Svētītājs Nikolajs (Velimirovičs)

Ko rakstīja Kungs Jēzus Kristus ar pirkstu smiltīs?

 

Un agri rītā Viņš atkal atnāca svētnīcā, un visa tauta sanāca pie Viņa. Un Viņš apsēdās un mācīja tos. Te rakstu mācītāji un farizeji atveda sievieti, pieķertu laulības pārkāpšanā, un to vidū nostādījuši. Sacīja Viņam: "Mācītāj, šī sieviete tikko pieķerta laulības pārkāpšanā. Bet Mozus bauslībā mums pavēlējis tādu sievieti nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?" To tie sacīja, Viņu kārdinādami, lai varētu Viņu apsūdzēt. Bet Jēzus, uz priekšu noliecies, ar pirkstu rakstīja smiltīs. Kad nu tie turpināja Viņam jautāt, Viņš piecēlies sacīja tiem: "Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un Viņš, atkal noliecies, rakstīja zemē. Bet tie, to dzirdējuši, sākot ar vecākajiem, cits pēc cita aizgāja. Palika Jēzus viens un sieviete, vidū stāvot. Tad Jēzus piecēlies sacīja viņai: "Sieviet, kur ir tie, kas tevi apsūdzēja? Vai neviens tevi nepazudināja?" Viņa sacīja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!"

(Jāņa Evanģēlijs 8:2-11)

Pienāciet tagad, lai būt klāt vienam no visgodāmākajiem skatiem un iemācītos. Lai iemācītos un saprast, Dieva bērni, Kas ir neizsakāmā prieka avots, tā prieka, par kuru priecājās Kristus apustuļi un mocekļi.

Pienāciet arī jūs, grēcinieki, tā kā tas uz jums visvairāk attiecas. Pieejiet pie lūpām,  kuras  jūs nenosoda, pieejiet pie labās rokas, kura jūs apžēlos, un acu priekšā, kuras jūs apraud. Pieejiet pie Ķēniņa, visi jūs, lai Viņš jūs paceltu uz garīgajā pilsonībā, apģērbtu jūs ķēnišķajās purpursārtajās drānās, un vainagotu jūsu galvas ar ķēniņu vainagiem, apsēdinātu jūs blakus Sev mielastam kopā ar Saviem svētajiem enģeļiem. Pienāciet, paklausieties un ieraugiet kā Viņš, Visžēlīgais, rīkojās ar grēciniekiem, lai prieks apgaismotu jūsu sirdis.

Kādu rītu labsirdīgais Kungs sēdēja Jeruzālemes tempļa priekšā un baroja daudzas alkstošās dvēseles ar Savu saldo mācību. Un visa tauta nāca pie Viņa (Jāņa Ev.8:2).  Kungs teica tautai par mūžīgo prieku. Par taisnīgā mūžīgo prieku mūžīgajā debesu tēvzemē. Un tauta baudīja dievišķos vārdus kā ar medu. Un daudzu sarūgtināto rūgtums, daudzo sadusmoto dusmas, kusa, kā sniegs saulē. Un kas zina, cik ilgi turpinātos šis mīlestības dialogs starp zemi un debesīm, ja vien nenotiktu kaut kas negaidīts. Cilvēku mīlošais Mesija nenogura mācīt tautu, bet dievbijīgā tauta nenogurstoši klausījās dziedinošo un brīnumaino Gudrību.

Bet notika kaut kas drausmīgs, barbarisks un nežēlīgs. Un šis kaut kas, protams, atnāca tāpat, kā arī tagad tas notiek, no rakstu mācītājiem un farizejiem. Vienmēr, kad tauta bauda mieru un harmoniju ar Dievu, tūliņ pat parādās rakstu mācītāji un farizeji, nožēlojamie vadoņi, lai ar savu sabiedroto sātanu izjaukt šo mieru un ienest savu kakafoniju dievišķajā harmonijā, nesaprotamu un bezjēdzīgu priekš viņu notrulinātajām un tukšajām dvēselēm.

