Brīnišķīgais mazā Ezīša piedzīvojums

stāsta mūks Lācars

1.

Vietās, kuras iekļauj Liepiņciemu, kas atrodas Ventas krastā, kādu vasaru bija liels sausums. Veselu nedēļu, ja ne vairāk, ļoti karstā laikā nebija lietus. Puķes laukos un pļavās bezspēkā panīka. Strautiņš gandrīz izžuva un mazās zivtiņas, kas viņā dzīvoja, knapi elpoja, ierakušās mitrajās dūņās. Plēsoņa Ūpis, izmantojot viņu neaizsargātību, atlidoja un izvilka viņas sev pusdienām. Koki strauta malā arī noskuma, viņu lapiņas kļuva bālas un savītušas. Tauriņi paslēpās ēnā. Sienāžiem nebija spēka lēkāt. Vienīgi skudras nezaudēja modrību: viņas uzcēla ķēdes no savas daudzstāvu no skujām celtās mājas līdz mazajam purvam un smēla no turienes ūdens atlikumu, ar kuru aplēja skudru pūzni, lai tas neaizdegtos  karstajā saulē. Putniņi aizlidoja uz tālo ezeru un Ventu, kur ne katrs varēja nokļūt. Skats bija bēdīgs!

2.

Šajā pašā vietā gravā pie meža, iepretī mājai , kur vasarā atpūtās pusaudzes Anniņa un Laima, dzīvoja mazs Ezītis ar savu māti. Viņi dzīvoja klusi, tālu negāja, pat nezināja, kas notiek viņiem blakus mežā.


Ezītis lasīja grāmatas, mazas ar bildītēm, paņemot tās no liela un sausa zibens apdedzināta koka dobuma. Kādu reizi, lasot stāstu par Dievgosniņu, par to, ka viņa gribēja aizlidot uz debesīm (ļoti pamācošu). Ezītis aizdomājās: „Kāpēc tik daudz zvēru, putnu un kukaiņu cieš no sausuma? Vai nevar viņiem visiem kaut kā palīdzēt?” Un paprasīja savai mātei-Ezienei:

- No kā pie mums tik karsti un kāpēc visi cieš?

- No tā,- atbildēja gudrā Eziene,- ka mēs viens otru apvainojam tā vietā, lai slavētu Dievu, kurš ir radījis mūs visus un visu, kas mums apkārt. Paskaties, ko dara plēsonis Ūpis, ko dara Čūska un Vārna! Bet putni tā vietā, lai pārtiktu no graudiņiem un ogām, ķer dzīvus kukaiņus…

- Bet kā jāslavē Dievs?

- Ļoti vienkārši: pamodies -  saki: „Slava Dievam!” Paēdi - atkal. Taisies iet gulēt- atkal: „Slava Dievam!” Kaut kur ej, skandini „Slava Dievam!” Tas arī viss. Mums visiem no Dieva viena lūgšana!

- Vai tad neviens to nedara?

- Dara, bet ne visi. Tāpēc arī Dievs atsūtījis sausumu, lai vestu pie prāta visu mūsu valstību.

Ezītis aizdomājās: „Labi, ka mēs ar mammu vienmēr tā darām…Tāpēc mums vēl tagad ir ābolīši… Bet kā tad citi?”

3.

Sākumā Ezītis nolēma lūgties par visiem. Augu dienu bez pārtraukuma viņš atkārtoja: „Slava Dievam!.. Slava Dievam!.. Slava Dievam!..”. Bet lietus tā arī nebija. Tad viņš jautāja mātei:

- Ko vēl var darīt, lai Dievs apžēlotos par šo valstību?

- Ļaudis tādos gadījumos iet pa svētām vietām,- teica Eziene.- Dažreiz viņu ceļš ir tāls, viņi pārvar daudz šķēršļu, bet sasniedz mērķi. Tajās vietās ir lieli lūdzēji. Svētceļnieki kopā ar viņiem slavē Dievu, prasa Viņam visu ko, kā bērni Tēvam.

- Vai mums ir tādi svētceļnieki?

- Viens ir… Bet par viņu, liekas, visi ir aizmirsuši un neiet pie viņa. Tas ir Sienāzis Dievlūdzējs. Viņš pie mums atnāca no svētā Atonas kalna un dzīvo savā mājiņā birzī aiz strauta… Bet kas zin - vai viņš vēl dzīvs?

