Vitālijs Pitanovs

Vai daudzi ceļi ved pie viena Dieva?

"ES ESMU Ceļš, Patiesība un Dzīvība" (Jāņa 14:6)

 

Mūsdienu sabiedrībā ļoti populāra sekojoša ideja: katra reliģija atklāj tikai daļu patiesības, visas reliģijas kaut kur patiesas un ved pie Viena un Tā Paša Dieva, Kurš dažādām tautām dažādos laikos atklājies dažādos veidos. Pamēģināsim apdomāt šo apgalvojumu.

Visu reliģiju pamatā ir atklāsmes. Pareizticīgā teoloģija izceļ trīs veida atklāsmes. Kopējo Atklāsmi, kura tiek dota caur īpašiem, Dieva izvēlētiem cilvēkiem - apustuļiem un praviešiem. Šī Atklāsme izteikta Pareizticīgajā Baznīcā Svētajos Rakstos un Svētajā Tradīcijā. Individuālā atklāsme, kas tiek dota cilvēkam personīgi ar mērķi viņu pamācīt. Dabiskā atklāsme, kas ir tie priekšstati par Dievu, cilvēku un esamību kopumā, pie kuriem var nonākt pamatojoties uz sevis un apkārtējās pasaules izzināšanu. Daudzi reliģiju pētnieki atzīmē dažādu reliģiju līdzības. Tik tiešām, dabiskās un individuālās atklāsmes ir pieejamas ikvienam. Bez tam, Baznīca nenoliedz, ka citu reliģiju reliģiskajās doktorīnās ir patiesi apgalvojumi. Piemēram, islāms apgalvo par Dieva varenību, zoroastrisms pasvītro Dievišķo tīrību, daoisms mudina mūs izturēties ar cieņu pret dabas noslēpumiem, hinduisma apgalvojums, ka Dievs ir ar katru no mums, ir pelnījis pilnīgu šī fakta atzīšanu. Bet atkārtosimies: jautājums nav tajā. Kristietim kristietības reliģiskā sistēma - tā ir patiesā sistēma, kura var saturēt tikai mazsvarīgus maldus. Bet jebkura nekristīga reliģiska sistēma - tā ir kļūdaina sistēma, kas satur dažas patiesības. Pamēģināsim pamatot šo pozīciju.

Kas ir unikāls kristietībā? Jēzus Kristus Personība. Visas citas pasaules reliģijas - ir, pēc savas būtības, cilvēka mēģinājumi pacelties līdz debesīm. Kas bija citu pasaules reliģiju dibinātāji? Cilvēki, kas sanieguši zināmu garīgo attīstību. Kristietība - tā ir vienīgā pasaulē reliģija, kuru dibinājis Pats Dievs. Citu reliģiju problēma noslēgta tajā, ka Jēzus Kristus Dieviemiesošanās noslēpums tiem nav apjēgts. Musulmaņiem Jēzus Kristus - pravietis, New Age sekotājiem - cilvēks, kas kļuvis par Kristu, budistiem - bodhisatva, bet patiesu priekšstatu par Jēzu Kristu neviena reliģija, bez pašas kristietības, tā arī neiepazina. Kristū Dievs atkal savienojās ar cilvēku, šis fakts ir unikāls un nav atkārtots nevienā citā pasaules reliģijā. Racionāla izskaidrojuma Dieviemiesošanās notikumam nav, tas ir ticības jautājums. Bet neaizskart šo tēmu mūsu pētāmā  jautājuma rāmjos nevar. Tagad pāriesim pie tālākas kristietības salīdzināšanas ar citām reliģijām.

Vispirms, atšķirībā no daudzām reliģiskajām sistēmām, un vēl jo vairāk sektām, kristietība ir vēsturiska nevis mitoloģiska. Pirmā un otrā gadsimta literatūrā pastāv ne mazums neatkarīgu vēsturisku liecību par Kristu un pirmo kristiešu dzīvi.

