Torņa askēze
(Столпничество)

 

 

 

Torņa askēze un vientiesība Kristus dēļ ir retas parādības kristīgās Baznīcas vēsturē, un reizēm tās izsauc šaubas par savu mērķtiecību. Lielākajai daļai laikabiedru tāds svētcīņas veids šķita nenormāls, bet paši torņa askēti un vientiesīgie – nesaprātīgi vai prātā jukuši cilvēki. Daudziem no mums, tagad dzīvojošajiem, tās šķiet dīvainas un nesaprotamas parādības.  Tomēr tāda veida uzskati rodas no šo unikālo svētcīņas veidu būtības nezināšanas. Taču šī tēma ir ļoti interesanta, tā ir pelnījusi kristieša interesi un vienlaikus prasa piesardzīgu attieksmi pret sevi. 24.decembrī (pēc jaunā stila) Pareizticīgā Baznīca godina sirdsskaidro - Daniēla, torņa askēta, un Lūkas, torņa askēta – piemiņu.

 

Torņa askētu nosaukums Baznīcā dots tikai nedaudziem tuksnešu svētcīnītājiem, kuri savu varoņdarbu nesa torņos.  Viņu vidū – sv. Simeons, sīriešu tuksneša iemītnieks, kurš tiek saukts par pirmo torņa askētu; jau iepriekš minētie sv. Daniils un sv. Halkedonas Lūka, jaunais torņa askēts;  sv. Jānis un sv. Divnogorskas, Simeons, saukts par jaunāko; Antonijs – Martkobas torņa askēts; sv. Alīpijs; sv. Edesas Teodosijs, kurš tornī pavadīja vairāk nekā 50 gadus; sv. Turovas Kirils, kaut gan viņu tikai daļēji var saukt par torņa askētu tajā nozīmē, kādā dēvēti pārējie, jo viņš tikai laiku pa laikam ieslēdzās šaurā tornī un stāvēja tajā vairākas dienas; sv. Višeras Sava; sv. Simeons, torņa askēts (trešais).


Torņu askēze radās tad, kad izbeidzās moceklības varoņdarbs, un bija it kā tās turpinājums. Stāvēšanas tornī varoņdarbs dievbijības dēļ austrumos parādījās III gadsimtā. Tas turpinājās, kā liecina Ņikita Honiāts, līdz XII gadsimtam, bet Krievijā – līdz XV gadsimta pusei. Sākotnēji torņa askēze bija pretstats pagāniskajai kalnu un pakalnu godināšanai. Askēti ieņēma kalnu virsotnes un aizas, bet pēc tam ierīkoja tur torņus, kas atgādināja pagānu  svētvietas un upurvietas, lai gāztu elkdievības kultu un nomainītu to ar kristīgo Dieva godināšanu. To apstiprina fakti no svēto torņa askētu dzīvesstāstiem. Tā, sv. Daniēls sākotnēji mita tukšā elku templī Filimporā, bet pēc tam uzcēla tur torni; sv. Alīpijs apmetās pagānu templī un tā vietā pēc tam uzcēla baznīcu par godu sv. moceklei Eufīmijai.


Viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, kāpēc daži svētie svētcīnītāji glābās torņos, nav. Tomēr no vēstures zināms, ka ieslodzīšana torņa virsotnē vai tornī iekšā senāk bija kalpojusi par soda veidu. Izejot no tā, daži pētnieki izsaka pieņēmumu, ka torņa askēti brīvprātīgi sodīja sevi kā grēciniekus tādā veidā, kāds pastāvēja attiecībā pret civilajiem noziedzniekiem. Tādējādi viņi faktiski pauda savu noziedzību pret Dievu un kā labprātīgi gūstekņi centās atbrīvoties no smagās kaislību verdzības līdzīgi tam, kā noziedznieki cenšas izrauties no cietuma vai torņa pasaulē.


