Meklēt    

Ko mūsdienās nozīmē gavēnis

Šķiet, mūslaikos cilvēki pret gavēšanu attiecas vai nu nenopietni, vai arī nepareizi izprot gavēņa patieso garīgo nozīmi. Vieniem gavēnis ir simboliska atteikšanās no kaut kā. Citiem gavēnis nozīmē apzinīgu gavēņa noteikumu pildīšanu, t.i., gavēņa ēdienu lietošanu. Tomēr, gan vienā, gan otrā gadījumā gavēnis reti tiek uzlūkots kā kaut kas tāds, kas ietilpst kopējā Lielā Gavēņa varoņdarbā. Tālab šajā, tāpat kā citos gadījumos, mums vispirms jācenšas izprast Baznīcas mācību par gavēni un pēc tam sev jājautā: kā mēs šo mācību varam pielietot savā dzīvē?


Gavēšana vai atturēšanās no barības nav tikai kristiešu prakse. Tā pastāvējusi un līdz šim laikam pastāv citās reliģijās un pat ārpus reliģijas, kā, piemēram, speciālajā terapijā. Šodien ļaudis gavē (vai atturas) visdažādāko iemeslu dēļ, ieskaitot pat politiskus iemeslus. Tāpēc svarīgi izprast gavēņa specifiski kristīgo nozīmi. Pirmkārt, šī nozīme mums atklājas caur iekšējo saikni starp diviem notikumiem, par kuriem vēstīts Bībelē: viens - Vecās Derības sākumā, otrs - Jaunās Derības sākumā.


Pirmais notikums: Ādams paradīzē «pārkāpa gavēni», viņš ēda aizliegto augli - tā mums atklāts pirmdzimtais grēks. Kristus, Jaunais Ādams - šis ir otrs notikums - savu kalpošanu sāka ar gavēni. Ādams tika kārdināts un neizturēja kārdinājumu. Kristus tika kārdināts un uzvarēja kārdinājumu. Ādama krišanas sekas bija izdzīšana no paradīzes un nāve. Kristus uzvaras augļi ir nāves iznīcināšana un mūsu atgriešanās paradīzē. Šajā rakstā nav iespējams sīkāk paskaidrot šī paralēlisma nozīmi. Tomēr, arī no teiktā jākļūst skaidram, ka gavēnis ir kaut kas izšķirošs. Tās nav vienkārši «saistības», tradīcija; gavēnis saistīts ar pašu dzīvības un nāves, glābšanas un pazušanas noslēpumu.


Saskaņā ar pareizticīgo mācību, grēks, - tas nav tikai kāda noteikuma pārkāpums, kas prasa sodu; tas vienmēr ir Dieva dotās dzīvības izkropļojums. Lūk, kādēļ pirmdzimtā grēka vēsture attēlota kā norise, kas saistīta ar ēšanu. Dzīvam organismam nepieciešama barība, jo tā mūsos uztur dzīvību. Bet šeit arīdzan rodas galvenais jautājums: ko nozīmē būt dzīvam, ko nozīmē pati «dzīvība»? Mūsdienās šis vārds galvenokārt tiek aplūkots tā bioloģiskajā nozīmē: dzīvība ir tas, kas atkarīgs tikai no barības un visa dzīvā fiziskās puses. Bet Svēto Rakstu un kristīgā mantojuma gaismā šī dzīvība, kas beidzas ar nāvi, identificējas ar nāvi, jo dzīvībā vienmēr ir tuvu klāt un tajā darbojas nāves iesākums.


Mēs zinām, ka Dievs nav radījis nāvi. Viņš ir Dzīvības Devējs. Tad kā dzīvība kļuva nāve? Kāpēc nāve, tikai vienīgi nāve, ir visa esošā absolūts nosacījums? Baznīca atbild: tādēļ, ka cilvēks atteicās no tās dzīvības, kādu viņam piedāvāja un iedeva Dievs, un deva priekšroku dzīvībai, kas atkarīga nevis no Dieva, bet no «maizes vien». Viņš ne tikai neklausīja Dievam, par ko tika sodīts, viņš izmainīja attiecības starp sevi un pasauli. Nešaubīgi, pasaule cilvēkam tika dota kā «barība», kā iztikas līdzeklis dzīvei; bet tajā pat laikā dzīvībai jāpastāv kā vienotībai ar Dievu; Viņā jābūt ne vien tās nobeigumam, bet arī tās piepildījumam. «Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma» (Jņ. 1,4). Pasaule un barība radītas, lai ar to starpniecību cilvēks būtu vienotībā ar Dievu, un vienīgi barība, kas uzņemta Dieva dēļ, spēj būt dzīvdaroša.