Ko tad tādu izdarīja rakstu mācītāji un farizeji? Uzvarēja kaut kādu neredzamu karaspēku? Vai noķēra laupītāju vadoni? Nē. Viņi atvilka nelaimīgu sievieti. Grēcinieci, pieķertu pārkāpjam laulību, vilka ar pieklusinātiem bļāvieniem, ar uzvarošu lepnumu nostādot viņu Kristus priekšā, teica: "Mācītāj, šī sieva pieķerta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?" (Jāņa ev.8:4-5) Lūk kā nostādīja jautājumu slepenie grēcinieki, citu grēku ķērāji un paši savu veikli slēpjošie. Izbījusies tauta pašķīrās malā, dodot vecākajiem novest līdz galam savu ļauno plānu. Citi aiz bailēm aizmuka, viņi nevarēja izturēt šo šausmīgo bļāvienu pēc Kunga labvēlīgās sarunas, Kurš runāja par dzīvi un prieku, bet šie bļauri aicināja uz slepkavību. Kungs sēja prieku un līksmību visu sirdīs, un sēkla no tās dīga, kā no labas zemes, bet tautas vecākie, sita kā krusa pa maigajiem dīgļiem.

Būtu vietā jautāt, kāpēc viņi, kā likuma sargātāji, paši nenomētāja ar akmeņiem šo sievieti, kāpēc viņi viņu atveda pie Jēzus? Mozus likums deva viņiem uz to tiesības. Diezin vai šī bija pirmā sieviete grēciniece, būtu bijusi nomētāta ar viņu rokām! Vai pirmās asinis, izlietas uz viņu zemes! Kuru tas izbrīnītu tajos laikos? Kurš taptu samulsināts? Neviens, neviens. Pavisam neviens. Kurš šodien šausminātos par nāvessoda sprieduma izpildīšanu noziedziniekam? Mozus likums lika miesas grēku, laulības pārkāpšanas grēku, kopā ar noziegumiem, kas tika sodīts ar nāves spriedumu. Kādēļ tad ēbreju priekšnieki atveda sievieti grēcinieci pie Jēzus? Ne jau tādēļ, lai izlūgties Viņam soda mīkstināšanu vai apžēlošanu, nē pavisam ne tādēļ. Viņi atveda viņu, vadīti ar ellīgu nodomu, lai pieķertu Kungu likuma pārkāpšanā un apvainot Viņu. Savā apmātībā viņi nevēlējās mazināt ļaunumu, viņi gribēja to vairot. Ar vienu sitienu viņi gribēja pazudināt divas dzīvības, sievietes grēcinieces un Kristus. Par to saka viņu jautājums - Ko Tu saki?

Un ko Tu saki? Kāpēc jautāt Viņam, ja viņiem ir zināms Mozus likums? Evanģēlists, kurš pavēsta šo notikumu, paskaidro viņu nodomu ar šādiem vārdiem: "To tie sacīja, Viņu kārdinādami, lai varētu Viņu apsūdzēt" (Jāņa ev.8:6) Viņi jau ne reizi vien gribēja pacelt pret Viņu roku, lai nomētātu ar akmeņiem, lai nogalinātu, bet Viņš izslīdēja no Viņu rokām vai arī viņi bijās tautas, kas uzskatīja Viņu par pravieti. Bet tagad viņi atrada izdevīgu brīdi, lai piepildīt savu vēlmi. Te, Sālamana tempļa priekšā, kurā ķerubu spārnu ēnā glabājās likuma plāksnes, šeit liela ļaužu pulka priekšā Kristum vajadzēja izteikties pret Mozus likumu, un tad viņu mērķis būtu sasniegts. Viņi līdz nāvei nomētātu ar akmeņiem Kristu un grēcinieci. Pat drīzāk nomētātu Viņu, nekā grēcinieci, tā kā vēlāk, Pilāta priekšā, lūdza Kunga vietā laupītāja atbrīvošanu.

