Kristus ir patiesi augšāmcēlies!

Apsveicu visus pareizticīgos kristiešus savā un Latvijas Kristīgās akadēmijas vārdā!

Ir pagājušas Lielā gavēņa nedēļas, pie­nākušas Kristus Augšām­celšanās svētku dienas. Šajā gavēņa laikā nācās piedzīvot vairākus skais­tus pārdomu brīžus. Viens no tiem ir saistīts ar mūs­dienās tik aktuālo jautāju­mu par informācijas pār­bagātību, kas kā lavīna gā­žas pāri cilvēkam ikdienā.

Milzīgs informācijas apjoms un tehnoloģiju revolūcija rada ilūziju, ka cilvēks var visu, ka cilvēks zina visu. Cilvēkam ne­vilšus rodas pārliecība, ka viņš ir pašpietiekams visās jomās. Un tā jau ir garīga parādība, ne vairs tikai informācijas tehnoloģiju pielietošanas bauda vien. Tā ir "populārzinātniska" pārliecība, un šeit ir vietā citēt ASV elektronisko me­diju speciālista Timotija Drakrija (Thimoty Druckrey) viedokli. Viņš raks­ta: "Mūsdienu kultūra un mūsdienu cilvēks ir tik cieši saistīts ar tehnoloģi­jām un pieeju informāci­jai, ka ikviens var kļūt par izdevēju, katram ir vara kaut ko publicēt un visi ir vienlīdzīgi, izplatot savas idejas - fantastiski! Bet tai pašā laikā cilvēki ir kļuvuši apātiskāki, apolitiskāki, jo visi mēs esam iedzīti izolācijā. Skatieties, ka cilvēks šodien funkcionē - nemitīgi pieslēdzis sevi interneta tīmeklim, pārbauda savus e-pastus, ausīs visu laiku iPodi. Cilvēki skatās uz ekrānu, nevis uz pasauli. Viņi nekomunicē viens ar otru. Šī "fantastiskā" ko­munikāciju tehnoloģija cilvēkus dzen izmisumā, vientulībā, atsvešinātībā. Visi ir savienoti, bet tas veicina garīgu nāvi un sociālu izolāciju." Bet tas nopietnākais - liels informā­cijas daudzums bez garīga bals­ta rada apjuku­mu un beigu beigās vien­aldzību. Ir panākts milzu efekts, cilvēkiem apsolot globālu kopību, bet tajā pašā laikā radot milzīgu, neticamu atsvešinātību un depresiju".

Lūk, ko iegūst pasaule, dzīdamās pēc šķietami lielākas informācijas apri­tes! Gluži to pašu, ko Dievs saka par cilvēku vēl Ēde­nes dārzā pie laba un ļauna atzīšanas koka: "Un Dievs sacīja: Tu mirdams mirsi" (1. Mozus 2:17). Pie tādiem pašiem secināju­miem nonāk sekulārs tehnoloģiju speciālists.
Cilvēks uzņem ļoti daudz informācijas, viņš it  kā ļoti daudz zina, bet - pavirši. "Kaut ko" un "par kaut ko". Kā eļļa virs jūras - plaši, bet bez iegrimes. Zināšanu aptuvenība, pa­viršība mulsina. Iespai­dam no informācijas teh­noloģiju buma vajadzētu būt pavisam pretējam!

Pravietiskus vārdus it kā šī laikmeta cilvēkam sacījis 20. gadsimta sākuma Krie­vijas svētmoceklis Ilarions Troickis: "Vajadzīgas vai nevajadzīgas zināšanas, derīgas vai ļaunas zinā­šanas - par to pat nerodas jautājums. Ka tikai varētu puslīdz visu to aptvert, ko zina visi! Ar vienādu cen­tību un pašaizliedzību tiek pētītas planētas, gremo­šanas orgāni, maijvaboles spārnu uzbūve un pie­dēkļu nozīme sengrieķu rakstnieku darbos. Kāda masa darba, faktu, teoriju! Patiešām, cilvēka tehno­loģiskās domas Ēģiptes pi­ramīdas!"

Jautājums ir tādējādi par uzņemamās informā­cijas saturu. Vai tiešām vi­sai Latvijai ir jāzina, kā cil­vēki viens otru apsūdz populārajā raidījumā "Kas notiek Latvijā?" Vai jāzi­na, kā cīnās un "shēmo" politiskās partijas? Kādās ārzemju villās dzīvo mūsu bagātnieki? Kurš ar kuru ir apprecējies, izšķīries, sadzīvojis ārlaulības bēr­nus? Kas jauns draugos.lv - cilvēkiem, kuriem pa­šiem dzīvu draugu nav, ti­kai virtuālie? Cilvēkam vienīgais savas dzīves dār­gais laiks nav jāpavada pie datora ziņkārības portālos un maldīgas viszinības plūdos. Ir zināšanas un ir zināšanas. Ir zinātkāre un ir ziņkāre. Šis laikmets bieži vien zinātkāri aizstāj ar ziņkāri.

Ir jāapzinās, ka aiz katra informācijas satura stāv informācijas devējs, un tas, ko cilvēks uzzina, ir informācijas devēja saga­tave, un ir nepilnīga, kropļota, pat melīga bieži vien. Vienīgā sistēma, kas dod patiesības filtru jebku­rai informācijai, sistēma, kurai nav līdzvērtīgas al­ternatīvas, ir Baznīca. Bet problēma ir tā, cilvēkam pašam ir jāsameklē šie fil­tri, kaut arī Dievs tos ir devis savai Baznīcai.

Tāpēc gribu vēlreiz uz­svērt, ka informāciju ir jāmācās filtrēt pašam cilvēkam, un to var iemācīties tikai Baznīcā. Jo infor­mācijas uzņemšana ir ne­kaitīga tik ilgi, kamēr to uzņemam Baznīcas vertību konteksta. Šim jautāju­mam ir teoloģisks aspekts. Tāpēc vēlreiz pārlasīsim stāstu par pirmajiem cilvēkiem Ēdenes dārzā.

Bībeles ievadnotikumi te var mums daudz ko pa­teikt. Proti, Dievs atļauj cilvēkam ēst no visiem ko­kiem, es uzsveru vārdu "ēst". Izņemot "ēst" no Laba un ļauna atzīšanas koka. "Ēst informāciju" - tas ir labs tēls. Tas nebūt neskar cilvēka mutes un kuņģa problemātiku vien (kā to asprātīgi norādījis arī pazīstamais psihologs Ērihs Fromms). Kāpēc tad nedrīkst ēst no Laba un ļauna atzīšanas koka? Kā­pēc Dievs tā rīkojās? Vai tad nevarēja tam kokam uzbūvēt apkārt žogu? Manuprāt, bibliskais "ēšanas" tēls ir ļoti dziļš - un daudzos līmeņos. Vis­pirms - tam, kurš ēd, vien­mēr gribas vēl. Viņa ape­tīte nav piesātināma. Taču vēl Bībele runā par cil­vēku garīgo un praktisko koordinātu sistēmu. Cil­vēka brīvību pasaulē un Dieva priekšā.

Izrādās, ēšana no šī koka apdraud pašu cil­vēku, aizliegums dots viņa paša interesēs. Informācijas uzņemšana pati par sevi un bez dievišķās gudrības filtra (Bībele to sauc vārdā sofia, lasījumi par to Baznīcā turpinājās visu Gavēņa laiku) var nodarīt cilvēka apziņai daudz ļauna - tieši tāpat kā cilvēks taču, piemēram, nedzer ūdeni no peļķes kā dzīvnieks? Netīru ūdeni cilvēks filtrē, un tāpat Dievs aicina rīkoties ar informāciju, kuru pasaule mums piedāvā ik dienas un no visām pusēm.

Cilvēkam jāapzinās, ka viņš zina tikai daļu no visas pasaules realitātes. Cilvēka iespējas uzņemt zināšanas ir ierobežotas un tām ir jābūt ierobežotām. Ir labi, ja cilvēks saprot, ka viss, ko es zinu, ir tikai daļa no visa. Sociālie un politiskie pārpratumi ro­das tieši tādēļ, ka cilvēki rīkojas tā, it kā zinātu visu. Ēd no laba un ļauna, un ar daļējām zināšanām nosp­rauž absolūtus mērogus. Piemēram, cilvēks izlasa ziņas internetā par kādu cilvēku vai notikumu. Tū­līt izsaka savu viedokli! Turklāt dara to tā, it kā zi­nātu lietu pēc būtības, to­mēr spriež pavirši un tāpēc rada melīgas informā­cijas apriti. Turklāt dara to anonīmi, slēpjoties aiz "nika" un nedomājot par to, ka ar šādu "komentāru" otru cilvēku aizskar, nokauj viņā dzīvības spēku. Vēl sliktāk - un diemžēl tā notiek - šādi rīkojas arī Baznīcas cilvēki.