Barībai pašai par sevi nav dzīvības sevī, un tā nevar to reproducēt. Vienīgi Dievam ir Dzīvība, un Viņš Pats ir Dzīvība. Pašas barības dzīvības sākums ir Dievs, nevis kalorijas. Tādējādi, ēst, t.i., būt dzīvai radībai, pazīt Dievu un būt vienotībā ar Viņu, - tā ir viena un tā pati realitāte. Un Ādama neizmērojamā traģēdija ir tā, ka viņš barību uztvēra kā tādu, kam ir «dzīvība sevī».


Vēl vairāk, viņš ēda, slēpdamies no Dieva, ārpus Viņa un tādēļ, lai būtu no Viņa neatkarīgs. Un to viņš darīja, jo noticēja, ka barībai ir dzīvība pašai sevī, un, ka, ēzdams šo barību, viņš pats var kļūt kā Dievs, t.i., viņam var būt dzīvība pašam sevī. Vienkāršāk sakot: viņš noticēja barībai, taču vienīgais ticības, uzticēšanās un paļāvības priekšmets ir Dievs un tikai Dievs.


Pasaule un barība kļuva viņa dievi, viņa dzīvības avots un sākums. Viņš kļuva to vergs. Ebreju valodā Ādams nozīmē «cilvēks». Tas ir mans vārds, mūsu kopīgais vārds. Un cilvēks vēl aizvien ir Ādams, vēl aizvien ir «barības» vergs. Viņš var censties apgalvot, ka tic Dievam, bet viņam Dievs vairs nav ne viņa dzīvība, ne viņa barība, ne visaptverošs viņa eksistences saturs. Viņš var apgalvot, ka saņem dzīvību no Dieva, bet viņš nedzīvo Dievā un Dieva dēļ. Viņa zināšanas, viņa pieredze, viņa pašpārliecība būvētas uz tā paša principa: «no maizes vien». Mēs ēdam, lai dzīvotu, bet nedzīvojam Dievā. No visiem grēkiem šis ir vislielākais grēks. Un šī grēka dēļ mūsu dzīvība ir notiesāta uz nāvi.


Kristus ir Jaunais Ādams. Viņš atnāca, lai iznīcinātu slimību, ko Ādams ienesa dzīvē, lai cilvēku atjaunotu patiesai dzīvībai, un tādēļ Viņš savu zemes kalpošanu sāk ar gavēni. «Kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Viņam gribējās ēst» (Mt. 4,2). Izsalkums ir stāvoklis, kad mēs apzināmies savu atkarību no kaut kā, kad mums steidzami, neatliekami nepie­ciešama barība, - kas pierāda, ka mūsu dzīvība nav pašpietiekama. Tā ir robeža, aiz kuras es vai nu mirstu no bada, vai, pabarojis savu ķermeni, no jauna apzinos, ka esmu dzīvs. Citiem vārdiem, šajā brīdī mūsu priekšā nostājas ultimatīvs jautājums: no kā ir atkarīga mana dzīvība? Un, tā kā šis jautājums nav abstrakts [nav atrauts no reālās dzīves], jo mana ķermeņa dzīvība atkarīga no mana lēmuma, šis moments kļūst arī par kārdinājumu. Sātans piestājās Ādamam paradīzē; viņš piestājās Kristum tuksnesī. Divi izsalkuši cilvēki dzirdēja Sātana vārdus: ēd, jo tavs izsalkums rāda, ka tu esi pilnībā atkarīgs no barības, ka tava dzīvība ir barībā. Un Ādams noticēja un sāka ēst; Kristus noraidīja šo kārdinājumu un teica: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no Dieva. Viņš noraidīja šos melus, ko Sātans iedvesis visai pasaulei, padarīdams tos par neapspriežamu, neap­strīdamu patiesību, visas cilvēces pasaules uzskata pamatu, zinātnes, medicīnas, un varbūt pat reliģijas pamatu. Noraidīdams šos melus, Kristus atjaunoja pareizo samēru starp barību, dzīvību un Dievu, ko Ādams bija pārkāpis un ko mēs vēl aizvien ik dienas pārkāpjam.