Torņi bija dažādu veidu un dažāda augstuma. Piemēram, sv. Daniēla tornis bija divu cilvēku augumu garumā, sv. Lūkas – aptuveni 5 metrus augsts. Taču bija arī augstāki – pat 10 metrus augsti.  Visbiežāk tas bija stabam līdzīgs tornis ar balkonu augšā. Augšējais laukumiņš, uz kura stāvēja svētcīnītājs, bija pavisam neliels. Reizēm to apņēma koka režģis, aiz kura bija redzama tikai askēta galva un pleci. Lai pasargātu no saules svelmes un slikta laika, reizēm tika ierīkota nojume. Trepes uzkāpšanai atradās ārpusē; par to liecina svēto dzīvesstāsti. Torņus daļēji cēla paši svētcīnītāji vai cilvēki no malas.  Sv. Daniēlam pirmo torni uzcēla viņa draugs Marks, bet otru – Helāsijs, tās zemes īpašnieks, kur dzīvoja torņa askēts; imperators Ļevs (Leo) arī uzcēla torni ar jumtu kā pateicību par sv. Daniēla noderīgo sabiedrisko darbību.


Pati pirmā iepazīšanās ar torņa askēzes varoņdarbu rāda, ka kristīgās sevis aizliegšanas augstuma būtība te izpaudās pārsvarā cīņā ar ārējām grūtībām, kas visvairāk satrieca miesas dabu. Svētcīnītāju torņi bija sava veida krusti, kuros viņi pienagloja savu miesu, pakļaujot to visiem iespējamiem zaudējumiem. Uzsākot torņa askēzi un pakāpeniski pārejot no zemākajiem uz augstākajiem, svētcīnītāji kā pa kāpnēm pacēlās no pilnības uz pilnību. Svēto torņa askētu kalpošanu taisnīgi un vistiešākajā nozīmē var nosaukt par stāvēšanu Dieva priekšā. Stāvot starp debesīm uz zemi, viņi piesauca Dievu, slavēja Viņu, no zemes paceļot uz Kungu lūgšanas par visiem.


Protams, tiekšanās uz tikumisko pilnību nākamajos torņa askētos neradās pēkšņi. Viņi atradās īpašā Dieva žēlastības ietekmē, kas viņus jau kopš mazotnes  svētīja kalpot Dievam. Jau no agras bērnības viņi pauda mīlestību uz svētcīņas dzīvi. Vispirms nākamajam torņa askētam, kurš nolēmis veltīt sevi kalpošanai Kungam, jāattīra sevi, jāsagatavojas. Ar pirmajiem sava ceļa soļiem viņam jāpretojas miesas prasībām, piespiežot sevi uz labo, pretojoties ļaunajam. Pretošanās sev un sevis piespiešana ir, kā saka bīskaps Teofans, "svētcīņas formu iesākums". Gan viena, gan otra sastāda cilvēka "cīniņu" ar sevi, vai citiem vārdiem sakot – varoņdarbu. Par savu mērķi svētcīnītāji izvirzīja tikumisko pilnību savā dzīvē. Pirmais un galvenais viņu dzīves solījums bija mūka dzīve, ar kuru cieši tika saistīta jaunavība.  Tā kā ar šiem solījumiem tika izslēgta pieķeršanās zemei un zemes dzīves labumiem, tad torņa askētiem nebija vajadzības meklēt zemes dzīves labumus. No šejienes izriet trešais solījums, kas ietilpst torņa askētu dzīvē – mantas nekrāšana.


Gatavojoties varoņdarbam, nākamie torņa askēti apmetās klosteros, kur pakļāva sevi visstingrākajiem zaudējumiem. Tā svētais Lūka "aplika ar dzelzi visu savu miesu".  Sv. Daniēls, apmezdamies pagānu svētnīcā, aizbūvēja visas ieejas un atstāja tikai "mazu lodziņu apmeklētāju dēļ". Un tikai pēc sevis mērdēšanas un vientulības  sagatavošanās varoņdarbiem, pārbaudījuši sevi sevis aizliegšanā un izturībā, svētie svētcīnītāji kāpa torņos.  Doma par torņa askēzi viņos parādījās pēc Dieva aicinājuma un atklāsmes. No svēto torņa askētu dzīves aprakstiem redzams, ka viņi visi rīkojās īpašā Dieva Gara vadībā, tāpēc nedrīkst domāt, ka viņi uzņēmās šo lielo varoņdarbu, neizlūdzoties tam Dieva svētību. Tā sv. Simeonam trīs reizes parādījās Kunga eņģelis un aicināja viņu uz torņa askēzi. Bet viņa māceklim, sv. Daniēlam, bija redzējums, kurā viņš skatīja torni, "kas augstumā pārsniedza mākoņus, sirdsskaidro Simeonu, kurš stāvēja torņa virsotnē un aicināja: kāp augšup, Daniēl".