Vai tagad neredzat, kāds tumšs krusas mākonis savilkās virs grēcinieces un Bezgrēcīgā? Visi klātesošie gaidīja vienu no diviem, vai nu Kungs ar Savu žēlastību atlaidīs grēcinieci un ar to pārkāps likumu, vai arī izpildīs likumu un teiks - dariet tā, kā ir rakstīts likums un ar to pārkāps paša noteikto bauslību par piedošanu un žēlastību. Pirmajā gadījumā Viņš būtu noteisāts uz nāvessodu, ortajā būtu izsmiets un apkaunots. Varbūt, šajā pīlī bija tādi, kas, aizrāvuši elpu, gaidīja no Jēzus kaut ko trešo, vareno un nezināmo. Tie varēja būt tie, kas bija klāt iepriekšējos Kristus pārbaudījumos, kurus radīja niknie un prātā nabadzīgie priekšnieki. Atkal šeit tie paši kārdinātaji, atkal tā pati kliķe, kura nodarbojās ar grēcinieku ķeršanu savos tīklos, atkal tie paši asinskāri, kuriem pravieša asinis saldākas par jebkura grēcinieka asinīm. Ko Tu saki?...Kad kārdinātāji uzstādīja jautājumu: "Ko Tu teiksi?", iestājās pilnīgs klusums. Klusums starp tautu, starp tiesnešiem un grēcinieci; viņai sarāvās elpa.

Klusums iestājās vienmēr, kad cirka arēnās zvēru dresētāji liek lauvām un tīģeriem izpildīt savas komandas, darīt visu, ko viņi pavēlēs. Bet tagad mūsu priekšā stāv nevis dzīvnieku dresētājs, bet cilvēku Dresētājs - aicinājums daudz sarežģītāks par pirmo, jo daudz grūtāk dresēt savvaļā aizgājušos dēļ grēka cilvēkus, kā mežonīgus no dabas zvērus.

Ko Tu saki? Baltakmens tempļa priekšā stāvēja Tas, Kurš lielāks par templi. Viss laukums bija cilvēku aizpildīts, nebija kur ābolam nokrist, pilnīgā klusumā visi skatieni bija vērsti uz Viņu. Neviens šai massā nevarēja pat iedomāties, ka atbildi, kuru Viņš dos šai minūtē, šai saulainajā dienā, visgudrā ķēniņa tempļa priekšā, stāvot blakus nelaimīgai un grēcīgai cilvēciskai radībai, kurai pēc dažām minūtēm vajadzētu būt sašķaidītai, sarautai gabalos, pārvēstai asins un gaļas putrā, neviens, atkārtošu, neviens nevarēja iedomāties, ka Viņa atbilde vēl skanēs gadsimtiem, paliks par mūžīgu. Neviens nevarēja iedomāties, ka Viņa atbildi 19 gadsimtu garumā atkārtos ar godbijību, pārsteigumu un līksmību mūsu pilsētā, Konstantinopolē, Romā, Londonā, Ņujorkā, Tokijā, visos pasaules galos. Tikai Viņš viens zināja par to. Tikai Viņš viens zināja, ka šajā stundā un šajā vietā ir klāt ne visi Viņa klausītāji. Tikai Viņš zināja, ka Viņa tā laika atbildi sadzirdēs un atkārtos arī mūsdienu kristiešu paaudzē divdesmitajā gadsimtā miljoniem cilvēku dvēseļu. Un kur tie miljoni, miljardi kristiešu, kuri dzirdēja to un atkārtoja līdz mums? Tikai Viņš, Viszinošais, zināja, ka Viņa toreizējā atbilde kļūs par tikumīgo likumu paaudžu paaudzēm, ciltīm un tautām līdz laiku beigām.

Kaut kādu mirkli Kungs klusēja, klusējot domāja, noliecies pie zemes. Jo teikts, "neskatieties uz saviem nīdējiem un kārdinātājiem". Domāja un klusēja. Viņa domāšanas veids bija savādāks kā mūsējais. Viņa pārdomas bija apcerēšana, apcerēšana ar garu. Viņš ar garu apcerēja slēptos būtības noslēpumus, noslēpumainos priekšmetus, cilvēku dvēseļu noslēpumus. Pacilājošos debesu noslēpumus, zemes dzīļu noslēpumus, tālos laika un telpas noslēpumus. Es ticu, ka Viņš šajā minūtē redzēja arī mūs, kas šodien sanākuši šajā baznīcā, lai atcerētos un pastāstīt par šo notikumu. Kad visu ieraudzīja, visu izskatīja, sasniedza ar garīgo redzi visas laicīgās pasaules vēsturi, atbilde bija gatava. Ko Tu saki? Atkal pienāca Viņam klāt farizeji, ar dusmu izkropļotām sejām.