Ko tad gavēnis nozīmē mums, kristiešiem? Tā ir līdzdalība Paša Kristus gavēņa pieredzē, caur kuru Viņš mūs ir atbrīvojis no pilnīgās atkarības no barības, matērijas un pasaules. Taču nekādā gadījumā nav iespējama pilnīga mūsu atbrīvošana. Mēs vēl dzīvojam kritušajā pasaulē, Vecā Ādama pasaulē, un, kā šīs pasaules daļa, vēl aizvien esam atkarīgi no barības. Bet, tā kā nāve, caur kuru mums visiem jāiziet, ir uzvarēta Kristus Nāvē, un kļuvusi par pāriešanu dzīvībā, barība, ko mēs ēdam, un dzīvība, ko šī barība uztur, var kļūt par dzīvību Dievā un Dieva dēļ. Daļa mūsu barības jau ir kļuvusi par «nemirstības ēdienu» - Paša Kristus Miesu un Asinīm. Taču, pat ikdienišķā, «dienišķā maize», kuru saņemam no Dieva, var būt tā, kas šajā dzīvē, šajā pasaulē uztur un stiprina mūsu vienotību ar Dievu, nevis attālina mūs no Viņa.


Tomēr, tikai gavēnis var īstenot šo pārveidošanu, sniegt taustāmus pierādījumus tam, ka mūsu atkarība no barības un matērijas nav galīga, nav absolūta un, ka, savienota ar lūgšanu, žēlastību un kalpošanu Dievam, pati šī atkarība vēlas kļūt garīga. Tas viss nozīmē, ka pareizi izprasts gavēnis tā patiesajā nozīmē ir vienīgais līdzeklis, kā cilvēkā atjaunot viņa īsto dabu. Tas nav teorētisks, bet gan praktisks un reāls izaicinājums lielajam Melim, kurš mūs pārliecinājis, ka mēs esam atkarīgi tikai no maizes, un kurš uz šiem meliem uzbūvējis visas cilvēka zināšanas, mācības un dzīvi.


Gavēnis šos melus atmasko. Ļoti zīmīgi, ka Kristus sastapa Sātanu tanī laikā, kad Viņš gavēja, un vēlāk Viņš sacīja, ka Sātanu iespējams uzvarēt «vienīgi ar lūgšanu un gavēni». Gavēnis ir īsta cīņa pret Sātanu, tas ir izaicinājums visaptverošajam likumam, kas padara velnu par «šīs pasaules valdnieku». Ja cilvēks ir izsalcis, bet izprot, ka viņš tiešām var nebūt atkarīgs no šī izsalkuma, neaiziet bojā tā dēļ, bet, tieši pretēji, pārvērst to par garīgās varas un uzvaras avotu, - no lielajiem meliem, kuros mēs dzīvojam kopš Ādama laikiem, nekas nepaliek pāri.


Cik tālu mēs esam atkāpušies no pierastās izpratnes par gavēni kā vienkāršu pārmaiņu diētā, no spriedelēšanas par to, kas gavēnī ir atļauts un kas aizliegts, no visas šīs virspusējās divkosī­bas! Jo galu galā gavēnis pastāv vienīgi, lai justu izsalkumu, alktu, un tas nozīmē - lai sasniegtu robežu tai dzīvībai mūsos, kura ir pilnībā atkarīga no barības, un alkstot atklātu, ka šī atkarība nav pēdējā patiesība par cilvēku, ka pats izsalkums, pirmkārt, ir garīgs stāvoklis un visdziļākajā būtībā tās ir alkas pēc Dieva.


Agrīnajā Baznīcā gavēnis nozīmēja pilnīgu atturēšanos no barības, t.i., izsalkuma stāvokli, kas ķermeni noved līdz galējai robežai. Taču tieši šeit mums jāsaprot, ka gavēnis kā fiziska atteikšanās no barības ir pilnīgi veltīgs bez otras, garīgās puses.


« ... ar lūgšanu un gavēni». Tas nozīmē, ka bez atbilstošām garīgām pūlēm, bez sevis iestipri­nāšanas Dievišķajā Realitātē, bez apziņas par savu pilnīgo atkarību no Dieva un tikai no Dieva, fiziskais gavēnis patiesībā kļūst par pašnāvību. Ja velns kārdināja Pašu Kristu, kad Viņš gavēja un juta izsalkumu, tad mums nav nekādas iespējas izvairīties no kārdināšanas. Fiziskais gavēnis, lai cik arī nebūtu nozīmīgs, kļūst ne vien bezjēdzīgs, bet patiešām bīstams, ja netiek savienots ar garīgu piepūli, lūgšanu, domām, kas sakoncentrētas Dievā. Gavēnis ir māksla, ko pilnībā pārvaldīja svētie; no mūsu puses būtu bīstami un pašpaļāvīgi censties apgūt šo mākslu bez garīgām pārdomām, bez apdoma. Visi Lielā Gavēņa dievkalpojumi pastāvīgi liek mums atcerēties par grūtībām, šķēršļiem un kārdinājumiem, kas nostājas to priekšā, kuri paļaujas uz pašu spēkiem, nevis uz Dievu.


