«Esmu gatavs mirt par saviem vārdiem, jo saku patiesību»
Kāpēc Sokrātu dēvē par kristieti pirms Kristus?
Kā antīkais filozofs Sokrāts intuitīvi nonāca līdz izpratnei par Dievu kā Patiesību? Kāpēc viņš uzskatīja, ka cilvēki dara ļaunu tikai neizglītotības dēļ? Kāpēc viņš nebaidījās no nāves un pat gaidīja to? Par kādām domām viņu sodīja viņa tautieši – pagāni? Par to pārdomās dalās Pareizticīgo sv. Tihona humanitārās universitātes filozofijas katedras vadītājs, Kunga Templī Pretīņemšanas garīgā semināra pasniedzējs Viktors Petrovičs Ļega.
Sokrāts pret sofistiem
Sokrāts dzīvoja V gadsimtā pirms Kristus. Tas ir laiks, kad ļoti populāri bija sofisti, un saprast Sokrātu bez sofistiem nav iespējams – tā ir vienota sistēma.
Kas bija sofisti? Tie bija cilvēki, kuri bija gatavi mācīt visu ko, galvenais – lai par to labi maksātu. Šīs savas darbības attaisnošanai viņi izdomāja mācību par patiesības relativitāti – šo apgalvojumu aizstāvēja Protagors, vispazīstamākais no sofistiem.
Sofistu pazīstamā frāze skan tā: "Cilvēks ir visu lietu mērs". Citiem vārdiem, kam kā kas šķiet, tā tas arī ir! Nav objektīvas, no cilvēka neatkarīgas patiesības, bet ir subjektīva patiesība, relatīva, kas ir atkarīga no laika, no telpas, no personības, no veselības stāvokļa utt.
Sofisti bija ļoti populāri. Tāpēc viņu darbību nevar vērtēt viennozīmīgi: viņi patiešām bija gudri. Tieši viņi pirmo reizi piešķīra lielu nozīmi izglītībai, padarīja to populāru, modernu un galvenais – pieejamu, nevis elitāru. Viņu laikmets – tas ir grieķu apgaismības laikmets.
Līdz viņiem masu izglītības nebija vispār. Ja gribi mācīties – meklē skolotāju, kurš varbūt atrodas simtiem kilometru tālu; tev nāksies braukt no Milētas uz Sirakūzām vai kaut kur uz Itālijas dienvidiem, vai uz Ēģipti, lai izmācītos, un skolotājs vēl padomās, vai ņemt tevi par mācekli. Bet sofisti piedāvāja izglītību šeit un tūlīt: maksā, ja ir nauda, nāc, mēs tev iemācīsim visu, ko vien vēlies!
Taču Sokrāts bija pārliecināts, ka viņi māca ne to, ko vajadzētu, un tāpēc uzsāka ar viņiem nesamierināmu cīņu.
Viņš iestājās par objektīvu patiesību.
Zagt ir labi, ja tas ir izdevīgi?
Sofisti mācīja: ja patiesība ir subjektīva, tad arī tikumība ir subjektīva.
Taču sabiedrībai nav nekā bīstamāka par to!
Galvenā sofistikas bīstamība, kuru Sokrāts saskatīja, ir tajā, ka – ja patiesība ir subjektīva, tad arī tikumība ir subjektīva. Bet sabiedrības dzīvei nav nekā bīstamāka!
Ja patiesības kritērijs, kā teica sofisti, ir prakse, izdevīgums, tad iznāk, ka, ja man ir izdevīgi nozagt, un mani turklāt neiesēdina cietumā, tad es zagšu. Jums nepatīk zagt – nezodziet. Bet man patīk zagt – lūk, arī viss. Nav objektīvu tikumisko nostādņu.
Tas bija viens no iemesliem, ārējais iemesls, kas pamudināja Sokrātu uz darbību. Taču bija arī cits, iekšējais – paša Sokrāta tiekšanās uz šo patiesību.
Un pārliecība par to, ka patiesība pastāv, ka tā ir objektīva, ka tā ir mūžīga, un tāpēc tā neatrodas mūsu materiālajā pasaulē.
Sofisti bija materiālisti un, pamatojoties materiālismā, apgalvoja: patiesības nav. Šodien ir auksti – rītā silti. Šodien es esmu slims – rītā būšu vesels. Šodien es varu iziet ārā vienā krekliņā – rītā uzvilkšu siltu jaku.
Ja ir viena patiesība, tātad, tā ir Dievs
Bet Sokrāts saka: nē, ir viena, objektīva patiesība. Ja tā ir objektīva, ja tā ir nemainīga, mūžīga, tad tā nepieder materiālajai pasaulei. Tā var piederēt tikai tai pasaulei, kurā nav pārmaiņu, tas ir, dievišķajai. Un, ja patiesība ir viena, tad arī Dievs ir viens. Dievs ir viens.
Tieši par to arī atēnieši tiesāja Sokrātu, jo saskatīja viņa mācībā draudus savai pilsētai, kas pielūdza dievieti Atēnu un citus dievus.
Apsūdzība, ar kādu Sokrātu tiesāja, skanēja ļoti vienkārši: viņš sludina jaunus dievus. Faktiski Sokrāts sludināja vienu Dievu, bet atēniešiem tas nozīmēja – sludināt kaut kādus jaunus dievus. Tas Senajā Grieķijā skaitījās noziegums pret valsti.
Sokrāts gribēja visiem iemācīt šo tiekšanos uz patiesību. Viņam galvenais bija nevis vienkārši pati par sevi tieksme uz patiesību – viņš nebija abstrakts zinātnieks, viņš saprata, ka patiesība un labais ir viens un tas pats! Un cilvēks dara ļaunu tikai tāpēc, ka viņš nezina, ka tas ir ļaunums. Nezināšanas dēļ viņš ļauno pieņem par labo.
Ja cilvēki zinātu, kas ir labais un kas ir ļaunais, viņi darītu tikai labo. Šī Sokrāta doma daudzus mulsināja: kā gan tā! Ir taču tik daudz gudru, bet ļaunu cilvēku, kuri dara ļaunu apzināti, pagatavo indes, veic noziegumus!.. Sokrāts atbildēja: nē, viņi ir izglītoti, bet nav gudri: viņi zina patiesības daļiņu, bet visu to pilnībā nezina.
Man šķiet, ka šī Sokrāta doma ir tuva kristietībai, jo mēs runājam par Dievu kā par Patiesību, par dievu kā Mīlestību, Kurā Patiesība un Mīlestība savienojas.
Es domāju, ka viņš gāja pa Dieva iepazīšanas ceļu caur apkārtējo pasauli.
Skulptors, skulptora dēls
Sokrāta portrets, kas glabājas Luvrā. Lisipa darbs.
Mēs nezinām, pie kā mācījās Sokrāts. Taču kaut kas par viņa dzīvi mums ir zināms.
Jaunībā viņš bija skulptors-amatnieks. Viņa tēvs arī bija skulptors un savu amatu iemācīja dēlam. Runā, ka dažas statujas Partenonā ir Sokrāta darbs.
Jaunības gados Sokrāts bija spēcīgs vīrs un karoja kā smagi bruņots kareivis ar persiešiem. Drosmīgs karavīrs, kā par viņu raksta: atkāpšanās laikā viņš gājis pēdējais un izglābis karavadoni Alkiviādu.
Karam beidzoties, Sokrāts uzsāka dīvainu dzīvesveidu. Viņš nestrādāja. Viņam bija sieva, vārdā Ksantipa, kura viņu par to nemitīgi rāja, un trīs bērni – dēli. Viņš visu laiku pavadīja agorā – tirgus laukumā – ar saviem skolniekiem un citiem satiktiem ļaudīm, kurus gribēja pievest patiesībai.
Lūk, kāda pārsteidzoša Sokrāta īpašība: cilvēks ne no šīs pasaules! Viņu pilnīgi neinteresēja materiālie labumi. Kā un par kādiem līdzekļiem viņš iztika – var tikai minēt. Droši vien skolnieki kaut kā nemanāmi palīdzēja. Sokrāts atteicās ņemt naudu, uzskatot, ka mācīt par naudu ir netikumiski. Tāpēc viņš arī lamāja sofistus, kuri par naudu bija gatavi mācīt jebko.
Pierādot Sokrāta taisnību, es parasti studentiem minu tādu piemēru. Iedomājieties, ka jūs izejat pa semināra vārtiem, un pie jums pienāk jauns cilvēks un saka: "Cik labi! Es, kā reiz, gribēju uzzināt kaut ko par Dievu... Jūs laikam mācāties seminārā. Sakiet man, Dievs ir vai Viņa nav?" Un jūs viņam sakāt: "Labi. Tūlīt. Tūkstoš rubļu, lūdzu..." Kā jums patīk šāds pavērsiens?
Par patiesību, par Dievu, var runāt tikai no sirds pilnības. Un Sokrātam patiesība – tas ir zināms ideāls. Tāpēc neko nevar mācīt par naudu – tā viņš uzskatīja. Lūk, kāds paradoksāls cilvēks.
Es zinu to, ka neko nezinu
Kā gan radās pazīstamā formula: "Es zinu to, ka neko nezinu?"
Kā gan iepazīt šo patiesību? Sokrāts runā par to – un, starp citu, tas atrodams viņa aizstāvības runā tiesā, par ko mēs zinām, pateicoties viņa skolniekam Platonam un viņa darbam "Sokrāta apoloģija", - ka viņš zina to, ka neko nezina.
Kā gan radās pazīstamā formula: "Es zinu to, ka neko nezinu?"
Kāds viņa draugs pavaicāja pravietotājai, pareģei, kura sēdēja pie Apollona tempļa Delfos, kurš ir pats gudrākais no cilvēkiem. Pareģotāja – bet caur viņu, kā ticēja grieķi, pats dievs Apollons, atbildēja: "Sokrāts". Sokrāts to uzzināja no drauga un izbrīnījās. "Es", viņš teica, "nekad sevi neesmu uzskatījis par pašu gudrāko. Es sāku iet pie dažādiem cilvēkiem, kurus turēju gudrākus par sevi. Man šķiet, ka es neesmu gudrs, bet Dievs nevar kļūdīties. Es gāju pie valstsvīriem – viņi taču pārvalda valsti, - bet viņi izrādījās tik uzpūtīgi, tik lepni par savu varu, ka ar viņiem nebija iespējams sarunāties. Viņi neko nesaprot! Un pat nesaprot to, ka neko nesaprot.
Tad es devos pie amatniekiem – tie ir cilvēki, kuri prot darināt konkrētas lietas, atšķirībā no manis. Viņi, protams, ir spīdoši meistari, taču pēkšņi sadomājās, ka, ja viņiem ir skaidrība par savu galdnieka, ādas apstrādātāja vai kādu citu amatu, tad viņi pārzina arī visu citu! Tas ir, viņi arī neko nezina.
Un tad es sapratu, ka visi cilvēki tikai domā, ka kaut ko zina. Viņi pat nezina to, ka neko nezina. Bet es zinu to, ka neko nezinu. Un ar šīm mazajām zināšanām es tad arī esmu gudrāks par visiem citiem ļaudīm.
Bet visu zina tikai Dievs, tikai Dievs var būt gudrais. Cilvēks var būt tikai filozofs, tas ir, gudrības mīlētājs, kurš zina, ka līdz Dievam viņam ir kā līdz bezgalībai. Jo viņam jāzina tas, ka viņš neko nezina".
Vladimirs Solovjovs salīdzināja Sokrāta formulas ar svētlaimības baušļiem.
Starp citu, interesantu salīdzinājumu izdarīja pazīstamais krievu filozofs Vladimirs Solovjovs. Darbā "Platona dzīves drāma" viņš šo Sokrāta domu salīdzināja ar svētlaimības baušļiem. "Es zinu to, ka neko nezinu" - "Svētīgi garā nabagie". "Es gribu iepazīt patiesību" - "Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības". "Es raudu par to, ka nepazīstu patiesību" - "Svētīgi raudošie, jo tie tiks iepriecināti"... Lūk, tādas paralēles. Interesanta ir V.Solovjova doma.
Patiesības "vecmāte"
Sokrāts un jaunais Eshins (Rafaela freskas "Atēnu skola" fragments Vatikānā)
Kā pareizi atzīmē V. Solovjovs, Sokrāts uzskata par nepietiekamu pasacīt: "Es zinu to, ka neko nezinu" un būt ar to mierā. Sak`, es neesmu Dievs un viss, lieciet mani mierā. Nē, viņš tiecas pēc patiesības! Viņš saprot, ka var, un ka viņam vajag uzzināt patiesību, jo tas ir vienīgais ceļš uz labo, uz tikumību, uz cilvēka pilnību.
Bet kā? Lūk, te tad arī Sokrāts izdara nozīmīgo apvērsumu filozofijā, pēc kura mēs visu vēsturi iedalām "pirms Sokrāta" un "pēc Sokrāta". Viņš sniedza filozofijai tās priekšmetu. Filozofijas priekšmets - tas ir cilvēks. Fizika nodarbojas ar dabu, bioloģija – ar dzīvām būtnēm, astronomija – ar zvaigznēm, bet filozofija nodarbojas ar cilvēku, viņa intelektuālo un tikumisko iekšējo pasauli. Tā palīdz viņam kļūt labākam, labsirdīgākam, gudrākam, un saprast, kas viņš tāds ir, kāpēc viņš dzīvo, kas ir ļaunums, kuru viņš dara, kā darīt labo, un atbild uz pārējiem jautājumiem, kurus pēc Sokrāta metodikas vēlāk uzdos citi filozofi.
Kā tad, galu galā, lai iepazīst patiesību? Domājot par to, Sokrāts atceras savas mātes profesiju. Viņa māte bija vecmāte - bērnu saņēmēja – mūsu izpratnē – akušiere. Viņš saka: "Es esmu tāda pati bērnu saņēmēja, tikai mana māte kļuva par bērnu saņēmēju, jau būdama veca, dzemdējusi bērnus un zinot, kā viņus dzemdēt. Būdama veca, viņa dzemdēt vairs nevar, bet palīdz jaunām sievietēm ar padomu. Lūk, arī es tāpat, kļuvis vecs un dumjš, pats patiesību dzemdēt nevaru, bet palīdzu jauniem jaunekļiem dzemdēt patiesību".
Protams, te ir zināma Sokrāta ironija, kad viņš saka, ka par patiesību neko nezina. Taču tas ir svarīgs moments. Patiesību nevar iemācīt, to var tikai pats iepazīt, tā ir dvēselē. Var iemācīt zāģēt vai cirst malku, rādot: dari kā es. Bet pateikt: "Domā, kā es" – tas nav iespējams.
Kā gan iemācīt cilvēku domāt?
Un tad Sokrāts ķeras pie savas slavenās sarunu un jautājumu metodes. "Vajag prast cilvēku ieinteresēt, piespiest viņu parunāt ar tevi", viņš apgalvo. Kā tu to izdarīsi – nav svarīgi. Galvenais - noķert cilvēku uz āķa. Bet pēc tam ar prasmīgiem jautājumiem likt viņam domāt. Un tad viņš pats, atbildot uz jautājumiem, nonāks pie patiesības – tikai vajag laicīgi viņu ar šiem gudrajiem jautājumiem novirzīt uz pareizo pusi.
Lūk, šie jautājumi un atbildes mums pazīstami, pateicoties Platonam, kurš pierakstīja tos dialogu veidā. Būtībā daudzi no tiem ir reālas Sokrāta vēsturiskas sarunas ar dažādiem skolniekiem vai svešiem ļaudīm.
Sokrāta ironija un humors
Mums visiem patīk mācīt. Ņemot vērā šo svarīgo cilvēka psiholoģisko iezīmi, Sokrāts izmanto šādu metodi: uzdod jautājumus, izliekoties, ka viņš neko nezina. "Paskaidro man, draugs, kas tas tāds – skaistums..." "Bet kas ir vīrišķība?.." "Bet kas – taisnīgums?.."
Un ikviens cilvēks tūdaļ ir gatavs mācīt šo vīru, kurš droši vien neko nezina, neko nesaprot! Sokrāts viņam pateicas: "Cik tu esi gudrs! Cik tu esi drosmīgs kareivis! Kāds tu esi sofists! Paskaidro man, lūk, šo, paskaidro to”. Un pēc pusstundas, pēc stundas, cilvēks saprot, ka patiesībā Sokrāts viņu māca, nevis otrādi.
Ļoti daudziem tas nepatika – īpaši, ja ņem vērā, ka tādas sarunas norisinājās tirgus laukumā, kur vienmēr bija daudz ļaužu. Daudzi to uztvēra kā kādu aizvainojumu. Tā svētais Vasīlijs Lielais savā "Vārdā jaunekļiem par to, kā gūt labumu no pagānu sacerējumiem" raksta, ka šīs sarunas bieži vien beidzās ar to, ka Sokrāta sarunu biedrs laida darbā dūres, nespēdams panest apkaunojumu. Svētītājs Vasīlijs atgādina mums par vienu tādu gadījumu.
"Šī Sokrāta rīcība ir līdzīga bauslim, saskaņā ar kuru tam, kurš sit tev vienā vaigā, jāpagriež otrs".
Svētītājs Vasīlijs Lielais
Reiz Sokrāts tādā veidā apkaunoja vienu sarunu biedru; tas laida darbā dūres un sasita filozofu tā, ka visa viņa seja bija vienos zilumos un nobrāzumos. Nākamajā dienā Sokrāts ieradās pilsētā ar uzrakstu uz pieres: "to izdarīja tas un tas". Kad viņam pajautāja, kāpēc viņš to uzrakstīja, atbilde bija: "Saprotiet, jaunībā es pēc profesijas biju skulptors, un esmu pieradis parakstīties zem saviem veidojumiem. Tas, kurš vakar šo izveidoja, aizmirsta parakstīties, un es to izdarīju viņa vietā". Un svētītājs Vasīlijs Lielais raksta: "Tā kā tas norāda uz līdzību ar mūsu likumiem, tad es apgalvoju, ka ir visai noderīgi sekot tādiem vīriem. Jo šī Sokrāta rīcība līdzinās bauslim, saskaņā ar kuru tam, kurš sit tev vienā vaigā, jāpagriež otrs".
Tāpēc Sokrātu ne tikai Vasīlijs Lielais, bet arī Augustīns, Justīns moceklis, Aleksandrijas Klements faktiski nosauca par kristieti pirms Kristus. Viņš ne tikai mācīja par vienīgo Dievu un par nepieciešamību iepazīt Viņu kā Patiesību, kā labo, bet faktiski arī dzīvoja kā kristietis.
Sokrāta dzīve beidzās skumji: viņu notiesāja un sodīja. Par pēdējo Sokrāta sarunu ar skolniekiem mēs zinām no Platona dialoga "Fedons", kur Sokrāts, uzzinājis par to, ka viņu šajā dienā sodīs, ārkārtīgi priecājas. Skolnieki to nesaprot, bet viņš saka: "kā lai nepriecājas?" Saprotiet, kā filozofs es faktiski vienmēr savā dzīvē esmu tiecies pēc nāves. Jo patiesība taču ir mūžīga, un, kad es tiecos uz tās iepazīšanu, es faktiski tiecos atbrīvoties no sava ķermeņa, kas man šo patiesību traucē iepazīt. Tas ir piesaistīts īslaicīgajam, mainīgajam, tāpēc es tiecos atbrīvoties no ķermeņa..."
Bet kas ir nāve? Tā ir atbrīvošanās, dvēseles atbrīvošanās no miesas. Tāpēc filozofija – tā ir tiekšanās pēc nāves, kā bieži atkārtojuši daudzi Baznīcas tēvi pēc Sokrāta. Precīzi sakot, sirdsskaidrā Damaskas Jāņa "Filozofiskajās nodaļās" mēs atrodam tādu definīciju: "Filozofija ir tiekšanās un rūpes par nāvi".
Svētlaimīgais Augustīns atzīmē, ka pēc Sokrāta sodīšanas atēnieši it kā pamodās: "tautas sašutums pavērsās pret diviem viņa apsūdzētājiem tik lielā mērā, ka viens no viņiem gāja bojā no pūļa rokas, bet otram izdevās izbēgt no tāda paša soda tikai ar brīvprātīgu izsūtījumu mūža garumā".
Sokrāta mācība ātri kļuva ļoti populāra, mums ir zināms par daudziem viņa skolniekiem, no kuriem pats nozīmīgākais ir Platons. Pēc svētlaimīgā Augustīna vārdiem Platons un viņa skolnieki vistuvāk pievirzījās mūsu, kristīgajai, filozofijai.
Patiesība necieš kompromisus
Sokrāts tiecās uz patiesības iepazīšanu – bet kā iepazīt šo patiesību? Sarežģītākais atklājums, ko izdarīja Sokrāts, skāra jautājumu: kas ir domāšana?
Līdz Sokrātam neviens tādu jautājumu nebija pat uzdevis. Bet viņš uzstāda sev uzdevumu iepazīt pašam sevi, bet "Es" – tas vispirms ir - "Es, domājošais".
Platons un Aristotelis (Rafaela freskas "Atēnu skola" fragments Vatikānā)
Kas ir domāšana? Sokrāts sniedz atbildi: domāšana ir operēšana ar jēdzieniem. Viņš pirmo reizi pievērš uzmanību tam, ka pastāv it kā mūsu iekšējās intelektuālās pasaules atomi, ķieģelīši, kuri tiek saukti par jēdzieniem. Es varu viņu pareizi saistīt, sakot, ka bērzs ir koks, bet varu saistīt nepareizi, sakot, ka bērzs ir akmens. Pirmajā gadījumā es pateicu patiesību, otrajā – nepatiesību. Tātad vajag noteikt patiesības kritērijus, vajag vispār nodarboties ar domāšanu, tas ir, jēdzieniem, un te galvenais ir – pareizi definēt lietas un parādības, jo bieži strīds risinās tāpēc, ka mēs nepareizi esam definējuši jēdzienus. Būtībā tas ir strīds par vārdiem. Tāpēc Sokrāts pievērš lielu uzmanību definīcijām. Praktiski visas sarunas, kuras pierakstījis Platons, tieši uz tā ir būvētas.
Risinās it kā nevainīga, viegla saruna: "Pastāsti man, draugs, kas ir vīrišķība. Lūk, tu esi ievērojams karavadonis, esi piedalījies daudzās kaujās..." Un piepūties karavadonis saka: "Nu, kas ir vīrišķība... Vīrišķība – tas nozīmē stāvēt ierindā, atvairot visus ienaidnieka uzbrukumus, neatkāpjoties ne soli". Sokrāts, viņam piespēlējot atbild: "Jā, esmu karojis ar viņiem, vīrišķīgi kareivji". "Kādi gan vīrišķīgi, ja viņi izliekas bēgot, lai izkliedētu karaspēku, bet pēc tam pa vienam pieveiktu ienaidnieku?" - "Jā... Vīrišķība – tā droši vien ir prasme uzveikt ienaidnieku, izmantojot dažādus līdzekļus". - "Tas ir lieliski! Redzams, ka esat karavadonis, ja.. Mans draugs nesen bija slims. Slimība bija smaga, bet viņš neizdvesa neviena vaida..." - "Jā, Sokrāt, tev ir vīrišķīgs draugs". "Kāds gan vīrišķīgs, viņš taču ne ar vienu nav karojis?"
Lūk, ar tādiem jautājumiem viņš virza sarunu biedru uz izpratni par to, ka vārds "vīrišķība" – vai citos dialogos vārdi "skaistums", "patiesība", "zināšana" "taisnīgums" – patiesībā prasa visnopietnāko apjēgšanu. Tas ir, definēšanu.
"Kas ir skaistums?" – vaicā Sokrāts. – "Redzi, iet meitene? Skaista, vai ne?" - "Jā, protams, meitene ir skaista". - "Bet es dzirdēju, ka tu vakar esot nopircis zirgu". "Nopirku, skaists zirgs". - "Pagaidi, tu taču teici, ka skaistums – tas ir, kad meitene ir skaista..." Un tā tālāk. – Izrādās, ka ir kāds vispārējs jēdziens, kuru var pielietot gan meitenei, gan zirgam, gan vāzei, un varbūt pat teorijai - "skaista teorija". Skaistums - tas nav obligāti juteklisks jēdziens.
Aristotelis vērš uzmanību uz to, ka Sokrāts izdarīja divus lielus atklājumus: vajag sniegt definīcijas un prast saistīt jēdzienus. Tas ir, faktiski viņš deva grūdienu visai filozofijai kā izziņas teorijai, loģikai kā zinātniskās izpētes metodoloģijai.
Sokrāts deva grūdienu tikumības pētniecībai,
jo – ja ir tikumiskie likumi, un tie ir objektīvi, tātad tos vajag izpētīt.
Tas, kam kristīgā filozofija vispirms pievērš uzmanību, ir tas, ka viņš deva grūdienu tikumības pētīšanai. Ja ir tikumiskie likumi, un tie ir objektīvi – tātad tos vajag izpētīt.
Soda priekšvakarā pie Sokrāta slepus iekļuva viņa skolnieks un sacīja: "Te ir apmetnis, kurā tevi neatpazīs, bet sardze jau ir uzpirkta". Sokrāts atbildēja: "Es nekur neiešu. Esmu gatavs mirt par saviem vārdiem, jo es saku patiesību. Patiesība necieš kompromisu, tā prasa no mums pilnīgu piekrišanu". Arī tas ir svarīgs definējums. Kā raksta Augustīns, pats svarīgākais Sokrāta darbos ir tas, ka viņš pavērsa filozofiju uz darbības sfēru. Pitagors attīstīja filozofijas apcerīgo daļu, bet Sokrāts attīstīja darbīgo. Bet Platona lieluma būtība, pēc Augustīna domām, ir tajā, ka viņš savienoja darbīgo filozofiju ar apcerīgo.
Viktors Petrovičs Ļega