Tad tikumības Likumdevējs, zemu noliecies, ar plaukstu izlīdzināja putekļus un ar pirkstu rakstīja smiltīs. Lūk to, trešo, negaidīto, apbrīnojamo, sevišķi dramatisko. Ko Kungs rakstīja uz zemes? Tas bija pārāk pretīgi un riebīgi, lai būtu iekļauts prieka grāmatā. To, ka Kungs rakstīja kaut ko briesmīgu, var noprast no negaidītā notikumu pavērsiena.  Bet ja evanģēlists negribēja, lai līdz mums nonāk šie vārdi, tad tautas tradīcijā mēs atrodam tiem apstiprinājumu. No tradīcijas mēs uzzinām, ko tieši Viņs tad rakstīja ar pirkstu uz zemes. Viņš rakstīja kaut ko pārsteidzošu priekš vecākajiem, grēcinieces atmaskotājiem. Viņš rakstīja ar pirkstu viņu vislēptākos noziegumus, jo šie grēcinieku ķērāji un svešu atklāto grēku soģi bija visai meistarīgi savu grēku noslēpšanā. Bet velti slēpt no Tā acīm, Kurš visu redz un apjauš.

Mešulams - baznīcas dārgumu zaglis, - rakstīja Kungs ar pirkstu uz zemes;

Ašers pārkāpa laulību ar sava brāļā sievu;

Šalums pārkāpa zvērestu

Heleds iesita tēvam

Amanarhs piesavinājās atraitnes īpašumu

Merārijs veica sodomas grēku

Joēls paklanījās elkiem

Un tā par visiem, pēc kārtas taisnīgā Tiesneša pirksts rakstīja uz zemes. Bet tie, par ko viņš rakstīja, noliekušies, izlasīja uzrakstīto ar neizsakāmām šausmām. Visi viņu meistarīgi slēptie noziegumi, kuri pārkāpa Mozus likumu, bija Viņam zināmi un tagad viņu priekšā atklāti. Viņu mutes apklusa. Pārgalvīgie lepnie, kas lepojās ar savu taisnīgumu, un vēl jo vairāk pārgalvīgie svešas netaisnības soģi stāvēja nekustīgi un mēmi, kā stabi templī. Viņi trīcēja no bailēm, nespējot paskatīties viens otram acīs, par grēcīgo sievieti viņi vairs neatcerējās. Viņi domāja tikai par sevi un savu nāvi. Neviena mēle vairs nevarēja izteikt šo apnicīgo un viltīgo - Ko Tu saki? Kungs neko neteica. Viņš neteica neko. Viņam bija pretīgi ar Savām vistīrākajām lūpām paziņot viņu grēkus. Un tāpēc Viņš rakstīja putekļos, tas, kas ir tik netīrs, nopelnījis uzrakstīšanu uz netīriem putekļiem. Cits iemesls, dēļ kura Kungs rakstīja putekļos, bija vēl apbrīnojamāks. Tas, kas rakstīts putekļos, ātri pazūd, neatstājot pēdas. Bet Kristus negribēja atklāt viņu grēkus visiem un katram. Jo, ja to gribētu, tad tomēr paziņotu visas tautas priekšā, atmaskotu viņus un tauta, saskaņā ar likumu, nomētātu viņus ar akmeņiem. Bet Viņš - labsirdīgais Dieva Jērs, nevēlējās ne atriebības ne nāves tiem, kas pastāvīgi perināja Viņu nogalināt, un kas vairāk gribēja Viņa nāvi, nekā sev mūžīgo dzīvību. Kungs tikai gribēja, lai viņi aizdomājas par saviem grēkiem. Gribēja atgādināt viņiem, lai viņi ar savu noziegumu nastu nebūtu nežēlīgi soģi citiem; lai ar grēku aptraipītie nemēģina ārstēt svešu nedarbu; lai, esot noziedzinieki, neatgrūž citus, lai būtu viņiem par priekšniekiem. Tas ir viss, ko gribēja Kungs. Un kad Viņš beidza rakstīt, Viņš atkal izlīdzināja putekļus, un uzrakstītais pazuda.