Lūk, kādēļ nepieciešama garīga sagatavošanās gavēņa varoņdarbam. Tas nozīmē, pirmkārt, lūgt Dieva palīdzību, otrkārt, visu savu gavēņa varoņdarbu koncentrēt uz Dievu, vērst uz Viņu. Mums ir jāgavē Dieva dēļ. Mums jāsajūt Viņa klātbūtne savā ķermenī, kas kļūst Viņa nams. Tādēļ, gan pret ķermeni, gan pret ēdienu, pret visu savu dzīvesveidu mums jāizturas ar dievbijīgu cieņu. To visu vajag panākt vēl pirms gavēņa sākuma, lai, gavēnim sākoties, mēs būtu garīgi apbruņoti, sagaidot garīgo cīņu un uzvaru.


Un lūk, sākas gavēnis. Saskaņā ar iepriekš sacīto, tas jāīsteno divos līmeņos: pirmkārt, askētiskā gavēņa līmenī, otrkārt - pilnīgajā līmenī. Askētiskais gavēnis nozīmē krietnu barības samazinājumu, lai, piedzīvojot pastāvīgu izsalkumu, mēs atcerētos Dievu, un lai tas mūsos uzturētu pūles šo piemiņu saglabāt. Ikviens, kurš - kaut vai mazliet - veicis šādu gavēni, zina, ka šis askētiskais gavēnis, tā vietā, lai mūs novājinātu, rada zināmu vieglumu, sakoncentrētību, skaidrību, prieku un tīrību. Barība tiek uzņemta kā patiesa Dieva dāvana. Mēs nemitīgi tiekam virzīti iekšējā pasaulē, kas neizskaidrojami pati mūs baro. Mēs šeit neapspriedīsim barības daudzumu un kāda barība jālieto, tās sadalījumu dienas gaitā askētiskā gavēņa laikā; tas viss atkarīgs no mūsu individuālajām spējām, no mūsu dzīves apstākļiem. Bet princips ir skaidrs: tas ir pastāvīgs pusbada stāvoklis, kura «negatīvo» dabu pārveido lūgšana, Dieva atcere, uzmanība un sakoncentrētība uz pozitīvo spēku. Pilnīgā gavēņa ilgumu nepieciešams ierobežot, piemērojot to Euharistijai, kurai tas mūs sagatavo. Mūsu pašreizējos apstākļos [Lielā Gavēņa laikā], pirmkārt, tā ir diena pirms Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģijas. Vai gavējam kopš agra rīta, vai tikai no pusdienas, galvenais šī gavēņa mērķis ir aizvadīt šo dienu gaidās, cerībās, «alkstot» piesātināties ar Pašu Kungu. Tā ir garīgā koncentrēšanās uz gaidāmo, uz dāvanu, kas mums jāsaņem, kuras dēļ mēs esam gatavi atteikties no visām citām dāvanām.


Taču, arī pēc visa sacītā jāatceras, ka, lai kā mēs gavēnī nebūtu sevi ierobežojuši, ja šis gavēnis ir neliekuļots, tas novedīs pie kārdinājumiem, vājuma, šaubām un satraukuma. Citiem vārdiem, tā būs cīņa, kurā, iespējams, ne vienreiz vien tiksim uzvarēti. Bet, ja mūsu gavēnis pēc savas bū­tības ir neliekuļots, tad šeit arī parādīsies mūsu dzīve Kristū, dzīve cīņās un uzvarā. Ticība, kas nav uzvarējusi šaubas un kārdinājumus, reti ir patiesa ticība. Pieaugšana kristīgajā dzīvē diemžēl nav iespējama bez rūgtās kļūdu un kritienu pieredzes. Cik bieži cilvēki ar entuziasmu sāk gavēt, bet atkrīt pēc pirmās neveiksmes. Es gribu sacīt, ka īstais ticības pārbaudījums sākas pēc pirmā kritiena. Ja pēc šādas neveiksmes, kad esam piekāpušies savam izsalkumam un kaislībām, sākam atkal visu no jauna, nepievēršot uzmanību tam, cik daudz esam kļūdījušies, tad agri vai vēlu ga­vēnis nesīs garīgus augļus. Starp svētumu un vilšanās cinismu ir lielais un dievišķais pacietības tikums - visupirms pacietība pašam pret sevi. Saīsināts ceļš uz svētumu nepastāv, par ikvienu soli, par ikvienu pakāpienu mums ir jāsamaksā pilna cena. Tāpēc labāk un drošāk ir sāk no mini­muma - tikai mazliet virs mūsu dabiskajām spējām - un maz pamazām pastiprināt gavēni, nekā uzreiz gavēņa sākumā pacelties pārāk augstu un pēc tam sasisties, nokrītot atpakaļ uz zemes.


