Baznīcas kalendārs

Vladimirs Nemičenkovs

 

Baznīcas kalendārs nav tikai Jēzus Kristus, Dievmātes un svēto zemes dzīves vēsturisko notikumu atminēšanās gada laikā. Kalendārais gads ir kristieša dzīves posms, kad Baznīca aicina cilvēku garīgi pilnveidoties, caur Dieva Dēlu tuvinot mūs debesīm un Dievam un katru no mums aicinot uz dievišķo pilnību: „Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt. 5:48). „Tā dēļ Dievs uz zemes ir nonācis, lai mūs debesīs uzvestu” - teikts baznīcas dziedājumā. „Tā dēļ Dievs tapa cilvēks”, - rakstīja senie svētie, - „lai cilvēks dievišķotos.”


Ik gadu Baznīca savus bērnus vērš uz garīgās pil­nības ceļa ar gadsimtos pārbaudītu svētku sistēmu, gavēņiem un dievkalpojuma kārtu - diennakts, nedēļas un gada ritējumā. Šie trīs dievkalpojuma riti veido Baznīcas svētku un pareizticīgo kalendāra būtību.


Pareizticībā katrs diennakts laika brīdis un katra nedēļas diena veltīta, lai lūgšanās pieminētu īpašu Dievišķo nodomu par cilvēces glābšanu (piemēram, trešdienā tiek pieminēta Jūdas vienošanās ar augstpriesteriem par Kristus nodošanu, piektdienā - Pestītāja krustā sišana, svētdienā - Viņa augšāmcelšanās no mirušiem). Baznīcās katru gada dienu lūgšanās tiek pieminēti kāds no Dieva svētajiem - pravieši, apustuļi, mocekļi, svētītāji, taisnie, svētlaimīgie - tie, kuru dzīves ceļš sniedz mums paraugu tam, kā kalpot Dievam un tuvākajiem, paraugu, kā iegūt Dieva mums apsolīto pilnību. Turklāt ir arī ikgadēji svētki par godu Kungam Jēzum Kristum un Viņa Visšķīstajai Mātei. Tādēļ Baznīcā katra gada diena ir svētki - mazi, vidēji un lieli.


Kas tad ir pareizticīgo svētki (krievu - православный праздник) un kā tos pienāktos saprast un svinēt? Krievu valodā vārdam праздник (svētki) ir tāda pat sakne kā vārdam праздный (dīks, bezdarbīgs, tukšs). Tātad vārdu праздник burtiskā nozīmē varētu tulkot kā dienu, kurā netiek veikti darbi un kas ir brīva no ikdienas rosības un steigas.


Saskaņā ar ceturto bausli, kuru Dievs deva Mozum, sešas dienas cilvēkam „jāveic savi darbi”, bet katra septītā diena jāvelta Dievam - kalpošanai, lūgšanai, labiem darbiem un palīdzībai tuvākajiem - visiem, kuriem nepieciešams mūsu atbalsts. Pēc tiešas Jahves pavēles līdz ar katru septīto dienu (no senebreju valodas šabbāt - „nedēļas dievkalpojuma un atpūtas diena”) Vecais Izraēls godāja arī īpašas gada dienas. Tāpat rīkojas arī kristieši - Jaunais Izraēls. Šādās no steigas un darbiem brīvās dienās cilvēkam jānododas Dieva un Viņa labo darbu apcerei, kā arī pašam jātiecas būt Tam līdzīgam. Jau no seniem laikiem svētku dienās kristieši kalpoja īpašus svinīgus dievkalpojumus.

 

Kāda ir dievkalpojuma jēga un kāpēc mums tas nepieciešams?


Pareizticīgo svētki visupirms ir lūgšana - slavas dziesma Dievam, cildinot Viņa nodomu (rūpes) par mums, Viņa „pazudušajiem dēliem”, kas reiz aizgājuši no Viņa „uz tālajām zemēm”, lai baudītu vieglu un saldu dzīvi, taču piedzīvojuši bēdas, slimības, ilgas un grūtsirdību savas eksistences vienveidības un bezjēdzības dēļ, garīgi izsalkuši pēc Dieva svētības - žēlojošas, piedodošas, mieru nesošas, dziedinošas, apgaismojošas, apskaidrību dodošas, gudrāku darošas -, kas atsvabina mūs no kalpības grēkam un nelabajam un apskaidro Dieva dēlu slavā. Taču mēs paši nezinām, kā pareizi lūgties, slavēt un pateikties Dievam, tādēļ mums nākas mācīties to no svētajiem, un, lai to darītu, dievnamā dievkalpojuma laikā jālūdzas vienotībā ar Baznīcu.


Sirdsskaidrais Damaskas Pēteris rakstīja: „Mūsu prātu nevarības dēļ Baznīca viegli un Dievam tīkami pieņēmusi dziesmas un citus dziedājumus, lai mēs, nesaprātīgie, garīgo dziesmu saldmes valdzināti, it kā neapzinoties slavētu Dievu. Bet, prātam aptverot izteiktos vārdus, saprašanu ieguvušie top aizkustināti, un it kā virzoties pa kāpnēm, ar labajām domām tiecas augšup... Un kādas ir mūsu sekmes, domājot par Dievu, tādā mērā arī Dievišķā vēlme mūs aicina iegūt saprašanu un Tēva pielūgšanu garā un patiesībā (Jņ. 4:24), kā teica Kungs”. [1]

 

Svētki - tā ir Dieva un Viņa slavas vērošana/apcerēšana atsegtu seju, kas līdz šim iespējama tikai eņģeļiem un svētajiem, jau esošiem debesīs. Mūsu pasaulīgie svētki ir tikai debesu svinību simbols un līdzība, tāpat kā koris, kas, baznīcā dziedot dievkalpojuma dziedājumus, simbolizē un tiecas atdarināt eņģeļu kori, kas garīgajās debesīs slavas dziesmām cildina visa Radītāju.


Sava garīgā nespēka un nelielās pieredzes dēļ vairums no mums neprot lūgties, nezina, kā un par ko slavēt Dievu, kādiem vārdiem un par ko vajag un var Viņu lūgt; vēl paši neesam pieredzējuši to, ko nozīmē Kunga priekšā „noliekt sirds ceļus”, neesam iemācījušies „atiet no steidzīgās pasaules, prātu paceļot debesīs”, un, runājot apustuļa Pāvila vārdiem, vēl neesam atraduši un sajutuši Dievu, „jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums” (Ap.d. 17:27).


To mēs varam mācīties no svētajiem, no tiem, kuri saviem sviedriem, bet daudzkārt arī cieša­nām un pat savām asinīm iemantoja Svētā Gara svētību, veidoja nepastarpinātu saikni ar Dievu un nodeva mums savu pieredzi Dieva pazīšanā, sastādot lūgšanas, svētku un ikdienas dievkalpojumus katrai Baznīcas gada dienai. Un lai to apgūtu, mums ik dienu jālūdzas mājās un iespējami biežāk jādodas uz dievkalpojumu baznīcā - ja arī ne katru dienu, kā to dara mūki klosteros, tad vismaz svētdienās un svētku dienās gan, lai kopā ar visu Baznīcu seno psalmu un kristiešu himnu dievišķās iedvesmas piepildītiem vārdiem slavētu Dievu par Viņa žēlastību, labsirdību un neizsakāmo mīlestību pret Savu ietiepīgo un lielā mērā nepateicīgo radību.


