Vladimirs Legojda

Vai dogmas traucē brīvībai?

Nekad neaizmirsīšu kā kāda paziņa iekarsusi mēģināja man izskaidrot, kāpēc viņa nevar kļūt par pareizticīgo: "Saproti, - viņa teica, - esmu brīvs cilvēks. Bet pareizticīgās dogmas stingri ierobežo manu brīvību, nedod man elpot. Bet es nevēlos, lai kaut kas un kaut kā ierobežotu manu brīvību. Cilvēks, viņa brīvība ir augstāka par jebkuriem noteikumiem un normām, kuras tak arī, piekrīti man, nosaka cilvēki".

Es piekritu, bet atļāvos sev uzdot viņai vienu nevainīgu jautājumu, loģiski izrietošu no tādas emocionāli saviļņojošas sarunas: kuras pareizticības dogmas tieši  un ar ko ierobežo tavu brīvību? Jautājums Olgu (tāds bija vārds meitenei, kura, starp citu, tad beidza nopietnu Maskavas augstskolu humanitārajā specialitātē) acīmredzami iedzina strupceļā. Es nolēmu viņai palīdzēt un pajautāju, kādas Pareizticības dogmas viņa vispār zin ("Atcerēsimies, kādas dogmas ir, tad būs vieglāk tikt skaidrībā, kas konkrēti traucē tavai brīvībai!"). Viņa ilgi domāja, sarauca pieri, bet pēc tam nepārliecināti pateica: "Piemēram tas tur, kā viņu, dogma par nevainīgu apaugļošanos, vai... Jā, par Dievmātes nevainīgo apaugļošanos".

Nācās paskaidrot, ka dogma par Dievmātes nevainīgu apaugļošanos tiešām skaitās viens no baznīcas ticības nolikumiem. Bet tikai nevis Pareizticīgās Baznīcas, bet Katoļu. Un arī katoļi to tikai pieņēmuši 1854.gadā.  Bet kā tas ierobežo nabaga meitenes brīvību - man ļoti interesanti būtu uzzināt.

Olga sāka smieties, teica, kas esmu viņu pieķēris, bet viņai tāpat ir taisnība: Baznīcā ir nebrīve,  Baznīca ir atpalikusi no dzīves. Šodienas pasaule strauji attīstas, un cilvēkam jāiet kopā ar laiku, nevis vilkties aiz "veca baznīcas kraķa". Diemžēl, tā arī mūsu saruna beidzās uz šīs jautrās nots, katrs palika ar savu viedokli.

Es uzrakstīju "diemžēl" ne jau, lai loģiski savirknētu vārdus. Man tik tiešām ir ļoti žēl. Pirmām kārtām tādēļ žēl, ka kādreiz es pats pārliecināti pierādīju, ka Pareizticīgajā Baznīcā nav nekā, izņemot rituālu un ārējā spožuma. Pie tam visas manas zināšanas par pareizticību tika izsmeltas ar stāstu, kā kādā Ukrainas ciematiņā priesteris tapa "apskaidrots". Atnāca uz eparhiālo pārvaldi, publiski noņēma no sevis krustu un aizgāja no Baznīcas. "Lūk, te, cilvēks saprata!" Ko viņš tur saprata, es, dabiski, paskaidrot nespēju, bet visi mēģinājumi mani pārliecināt pieskarties Pareizticīgajai pasaulei atgrūdās pret manu "zināšanu" sienu, pārliecinātība par savu taisnību un savas ticības patiesumu. Es tak nebiju ateists.

Bet man paveicās. Dzīvē man bija skolotājs. Cilvēks, kura viedokli es vērtēju visaugstāk par visu pasaulē (un augstu vērtēju joprojām). Mēs daudz ar viņu runājām par ticību, apspriedām izlasītās grāmatas. Kādu reizi saruna ievirzījās par Pareizticību. Es teicu: "Tak nevar būt, ka Jūs ticat visu baznīcas nolikumu nepieciešamībai? Tik tiešām Jūs kaut kad varēsiet uzvilkt uz miesas nēsājamo krustiņu?" Toreiz viņš man neko neatbildēja, tikai kaut kā klusi, skumji pasmaidīja... Pēc pāris dienām es nejauši pamanīju, ka viņš NĒSĀ krustiņu!! Izrādījās, ka tas pats cilvēks, ko es cienīju, ne tikai ticēja ne tā kā es, bet arī nemēģināja man paskaidrot kādēļ!..

Es neapvainojos uz viņu. Es vienkārši ļoti nobijos. Vai tik tiešam esmu tik ļoti "noslēgts", ka viņš pat nesāka ar mani runāt!? Tā diena bija mana pirmā diena Pareizticībā. Un tagad es saprotu, kādēļ mans draugs toreiz noklusēja. Tagad man ir zināms, ka ir lietas, kuras nav iespējams paskaidrot, vēl jo vairāk, ja sarunu biedrs nav gatavs klausīties. Un tomēr katru reizi, kad sanāk sastapties ar to, kā cilvēki labprātīgi liedz sev iespēju ieiet Pareizticības jaunajā pasaulē - pasaulē, kuru viņi patiesībā meklē, - es saku "diemžēl".

Bet varbūt, nav vērts iet garām šīm atvērtajām durvīm? Ieiesim un paskatīsimies. Ja nu?..

avots: http://azbyka.ru/hristianstvo/dogmaty/5g4_1-all.shtml

Вверх

© 2009 - 2018 BIBLOS