Un tā, no simboliska un formāla gavēņa mums jāatgriežas pie īsta gavēņa. Kaut arī tas būtu ierobežots un pieticīgs, toties konsekvents [noteikts, nelokāms, mērķtiecīgs] un nopietns. Vajag godīgi novērtēt savas garīgās un fiziskās iespējas un spējas un rīkoties tām atbilstoši, reizē neaizmirstot, ka gavējot nevajag baidīties par savām ierobežotajām spējām, bet savā dzīvē saredzēt dievišķu pierādījumu tam, ka tas, kas nav iespējams cilvēkiem, ir iespējams Dievam.


Mēs noteiktu laiku apmeklējam dievkalpojumus, gavējam un lūdzamies, bet gavēņa varoņdarbs ar to vēl nav izsmelts. Lai tas viss būtu iedarbīgs un auglīgs, vēl nepieciešams, lai tas balstītos visā mūsu dzīvē. Citiem vārdiem, nepieciešams zināms «dzīves veids», kas nebūtu pretstatā gavēnim, nepāršķeltu mūsu eksistenci divās daļās. Senāk pareizticīgās zemēs pati sabiedrība veidoja Lielā Gavēņa laika dzīves gaisotni līdz ar tradīcijām un ieražām, kā personiskajām, tā kolektīvajām, radot to, ko tik labi izsaka vārds «sadzīve».


Lielā Gavēņa laikā visa sabiedrība pakļāvās zināmam dzīves ritmam, noteikumiem, kas katram atsevišķam šīs sabiedrības loceklim arvien lika atcerēties par Lielo Gavēni. Piemēram, Krievijā par to ik dienas atgādināja īpašas baznīcas zvanu skaņas; teātri bija slēgti, augstākā sabiedrība pārtrauca pieņemšanas. Protams, paši par sevi šie ārējie noteikumi nespēja cilvēkā ierosināt grēku nožēlu un virzīt uz aktīvāku reliģisko dzīvi. Bet veidojās zināma Lielā Gavēņa noskaņa, kas atviegloja personiskos, individuālos pūliņus. Mēs esam vāji, mums ir nepieciešami ārēji atgādinājumi, simboli, zīmes. Protams, vienmēr pastāv briesmas, ka ārējie simboli paši par sevi tiks attiecināti uz pilnīgu un pietiekamu gavēņa ievērošanu un, tā vietā, lai atgādinātu par Lielo Gavēni, aizēnos tā patieso jēgu un nozīmi. Mēs jau pieminējām šīs briesmas, runājot par to, ka ārējās tradīcijas un noteikumi var aizstāt patieso personisko varoņdarbu. Tomēr, ja tam pieiet pareizi, kļūst redzams, ka šīs tradīcijas ir kā pārvada siksna, kas garīgo varoņdarbu savieno ar visu dzīves veselumu.


Mēs nedzīvojam pareizticīgā sabiedrībā, un tāpēc mūsdienu sabiedriskā dzīve nespēj radīt Lielā Gavēņa noskaņojumu. Apkārtējā pasaule, kurai piederam, Lielā Gavēņa laikā nemainās. Tāpēc atkal vajag piespiesties un vēlreiz pārdomāt, kāda ir reliģiskā saikne starp ārējo un iekšējo dzīvi. Sekulārisma un mūsu civilizācijas garīgā traģēdija ir tā, ka mēs tiekam iegrūsti īstā reliģiskā šizofrēnijā, kas nozīmē dzīves dalīšanu divās daļās - reliģiskajā un laicīgajā, bez jebkādas saiknes starp tām. Tādēļ ārējo simbolu un atgādinājumu nomainīšana mūslaikos prasa īpašus garīgus pūliņus. Šos pūliņus vienkāršoti var aplūkot, pirmkārt, pēc attieksmes pret mājas dzīvi un, otrkārt, pēc attieksmes pret dzīvi ārpus mājām.


