušies par ģimeņu sadrumstalotību un prieka trūkumu ģimenes dzīvē, kas pašlaik valda daudzviet. Daļēji tas notiek tāpēc, ka laulības ideals, kas reiz eksistēja, tagad ir kļuvis cilvēkiem nesaprotams. Daudzi uzskata laulību par vienkāršu privātu līgumu. Viņi sajūt sevi kā atsevišķus cilvēkus, ārpus sabiedrības, un tāpēc var uzvesties kā pašiem tīk.


Daudzi piešķir laulībai tīri sabiedriski-valstisku nozīmi. Tādā gadījuma ģimene ir nekas vairāk kā daļiņa, ļoti maza valsts aparāta daļiņa, kas tai uzkrauj lielu smagumu un šo smagumu reizēm nav pa spēkam panest. Ja ieskatāmies tā iemeslos vai, kā cilvēki tagad laulājas, man liekas, ka cilvēkus var iedalīt vairākās kategorijās.


Daži stājas laulībā, es teiktu precīzāk, stājas „civillaulībā”, tapēc, ka viņi patīk viens otram, tāpēc, ka starp viņiem pastāv fizisks vai psiholoģisks pievilkšanās spēks. Viņi nesaskata laulībā kaut kādu mērķu īstenošanos, nevēlas kaut ko sasniegt, viņiem liekas, ka, ja viņi var viens otru apmierināt miesīgi vai psiholoģiski, tad viss jau ir sasniegts. Šim mērķim viņi nemeklē ne Dieva svētību, ne iespēju iekļaut sevi cilvēcīgajā sabiedrībā, lai ieviestu tajā kaut ko jaunu.


Citi vēlas laulāties tāpēc, ka starp viņiem pastāv dvēseliska, miesīga  saskaņotība un turklāt arī kaut kāda ideāla kopība. Viņi vēlas stāvēt nevis seju pret seju, bet plecu pie pleca, viņi nevēlas nodzīvot dzīvi savstarpējā apcerēun savstarpējā apmierinātībā , viņi vēlas kopā  iestāties dzīvē un veidot dzīvi. Atkarībā no tā, kāda ir viņu pārliecība, vieni – neticīgie – veidos sabiedrību bez Dieva, bet meklēs visu viņiem pieejamo dziļumu attiecībā uz cilvēku, otri – ticīgie – meklēs kaut kādu citu dimensiju. Daži tic kaut kādai nenoteiktai dievībai, kaut kādam augstākam spēkam un, no vienas puses, meklēs šī spēka svētību, labo vārdu, teiktu šīs dievības vārdā, bet, no otras puses, aizdomāsies: kā var izveidot laulību, kas būtu lielāka par cilvēku, būtu tik liela, ka kļūtu par pārcilvēcisku.


Tie, kuri tic noteiktam Dievam (tagad es runāšu  no kristieša viedokļa), meklēs laulības īstenošanu pēc tādiem paraugiem, kas mums ir doti kristīgajā Baznīcā: laulība kā vienotība, laulība kā mūžīgās dzīves piemērs. Par laulību kā vienotību es jau pieminēju. Tomēr, neskatoties uz to, laulībā pastāv arī mūžīgā dimensija, kuru, varbūt vislabāk ir atspoguļojis franču rakstnieks Gabriēls Marsels. Viņš raksta: „Pateikt cilvēkam: „Es tevi mīlu” – ir tas pats, kas pateikt viņam: „Tu dzīvosi mūžīgi, tu nekad nemirsi…”

Šādā nozīmē laulība kristietim nav kaut kas statisks, bet dievkalpojums, laulības rituāls nav sabiedriska forma. Laulība – tā ir dinamiska parādība, augšupeja, viss tās spēks ir kustībā, mērķtiecībā un viscilvēcīgā nozīmē. Bet tās veikšanas rituāls kristiešu sabiedrībā – nav „reģistrācijas” reliģiskā forma, bet bagātīgs, pamācošs veids, kādā Baznīca vēlas mums atklāt, kas tā tāda mīlestība ir un cik dziļas ir cilvēku attiecības. Šajā ziņā jebkurš kristiešu dievkalpojums no vienas puses ir lirisks cilvēka jūtu personisks izklāsts, bet no otras puses tam ir simboliska nozīme.

 

© 2009 - 2017 BIBLOS