Diakons Andrejs Kurajevs

ATKLĀSME VIENAUDZIM

Arī mēs baidījāmies. Mēs arī kādreiz bažījāmies par to, kas mums likās "atpalicis", "mazsvarīgs" Pareizticīgās Baznīcas dzīvē. Mēs (katrā ziņā vairākums no mums, kas esam dzimuši ateistiskajā laikmetā, ateistiskās ģimenēs) uzlūkojām pareizticīgos dievnamus ar domu, ka esam augstāki par tiem un zinām vairāk par "vecmāmiņām". Mēs baidījāmies no tā, ka Pareizticība ar savām "dogmām un kanoniem" atņems mūsu brīvību. Mēs baidījāmies nokļūt kazarmā un ka mūs izraus no mūsdienu pasaules un iedzīs "drūmajos viduslaikos". Mēs vienkārši baidījāmies no tā, ka atliek tikai Pareizticību ielaist mūsu dvēselēs, ka tā nomāks tajās visu dzīvesprieku.


Arī tagad mēs baidāmies. Taču mūs biedē kas cits. Mūs biedē tas, ka pēkšņi mums no jauna var uzbrukt mūsu garīgā tumsonība. Pēkšņi dzīvē notiks kas negaidīts, un mēs atkal kļūsim vergi.


Jā, vergs - tas nav tikai dzelzs važās ieslēgts cilvēks. Visizturīgākās važas ir tās, kuras nav redzamas. Visbriesmīgākā nebrīve - ir iekšējā nebrīve. Visgrūtāk kontaktlēcas ir sameklēt personīgajās acīs. Tādēļ, kamēr mēs bijām ateisma pasaulē, mēs pat nevarējām iedomāties, ka mūsu acīs (precīzāk - prātā un sirdī) tika implantētas "kontaktlēcas", kuras radīja būtiskus kropļojumus pasaules uztverē. Tās maldināja mūs par lietām, kur, kā izrādās, bija kaut kas sevišķi nozīmīgs. Tās reizēm patiesi svarīgo padarīja par mazsvarīgu un šo kontaktlēcu dēļ sīkumi vairojās un auga, un aizklāja Debesis.


Ideoloģija un reklāma (kas mūsu vietā nosaka, kam mums ir jāpatīk, par ko mums ir jākļūst un kā mums ir jāizmēro savi dzīves sasniegumi) nemanot izzaga mūsu brīvību (precīzāk - pat neļāva tai piedzimt). Mūsu vietā tika izlemts, ka „jaunajai paaudzei” ir jāizvēlas tieši „Pepsi-Kola”. Pēkšņi mēs atklājām, ka īstā izvēle ir nevis starp „Kolu” un kvasu vai šādu vai citādu televizora marku. Tā ir izvēle starp Jēgu un nejēgu.


Ja mana dzīve ir tikai mantas krāšana, ja manas domas ir ieslīgušas tirdzniecības katalogos un televīzijas baumās, tad es esmu pielīdzināms vienas dienas žurnālam „Preces un cenas”. Un pasaule pat nepamanīs vēl viena „patērētāja”, „pircēja” un „televīzijas skatītāja” pazušanu. Tad tā visa ir bezjēga. Tad sev pašam ir jāuzdod jautājums: „Kāpēc tu nenomiri vakar? Kāpēc tu vēl esi dzīvs? Kāda ir tavas dzīves jēga?".


Dzīvei jēgu piešķir tikai tas, kas ir augstāks par dzīvi. Dzīvot var tikai tā dēļ, kā dēļ nav bailes mirt.


Televīzijā bieži var dzirdēt: „Es esmu tā vērta”. Kā vērta?! Ja nu patiesībā šis „kas” arī ir tas, kā tu esi „vērta”? Ja tas, ar ko tu nosaki savas dzīves vērtību, ir tikai preces, tad cilvēks ir tīra, smaržīga, sakopta marionete reklāmas rokās.


Tādēļ Baznīca mums nozīmē ieiešanu citā pasaulē, iespēju palūkoties uz sevi citām acīm un no cita skatu punkta. Acīmredzami, ka cilvēku, kuri ir attēloti Andreja Rubļova ikonās, acis redz pavisam ko citu nekā „cienījamo televīzijas skatītāju” acis. Vai jūs uz mūžiem vēlaties palikt kā iepriekš? Jūs nevēlaties atteikties no stereotipiem un kļūt savādāki?