Pareizticīgajā pasaules uzskatā mājas dzīve, ģimene ir kristīgās dzīves pamats, kur ikdienas dzīvē tiek pielietoti kristīgie principi. Kristīgā pasaules uzskata pamati mūsos tiek ielikti tieši mājās, ģimenes dzīves veidā un garā. Nevis skolā, pat ne baznīcā, bet gan tieši ģimenē veidojas tas pasaules uzskats, kurš sākumā var būt pat neapzināts, bet beigu beigās kļūst par visas mūsu dzīves noteicošo faktoru. Dostojevska grāmatā «Brāļi Karamazovi» starecs Zosima saka: «... jo cilvēkam nav dārgāku atmiņu, kā tās, kuras ir no pašas agras bērnības». Šīs atmiņas cilvēku glābj visu mūžu. Ļoti zīmīgi, ka viņš to saka, atminoties, kā māte viņu vedusi uz Iepriekšiesvē-tīto Dāvanu Liturģiju, atminēdamies šī dievkalpojuma skaistumu, Lielā Gavēņa melodijas «Lai paceļas mana lūgšana kā vīraks Tava vaiga priekšā...» neatkārtojamo skaistumu. Mūsu draudžu skolās tagad notiek brīnišķīgs bērnu reliģiskās audzināšanas darbs; taču draudze var ļoti maz ko paveikt, ja šīs audzināšanas pamats nav mājās, ģimenē. Ko tad Lielais Gavēnis var paveikt mājas, ģimenes dzīvē? Tā kā vienā reizē nav iespējams izstāstīt visu, kas notiek ģimenē, es apstāšos pie viena jautājuma.


Bez šaubām, jebkurš piekritīs, ka ģimenes dzīvesveids ir radikāli mainījies radio un televīzijas ietekmē. Mūsu dzīvi ir pārpludinājusi informācija par pasaulē notiekošo. Nav nepieciešams kaut kur iet vai braukt, lai uzzinātu, kas notiek pasaulē. Visa pasaule nepārtraukti atrodas savu sasniegumu kalngalā. Bet elementāra iekšējās dzīves pieredze, šīs iekšējās pasaules skaistums maz pamazām vienkārši izzūd no mūsdienu kultūras. Un, ja nav televīzija, tad ir mūzika: mūzi­ka pārstājusi būt par to, ko tu klausies; tā ir pārvērtusies par muzikālo fonu sarunām, lasīšanai, nodarbībām utt. Šī nepārtrauktā nepieciešamība pēc mūzikas parāda mūsdienu cilvēka nespēju baudīt klusumu un uztvert to nevis kā kaut ko negatīvu, kā kaut kā neesamību, bet kā patiesu priekšnoteikumu jebkādai patiesai klātesamībai.


Ja agrāko laiku kristieši lielākoties dzīvoja klusuma un klusēšanas pasaulē, kas deva tiem iespēju pilnībā koncentrēties iekšējai dzīvei, tad mūsdienu kristiešiem jāpieliek īpašas pūles, lai panāktu kaut vai būtiski visnepieciešamāko klusēšanu un klusumu, kas vajadzīgs saskarsmei ar augstāko realitāti. Tādējādi, Lielā Gavēņa laikā radio un televīzijas problēma nav otršķirīgs jautājums, bet zināmā nozīmē tas ir garīgās dzīves un nāves jautājums. Jāsaprot, ka mūsu dzīvi ir neiespējami dalīt starp Lielā Gavēņa gaišajām skumjām un jaunākās filmas vai izrādes pārdzīvojumu. Šie abi pārdzīvojumi nav savienojami, un tie pilnībā izslēdz viens otru. Taču pastāv liela varbūtība, ka drīzāk jaunākā filma tiks galā ar gaišajām skumjām; pretējais var notikt vienīgi ar īpašu piepūli. Tāpēc pirmais paradums, kas būtu ieteicams Lielajā Gavēnī, ir - stingra apņemšanās Lielā Gavēņa laikā pārtraukt klausīties radio un skatīties televizoru.


Šajā gadījumā mēs nevaram ieteikt pilnīgo gavēni, bet kaut vai tikai askētisko gavēni, kurš, kā jau runājām, vispirms nozīmē pārmaiņas «diētā» un atturību. Piemēram, nav nekā slikta, ja cilvēks turpina sekot informatīvai pārraidei vai nopietnai programmai, kas bagātina garīgi un intelektuāli. Bet, kas gavēnī jāpārtrauc - tā ir pieķeršanās televizoram, veģetēšana kā piekaltam pie ekrāna, pasīvi uzņemot visu, ko rāda. Kad es biju bērns (tas bija vēl pirms televīzijas parādīšanās), mana māte Lielā Gavēņa pirmajā, ceturtajā un septītajā nedēļā parasti aizslēdza klavieres. Manā atmiņā tas ir saglabājies spilgtāk, nekā garie Lielā Gavēņa dievkalpojumi, un pat tagad, ja gavēņa laikā pa radio dzirdu mūziku, mani tas aizskar gandrīz kā zaimošana. Šīs personiskās atmiņas kalpo tikai kā ilustrācija tam, kādu iespaidu bērna dvēselē rada ārējs lēmums, ko apzināti pieņem pieaugušie. Runa ir nevis vienkārši par atsevišķu paražu vai noteikumu, bet par dzīvu pieredzi, kas sargā Lielā gavēņa laiku un kuru vienmēr vajag atcerēties, lai to nepazaudētu, neizkropļotu un nepārtrauktu. Taču, tāpat kā lietojot gavēņa barību, ar atturību vien ir par maz: ir nepieciešams pozitīvs pretspēks.