- Iešu pie viņa!- sasparojās Ezītis.

- Tālu, dēliņ, un bīstami. Tajā ceļā Vārna huligāniski izturas… Čūska dzīvo blakus strautam. Arī Ūpis, viņu draugs, bieži ir tur.

- Tu tomēr ļauj man iet.

- Nu, ej, tikai esi uzmanīgs. Ņem mūsu pēdējo ābolīti, neaizmirsti padalīties ar to ar izsalkušajiem.

4.

- Slava Dievam!.. Slava Dievam!.. Slava Dievam!..

Ezītis iet un skaļi skandina šos svētos vārdus. Nu jau beidzas grava, sākas lauks. Rudzi tajā  nav augsti un panīkušām vārpām… Zeme visapkārt ir cieta un putekļaina. Saule cepina.


Gāja, gāja Ezītis un pēkšņi ieraudzīja, ka Vārna velk āra no zemes tārpiņu , bet tas izraujas, sauc palīgā… „Palīdzēšu tuvākajam, kurš nonācis nelaimē”,- teica sev Ezītis, saritinājās adatainā kamolā un drošsirdīgi uzbruka Vārnai. Tā pameta tārpiņu, kurš mirklī pazuda aliņā, un ļauni sāka ķērkt.

- Nedrīkst ēst dzīvu būtni,- stingri teica Ezītis,- labāk saki „Slava Dievam!” un Viņš tev atsūtīs ēdienam graudus, sēklas, ogas, čiekurus un vēl daudz ko citu.

- Laupītājs!-  ķērca Vārna, nedaudz atkāpjoties.- Nevienu neslavēšu! Pats ēd savus čiekurus un graudus! Nu, sargies! Tagad lidošu pie Čūskas un sūdzēšos par tevi.

Un aizlidoja. Bet Ezītis turpināja savu ceļu.

5.

Ezītis iet, visapkārt panīkuši zvaniņi, dzelzenes, margrietiņas, nodzeltējusi zāle… Visur guļ un klusi sten izsalkuši un bezspēcīgi sienāži, zirnekļi, vaboles, spāres un citi mazie dzīvnieciņi.

- Jāsteidzas!- saka sev Ezītis, bet tomēr apstājas un katram cietējam atlauž gabaliņu no sava ābola.

- Slava Dievam,- klusi čukstēja nelaimīgie cietēji un viņiem radās spēks.

- Nāciet man līdzi,- teica Ezītis,- mēs visi sapulcēsimies pie vecā Dievlūdzēja un kopā lūgsimies par lietu!

Daudzi no kukaiņiem piecēlās kājās un gāja pakaļ Ezītim, bet dažs labs, kam bija spārni, pat lidoja. Līda pat gliemeži. Aiz viņiem sakustējās arī Vēzis-vientuļnieks.

6.

Aiz nākošās gravas Ezītis satika Čūsku un Vārnu.

- Tevi mēs arī gaidām!- teica Vārna.- Tagad tu pārstāsi skandināt „Slava Dievam” un sāksi raudāt… Bet tavus draudziņus mēs vienā mirklī sašķaidīsim!

- Slava Dievam par jaunu pārbaudījumu!- iesaucās ezītis. – Bet nu, mans karaspēks, nebaidīties, palīdzēt!

Ezītis drošsirdīgi metās uz Čūsku, bet lielais daudzums vaboļu, sienāžu, zirnekļu un citu kukaiņu - uz Vārnu. Paspēja pienākt arī Vēzis ar savām spīlēm.
Laupītāji negaidīja tādu spiedienu un ātri aizbēga.

- Slava Dievam!.. Slava Dievam!.. Slava Dievam!..- sauca uzvarētāji. Uzmundrināti, ar dziesmām un sisināšanu gāja tālāk. Viņu bija tik daudz, ka viss, vienkārši viss skanēja no viņu balsīm.

7.

Šīs balsis dzirdēja vārpas un puķes, lapiņas kokos un zāle, cerība sāka tās atdzīvināt. “Slava Dievam...”- pagaidām vēl klusi čukstēja viņi, cenšoties pacelt galviņas.