Pēc tā varenais Kungs pacēlās un maigi teica viņiem: Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu! It kā kāds, paņēmis no ienaidnieku rokām ieročus, teiktu: un tagad šaujiet! Dažas minūtes nežēlīgie sievietes soģi stāvēja atbruņoti un kā apsūdzēti Tiesneša priekšā mēmi un nekustīgi. Bet labais Glābējs, atkal noliecās un kaut ko rakstīja uz zemes. Ko Viņš tagad rakstīja? Vai pārskaitījas citus farizeju noslēptos noziegumus, lai aizprostot viņiem mutes? Vai arī rakstīja, kādiem ir jābūt tautas vecākajiem, lai pamodinātu viņu sirdsapziņu? Par to mums nav jājautā. Galvenais, ka Viņš, šos vārdus uzrakstot smiltīs, trīskārt trāpīja mērķī: pirmais - dumpi, kuru izveidoja pret Viņu jūdu priekšinieki, Viņš pārvērta par neko; otrais, pamodināja viņu pārakmeņojušajās dvēselēs mirstošu sirdsapziņu, kaut vai tikai uz brīdi; trešais, izglāba grēcinieci no nāves. Jo teikts par viņiem: "Bet tie, to dzirdējuši, sākot ar vecākajiem, cits pēc cita aizgāja. Palika Jēzus viens un sieviete, vidū stāvot" (Jāņa ev.8:9)

Laukums Sālamana tempļa priekšā ātri palika tukšs. Neviens uz tā nepalika, izņemot viņus, abus, kurus vecākie bija nolēmuši nāvei - grēcinieci un Bezgrēcīgo. Sieviete stāvēja, bet Viņš sēdēja, noliecies pie zemes. Nekur neviena, tikai viņi. Visapkārt klusums. Pēkšņi Kungs atkal iztaisnojās, paskatījās Sev apkārt un neredzot nevienu izņemot sievieti, teica viņai "Sieviet, kur ir tie, kas tevi apsūdzēja? Vai neviens tevi nepazudināja?". Kungs zināja, ka neviens viņu nepazudināja, bet gribēja ar Savu jautājumu uzmundrināt sievieti, mierināt viņas sirdi un atdzīvināt dvēseli, lai viņa skaidrāk dzirdētu un saprastu to, ko Viņš teiks viņai pēc tā. Līdzīgi meistarīgam ārstam, kurš no sākuma uzmundrina slimo, bet pēc tam dod viņam zāles. Vai neviens tevi nepazudināja? Tad sievietei atgriezās runas spēja, un viņa atbildēja: Neviens, Kungs! Šos vārdus izteica tā nelaimīgā būtne, kura vēl dažas minūtes atpakaļ necerēja ne uz ko, ka viņa vēl kaut kad kaut ko spēs izrunāt, tā būtne, kura pirmo reizi dzīvē, varbūt, izjuta īstu prieku. Līdz šim šī sieviete zināja tikai sāpes un baudu, domājot par zemisko baudu, kura - dzīvnieku daļa. Un tagad viņa izjuta prieku, kurš pieder cilvēkam un cilvēku sabiedrībai. Beidzot labais Kungs teica sievietei: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!". Ja vilki atstāj savu upuri, tad arī gans nevar vēlēt viņai nāvi. Bet der saprast, ka Kristus netiesāšana nozīmē daudz vairāk kā cilvēciskā netiesāšana. Ja cilvēki nenotiesā tavu grēku, tas nozīmē, ka viņi neuzliek tev sodu par grēku, bet atstāj tevi uz aci pret aci ar tavu grēku, atstājot to tev. Bet kad nenotiesā Kungs, tas nozīmē, ka Viņš piedod tev, piedod tavu grēku un attīra tavu dvēseli, kā no strutām. Tāpēc Kunga vārdi: "arī Es tevi nepazudinu" nozīmē to pašu ko vārdi "Tavi grēki tev tiek piedoti. Ej, bērns, un negrēko turpmāk".

Lūk neizsakāms prieks! Lūk prieks no patiesības, jo Kungs atklāja savu patiesību tiem, kas nomaldījušies. Lūk prieks no taisnības, jo Kungs radījis taisnību. Lūk prieks no žēlastības, jo Kungs izrādīja žēlastību. Lūk prieks no dzīves, jo Kungs saglabāja dzīvību. Lūk tas - Kristus Evanģēlijs, viss tas ir priecīgā Vēsts, viena no Prieka Grāmatas lappusēm.