Klusums, kas panākts, izbeidzot pasaulīgos trokšņus un ko pieļaujams pārtraukt vienīgi ziņu pārraidei, jāpiepilda ar pozitīvu saturu. Mūsu dvēsele barojas no lūgšanas, bet arī prātam nepieciešama barība; tieši mūsdienu cilvēka prāts pakļauts nepārtrauktai televizora, radio, avīžu, bilžu žurnālu un tamlīdzīgu lietu burzguļošanai. Iesakām palielināt prāta piepūli vienīgi attiecībā uz garīgām lietām. Mēs esam nevērīgi pret tik daudziem šedevriem, brīnišķīgiem cilvēciskās domas, iztēles un daiļrades augļiem tikai tādēļ, ka, pārnākot mājās no darba fiziski un garīgi nogurušiem, daudz vieglāk un vienkāršāk ir ieslēgt televizoru vai iegrimt bilžu žurnāla galīgajā tukšumā. Būtu labi jau savlaicīgi izraudzīties savu programmu Lielajam Gavēnim.


Jau iepriekš izveidot noderīgu grāmatu sarakstu, kuras vajadzētu izlasīt. Nav nepieciešams, lai visas šīs grāmatas būtu reliģiska satura. Ne visi cilvēki ir aicināti būt teologi. Taču, labākajos literatūras darbos ielikts tik daudz teoloģisko domu, bet viss, kas bagātina mūsu prātu, jebkurš patiesas daiļrades auglis saņem Baznīcas svētību un, pareizi uztverts, iegūst garīgu vērtību. Gavēņa ceturtā un piektā svētdiena veltīta divu kristīgās garīgās dzīves lielo skolotāju - svētā Jāņa Pakāpnieka un sirdsskaidrās Ēģiptes Marijas piemiņai. Jāsaprot, ka ar šo divu svēto tēliem Baznīca mums acīmredzami norāda, ka gavēnī tā sagaida mūsu garīgās un intelektuālās iekšējās pasaules bagātināšanos. Lasīšana un garīgās pārdomas var mums palīdzēt iemantot šo iekšējo pasauli un tās prieku. Mūsdienu sekulārā pasaule neļauj mums baudīt to līksmību, patieso cilvēka aicinājumu, kas atklājas nevis ārējā, bet iekšējā pasaulē; taču bez šī prieka, bez izpratnes par Lielo Gavēni kā ceļu uz iedziļināšanos mūsu cilvēciskajā būtībā, Lielais Gavēnis zaudē savu nozīmi.


Un vēl, kāda nozīme varētu būt Lielajam Gavēnim daudzajās stundās, ko pavadām ārpus mājām, izbraukumu laikā, tad, kad sēžam pie galda darba vietā, pildām profesionālos pienākumus, tiekamies ar kolēģiem vai draugiem? Te nav iespējams iedot kādu noteiktu recepti, taču var minēt dažus vispārīgus apsvērumus un secinājumus. Pirmkārt, Lielais Gavēnis ir labākais laiks, kad pārlūkot un pārdomāt savu attieksmi pret cilvēkiem, lietām un darbiem, kas ir neticami virspusēja. «Pret visu attiekties ar smaidu», «pārāk neņemt pie sirds» - lūk, ieteikumi, kas īstenībā kļuvuši kā «baušļi», kuriem mēs ar prieku pakļaujamies, bet to patiesā nozīme ir: nesasaistiet sevi, neko nejautājiet, nepadziļiniet savas attiecības ar cilvēkiem; ievērojiet spēles noteikumus, kur draudzīgas attiecības ar cilvēkiem savienotas ar pilnīgu vienaldzību pret viņiem; par visu domājiet no materiālā izdevīguma, peļņas, karjeras viedokļa; citiem vārdiem, esiet daļa no tās pasaules, kura pastāvīgi lieto lielos vārdus «miers», «atbildība», «uzmanība» utt., bet patiesībā seko materiālistiskajam principam, pēc kura cilvēks tiek vērtēts atbilstoši viņa izpeļņai.