Bet cilvēks vienmēr ir kārdināts pārņemt kritēri­jus savās rokās, un domāt, ka vienīgi viņš zina patiesī­bu. Tā sākas vērtību sistē­mas sagrozīšana, dievišķie principi attiecībās starp cilvēkiem tiek atstumti malā un sākas vērtību sis­tēmas graušana, otra cilvē­ka publiska pazemošana, pašam neslavas cēlējam par to slepus tīksminoties. Cilvēki noņemas ar sērfo­šanu internetā, tenku uzk­lausīšanu, viens otru ano­nīmi aprunājot, un pat kristieši piemirst, ka Dievs ir devis vārdu: "Tev ne­būs..."

Modernais cilvēks, atsa­koties no Baznīcas kā dzī­vības avota, pazaudē to vērtību asi, kas prasa zinā­šanas filtrēt. Un, izrādās, tas ir līdzvērtīgi nogal­ināšanai. Dzīve var turpi­nāties, bet dzīve pārvēršas par depresīvu dienu virk­ni. Cilvēki it kā daudz zi­na, bet nav laimīgi. Cilvēki it kā daudz zina, bet nemāk dzīvot. Un varbūt arī nemaz negrib, un neprot.
Lūk, kāpēc Dievs 1. Mo­zus grāmatā atgādināja, ka, uzzinot ko radikāli jaunu, cilvēks zaudē veco pasauli Ēdenē, kurā līdz šim dzīvoja kopā ar Dievu. Cilvēkam Ēdene bija jāat­stāj, jo jaunā informācijas sistēma lika pārstrukturēt pasauli un pakļaut to citai paradigmai - grēkam. Līdz ar grēkā krišanu cil­vēks nonāca svešā pasaulē - grēka un nāves varas val­stībā.

Atrisinājumu šai problē­mai dod Lieldienas. Iek­lausieties ticības loģikā, kuru atklāj Baznīcas dzie­dājumi Lieldienās: "Kristus nāvi ar nāvi uzvarējis, Dzīvību dāvinājis..." Tā ir ideju pērle informācijas tehnoloģiju laikmeta cil­vēkam. Līdz ar Kristus Iemiesošanos un Augšām­celšanos ir atjaunots tas sākotnējais stāvoklis, kuru grēka   diktētā  tendence "ēst" informāciju no Laba un ļauna atzīšanas koka bija izpostījusi. Cilvēka paša prāts garīgajā dzīvē aizveda   pie   kalpošanas grēkam un kaislībām, un arī informācijas tehnoloģi­ju atkarība, internetā atkarība, kā zināms, ir pavisam aktuāls kaislību veids. Jo cilvēks nejūt, ka iekšēji dvēsele sāk pūt. Dīvaini skan, bet tā ir. Garīgā puvuma stāvokli šodienas psihologi apzīmē ar vārdiem "vienaldzība cilvēku starpā, atsve­šināšanās". "Virtuālā no­galināšana" ir tikai par mata tiesu no īstas vardar­bības tumšā ielā. Dvēseles puvi var arī nemanīt, jo to apslāpē dzīves troksnis, virtuālā pasaule iPoda austiņās, datora ekrānā, glamūrā "saldā dzīve", jo cilvēka "es" tiek apstulbināts iluzorajā skaņu, attēlu, kustīgo datora ani­māciju šķietamajā pasaulē.
Ja mēs ejam to dvēseles dievišķošanās ceļu, ko piedāvā Baznīca - grēk­sūdzē, sakramentos, tad varam piedzīvot praktiski, ko nozīmē: "Nāvi ar nāvi iznīcinājis, Dzīvību dāv­inājis." Mēs varam uzvarēt sevī ziņkārības kaislību un viszinības ilūziju.

Lieldienu notikumu sastapt un piedzīvot ar svaigu skatu, ieraudzīt tā satricinošo vienreizību, kas dota vārdos: "Dzīvību dāvinājis" - lūk, galvenais, ko šie svētki grib mums pateikt. Cilvēka Glābšana ir īstenota, t.i., cilvēkam ir dota principiāli īstenojama iespēja uzvarēt kārdināju­mu "zināt visu".

Kristus ir Augšāmcēlies! Glābšana ir īstenota. Jo Dievs patiesi ir uzvarējis nāvi un atnesis dziedināšanu mūsu dvēselēm.

Skaidrīte Anna Gūtmane, Latvijas Kristīgās akadēmijas rektore