Tas ir sarežģītākais, kas var būt cilvēka dzīvē. Iepriekšējo gadsimtu gudrie teica, ka negudrs cilvēks tiecas izmainīt to, kas nav viņā, savukārt gudrs cenšas izmainīt to, kas ir viņā. Vai es esmu brīvs no sevis paša? Manā dzīvē ir bijuši mirkļi un stāvokļi, kuros man bija sarežģīti atzīt sevi kā cilvēku. Baznīca mums ir devusi iespēju nožēlot grēkus - iespēju atšķirt sevi no grēka. Vai cilvēks, kurš dur sev vēnā adatu ir brīvs tajā brīdī? Vai arī viņš rīkojas neredzamu spēku vadīts, ko nespēj pārvarēt? Viena „baudas” mirkļa dēļ viņš ir gatavs sabojāt savu dzīvi. Tā ir brīvība jeb verdzība? Pievēršoties Baznīcai, mēs esam izdarījuši izvēli - kam kalposim. Būt par mirkļa vergu jeb Mūžības mantinieku. Kalpot tam, kas ir augstāks par mums jeb zemāks. Rast prieku tam, kas mūsos ir augstāks un cilvēciskāks - dvēsele, sirdsapziņa, vai arī meklēt kaifu tam, kas mūsos ir mazāk cilvēcisks, bet gan vairāk fizioloģisks.


Ja runājam par Baznīcas dzīvi - tad tā patiesi ir grūta. Dvēseliskā izaugsme ir tikpat sarežģīta kā izaugsme sportā, zinātnē vai mūzikā. Taču šī izaugsme sagādā pārmaiņu prieku. Mēs varētu sacīt - prieku pievērsties Dievam - taču baidāmies, ka apkārtējie var mūs nesaprast.  Tomēr neviens no mums nepaliktu Baznīcā ar tās gavēņiem un garajiem dievkalpojumiem, ja kaut retu reizi mēs nerastu tajā tādu prieku, salīdzinājumā ar kuru „tusiņi” ir laika izšķiešana. Jā, Baznīca no mums pieprasa atturību, ierobežotību. Bet, atņemot šņabi un narkotikas, tā dod mums iespēju rast iekšējo brīvību, iepazīt sevi pašus, Dievu. <...>


Ja nu tomēr reliģijai tavā dzīvē ir nozīme un Tu sāc interesēties par to (iespējams, ka Tu, kā arī mēs senāk, interesējies par horoskopiem, astroloģiju, „neskaidriem fenomeniem”, „dziedniekiem”, maģiju, jogu un vudu kultu), tad kļūsti patstāvīgs un The Power kā arī dažādu „enerģiju” vietā, ko var sastapt pat mūsdienu multfilmās, interesējies par Pareizticību!


Arī mēs kādreiz domājām, ka visas reliģijas ir vienādas, ka „Dievs ir viens un nav svarīgi, kādu ceļu mēs izmantojam, lai pie Viņa nokļūtu". Rezultātā pārāk daudzi no mums ir kļuvuši par garīgā kara zaudētājiem. Pārāk daudzi ir iekrituši tajos bezdibeņos, kuru eksistenci agrākos laikos stingri noliedza („tie pareizticīgie fanātiķi visus nosoda un visu aizliedz, bet mēs nepieļausim aizsiet savas acis un iesim savu ceļu!"). Tādēļ ne vien no mūsu pozitīvās, bet arī no mūsu negatīvās pieredzes, ne vien no mūsu pašreizējām zināšanām, bet arī mūsu sastrādāto muļķību dēļ lūdzam jūs: neatkārtojiet mūsu kļūdas!


Ar varu mēs nevienu neaicināsim. Baznīca nav placis, kurā skaistās rindās vērojamas „jauno cīkstoņu” kolonnas, kas „vienmēr ir gatavi” sazin uz ko. „Izformētā paaudze - mēs vienatnē tiecamies uz patieso”. Bet mēs varam liecināt: Pareizticība - tā ir dzīves telpa. Šeit ikviens var būt cilvēks. Šeit tiek iegūta dzīves jēga. Šeit var domāt un mīlēt.


Taisnību sakot, mums bija grūti visu laiku būt vientuļniekiem. Bija grūti paciest savu neticīgo biedru pārpratumus un izsmieklus, kā arī „ticīgo” večiņu aprunāšanu. Mums bija grūti slēpt savu ticību un savus atradumus tikai sev. Mums ir grūti būt kristiešiem tikai baznīcā. Tādēļ mēs nolēmām viens ar otru satikties. Mēs nolēmām parādīt, ka baznīca nav tikai večiņas, tie esam arī mēs. Mēs nolēmām būt nevis vienkārši pareziticīgie, bet gan pareizticīgā jaunatne. Vai mums tas izdosies - nezinām. Bet mēs esam gatavi mēģināt un kļūdīties, mēs mēģināsim pārciest savas un savu draugu kļūdas.

Mēs neesam sekta. Mēs vienkārši esam cilvēki, kas zina, ka patiesi „virs zilajām debesīm ir zelta pilsēta”. Mēs zinām, ka šajos pantos ir teikts nevis par izdomātu sapni, bet par Debesu Pilsētu, Debesu Jeruzālemi, par kuru ir stāstīts Bībeles Apokalipsē (tās autors - apustulis Jānis, kuru pareizticīgajās ikonās simbolizē „zelta debesu ērglis”). Lūk tieši uz šo Pilsētu mēs grasāmies iet. Vai mums ir pa ceļam?

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS