Svētītājs Teofans Vientuļnieks
Kā lūgties

 

Pirmā mācību stunda

 

Lūgšana ir kristīgās dzīves pirmais darbs. Ja attiecībā uz lietu ierasto kārtību pareizs ir izteikums: "Mūžu dzīvo, mūžu mācies", tad vēl jo vairāk tas attiecināms uz lūgšanu, kuras darbībā nedrīkst būt pārtraukuma un kuras pakāpēm nav gala.


Senie svētie tēvi, sastopot sveicinādami viens otru, parasti vaicāja nevis par veselību vai ko citu, bet par lūgšanu; kā, tā sakot, rit vai kā darbojas lūgšana. Lūgšanas darbība viņiem bija garīgās dzīves pazīme, un viņi to dēvēja par gara elpošanu. Ja ķermenī notiek elpošana, tas dzīvo; ja elpošana pārtraucas – pārtraucas arī dzīvība. Tāpat tas ir arī ar garu: ja ir lūgšana – tas dzīvo; ja lūgšanas nav – nav arī dzīves garā.


Taču ne katra lūgšanas veikšana vai lūgšanas sacīšana ir lūgšana. Nostāties ikonas priekšā baznīcā vai mājās un klanīties – tā vēl nav lūgšana, bet tikai lūgšanas piederums. Lasīt lūgšanas no galvas vai no grāmatas, vai klausīties to lasīšanaā – arī tā nav lūgšana, bet tikai lūgšanas darbarīks un tās pamudinājums. Bet pati lūgšana ir dievbjīgu jūtu pret Dievu -pašpazemināšanās, uzticības, pateicības, slavēšanas, piedošanas, sirsnīgas tiekšanās, satriektības, padevības Dieva gribai u.c. – rašanās sirdī. Visām mūsu rūpēm ir jābūt vērstām uz to, lai mūsu lūgšanas laikā šīs un tām līdzīgas jūtas piepildītu mūsu dvēseli tā, lai tad, kad mēle saka lūgšanu vai auss klausās un ķermenis klanās, sirds nepaliktu tukša, bet lai tajā būtu kādas jūtas, kas tiektos uz Dievu. Kad šīs jūtas ir, tad mūsu lūgšana patiesi ir lūgšana, bet, kad to nav, tad tā vēl nav lūgšana.


Šķiet – kas varētu būt vienkāršāks un dabiskāks mums, kā lūgšana vai sirds tiekšanās uz Dievu? Tomēr ne visiem un ne vienmēr tā tas ir. To vajag pamodināt un pēc tam nostiprināt, vai citiem vārdiem – audzināt sevī lūgšanu garu. Pirmais veids tajā ir lūgšanu lasīšana vai klausīšanās. Dari to, kā nākas, un tu noteikti pamodināsi un nostiprināsi savā sirdī pacelšanos uz Dievu, ieiesi lūgšanu garā.


Mūsu lūgšanu grāmatās ievietotas svēto tēvu – Efraima Sīrieša, Ēģiptes Makārija, Vasīlija Lielā, Jāņa Zeltamutes un citu lielu lūdzēju lūgšanas. Būdami piepildīti ar lūgšanu garu, viņi šī gara iedvesto izklāstījuši vārdos un nodevuši to mums.  Viņu lūgšanās mājo liels lūgšanu spēks, un kurš iedziļināsies tajās ar visu uzcītību un uzmanību, tas, saskaņā ar savstarpējās mijiedarbības likumu, noteikti nobaudīs lūgšanu spēku atbilstoši tam, cik lielā mērā  paša noskaņojums pietuvinājies lūgšanas saturam.


Lai mūsu lūgšanas sacīšana kļūtu mums par reālu līdzekli, ar ko audzināt sevī lūgšanu, vajag veikt to tā, lai gan domas, gan sirds uztvertu lūgšanā ietverto saturu. Lūk, trīs visvienkāršākie paņēmieni:
– neuzsāc lūgšanu sacīšanu bez iepriekšējas, kaut vai nelielas, sagatavošanās;
– veic to nevis pavirši, bet ar uzmanību un izjūtu;
– uzreiz pēc lūgšanas pabeigšanas neķeries pie ikdienišķajām nodarbēm.


Otrā mācību stunda

 

Pieņemsism, ka lūgšanu teikšana mums ir ierasta lieta. Taču nekādi nevar sacīt, ka tai nevajag sagatavoties. Kas, piemēram, ir parastāks par lasīšanu un rakstīšanu tiem, kuri prot lasīt un rakstīt? Tomēr arī te, sēžoties lasīt vai rakstīt, ne uzreiz uzsākam darbu, be mazliet pakavējamies – vismaz tik daudz, lai ieņemtu vajadzīgo ķermeņa stāvokli. Vēl jo vairāk nepieciešamas sagatavošanās darbības pirms lūgšanas, un īpaši tad, ja iepriekšējā nodarbe bijusi pavisam no citas jomas, nevis no tās, pie kuras pieder lūgšana.


Un tā, ķeroties pie lūgšanu sacīšanas rītos vai vakaros, mazliet pastāvi vai pasēdi, vai pastaigā un papūlies šajā laikā nomierināt domas, novēršot tās no visiem zemes dzīves darbiem un lietām.  Pēc tam padomā, kas ir Tas, pie Kura tu vērsīsies lūgšanā, un kas esi tu, kurš sāksi lūgšanā vērsties pie Viņa, un pamodini dvēselē tam atbilstošu pašpazeminošu un dievbijības pārņemtu noskaņojumu, lai sirdī nostātos Dieva priekšā. Tā ir visa sagatavošanās – bijīgi nostāties Dieva priekšā – neliela, bet nozīmīga. Tas ir lūgšanas sākums, bet labs sākums – tā ir puse darba.


Tā noskaņojies iekšēji, pēc atm nostājies ikonas priekšā un vairākas redzes paklanījies, iesāc parasto lūgšanu kārtu: "Slava Tev, mūsu Dievs, slava Tev. Debesu Ķēniņ…".  Lasi nesteidzīgi, iedziļinies katrā vārdā un ikviena vārda domu noved līdz sirdij, pavadot to ar klanīšanos. Tieši tajā ir lūgšanu lasīšanas jēga – Dievam tīkama un augļus nesoša.  Iedziļinies - es teicu – katrā vārdā un noved katru vārdu līdz sirdij – tas nozīmē, lūk, ko: saproti, ko lasi, un saprasto izjūti.


Citi nosacījumi nav vajadzīgi. Šie divi - "saproti"  un "izjūti" - izpildīti, kā nākas, grezno ikvienu lūgšanu sacīšanu ar pilnīgu cieņu un sniedz tai visu auglīgo ietekmi. Lasi, piemēram,: "Šķīstī mūs no visas nešķīstības" - un izjūti savu nešķīstību, alksti pēc tīrības un meklē to pie Kunga paļāvībā uz Viņu. Lasi: "Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…" - un savā dvēselē piedod visiem, un sirdī, visu un visiem piedevis, lūdz sev piedošanu no Kunga. Lasi: "Tavs prāts lai notiek…" – un savā sirdī pilnībā nodod savu likteni Kungam un paud gatavību bez ierunām labprātīgi saņemt visu, ko Dievs gribēs. Ja tā domāsi, jutīsi un rīkosies ikvienā tavas lūgšanas pantā, tad tev būs īsta lūgšanu teikšana.

 

Trešā mācību stunda

 

Lai sekmīgāk veiktu lūgšanu sacīšanu pienācīgā veidā, dari, lūk, ko:


1. Ar tava garīgā tēva svētību uzņemies lūgšanu kārtu – ne lielu, bet tādu, kuru tu varētu izpildīt nesteidzīgi savu ikdienas darbu ritējumā. 
2. Pirms sākt lūgties, iedziļinies, kad tev ir vairāk brīva laika, lūgšanās, kuras ietilpst tavā lūgšanu nolikumā; izproti pilnībā katru vārdu un izjūti to, lai tu uz priekšdienām zinātu, kam pie katra vārda jābūt tavā dvēselē; bet vēl labāk, ja noliktās lūgšanas iemācīsies no galvas. Ja tā izdarīsi, tad lūgšanu teikšanas laikā tev būs viegli saprast un izjust. Paliks viens apgrūtinājums: klejojošās domas visu laiku pievērsīsies citiem priekšmetiem. Te vajadzīgs, lūk, kas:
3. ...vajag pielietot sasprindzinājumu, lai saglabātu uzmanību, jau iepriekš zinot, ka domas klejos.  Pēc tam, kad lūgšanas laikā tās aizklīdīs – atgriez tās atpakaļ, - atkal aizklīdīs – atgriez atkal, un tā katru reizi. Taču katru reizi to, kas tika izlasīts laikā, kad domas aizklīda un, tātad, izlasīts bez izpratnes un izjūtas, neaizmirsti izlasīt vēlreiz, kaut vai domas vairākas reizes aizklīstu vienā un tajā pašā vietā, lasi to vairākas reizes, kamēr izlasīsi ar izpratni un izjūtu. Vienu reizi pārvarēsi šo apgrūtinājumu, varbūt otru tas neatkārtosies, bet, ja arī atkārtosies, tad vairs ne ar tādu spēku. Bet var gadīties arī tā, ka kāds vārds atstās tik spēcīgu iespaidu uz dvēseli, ka tai negribēsies vairs tālāk lasīt lūgšanas un, kaut arī mēle lasīs, domas tomēr kavēsies pie tās vietas, kura tā iedarbojās uz viņu. Tādā gadījumā - 
4. ...apstājies un tālāk nelasi, bet pakavējies ar uzmanību un izjūtu tajā vietā, pabaro savu dvēseli ar to un tām domām, kuras tā radīs, un nesteidzies atraut sevi no šī stāvokļa.  Ja nav laika, labāk atstāj nolikumu nepabeigtu, bet šo stāvokli neizposti. Varbūt tas tevi apmirdzēs visu dienu kā Sargeņģelis. Tāda veida žēlastības iedarbības uz dvēseli nozīmē, ka lūgšanas gars sāk iemājot, un tāpēc vajag glabāt tādu stāvokli, jo tas ir visdrošākais līdzeklis lūgšanu gara audzināšanai un nostiprināšanai mūsos.
Pabeidzot savu lūgšanu kārtu, uzreiz neķeries pie kādām nodarbībām, bet kaut mazliet pastāvi un padomā, ka tu to esi veicis un kādus pienākumus tev tas uzliek, cenšoties – ja tev bijis dots kaut ko izjust lūgšanas laikā – saglabāt to arī pēc lūgšanas. Vispār – ja kāds būs veicis savu lūgšanu kārtu, kā nākas, tad arī pats negribēs tūlīt nodoties ārējām lietām. Tāda nu reiz ir lūgšanas daba! Tas, ko mūsu senči, atgriežoties no Konstantinopoles, sacīja - "Kurš nobaudījis saldu, tas negribēs rūgtu" – notiek ar katru, kurš labi palūdzies savas lūgšanu kārtas laikā.  Šīs lūgšanu saldmes nobaudīšana arī ir lūgšanu kārtas mērķis, un, ja lūgšanu kārta audzina lūgšanu garu, tad tieši caur šo nobaudīšanu.


© 2009 - 2017 BIBLOS