Ja kāds vēlētos nobaudīt šo prieku, nezināmu ēģiptes faraonam un romiešu ķeizaram, tam jābeidz grēkot. Jo grēks - bēdu iemesls un prieka slepkava. Ļoti bīstams ir miesas grēks, kuru veica sieviete-grēciniece. Kas ir miesas grēks? Tas ir grēks, kurš noliek sev kalpošanai pārējos grēkus - zvēresta pārkāpšanu, neslavas celšanu, zagšanu, vecāku necieņu, slepkavību, Dieva noliegšanu un, visbeidzot, pašnāvību. Miesas grēku veicējs ciena savu miesu un neciena Dievu, miesas Radītāju. Vai atradīsies visā pasaulē neprātīgs valdnieks, kurš izmantotu visdārgākos ratus mēslu pārvadāšanai? Mūsu miesa - dārgi rati, kurus Dievs radījis uz zemes un no zemes priekš tā, lai viņos ceļotu valdnieka bērni, karaliskas dvēseles. Kas dara miesas grēku, tas, savā neprātība, lieto šos vērtīgos ratus mēslu pārvadāšanai.

Īstenībā, miesas grēks ir neprāts. Neprātīgs ir tas, kas cer caur šo grēku iegūt prieku, jo tieši šis grēks nes aiz sevis bezcerīgas bēdas. No tiem laikiem, kā sātans iesēja to cilvēku vidū, savās sekās tas ir šausmīgākais par visiem. Ja jūsu priekšā atvērtos to dvēseles, kas nes sevī šo grēku, jūs šausminātos. Jūs tad ieraudzītu sakropļotas un ķēmīgas dvēseles, kādas nevar pat būt miesas. Cik ļoti tās aizvainotu ar savu kroplību jūsu skatienu! Cik neizturama būtu viņu smarža! Lai Dievs jūs glābj no šī grēka, Dieva bērni, no šīm nāvi nesošajām skumjām. Un jūs, kas sagrēkoja, steidzaties pie vistīrā Kunga kājām, kā tā atzinusi grēkus grēciniece, lai Viņš attīrītu jūs no šī nedarba, Viņš, vienīgais, Kurš var un grib. Viņā ir patiesība, Viņā ir taisnība, Viņā ir žēlastība, Viņā ir dzīvība. No Viņa iznāk prieks, nevis no miesas un asinīm, kuras mirst un satrūd, pārvēršoties netīrumos, kuram vieta ir tikai zem zemes. Bet šai nožēlojamajai nīcībai Radītājs dāvājis godu, lai no viņas dzimtu ķēniņi un pravieši, priesteri un poēti, viedie un vienkārši godīgie cilvēki. Patiešām ir neprātīgi sabojāt mērķi, kuru Radītājs noteicis miesai. Neprāts ir vairāk pazemot to, kas pietiekoši pazomots ar likteni. Neprātīgi dzēst sevī dievišķo lietderību un aizdedzināt riebīgās kaisles smirdīgo ogli. Tā neprātība, kura izraisa miesas grēku, iznīcina laulību, nosit mīlestību, dara mazus bērnus par bāreņiem dzīviem vecākiem klātesot, iesēj naidu starp brāļiem un draugiem, pārvērš godu bezgodā, cieņu pazemojumā, pakļauj viedos izsmiekliem, gāž stipros, salauž veselos, vairo slimos, pārpilda ārtsniecības iestādes vājprātīgajiem, iztukšo pavardus, izplata ienaidu, pilda kapsētas ar pašnāvniekiem, apgrūtina tieslietas, pārpilda cietumus, izraisa karus, gāž karaļus, pataisa marmora pilis par sēru un bēdu mājām, tautu par mazvērtīgām vardēm, valdības par sātaniska bara aplokiem. Šis neprāts nav jums domāts, Dieva bērni. Viņš paredzēts atkritušajam no Dieva nelabajam un viņa ganāmpulkam. Bet jums nolemta karaliska vērtība nemirstīgajā Dieva Valdnieka Valstībā. Jums ir sagatavots prieks - neizsakāms prieks, par kuru priecājās enģeļi debesīs un svētās dvēseles uz zemes.