Kristietība pasludina visagustākos tikumīgos dzīves etalonus, ar kuriem nevar salīdzināties neviena pasaules reliģija. Tieši kristietība pasludināja, ka "Dievs ir mīlestība" (1.Jāņa 4:16). Mīlēt var tikai personība: kristiešu Dievs ir Personīgs. Kristietībā tikumiskie likumi ir absolūti, atšķirībā no visām panteistiskām sistēmām, kur labais ar ļauno ir vienādi iluziori. Ja jau neeksistē strikta ļaunā un labā norobežojuma, tad pašas tikumības jēdziens tiek atcelts, tas vienkārši pazūd. Hinduisms un visi okultie tecējumi un sektas, kas balstīti uz panteisma, pēc savas būtības ir amorāli, kas izriet no to mācības, ar noteikumu pētīt bez aizspriedumiem. Tieši kristietība pasludināja personības būtības brīvību, par kuru tik ļoti lepojās Rietumi: "Tad Dievs sacīja: Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības" (1.Mozus 1:26) Mēs cienam personības brīvību, tāpēc ka tā ir Dieva dāvana, bet pagānisms, balstīts uz panteisma, iznīcina brīvību, jo panteisma sistēma saka, ka Dievs ir izšķīdināts katrā, personība - tas ir ierobežojums, Dievu slēpjošā "maska". Tas nozīmē, ka vaig iznīcināt personību, no kā izriet, arī personības brīvību. Tieši kristietība ielika ideju par brīvību no verdzības, ar kuru pagāniskais pasaules skatījums rāmi samierinājās, uzskatot to par dabisku. Kristietība pasludināja katra cilvēka vērtību un par pamatlikumu izvirzīja žēlsirdību: "Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību" (Mateja 5:7). Mūsdienu sabiedrība tik ļoti lepojas ar saviem sociālajiem sasniegumiem, labdarību, bet tie tak savās saknēs aiziet kristietības ticības mācībā par mīlestību pret tuvāko. Ja, piemēram, sekot karmas likumam, kuru daudzi mūsu līdzpilsoņi uzskata par progresīvu salīdzīnot ar "atpalikušo un arhaisko" kristietību, tad no tā izriet, ka visas ciešanas ir cilvēka pagātnes darbības sekas, tāpēc, palīdzot cilvēkam, mēs ar to pašu pasliktinām viņa karmu. Tādā veidā, no mācības par karmu skatpunkta, žēlsirdīgāk būtu neglābt cilvēku no ciešanām, bet ļaut viņam mocīties, lai viņš ātrāk "izdzīvo" savu nelabvēlīgo karmu.

"Daudzo ceļu", kas ved pie Dieva, esamības idejas piekritēji var teikt, ka pilnīgu patiesību nesatur neviena no reliģijām. Šim apgalvojumam daļēji varētu piekrist, bet, ja mēs nevaram atzīt, ka zinām par Dievu absolūti visu, mēs nevaram teikt, ka mēs vispār neko par Viņu nezinām, kas atbilstu patiesībai. Un ja tas tā ir, tad uz esošo zināšanu pamata mēs varam veikt jau kaut kādus secinājumus par citu reliģiju patiesīgumu.

Ļoģikā ir trešā izslēgšanas likums, kura būtība noved pie tā, ka divi viens otru izslēdzoši apgalvojumi nevar būt vienlaicīgi patiesi. Būt vienlaicīgi patiesi šie divi apgalvojumi nespēj. Salīdzināsim kristiešu priekšstatu par personīgo Dievu ar panteistisko bezpersoniskā dieva konceptu. Bezpersonisks spēks, kurā nav iekšēju atšķirību, nav spējīgs atklāt personības īpašības, piemēram, mīlestību, zināšanas, līdzjūtību, saprātu, tai pat laikā kā Personīgais Dievs sevī satur visu šo. Cilvēku attiecības pret Dievu-Personību un pret bezpersonisko dievu principiāli atšķiras, tādēļ ka jebkurās attiecībās lielu lomu spēlē cilvēka tikumīgā sfēra. Tā ir šajās koncepcijās ne tikai atšķirīga, bet diametrāli pretēja. Kā redzam, šīs divas koncepcijas nekādi nevar viena otru papildināt, viņas apbusēji viena otru izslēdz.

Par sava fakta unikalitātes aizstāvēšanu kristiešus pastāvīgi apvaino par neiecietību pret citām reliģijām. Bet vai tā ir? Pret ko kristietim jābūt iecietīgam, un pret ko ne? Iecietību var uzskatīt par nepieciešamu, ja par to tiek uzskatīta atziņa, ka katram cilvēkam ir tiesības ticēt tam, ko viņš uzskata par patiesību. Ir "sociālā" iecietība, tā ir tā atzīšana, ka pret visiem cilvēkiem vajag attiekties ar cieņu, neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības. Un ir "nekritiskā" iecietība, tas ir viedoklis, ka nekādi reliģiskie uzskati nedrīkst tikt uzskatīti par maldīgiem vai mazāk nozīmīgiem, nekā cita reliģiskā pārliecība. Bez jebkādām šaubām, kristietībai jāizpauž "likumīgo" un "sociālo" iecietību, bet "nekritiskā" iecietība liek zem jautājuma pašu faktu par patiesības esamību kā tādu. Ja tādu iecietību padarīt par normu, tad kāpēc arī sātanismu ar cilvēku upurēšanu nepasludināt ārpus kritikas?

Kristiešiem bieži saka, ka Kristus aicināja nevienu nenosodīt (Mateja 7:1-5), bet aizmirst piebilst, ka Viņš arī teica: "Nespriediet taču pēc ārienes, bet spriediet taisnu spriedumu!" (Jāņa 7:24) "Nekritiskās" ticības iecietības sekotājiem der atcerēties, ka galvenais jautājums ietverts nevis iecietībā vai tās trūkumā kādam, bet izklāstītā pasaules skatījuma patiesumā, uz kura pamatiem būvējās visa cilvēka dzīve, kas nosaka viņa likteni pēc nāves. Kristiešus mīl apvainot domāšanas šaurumā, bet šis arguments nav racionāls, bet drīzāk emocionāls: ja teikt patiesību ir "domāt šauri", tad labāk tādā veidā "šauri domāt", nekā runāt melus.

Tiek apgalvots, ka ir mācības, kas pilnībā savstarpēji savieno un samierina reliģijas, kuras atrada "zelta atslēdziņu", ar kuras palīdzību var uz visiem laikiem aizmirst reliģisko atšķirību problēmu. Bet tas nav nekas vairāk kā mīts. Praksē viss izskatās pavisam savādāk. Visas šādas mācības deklarē savu toleranci tikai ar vārdiem, bet reāli tie piedāvā atteikties kristiešiem no saviem dogmātiem un sekot viņiem. Piemēram, Ramakrišnas māceklis Svami Vivekananda raksta: "Šobrīd Vēdas paliek par cilvēciskās pieredzes augstāko sasniegumu, prāta redzējumu, analīzi, kas iemiesoti grāmatās, kas ir gadsimtiem atlasītas un noslīpētas". Par kristiešiem viņš raksta tā: "Nenozīmīgi prāti, ar ierobežotu, nepieprasošu redzesloku, nekad neatļaujās lidināties domās". No Svami Vivekanandas neaptaliek H.P.Blavatska, teosofijas pamatlicēja: "Es (mahatma - V.P.) norādīšu uz lielāko, galveno, gandrīz divu trešdaļu nelaimju iemeslu, kas vajā cilvēci - kopš tiem laikiem, kad šis iemesls kļuva par spēku. Tā ir reliģija, kura savā veidā ir visām tautām", "Gara tumsonība radījusi Dievus, un viltība ieguva izdevību no tai pasniegtā labvēlīgā gadījuma. Paskatieties uz Indiju un uz Kristietību, uz Islāmu, Hindusimu un fetišismu. Tas ir dievvārdu turētāju apmāns, kurš radījis cilvēkam Dievus tik biedējošus; tā reliģija, kura rada no viņa sevi mīlošu svētuli, fanātiķi, kas neieredz visu cilvēci, kas nav viņa sektā, nedara viņu labāku vai vairāk morālu; tā ir ticība uz Dievu un Dieviem, kura dara trīs ceturtdaļas cilvēces par saviem vergiem saujiņai to, kas maldina viņus ar melīgiem viņu glābšanas piedāvājumiem". Lielākā daļa no tiem, kuri paziņo par savu iecietību pret citām reliģijām, vienkārši melo. Lūk ko rakstīja, piemēram, savās vēstulēs J. Rēriha: "Šī trūdējuma (Baznīcas - V.P.) vietā vajag atnākt atjaunotajai pirmo dienu kristietības Baznīcai gaismā, ko sniedz tagad Gaismas Mācība (agni-joga - V.P.). Tieši Kristus Baušļu attīrīšana".

avots: http://azbyka.ru/religii/religioznost/mnogo_li_putey_vedushih_k_bogu-all.shtml
par autoru: http://apologet.orthodox.ru/apologetika/oglavlenie/biografia.htm

Вверх

Вверх

© 2009 - 2018 BIBLOS