Svētmoceklis Sergijs (Mečovs)[2], kurš pagājušā gadsimta sākumā cietis Kristus dēļ, teicis, ka šeit, uz zemes, kalpots dievkalpojums ir mūžības noslē­pumu secīga atklāšana laikā. Bet katram ticīgajam tas ir ceļš, kas ved mūs pretim mūžīgai dzīvei. Tādēļ Baznīcas svētki nav nejaušs piemiņas dienu sakopojums, bet gan mūsu laicīgajā pasaulē starojoši mūžības punkti, kuru sasniegšana ir pakļauta nemainīgai garīgai kārtībai. Šie punkti noteiktā secībā nomaina viens otru kā garīgās izaugsmes pakāpieni tā, ka, stāvot uz viena no tiem, mēs jau redzam gaismu, kas apmirdz mūs no nākamā pakāpiena. Dievkalpojuma Noslēpums ir diženākais no Baznīcas noslēpumiem, kuru mēs paši uzreiz nespējam izprast. Taču tas ir atklāts svētajiem. Tāpēc, tikai iedziļinoties lūgšanās un dievkalpojuma dziedājumos, kuros viņi iemūžinājuši savu pieredzi, un lūdzot viņu palīdzību, mēs varam tuvoties šim noslēpumam. Un, līdz ar mūžībai elementu veidošanos un pieaugšanu mūsos, mēs arī sāksim saprast, ka mūsu dzīve ir tikai ceļš, kas ved pretim mūžībai. Un tad, kad atstāsim šo dzīvi mēs, iespējams, būsim Mūžīgās Valstības cienīgi, ko Kungs sagatavojis tiem, kas jau savas zemes dzīves laikā tuvojies Viņa Mūžīgai Piemiņai, kas ir diženākais no cilvēka sasniegumiem ceļā no ielejas uz kalna virsotni.


Visiem pareizticīgiem kristiešiem būtiski iemācīties saprast baznīcas kalendāru, lasīt to kā grāmatu, kas vēsta par Dieva izglābto cilvēka dzimumu no nelabā varas, par cilvēka apskaidrošanu par uzvaru pār grēcīgumu un nāvi. Tomēr, lai pienācīgi saprastu šo grāmatu, tā jālasa caur savu personisko dzīvi vai, kā teica svētais Kronštates Jānis, „jādzīvo Baznīcas dzīve”. Un tad kārtējais nodzīvotais Baznīcas gads kļūs ne tikai par mūsu biogrāfijas „pagājušo gadu”, bet gan par jaunu augšupejošas spirāles loku, kas tuvina mūs „debesu debesīm”.


Jānorāda, ka baznīcas gads sākas nevis 1. janvārī (un pat ne 14. janvārī), bet gan 1. septembrī pēc Jūlija kalendāra vai 14. septembrī pēc Gregora kalendāra („jaunā stila”), tāpēc tas noslēdzas attiecīgi 31. augustā (13. septembrī). Tādēļ arī pirmie lielie baznīcas gada svētki ir Dievmātes Dzimšana (8./21. septembrī), bet pēdējie - Viņas Aizmigšana (15./28. septembrī) - pāreja no laicīgās dzīves uz mūžīgo. Laika robežās, ko iezīmē šie divi notikumi, arī aizrit pareizticīga kristieša dzīves gads, kam jābūt dziļa garīga satura un jēgas piepildītam.


Simboliski piedzimstot kopā ar Mūžamjaunavu Mariju baznīcas gada sākumā, kristietis tiek aicināts nodzīvot turpmākos divpadsmit mēnešus, ko tam dāvājis Dievs, kā laiku, labvēlīgu glābšanai - veltot garīgas un ķermeniskas pūles sevis attīrīšanā no grēcīgām kaislībām un tikumības iemantošanā tā, lai gadu noslēgtu, pietuvojoties Dievadzemdētējas pilnībai, Kura tika pagodināta ar laicīgās dzīves svētlaimīgo noslēgumu - Aizmigšanu - un atkalsavienošanos ar Savu dēlu Jēzu Kristu.


