TRīS PIEEJAS GRĒKSŪDZEI AR SVĒTĪTĀJU TEOFANU


Diakons Pāvels Seržantovs


Burtiski visi mēs, grēcīgie un svētie, atkal un atkal atgriežamies pie domām par grēksūdzi. Pats ilgais ceļš uz svētumu galu galā iet caur grēknožēlu, grēksūdzi.


Kādas kļūdas mēs pieļaujam grēksūdzē? Mēs, piemēram, krītam divās galējībās. Pirmā – tā ir grēksūdze ar pašiem vispārīgākajiem vārdiem, pārmēru īsa un visai nenoteikta. Otra galējība – līdz neiespējamībai detalizēta grēksūdze, kas slīkst detaļās, un tāpēc tiecas uz tik ilgu sarunu, kas nekad nebeigsies. Kā izvairīties no šīm galējībām?



Mums noderēs trīs pieejas grēksūdzei, kuras iezīmējis svētītājs Teofans Vientuļnieks. Viņš iesaka, gatavojoties grēksūdzei, pievērst uzmanību: 1) darbiem, 2) sirds tieksmēm; 3) kopējam dzīves garam. Svētais Teofans sāk ar pašu konkrētāko (manas, atsevišķi ņemtās darbības), pāriet pie vidējā (manas sirds tieksmes) un noslēdz ar vispārējo (visas manas dzīves gars). Palūkosimies uz to visu uzmanīgāk.

 

Darbi

 

Ar darbiem svētītājs Teofans saprot ne tikai fiziskās darbības, bet arī vārdus un domas. Mēs ik dienas lūdzamies Dievam: piedod, ko esam sagrēkojuši vārdos, darbos vai domās. Par to tad arī ir runa. Mūsu dzīve sastāv no nemitīgiem darbiem, labiem un sliktiem – tiem nav skaita. Pat izanalizēt savus vienas dienas darbus cilvēkam ir pārmērīgs uzdevums. Rit nemitīga visādu darbu plūsma. Gatavojoties grēksūdzei, vajag pie šīs plūsmas nolikt "sargu", kā raksta svētītājs. Vai kompjūteru valodā – uzlikt "filtru", kas no kopējās darbu masas atlasīs grēcīgos darbus. Kā to izdarīt? Vajag ieklausīties sirdsapziņas balsī. Tie darbi, kurus sirdsapziņa atmasko, tad arī ir grēki. Tos tiešām vajag izsūdzēt un censties turpmāk no tiem izvairīties.


Tomēr sirdsapziņa var kaut ko grēcīgu atstāt bez ievērības. Īpaši labi mēs to apzināmies, kad kāda grēku atmaskojam viņam tieši acīs, bet vainīgais cilvēks patiesi neuzskata sevi par vainīgu. Sirdsapziņa viņam nesaka priekšā, ka viņam nav taisnība, atmaskojumi viņam šķiet kaut kādas pārmērīgas prasības, piekasīšanās un kaprīzes. Lūk, kāpēc svētītājs Teofans sirdsapziņai par palīgu iesaka vēl vienu sargu – Dieva Vārdu. Ar to jāsaprot Dieva baušļi. Svētītājs iesaka ieskatīties Bībelē un katehēzē: "Tur iztirzāts katrs bauslis un parādīts, kādi labie darbi mums katrā bauslī pavēlēti un kādi grēki aizliegti".


Tāda pieeja neļauj mums sapīties sīkumos, aplūkojot tūkstošiem dažādu lietu. Un ar to tā ir laba. Tomēr tā nesniedz cilvēkam pilnīgu sevis iepazīšanu. Lūk, kāpēc pirmajai pieejai seko otrā. No otrās pieejas ir lielāka atdeve nekā no pirmās. "Vajag ieiet sevī dziļāk un izpētīt, kāda ir sirds, - un tam pievērst lielāku uzmanību nekā darbiem". Kāpēc lielāku? Ļoti vienkārši – atsevišķie darbi ir īslaicīgi, bet sirds tieksmes nosaka cilvēka ilglaicīgos, pastāvīgos noskaņojumus, viņa raksturu.  Vārdu sakot, tieši to, kas dod virzību cilvēka daudzajām darbībām.

 

Sirds tieksmes

 

Kristus Kalna sprediķis noskaņo sirdi uz pazemību, lēnprātību, žēlsirdību, sirds tīrību, mierīgām savstarpējām attiecībām, pacietību. Un vēl svētītājs pievieno pateicības jūtas pret Dievu. Labajām tieksmēm tiek pretnostatītas kaislības. Tās tad arī ir daudzu grēcīgo darbu avots.


Vienus un tos pašus, pastāvīgi atkārtotus grēkus, apvieno viena kaislība. Ja es esmu varējis atrast sevī kaut kādu kaislību, tad es labāk varu izsekot arī ar to saistītajiem grēkiem.  Tas ir svarīgi, jo kaislības bieži piesedzas ar kaut ko ārēji labu. Un cilvēkam nemaz nav tik viegli pēc saviem atsevišķiem darbiem saprast, ka viņš ir saindēts ar kādu kaislību.