Bet Ezītis ar saviem daudzskaitlīgajiem ceļabiedriem gāja tālāk. Sāka tumst. Visiem nācās nakšņot pie trīs priedēm strauta malā. Te Ezītis ieraudzīja priedē lapseņu ligzdu un nodomāja: „Vai nabaga lapsenes vēl dzīvas?” Viņš uzmanīgi paklauvēja pa priedi:

- Ei! Vai šeit ir kāds dzīvs?

- I-r,- tiko dzirdami atbildēja dažas smalkas balstiņas.- Mēs mirstam no bada.

- Atveriet durvis! Ņemiet ābola gabaliņus…

Lapsenes ieturējās un izlidoja ārā:

- Tu mūs izglābi, Ezīt?

- Ne, ne es. Dievs jums sūtīja ēdienu.

- Slava Dievam!- sāka zummēt lapsenes.

Daudzus Ezītis jau bija izglābis ar savu ābolu, bet tas, par brīnumu, nemazinājās. Bija tikai maza bedrīte sānos.

8.

Pienāca nakts. Ezītis savāca čupu sausu lapu un visi likās gulēt. Bet Ezītis negulēja,- kādam taču vajadzēja sargāt. Viņš sēdēja, piespiedies kokam un, skatoties zvaigžņotajās debesīs, čukstēja: „Slava Dievam! Drīz nonāksim pie Sienāža Dievlūdzēja”.


Pēkšņi kaut kas tumšs bez trokšņa pielidoja un aizklāja virs viņa debesis, zāle no vēja saviļņojās: kaut kas liels atlidoja… Tas bija nakts plēsoņa Ūpis. Ezītis pietrūkās kājās. „Ko darīt?- domāja viņš. Kā aizsargāt manus ceļabiedrus?” Te pēkšņi nāca apskaidrība: viņš pieklauvēja pie priedes:

- Dārgās Lapsenes, izlīdziet! Laupītājs grib mums nodarīt pāri… Man viņu neaizsniegt!

- Mēs nedosim, nedosim jums nodarīt pāri!- sāka trokšņot lapsenes. Izlidoja un drosmīgi uzbruka plēsīgajam putnam.

- Uh! Oi!- kliedza Ūpis un sāka šaudīties gaisā un aizlidoja.

- Tagad guliet mierīgi - teica lapsenes.- Laupītājs neatgriezīsies.

9.

Beidzot sasniedza birzi. Mazā pļaviņā guļ ar zāli apsegts groziņš,- Sienāža Dievlūdzēja mājiņa. Kaut kad agrāk pusaudze Anniņa atnāca šurp pēc ogām, bet sāka plūkt puķes. Saplūca veselu klēpi un aizgāja, aizmirsusi par groziņu… Tajā tad arī iemitinājās Sienāzis Dievlūdzējs. Viņš apklāja savu mājiņu ar kļavu lapām, iztaisīja mazas durtiņas un lodziņu, kas izgāja uz austrumiem. Dievlūdzējs bija īsts askēts. Viņs atnāca šurp no svētā Atona kalna, kur dzīvoja krūmos blakus Panteleimona klosterim. Viņš gandrīz neko neēda, maz gulēja un dienu un nakti klanījās līdz zemei ar vārdiem: „Slava Dievam!.. Slava Dievam!.. Slava Dievam!..”


Un lūk, neskatoties uz sausumu visapkārt, šeit šajā pļaviņā, rasa bagātīgi apklāja puķes, bet lapas kokos spīdēja kā no smaragda. Bet Dievlūdzējam tas bija par maz, jo viņš gribēja, lai Dievs parādītu labvēlību visai tai valstībai, kas bija apkārt Liepiņciemam. „Ja tikai vēl kāds ar mani lūgtos!- bēdājās viņš. Kopēja lūgšana ir daudz stiprāka!”


Viņš turpināja klanīties līdz zemei viens. Sen jau neviens nenāca pie viņa lūgties un Dievlūdzējs baidījās tādēļ krist grūtsirdībā.

10.

Šajā klusajā rītā Sienāzis Dievlūdzējs sevišķi cītīgi klanījās klusumā. Kad uzlēca saule, viņš pēkšņi izdzirda skaļus saucienus: “Slava Dievam!.. Slava Dievam!.. Slava Dievam!..” Jau daudzas ilgas nedēļas Sienāzis nebija dzirdējis neko līdzīgu.