Šo ceļu gada garumā Baznīca kā ceļazīmēm apzīmē ar maziem un lieliem svētkiem, no kuriem nozīmīgākie ir Dievmātes Piedzimšana (8./21. septembrī), Kunga Krusta Pacelšana (14./27. septembrī), Vissvētās Dievadzemdētājas Patvēruma svētki (1 ./14. oktobrī), Jaunavas Marijas ievešana Dievnamā (21. novembrī / 4. decembrī), Kristus Piedzimšana (25. decembrī / 7. janvārī), Kunga apgraizīšana (1./14. janvārī), Kunga Kristīšana (6./19. janvārī), Kunga Pretimņemšana (2./15. februārī), Prieka Vēsts pasludināšana Jaunavai Marijai (25. martā / 7. aprīlī), Kunga ieiešana Jeruzalemē (Pūpolsvētdiena), Kristus Pasha, Kunga Pacelšanās Debesīs (Debesbraukšanas svētki), Vissvētās Trijādības diena (Vasarsvētki), Priekšteča un Kristītāja Jāņa Piedzimšana (24. jūnijā / 7. jūlijā), apustuļu Pētera un Pāvila piemiņas diena (29. jūnijā / 12. jūlijā), Kunga Apskaidrošanās (6./19. augusts), Vissvētās Dievmātes Aizmigšana (15./28. augusts). Tāpat šo laiku iezīmē ar īpašiem miesas un lūgšanu darbiem - daudzdienu gavēņiem. Tie ir Kristus Piedzimšanas gavēnis, Lielais gavēnis, apustuļu Pētera un Pāvila gavēnis (vai Apustuļu gavēnis) un Dievmātes Aizmigšanas gavēnis.


Ne visiem iepriekšminētajiem svētkiem ir kon­krēts datums. Un tas nav nejauši. Pareizticīgo kalendāru veido Baznīcas svētku un svēto piemiņas kalendāra un Pashālijas sastatījums. Baznīcas svētku un svēto piemiņas kalendārā norādīti svēto vārdi, kuru piemiņu svēta vienā vai otrā mēneša dienā, kā arī nepārejošie (jeb nemainīgie) svētki, kas tiek svinēti noteiktā datumā. Pashālija nosaka mainīgo Pashas datumu, kā arī visu ar Pashu saistīto pārejošo svētku datumus (Pūpolsvētdienu, Debesbraukšanas dienu, Trijādības dienu), kuri kalendārā gadu no gada mainās atkarībā no dienas, kad tiek svinēta Pasha. Tas tādēļ, ka Baznīcas svētku un svēto piemiņas kalendārs saistīts ar saules kalendāru, bet Pashālija - ar mēness kalendāru.


Saskaņā ar Pareizticīgo Pashāliju Kristus Pashu pieņemts svinēt pirmajā svētdienā pēc pirmā pava­sara pilnmēness, kas ir pēc pavasara saulgriežiem 21. martā (pēc Jūlija kalendāra). Tāpēc pareizticīgo Pasha dažādos gados var tikt svinēta laika periodā no 22. marta līdz 25. aprīlim pēc Jūlija kalendāra (tas ir, no 4. aprīļa līdz 8. maijam pēc jaunā stila) un tādējādi atrodas baznīcas un kalendārā gada vidū, turklāt ir tā centrs arī garīgā nozīmē.

 

Svētku prieks


Pareizticīgs kristietis, dzīvodams garīgu dzīvi, proti, tiekdamies vadīt to saskaņā ar Evaņģēliju un tādējādi bargi tiesādams sevi par Dieva likumu neievērošanu, svētkus sagaida ar savas garīgās nevarības apziņu, redzot savas neizskaustās grēcīgās kaislības un ieradumus, savus neuzvarētos grēkus, - izsūdz tos, nožēlodams un lūgdams Dieva piedošanu. Taču vienlaikus viņš ienāk baznīcā ar cerību un patiesi lūdz un gaida no Kunga žēlastību un palīdzību, ko Kristus mums sniedz, savienodams ar Sevi Euharistijas noslēpumā, un bez līdzdalības šajā noslēpumā cilvēks, runājot Pestītāja vārdiem, nespēj mantot mūžīgu dzīvi (sal. Jņ. 6:26-59).


Jebkuri svētki dod svētību, Dieva noslēpuma atklāsmi, lai gan to patiesi sniedz tikai Svētais Gars. Un tādēļ, gaidot svētkus, kristietim jāsagatavo sevi Dieva svētības saņemšanai - dzīvojot saskaņā ar baušļiem, darot labus darbus, lūdzoties, lasot Svētos Rakstus un garīgo literatūru un, kad nepieciešams, ievērojot arī ilgstošu gavēni, jo Dieva svētība cilvēkā darbojas atbilstoši viņa būtībai un gatavībai to pieņemt.


Pareizticīgo svētku būtība nav vis svētku maltītē („ēdienā un dzērienā”), pie galda izteiktajos tostos un laba vēlējumos vai tajā, kā izgreznota baznīca (ar bērzu meijām, eglītēm vai pūpolzariem), bet gan līksmībā, kādā cilvēks gaida tikšanos ar savu Kungu, Kas sveic pie Sevis atnākušo - lai arī grēcinieku, tomēr ar patiesu nožēlu par savu nepilnīgumu (jeb „Dievs svētī pat labus nodomus”). Svētkos Kungs Sevi brīnumainā veidā atklāj cilvēkam, dāvā ticīgajiem - Saviem pamācāmajiem - Sava prieka pilnību (skat. Jņ. 15:11), ko neviens nespēj atņemt (skat. Jņ. 16:22). Svētkos Kungs atkal un atkal aicina mūs pie Sevis, izraujot no ikdienas steigas un kaislībām, paceļot virs iznīcīgās zemes, atklājot mums Savu jau esošo nākamības Valstību. Un šī Dieva Valstība ir mūsos.


Atbrīvot dvēseli no ikdienas rūpēm, „atcelt”, attīrīt no grēcīgām iedomām un nešķīstām iegribām, lai šajā sagatavotajā vietā ienāktu Kungs, - lūk, patiesa „svētku miļotāja”, ticīga kristieša, kurš dodas uz baznīcas svētkiem, uzdevums. Un pavisam ne tas, ko dara daudzi: noliek svecīti, pārkrustās, pie garīdznieka saņem eļļas svaidīšanu, un mudīgi uz mājām pie televizora. Taču pat to daudzi nedara, tikai palūkojas kalendārā: „Vai svētki? Tad jau mums, pareizticīgiem, iemesls pacelt glāzīti...”


Nē, ne tādēļ Dievs nāca uz zemes, kļuva Cilvēks, mācīja nomaldījušos, paēdināja izsalkušos, dziedināja sasirgušos, bija ciltsbrāļu vajāts, tuvāko mācekļu nodots, sists Krustā, augšāmcēlies un pirms Savas Debesbraukšanas pavēlējis mācekļiem sludināt Evaņģēliju visā pasaulē un kristīt visas tautas. Tiešām, ne tādēļ! Tad nu tieksimies kļūt par cienīgiem Kristus mācekļiem! Un ja būsim ne tikai Viņa vārdu klausītāji, bet ari īstenotāji, tad, baznīcā izdzirdot - „Nāciet”, svētkus mīlošie! Līksmosim par Kungu un Viņa Visšķīsto Māti un Viņa svētajiem!”, „Teiciet Kunga vārdu...” -, mūsu sirdis pildīsies ar neizteicamu prieku, bet dvēsele līksmos. Jo tikai mums ir tāds Dievs - grēku nožēlotāju mīlošs, grēciniekus piedodošs, cietējs ar cietējiem, devis bausli mīlēt līdz nāvei (skat. Jņ. 15:12-13) un, pie Krusta sists mūsu dēļ, Pats to pirmais īstenojis... Tikai mums ir tāds Dievs, Kas „nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem” (Mk. 10:45).


Tie, kuri vēl nav izjutuši Dieva svētību un skumst, klātesot baznīcas svētku dievkalpojumā, lai atminas Pestītāja vārdus par lūgšanu: „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts”, vai arī „jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz” (Mt. 7:7, 11)?

 

No krievu valodas tulkojusi Helēna Akatova

Pareizticīgās Baznīcas kalendārs 2014. gadam, 131.-134. lpp.


1 Петр Дамаскин, преподобный. Б. м. [М.: Скит], б. г. [1993]. С. 78.

2 Piemiņas diena 29. janvārī /11. februārī

 

© 2009 - 2017 BIBLOS