Lielais Gavēnis ir jēgas meklēšanas laiks: manas profesionālās dzīves jēga no aicinājuma viedokļa; manu attiecību jēga ar citiem cilvēkiem; draudzības jēga; manas dzīves atbildības jēga. Nav tāda darba jeb aicinājuma, kuru kaut mazliet nevarētu pārveidot, nevis no lielākas produktivitātes vai labākas organizācijas viedokļa, bet no cilvēka vērtības viedokļa. Nepieciešams censties padziļināt visas savas cilvēciskās attiecības, jo esam brīvi cilvēki, kas kļuvuši (bieži paši to neapzinoties) vergi sistēmām, kuras pakāpeniski iznīcina visu cilvēcisko pasaulē. Un, ja mūsu ticībai ir kāda nozīme, tai jābūt saistītai ar dzīvi visā tās komplicētībā. Vairums ļaužu domā, ka nepieciešamās pārmaiņas notiek sakarā ar revolūcijām, ārējām pārmaiņām dzīves apstākļos. Bet mums, kristiešiem, ir jāsaka, ka patiesībā viss izriet no iekšējās pasaules - no ticības un dzīves ticībā. Kad Baznīca ienāca grieķu-romiešu pasaulē, tā, norādīdama uz verdzību, neaicināja uz revolūciju. Taču, ticības un jaunā vērtējuma par cilvēku un visu dzīvi iespaidā, verdzība kļuva neiespējama. Viens svētais, - un šeit svētais nozīmē vienkārši cilvēku, kas nopietni attiecas pret savu ticību, - lai mainītu pasauli uz labu, var izdarīt vairāk, nekā tūkstošs sarakstītu programmu. Svēts cilvēks ir vienīgais īstenais revolucionārs šajā pasaulē.


Nobeidzot vēl piebildīsim: Lielais Gavēnis ir laiks, kad īpaši vajag sekot tam, ko mēs runājam. Mūsu pasaule ir ārkārtīgi daudzrunīga, mēs nepārtraukti slīkstam vārdu plūdos, kuri zaudējuši savu nozīmi, un tātad arī spēku. Kristietība mums atklāj vārda - šīs patiesi dievišķās dāvanas - sak­rālo nozīmi. Mūsu vārdiem piemīt milzīgs spēks, vai nu pozitīvs, vai negatīvs. Tāpēc mēs tiksim tiesāti arī par saviem vārdiem: «Bet Es jums saku: Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts»(Mt. 12, 36-37).


Ja mēs pārdomājam un apsveram savus vārdus, mēs no jauna apzināmies to dziļo un sakrālo jēgu un saprotam, ka reizēm nevainīgs joks, kas pateikts neapdomīgi, var novest pie visbēdīgākā rezultāta, var kļūt par pēdējo pilienu, kas pārpildījis cilvēka izmisuma kausu un pamudina viņu uz ļaunāko. Bet vārds var būt arī liecība. Nejauša saruna ar kolēģi pie galda viņam reizēm var labāk nodot pareizos uzskatus par dzīvi, par citiem cilvēkiem, par darbu, nekā formāla sludināšana. Vārds var modināt dvēselē savādākas dzīves pieejas iespēju un vēlmi iegūt zināšanas. Mēs patiešām nespējam iedomāties, kā mēs nepārtraukti cits citu ietekmējam ar vārdiem, ar visu savu personību. Un, galu galā, cilvēki vēršas pie Dieva nevis tāpēc, ka kāds viņiem spējis sniegt spīdošu izskaidrojumu, bet tāpēc, ka tie Viņā ieraudzījuši to gaismu, prieku un dziļumu, to nopietnību un mīlestību, kas vienīgie atklāj Dieva klātbūtni un spēku pasaulē.


Tātad, kā jau runājām pašā sākumā, Lielais Gavēnis ir laiks, kad cilvēks it kā no jauna iemanto ticību, un arī dzīvību tās dievišķajā nozīmē un sakrālajā dziļumā. Atturoties no ēdiena, no jauna iepazīstam tā garšu un iemācāmies saņemt to no Dieva ar prieku un pateicību. Ierobežojot izklaides, mūzikas klausīšanos, nevajadzīgas sarunas un virspusēju spriedelēšanu, no jauna izprotam, kāda milzu vērtība ir cilvēciskās attiecības, cilvēka darbs un māksla. Un to visu mēs izprotam vienkārši tādēļ, ka atkal no jauna esam izpratuši Pašu Dievu, esam atgriezušies pie Viņa un iekš Viņa, pie visa, ko Viņš ir devis Savas bezgalīgās mīlestības un žēlsirdības dēļ.


Un, lūk, kādēļ Lieldienu naktī mēs dziedam:

Viss kļuvis gaismas piepildīts,
Gan debess, gan zeme, gan elle;
Lai visa radība svin Kristus Augšāmcelšanos,
Un Viņā spēku gūst..
Neliedz mums šo cerību, Cilvēkumīļotāj!

 

No krievu valodas tulkojusi Rafaela Agita Strādiņa

 

 

Вверх

© 2009 - 2018 BIBLOS