Viņš uzlika brilles un izgāja no mājiņas. No kokiem pie viņa nāca vesels pūlis vaboļu, sienāžu, zirnekļu, zāles blakšu; gaisā lidoja spāres, tauriņi, lapsenes un bites, bet pa priekšu gāja mazais Ezītis. “Slava Dievam!” - skanēja visapkārt izbrīnītā vientuļnieka mājiņai. Te viņš visu saprata un viņi ar Ezīti brālīgi apķēra viens otru.

- Brāļi!- teica Dievlūdzējs.- glābsim mūsu valstību, lūdzoties Dievu. Un, ja pēc Viņa lielās žēlastības sāks līt, tad arī tad neatstāsim lūgšanas.

- Slava Dievam!- atbildēja visi reizē.

Visu nākošo dienu notika kopējā lūgšana pļavā pie mājiņas. Otrā rītā, viņiem visiem par prieku, pēkšņi uz zemes nokrita dažas lielas lietus lāses, augšā sāka dunēt… Uzradās svaigs vējš… Sākās sēņu lietus,- spīdēja saule, lija lietus un virs birzs bija varavīksne!

- Slava Dievam!.. Slava Dievam!.. Slava Dievam!..- kliedza sienāzīši, tauriņi, vaboles un visi-visi tie, kas lūdzās pļavā. Viņus aplēja lietus, bet viņi neslēpās no tā, bet lēca no prieka. Visapkārt arvien vairāk izplatījās laba smarža - burvīga, tāda, kāda ir pavasarī, kad daba mostas no ziemas miega. It kā šeit būtu atnācis neredzams Enģelis ar neredzamu kvēpekli…

11.

Mājās Ezītis atgriezās viens. Viņš knapi atpazina tās vietas, pa kurām gāja pie Sienāža Dievlūdzēja. Zāle viļņojās sulīga, zaļa, puķes mundri pacēla savas galviņas, mitruma apūdeņotas… Iztaisnojās arī rudzi laukā, tie sāka spīdēt kā zelts… Tauriņi laidelējās no zieda uz ziedu un dzēra nektāru. Vabolītes grauza garšīgas zālītes… Visur dzirdēja priecīgus vārdus: “Slava Dievam!.. Slava Dievam!.. Slava Dievam!..”


Te Ezītis ieraudzīja Vārnu,- viņa sēdēja uz priedes zara un  neapmierināta knābāja čiekuru. Vecā koka dobumā sēdēja Ūpis, viss satūcis no lapseņu kodieniem. Ieraudzījis Ezīti, viņš vainīgi nodūra galvu…


Ezītis satika arī Čūsku. Viņai ap kaklu bija lente, viņa priecīgi kustināja asti… Ezītis apsveicinājās ar viņu, bet runāt nesāka. Kaut kā nespēja noticēt Čūskas atklātībai.


Viņš gāja mājās. Debesis bija zilas-zilas, kaut arī pie horizonta vēl drūzmējās mākoņi. Bija dzirdama putnu dziedāšana,- viņi atgriezās mājās. Jautri mutuļoja strauts, un zivtiņas draiskojās skaidrajā ūdenī. Liepiņciemā garšīgi smaržoja pēc ābolu pīrāga, kuru cepa Anniņa un Laima.


Kad Ezītis gāja garām viņu mājai, viņas iznāca uz ielas, turot rokās gabaliņu pīrāga. Viņām gribējās gan pagaršot pīrāgu, gan paskatīties, kā visapkārt pēc lietus viss spīd.

- Oi!,- iesaucās Laima,- re kur iet Ezītis!

- Cik labiņš, maziņš,- teica Anniņa. Vajag viņu pacienāt ar pīrāgu.

Ezītis nenobijās, bet klusi stāvēja, kamēr meitenes uzsprauda viņam uz adatām gabaliņu pīrāga. “Kādas laipnas pusaudzes,- viņš nodomāja.- Viņu cienastu nesīšu mammai”.

Ezītis skrēja tālāk, bet Laima un Anniņa ilgi skatījās viņam pakaļ.

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS