Aleksejs Iļjičs Osipovs,  Maskavas Garīgās akadēmijas profesors

Vienotība un daudzveidība Baznīcas dzīvē

 

I Baznīcas izpratne


Ir divi vissvarīgākie viedokļi par to, kas ir Baznīca, un to sajukšana, kā likums, noved pie daudziem pārpratumiem.


Pirmais no tiem, kuru varētu nosaukt par teocentrisku, saka, ka Baznīca ir vienotība Svētajā Garā, Kurš mīt tajos redzamās Baznīcas locekļos, kuri savā dzīvē seko Evaņģēlijam, un tādā veidā ietilpst Kristus Miesas – Dievcilvēciska Organisma – vienotībā. Svētlaimīgais Bulgārijas Teofilakts raksta: "Nesaki, ka Baznīcu sapulcējuši cilvēki. Tā ir Dieva, dzīvā un briesmīgā Dieva, darbs". To pašu saka arī svētais Ekumēnijs (X gs.): "To veido Dievs, Dievam tā tiek veltīta un tajā dzīvo Dievs". Baznīcas galvenās īpašības, kas izteiktas Nīkajas – Konstantinopoles Ticības simbolā, ir: vienotība, svētums, biedrotība (соборность) un apustuliskums. Šie raksturlielumi norāda uz noteiktu Baznīcas ticību, garīgās dzīves principiem tajā un tās iekārtojuma pamatiem. Piederību "šai"  Baznīcai nosaka neredzama un cilvēciskiem mēriem neizmērāma cilvēka svētuma pakāpe. Paši autoritatīvākie tās locekļi ir garīgi tīri kristieši, neatkarīgi no viņu hierarhiskā, administratīvā, izglītības un cita līmeņa. Šis viedoklis par Baznīcu attiecas uz tās būtību un tāpēc ir primārs.


Otrs, nosauksim to par antropocentrisku, runā par Baznīcu kā par redzamu cilvēku kopību (organizāciju), kam ir vienota ticība un Euharistiskais Kauss, garīgās dzīves principi un kanoniska uzbūve. Redzamā Baznīca ir ticīgo kopiena, kas sapulcējusies ap bīskapu (ap bīskapiem – Vietējā un Vispasaules Baznīca). ,,Šīs” Baznīcas locekļi ir visi kristītie un kanoniski neizslēgtie no tās, bet nozīmīgākie – personas, kuras ir ieceltas garīdznieku kārtā, kuriem ir vara un zinātnes grādi, neatkarīgi no viņu dzīves svētuma (vai grēcīguma).   Tomēr tāda Baznīcas izpratne, kurā cilvēciskais tajā izvirzās pirmajā plānā, atbilstoši atbīdot otrajā Dievišķo, ietver sevī nopietnu tās tēla izkropļojumu.  Taču tieši šī izpratne piemīt praktiski vairumam ne tikai neticīgo, bet arī ticīgo.


Redzamā Baznīca (jebkura kopiena ar bīskapu priekšgalā, un to kopums, dažādā pakāpē var atbilst savam ideālam, jo, pirmkārt, tā ir spējīga novirzīties no apustuļu ticības tīrības, otrkārt, ne visi kristieši, kuri nomināli pieder redzamajai Baznīcai, ir reāli Baznīcas – Kristus Miesas locekļi, īsteno un pauž tās ticību, izrādās uzticīgi tās glabātās patiesības liecinieki un pildītāji. Tāpēc uzdevums - redzamajai Baznīcai atbilst Savam Pirmtēlam – Dievcilvēkam Kristum – ir mūžīgi aktuāla problēma tās dzīvē, kas, dabiski, skar jautājumus arī par tās vienotību un tās dzīves formu daudzveidību.


II Vienotības problēma Baznīcā


Tā kā Baznīca kā Kristus Miesa ("teocentriska") ir viena, vienota un nedalāma, tad kristiešu centienu augstākais mērķis var būt, protams, nevis Baznīcas vienotība, bet vienotība Baznīcā. Šī vienotība tajā iespējama tās sadalīšanās izdziedināšanā, kas vēsturiski notikusi redzamajā Baznīcā ("antropocentriskajā") kādu tās daļu atkrišanas vai nu no ticības patiesības (herēze), vai no mīlestības patiesības (šķeltniecība) rezultātā.


Ir vairāki kristiešu sadalīšanās un vienotības atjaunošanas izpratnes varianti:


1. Sadalīšanās notika tādu iemeslu dēļ, kas neskāra kristīgās ticības būtību un katras mūsdienu baznīcas dzīvi, tāpēc tās visas ir patiesas, un baznīcas vienotības problēmu var atrisināt, vienkārši karas konfesijas baznīcām savstarpēji atzīstot vienai otru par vienas Kristus Baznīcas Vietējām Baznīcām, un tādā veidā atjaunojot Vispasaules Baznīcas redzamo vienotību.


2. Sadalīšanos izsauca tas, ka visas Baznīcas bez izņēmuma zaudēja kādu būtisku patiesības daļu.  Tomēr visām kopā tām piemīt visa tās pilnība. Tāpēc to redzamās vienotības atjaunošana bez jebkādiem iepriekšējiem nosacījumiem atjaunos katrā Baznīcā, neatkarīgi no tās konfesionālās piederības, vajadzīgo patiesības pilnību, un tādā veidā visu Baznīcu novedīs savas esamības normā.


3. Sadalīšanos noteica redzamās Baznīcas atsevišķu daļu (kopienu, baznīcu) atkrišana no patiesības, kuru glabā viena no Baznīcām (konfesijām), kura pašreizējā brīdī arī ir Baznīca pilnā šī vārda nozīmē. Tāpēc arī vienotības atjaunošana iespējama tikai caur pievienošanos tai, tas ir, atgriežoties Baznīcā.

Kā var novērtēt šos skatu punktus?


Pirmais variants, nepamatoti sašaurinot baznīcas jomas kritērijus, un tieši ticības jomā līdz nereālam minimumam, pēc būtības padara nevērtīgu Baznīcas problēmu un laicisko pašu vienotības ideju. Te faktiski runa iet tikai par ārējo, tā saukto redzamo dažādu kristiešu konfesiju vienotību, bet nevis par tiekšanos atjaunot savās Baznīcās visu, ko tās zaudējušas ticībā un dzīvē, un savienošanos Kristus patiesībā. Taču, pirmkārt, ko var dot tāda redzama vienotība bez iekšējās – ne vairāk kā kristiešu vienotības redzamību, kas maz atšķiras no tās pagānu vienotības (kuri netic ne Kristum, ne Viņa Baznīcai), kuru viņi tāpat cītīgi meklē daudzās cilvēku dzīves jomās, tai skaitā arī reliģiskajā. Otrkārt, tāda redzama vienotība, kurai nebūtu iekšējā satura, būtu ļoti nedroša un nenoturīga.


Saistībā ar šo nepieciešams norādīt, ka pati t.s. baznīcas redzamās vienotības ideja, kas pasludināta par ekumēniskās kustības galveno ideju, pēc būtības dezorientē kristiešu apziņu un novirza to maldīgā gultnē. Baznīca ir radīta ar vienu vienīgu mērķi: iesvētīt un glābt visus tos, kuri Kristū ir ieraudzījuši patieso Glābēju no savām kaislībām. Tādi kristieši saskaņā ar savas dedzības mēru kļūst piederīgi Svētajam Garam, vienīgi Kurā viņi tad arī kļūst pilnīgi vienoti. Šī iekšējā vienotība no paša sākuma iemantoja savas redzamās baznīciski – organizatoriskās formas. Tā radās kristiešu kopienas, dzima Vietējās Baznīcas, paliekot katoliskajā vienotībā, kas izpaudās Euharistiskajā kopībā. Tādai vienotībai bija organisks raksturs, jo to noteica svētums, tas ir, pašu Baznīcu ticības, dzīves un darbības tīrība. Tādā veidā Baznīcu ārējā vienotība bija  iekšējās vienotības likumsakarīgas sekas.


Ekumēniskās kustības principiālā kļūda ir tajā, ka tā par savu mērķi ir nostādījusi nevis Baznīcu svētumu, kurā slēpjas to patiesā vienotība, bet ārējo, redzamo, vienotību pašu par sevi, jo par svētumu acīmredzot šaubu nav. Bez gala atkārtojas tas pats sākotnējais cilvēku grēks – iegūt, noraut augļus bez likumīga darba (sal.: "Ja kāds arī cīnās, nesaņems vainagu, ja būs nelikumīgi cīnījies" – 2.Tim. 2: 5). Rezultātā redzamā vienotība kā mērķis ne tikai kļūst bezjēdzīga, bet arī kļūst par faktoru, kas novirza kristiešus no dzīves un darbības patiesā mērķa.


Otrais variants "aizmirst", ka no vienkāršas daudzu atšķirīgu viedokļu samaisīšanas kopā nav iespējams iegūt vienprātību, un, vēl jo vairāk,  patiesības pilnību. Baznīcas patiesība nav kāds matemātisks rezultāts, kas veidojas saliekot kopā dažādas ticības. Baznīca nav kaut kāds abstrakts objekts, kuru var izveidot no dažādiem idejiskiem elementiem, bet gan vesela, nedalāma, organiska realitāte. Tāpēc viņa ir, un to vajag meklēt nevis veidot no jauna.


Trešais variants izvairās no iepriekšējo divu kļūdām, tomēr nes sevī nepavisam ne vienkāršu problēmu, kas skar kritērijus, pēc kuriem var spriest par konkrētas baznīcas patiesumu. Acīmredzot šī problēma ir atrisināma, tikai vēršoties pie Koncilu laikmeta Vienotās Baznīcas mācības. Šāda vēršanās paredz izdalīt un "atšifrēt" trīs tās objektīvas pazīmes: dogmatisko mācību, garīgās dzīves principus un kanoniskās uzbūves pamatus. Neapšaubāmi, tikai skaidrs priekšstats par šīm trim Baznīcas dimensijām dod iespēju pienācīgi spriest par jebkuras kristīgas Baznīcas piederību Vienai, Svētai, Biedrotai un Apustuliskai Baznīcai.


III Daudzveidība Baznīcā


Ja teologiem izdotos (bet tas viņiem, protams, nekad neizdosies) vienoties par norādīto trīs pazīmju priekšmetisko saturu – Baznīcas patiesuma kritērijiem, tad jautājumi gan par vienotību Baznīcā, gan par pieļaujamo baznīcas dzīves formu daudzveidību būtu atrisināti principā. Galu galā nevienam nerodas šaubas, un visi pieņem svētā Lirīnas Vikentija Baznīcu  patiesu savstarpējo attiecību klasisko noteikumu: "In necessariis – unitas, in dubiis – libertas, in omnibus – haritas. Galvenajā  - vienotība, otršķirīgajā – brīvība, it visā – mīlestība”. Taču galvenā problēma ir tieši tā, ka kristīgajām Baznīcām, kas ilgu laiku ir atradušās atdalītībā, tagad ir ļoti grūti sasniegt vienošanos jautājumā: ko uzskatīt par galveno, bet ko – par otršķirīgu?


Pašreizējā dialogā atradīsies ne mazums jautājumu, kas liecina par šīm, bieži vien nepārvaramajām grūtībām. Lūk, dažas ilustrācijas.
 
1. Pareizticīgajiem biedrotības princips Baznīcas uzbūvē, ar ko tiek saprasta brālīga visu Vietējo Baznīcu un to vadītāju vienlīdzība  jebkuru kopējo Baznīcas jautājumu risināšanā, ir neapšaubāma patiesība (tas ir, attiecas uz "galvenā" kategoriju). Un šajā kontekstā pareizticīgajiem, piemēram, nebūtu problēma (tas tad attiektos uz "otršķirīgā" kategoriju) redzēt tādā pašā statusā Romas Baznīcu un tās priekšstāvi, kurš vadītu atsevišķas rietumu baznīcas saskaņā ar to vienošanos. Taču – vai tā uz to raugās katoļi?

2. Vai arī jautājums par garīgo dzīvi. Tas diemžēl nekad neskan ekumēniskajās tikšanās. Tiek uzskatīts, ka garīgā dzīve ir tikai un vienīgi personiska darīšana un nekādu neapstrīdami objektīvu likumu tajā nav un nevar būt. Tas ir, pēc būtības šis jautājums ir attiecināts uz "otršķirīgā" kategoriju, kurā valda pilnīga nenoteiktība.  Taču Pareizticībā (ja ņem vērā svēto spriedumus, nevis tik ļoti atšķirīgos teologu viedokļus) tas attiecas uz "galveno" jautājumu jomu, pat uz vissvarīgāko, jo ir acīmredzams, ka nepareizi izprotot garīgo dzīvi, pat pareiza ticības mācība, dabiski, nedos nekādu labumu.


Pareizticīgajiem rietumu svēto garīgais ceļš ir maldu ceļš. Lūk, viens no spilgtiem pazīstamā pagājušā gadsimta krievu svētcīnītāja Ignātija Brjančaņinova izteicieniem par katoļu svētajiem: "rietumnieki centušies iekvēlināt jūtas, asinis un iztēli; tajā viņi drīz vien guvuši sekmes,  drīz vien sasnieguši pievīluma un afekta stāvokli, kuru viņi nosaukuši par svētumu.    Šajā stāvoklī ir visi viņu redzējumi. Tos lasošais noteikti saindējas ar pievīluma garu... Austrumu svētie un visi Vispasaules Baznīvas bērni iet uz svētumu un tīrību pa pilnīgi pretēju ceļu: jūtu, asiņu un iztēles apklusināšanas ceļu..." (Собрание писем. М. – СПб., 1995. С. 322).


Taču rietumu tradīcijai daudzi tās askēti, ejot tieši pa šo mistisko ceļu, ir pasludināti par svētajiem un nereti pat par lieliem svētajiem, Baznīcas skolotājiem (piemēram, Asīzes Francisks, Sjēnas Katrīna, Avilas Terēze, Ignātijs Loijola, Mazā Terēze no Jēzus u.c.). Turklāt rietumu tradīcija, kaut arī tikai nenosoda pareizticīgo svēto garīgo ceļu, tomēr arī neiet pa to .


Kur ir cēlonis tādām nopietnām nesaskaņām tik svarīgā jautājumā – tā ir atsevišķa tēma, kas prasa īpašu aplūkošanu.  Šeit var tikai kā ilustrāciju minēt visbiežāk sastopamās atbildes no abām pusēm. No austrumu: katoļu puse ignorē garīgās dzīves pamatprincipus, neievēro "satiksmes noteikumus", un tāpēc tai "viss ir labs" un "visi ir labi". No rietumu: pareizticīgie pārāk šauri skatās uz garīgās dzīves izpausmēm, ierobežo to tikai ar savu tradicionālo ceļu un aizmirst par to, ka "Gars dveš, kur grib" (Jņ. 3:8). Tādā veidā jautājumā par garīgās dzīves principiem un kristīgā svētuma un pilnības izpratni mēs atkal nostājamies "satura un formas", "galvenā un otršķirīgā" grūtās problēmas priekšā.


3. Vēl viena no tikpat problemātiskām ilustrācijām mūsdienu baznīcas dzīves daudzveidības izpausmēm ir arvien biežāk sastopamā interkomūnija.


Ja daudzām rietumu baznīcām interkomūnija ir t.s. euharistiskās "viesmīlības" un mīlestības izpausme pret citu konfesiju kristiešiem un tiek uzlūkota kā viens no līdzekļiem kristiešu un Baznīcu vienotības sasniegšanai, tad pareizticīgajiem vienots Kauss ir ticības vienotības liecinieks un aktualizācija dzīves vienotībai Baznīcā.


Savstarpēja vienošanās Dievgaldā, pirms baznīcas augstākā vara kanoniski apstiprinājusi starpbaznīcu vienotību, līdzinās nelikumīgai vienotībai mīlestībā (atšķirībā no likumīgas – laulībā), tikai īstenotai daudz dziļākā līmenī – mistiskajā, un tāpēc cilvēka garu īpaši graujošai.


Minētās ilustrācijas, kuras var vēl daudzkārt papildināt, liecina par visai sarežģītiem jautājumiem, kas saistīti ar daudzveidības problēmu. Kas ir galvenais, kas – otršķirīgais baznīcas dzīves okeānā? Kas ir forma, bet kas – saturs? Kuras no baznīcas dzīves izpausmēm pauž apustulisko ticību un veicina tās sludināšanu, bet kuras liecina par tās degradāciju dotajā Baznīcā, izkropļo un bremzē to? Kādā pakāpē formu atšķirība traucē savstarpējo saprašanos vai, gluži pretēji – veicina dialogu?


Dabiski, ar šiem jautājumiem nav izsmelts to problēmu loks, kas saistītas ar Baznīcas dzīves – kā iekšējās, tā uz ārējo pasauli vērstās -  daudzveidīgo realitāti. Taču tie liecina par šīs tēmas mērogiem un tās aktualitāti mūsdienu starpkonfesionālajā dialogā.

 

Доклад на V Богословском собеседовании между представителями Русской Православной Церкви и Германской Епископской конференции (13-17 мая 1998 г.).

  Журнал Московской Патриархии, № 7, 1998 г.

 

© 2009 - 2017 BIBLOS