Torņa askēti visādi vairījās no publiskās dzīves. Viņi visi dzīvoja torņos, lai būtu vientulībā un klusēšanā. Svētcīnītāju klusēšana bija viņu dziļās sevis aizliegšanas izpausme. Lai vingrinātos klusēšanā, daži no viņiem lietoja arī citus līdzekļus: sv. Lūka, piemēram, "klusēšanas dēļ turēja lūpās akmeni". Klusēšanas varoņdarbs šķiet nesamērojams ar cilvēka dabu, jo cilvēks ir saprātīga būtne ar valodas dāvanu. Ikviens savā pieredzē var pārliecināties, cik neierasta un grūta ir dzīve izolācijā no jebkādas cilvēku sabiedrības, cik grūti ir valdīt savu mēli. Jo ar vārdu starpniecību izlejas mūsu dvēseles prieki un tā kļūst it kā pilnīgāki un bagātīgāki; vārds palīdz pārdzīvot bēdas un dvēseles sāpes, un mēs sajūtam atvieglojumu. Klusēšana, ieslēdzot cilvēku pašu sevī un sakoncentrējot viņa iekšējo darbību viņā pašā, sniedz viņam iekšējās dzīves pilnību, īpašu gara stiprumu un spēku. "Lēnprātīga mēle ir dzīvības koks, bet neapvaldīta – gara sagrāve" – saka gudrais Salamans.


Te it kā varētu rasties pretruna: svēto torņa askētu klusēšana šķiet nesavienojama ar kristieša pienākumu – pamācīt un mierināt savus brāļus. Taču svētie torņa askēti tikai uz laiku atteicās no šī pienākuma un tikai tāpēc, ka uzskatīja sevi par necienīgiem mācīt. Viņi rūpīgi nodarbojās ar sevis labošanu un rūpējās par to, lai dzīves pieredzē paši apgūtu darbīgu dievbijību.


Vienatne un klusēšana kalpoja par labvēlīgu līdzekli dievapcerei un lūgšanai, tās sagatavoja citam torņa askēzes vingrinājuma veidam – kontemplācijai. Ar kontemplāciju tiek saprasta tāda gara darbība, kuras rezultātā doma ar nolūku ilgi apstājas pie reliģiskas nozīmes objekta. Svētie torņa askēti "savu dvēseli vērsa uz debesīm, viņu prāts lidoja debesu valstībā". Nešķirama no domas par Dievu viņiem bija doma par savu sirdi, kuru viņi rūpīgi sargāja no visādām iedomām. Svēto torņa askētu dzīvesstāsti sīki neapraksta to, kā viņos notika paškontemplācija, bet no torņa askēzes nolikumu apraksta daļēji var nojaust par to:  sv. Simeons no rīta līdz deviņiem vakarā lūdza Dievu; pēc deviņiem līdz saules rietam lasīja dievišķās grāmatas un rakstīja; pēc saules rieta atkal sāka lūgšanu, kuru turpināja visu nakti līdz rītausmai; pēc nelielas atpūtas atkal sāka savu lūgšanu kārtu.


No torņiem svētcīnītāji zemē nekāpa, izņemot svarīgus notikumus: tā, sv. Daniēls nokāpa no torņa, lai vajātu imperatoru Vasilisku, kurš noraidīja Halkedonas Koncilu, un lai nomierinātu Baznīcu. Tāpēc var drosmīgi apgalvot, ka svēto torņa askētu kontemplācija un pašizziņa bija nemitīgs viņu dzīves darbs, kas atšķir viņu varoņdarbu no visiem citiem svētcīņas veidiem, kuros kontemplāciju pārtrauca tie pienākumi, kuri bija jāpilda mūkiem, igumeniem utt. Pastāvīgi pētot sevī cilvēka būtību, ieklausoties tās nemainīgajās prasībās, un vērojot par ko, dēļ kā un kāpēc tā atrodas mūžīgā cīņā pati ar sevi, torņa askēti labāk par visiem gudrajiem izprata cilvēka patieso cieņu un uzdevumu, un nepienesa debesīm pienākošos par upuri zemei piederīgajam, bet to, kas pieder zemei, negodāja kā debesīm piederošu.


Pateicoties šim darbam ar sevi, torņa askēti kļuva par dziļiem psihologiem, varēja sniegt labāko padomu grūtībās, dziedināt dvēseles brūces, kliedēt šaubas, pacelt kritušo, attīrīt, nomierināt.  Tas viss viņu varoņdarba vietās pulcēja milzīgu daudzumu cilvēku.  Turp, kalnos un aizās, devās gan vienkārši pasaulē dzīvojošie, gan mūki, gan imperatori, gan augstākās garīdzniecības personas. Imperators Leo tā cienīja sv. Daniēlu, ka ne reizi vien apmeklēja viņa torni, lūdzot svētcīnītājam svētību, padomu un pamācības; Antiohijas patriarhs Domns speciāli ieradās no Antiohijas pie sv. Simeona, kurš pavadīja ar viņu laiku dvēseli noderīgās sarunās. Torņa askēti tika uzskatīti par sava laika gudrajiem, dziļiem reliģiskās sfēras pazinējiem, par ko liecinājuši viņu laikabiedri. Piemēram, imperatori Teodosijs, Leons, Markiāns, Leo, Zenons ne reizi vien grūtos gadījumos vadījās pēc svēto torņa askētu padoma.


Daudzi no atnākušajiem pie torņa askētiem nevēlējās doties prom no viņiem un, atstājuši savas mājas un īpašumus, apmetās blakus torņiem, lai pastāvīgi redzētu savā priekšā tādu varoņdarbu un mācītos no sarunām ar viņiem. Tāpēc torņi kļuva par centriem, kur koncentrējās reliģiskā dzīve. Ap katru svēto torņa askētu pakāpeniski organizējās kopienas. Savukārt torņa askēti rūpējās par kopienas locekļu apvienošanu, ceļot klosterus un baznīcas.  Tā, piemēram, lielā ļaužu pieplūduma dēļ pie sv. Alīpija torņa abās tā pusēs tika uzcelti divi klosteri – vīriešu un sieviešu.  Pats sv. Alīpijs mita "vidū, tornī, kā svece svečturī, apgaismojot abus klosterus gan ar mācīšanu, gan ar savu eņģelim līdzīgo dzīvesveidu, aizsargājot tos ar savām lūgšanām un sniedzot viņiem gan mūku dzīves likumus, gan reglamentu".


Neskaitāmās dziedināšanas, kuras sniedza svētie torņa askēti, viņi attiecināja tikai un vienīgi uz Dieva žēlastību, aizliedzot izdziedinātajiem runāt par viņiem.  Pāridarījumus viņi nepieminēja, lūdzās par saviem ienaidniekiem un dziedināja apmelotājus. Piemēram, sv. Daniēls izdziedināja netikli Vasiānu no apsēstības, neraugoties uz to, ka tā, herētiķu sakūdīta,  apmeloja viņu netiklībā.   Torņa askēti bieži pravietoja; viņu paredzējumi par nelaimēm bija vērsti uz to, lai nolaidīgie pievērstos nožēlai un labotos. Tāpat arī viņu brīnumu darbi atjaunoja cilvēku viņa patiesajā cieņā, atbrīvojot no grēkiem vai aizvedot līdz  patiesajai ticībai: sv. Daniēla izdziedinātā netikle mainīja dzīves veidu.


Tādējādi pamatā visai svēto torņa askētu tikumiskajai darbībai attiecībā pret tuvākajiem bija mīlestība. Pievēršot uzmanību  savai sirdij, rūpējoties par savu iekšējo attīrīšanos, viņi saprata, cik dārga Dieva acīs ir katra cilvēka dvēsele, ka tā ir izpirkta ar Dieva Dēla godājamajām asinīm, un  tāpēc uzskatīja par savu aicinājumu izliet no savas sirds labestību pār visiem.  Viņiem mīlestība bija labvēlības, līdzdalības, līdzcietības jūtas pret ikvienu cilvēku. Tā modināja svētajos svētcīnītājos vispatiesāko un viskvēlāko vēlmi piepildīt augstos un svētos likumus, kurus pildīt novēlējis Evaņģēlijs.

 

Sagatavojusi Helija Haritonova 2011.g. 2.martā

Церковное слово №24, 2003

http://www.pravoslavie.by/page/stolpnichestvo

 

© 2009 - 2017 BIBLOS