Galvenās kaislības svētītājs nosauc vārdos: lepnība ar godkāri, savtīgums, skaudība, dusmas un naids, kaislība uz jutekliskām baudām, grūtsirdība un slinkums. "Nedaudz no katras ir visos cilvēkos, taču tās nav dziļas un pastāvīgas. Taču katram ir viena, galvenā kaislība, ap kuru vijas visas pārējās".


Vajag atrast savu galveno kaislību. Pēc tam pameklēt arī pārējās un noteikt, kura no tām ir tuvāk galvenajai kaislībai, bet kura – tālāk.  Tādā veidā cilvēks iepazīst savas sirds iekārtojumu. Tas ļoti atvieglo cīņu ar kaislībām. Galvenā piepūle un triecieni tiek vērsti pret galveno kaislību, kā karā: ja sakauj pretinieka galvenos spēkus, tad pārējos atliek tikai piebeigt. "Darbus izlabot ir viegli – nedari un viss. Bet sirdi pārlauzt un izlabot nevar uzreiz. Nākas cīnīties. Bet cīņā, nezinot, kurp vērst triecienus, var palikt bez spēka... un negūt nekādus panākumus". Daudzi no mums pazīst situāciju, kad cīņa pret kaislībām tiek vesta no visa spēka, bet rezultātu nav. Mēs reizēm zaudējam spēkus, nezinot, kurp vērst triecienus.


Dzīves kopējas gars

 

Un tā, svētītājs runāja par nožēlu par grēcīgajiem darbiem, pēc tam pievienoja te cīņu ar kaislībām, tas ir, ar grēcīgām sirds tieksmēm. Varētu šķist, ka ar to jābeidz. Nē! Mums atlicis pats galvenais un pats gudrākais – noteikt dzīves kopējo garu. Gudrākais – jo nelabais gars meistarīgi maskējas zem labu nodomu un dzīves nepieciešamības maskas. Noteikt dzīves garu var, ja atbild uz jautājumu: "Kā dēļ es dzīvoju?"


Nelabais gars vislabāk izpaužas tad, ja cilvēks dzīvo sev, pārliecinātā egoismā. Sliktām nelabo garu sajutīsim tajā cilvēkā, kurš dzīvo pasaulei. It kā jau tas ir cēli un humāni – dzīvot cilvēku dēļ.


Kāpēc gan, piemēram, būtu slikti dzīvot bērnu dēļ? Taču apgalvojums, ka "es dzīvoju bērna, nevis sevis dēļ"  bieži vien slēpj aiz sevis nomaskētu egoismu. Pietiek kādam cilvēkam no malas pāris dienas pakontaktēties ar šo it kā mīlēto bērnu, lai ieraudzītu, kā vecāku mīlestība un rūpes izrādās nekas cits kā vēlme kontrolēt burtiski visas bērna dzīves jomas, diktatoriski uztiept savu gribu un greizsirdīgi valdīt pār savu "īpašumu". Lūk, kas bieži stāv aiz "dzīvoju savam bērnam".


Apmēram tas pats notiek, kad cilvēks deklarē, ka viņš dienu un nakti cīnās par tautas laimi, ka viņš raksta un elpo tikai sava lasītāja dēļ. Aiz cēlajiem vārdiem atveras tādi plašumi godkārei, alkatībai un pārējo kaislību trakošanai! Tāpēc tieksmi dzīvot pasaulei svētītājs Teofans definē kā niecības, pašizdabāšanas garu, kā paveidu vēlmei dzīvot sev.


Atšķirībā no visa tikko aprakstītā labais gars izpaužas cilvēka tieksmē dzīvot Dievam. Atzīmēsim, ka cilvēks, kurš dzīvo Dievam, iemanto ne tikai mīlestību pret Dievu, bet arī patiesu mīlestību pret tuvāko: pret bērnu, pret radiniekiem, pazīstamiem un pat nepazīstamiem. Svētītājs uzskata, ka labais gars, atšķirībā no nelabā, ir diezgan atklāts. Nu ko, mums ir laiks padomāt un salīdzināt...


Svētītāja asais skats ievēro vēl ko – mēdz būt gars, kas ir ne šis, ne tas. To var raksturot ar īsiem vārdiem: "Sanāca, piemēram, aiziet uz baznīcu – aizgāja, ja nē – arī nekāda bēda". Ne degšana, ne aukstums... Atceraties, Kristus Atklāsmes grāmatā saka vienam cilvēkam: Es pazīstu tavus darbus: tu neesi ne auksts, ne karsts... Es izspļaušu tevi no Savas mutes. Jo tu saki: "es esmu bagāts... un man nekas nav vajadzīgs"; bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags un akls" (Atkl. 3 : 15-16). Mēs saprotam, ka mēdz būt tāds pašapmierinātības un vienaldzīgas reliģiozitātes gars, sava veida "garīgums ar vēsumu".


Reizēm, kad pareizticīgi cilvēki spriež par izdegšanu, būtu pareizāk runāt par remdenību – ieilgusi remdenība, kas nomainījusi sākotnējo entuziasmu: vispirms bija interesanti pamēģināt kaut ko jaunu, bet pēc tam interese apdzisa.

 

Kā piemērot trīs pieejas

 

Mūsu dzīves ceļā svētītājs Teofans izdala atsevišķus soļus (dažādus darbus, vārdus un domas, kuru vidū ir arī grēki). Vēl krievu svētītājs norāda uz atsevišķiem virzieniem, kuros mēs kustamies pa dzīvi, daudzas reizes atkārtojot vienus un tos pašus soļus (sirds tieksmes, kuru vidū ir arī kaislības). Visbeidzot svētītājs nosaka kopējo dzīves virzību (tas ir jautājums par dzīves mērķi: vai dzīvojam sev, pasaulei, vai Dievam – vai arī mums nav kopējas dzīves virzības, tas ir, "dzīvē nav mērķa").


Izsekot pa pēdām visiem daudzajiem soļiem nav iespējams, bet mums palīdzēs sirdsapziņa un Dieva Vārds. Viņi no visiem soļiem, no visām vismazākajām kustībām izlasa grēcīgo – lūk, kāda ir pirmās pieejas būtība. Mūsu grēknožēla būs dziļa, ka mēs nožēlosim tieši to, par ko sirdsapziņa mūs atmasko. Sirdsapziņa ,,strādās”  labāk, ja mēs to pakāpeniski izgaismosim ar Dieva Vārdu.


Otrā pieeja grēksūdzei skar nozīmīgāku tēmu – apvienot tos soļus, kuriem ir viens un tas pats virziens, soļus, kurus mēs regulāri atkārtojam. "Kirils Petrovičs Trojekurovs... reizes divas nedēļā cieta no pārēšanās un katru vakaru bija iereibis", - tā Puškins apzīmējis minētā personāža kaislības. Kura no kaislībām šim personāžam bija galvenā? Kaislība uz jutekliskiem priekiem vai godkāre? Tas nav tik vienkāršs jautājums. Gatavojoties grēksūdzei, uzdosim sev jautājumu par mūsu kaislībām – vai to vidū ir galvenā? Ja ir, tad pret to arī vērsīsim galveno triecienu, un tad cīņa ar kaislībām, ja Dievs dos, izkustēsies no sastinguma.


Grēksūdzē mēs atklājam grēkus un atmaskojam kaislības. Un vēl mēs nosodām kopējo mūsu dzīves virzību, ja mūsu dzīve nav vērsta uz Dievu – lūk, trešās pieejas būtība. Visas trīs pieejas grēksūdzei veido vienu veselu un papildina viena otru.


Pirmā pieeja prasa sevi papildināt ar otro. Piemēram, ja mūsu grēksūdze ir atsevišķu grēku ļoti garš uzskaitījums, bet mēs vienlaikus nesaprotam, tieši kādas kaislības ir mūsos laidušas saknes, tas nozīmē, ka mēs aiz kokiem neredzam mežu.  Ja, saņēmuši grēku piedošanu, mēs neceļamies cīņai ar kaislībām, tas nozīmē, ka mēs paši esam pārtraukuši savu uziešanu pie Dieva.


Vēl viena situācija. Ja mēs grēksūdzei būsim izlasījuši grēku uzskaitījumu un pārrakstījuši to burtnīcā, bet sirdsapziņa mūs šajos grēkos neatmaskos, un šis fakts mūs apmierinās, tad mūsu grēksūdze būs tīri formāls baznīcas baušļa izpildījums. Kaut kas līdzīgs farizejiskai likuma kalpībai. Izrakstīji un nolasīji grēkus, izlasīji lūgšanas. Un tā gadiem ilgi: viena nolasīšana seko otrai dzīvas lūgšanas un grēksūdzes vietā. Par kādu kopēju dzīves virzību šī nolasīšana liecina? Atceraties, ko svētītājs Teofans pirmajā pieejā sacīja par sirdsapziņu?


Reizēm grēksūdze pārvēršas vienkārši vispārējos vārdos: "Viscaur grēcīga", "Ik uz soļa esmu grēkojis", "Neievēroju gavēni". Gavēņa neievērošanas grēks ne vienmēr ir saistīts ar rijības kaislību. Kaut kādos apstākļos tas mēdz būt kā nodeva godkārei vai grūtsirdībai. To vajag noskaidrot. Konkrēta grēcīga lieta var aizvest cilvēku pie labi piesegtas iesīkstējušas kaislības, par kuras darbību viņš pat nenojauta.


Pēc pirmās pieejas it kā pati par sevi seko otrā. Bet, lūk, trešā pieeja uzved cilvēku uz tāda augsta līmeņa, kurā tiek risināts jautājums par visu viņa dzīvi.  Un vai gan mēs esam spējīgi ieraudzīt un izlabot kopējo visas mūsu dzīves virzību, ja mēs neizpētām grēkus un kaislības?


2017. gada 29. jūnijā
www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2017 BIBLOS