Amerikā ir viens caurspīdīgs ezers, kuru indiāņi sauc par Smieklu Ūdeni jeb Prieka Ūdeni. Šis ezers ir ļoti zināms un apdziedāts daudzās dzejas rindās. Ūdens tajā nekad nesaceļās un nekad nestāv, bet visu laiku trīc, trīc, trīc, klusi un maigi, it kā smietos. Tāpēc indiāņi viņu sauc par Smieklu Ūdeni. Tajā mīl skatīties saule, tajā skaidrāk redzamas zvaigznes un mēness. Meži apkārt ezeram iegūst brīnišķīgu skaistumu. Saka, ka nekur nav priežu un egļu skaistāk un nekur putni nedzied jautrāk kā šī ezera krastā. Visas debess un zemes radības, kad noliecas virs tā, izskatās gaišākas, labsirdīgākas un saprātīgākas, nekā ir patiesībā. Saka, ka virs šī ezera vienmēr skan pārslīdošs smiekls, kluss un apbrīnojams, dienu un nakti, ziemu un vasaru. Atceros, kā stāvot šī ezera krastā, mēs pēkšņi izjutām neizskaidrojamu prieku. Lai kas skatītos uz savu atspulgu šai ezera ūdeņos, vienmēr viņa sejā uzplauka smaids. Bet kad es aizdomājos un iztēlojos, kas var būt nākotnē, mani pārņēma skumjas, jo parādījās man iztēlē man, kas visas šīs skaistās priedes kaut kad nokaltīs un nāves vara un iznīcība atstās arī te savu nospiedumu. No šīs domas skumjas atkal iekļuva manā sirdī. Bet mēs zinām, Dieva bērni,  citu ezeru, Kurš saucās Dzīvības Ūdens. Nekad tas nenovīs tas, kas aug tā krastos. Nekad nenovecos un nenomirs tas, kurš dzer tā ūdeni. Būs tīrs un gaišs katrs, kas nomazgāsies ar šo ūdeni. Katrs, kurš nolieksies virs tā, ieraudzīs sevi par nemirstīgu enģeli, nevis misrtīgu cilvēku. Ieraudzīs tajā atspulgā visas radības neizsakāmi skaistas, kā neviena pasaka nespētu aprakstīt. Tas neizsakāmais Dzības Ūdens ezers ir Tas bezgrēcīgais Glābējs Kungs Jēzus Kristus, Kurš rakstīja ar pirkstu zemē un izglāba grēcinieces dzīvību. Tad Viņš sauca cilvēkus, piesaucot: "Kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps" (Jāņa ev.4:14). Un tagad Viņš sauc no debesu slavas troņa, sauc un aicina visus, kam ir ausis: "Kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps". Svētīgi jūs, valdnieka bērni, kad pametat duļķainos ūdeņus, bēdu un nāves ūdeņus, no kuriem dzer grēcinieki un saindējās un garīgi mirst, pirms vēl fiziski nomirs. Svētīgi jūs, ja pieplokat pie šī mūžīgā Dzīvības Ūdens ezera, lia dzertu no Tā gan šajā, gan citā pasaulē. Viņā zaigo mūžīgā prieka smaids un mūžīgās dzīvības prieks. No Viņa izkrīt čertas prieka upes un baro visu redzamo un neredzamo visumu . Viena upe saucās Patiesības Prieks, cita - Taisnības Prieks, trešā - Žēlastības Prieks, ceturtā - Dzīvības Prieks. Šīs mūžīgās patiesības, mūžīgās taisnības, mūžīgās žēlastības un mūžīgās dzīvības avots - Pats mūsu Kungs un Glābējs Jēzus Kristus, dāvinošs prieku, Kuram pieklājas slava ar Tēvu un Svēto Garu kā debesīs tā arī uz zemes tagad un mūžīgi mūžam.

tulkoja no serbu uz krievu Svetlana Luganskaja

http://www.portal-slovo.ru/theology/43362.php

īsāka versija: http://www.pravoslavie.ru/smi/39394.htm

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS