Svētais lielmoceklis Teodors Tīrons


2. martā (17. februārī pēc vecā stila) un Lielā gavēņa pirmās nedēļas sestdienā Pareizticīgā Baznīca atzīmē svētā lielmocekļa Teodora Tīrona piemiņas dienu. Svētais Teodors Tīrons gāja bojā mocekļa nāvē 4. gadsimta sākumā, kristiešu vajāšanu beigu periodā. 362. gadā Lielā gavēņa sākumā svētā Teodora Tīrona brīnumainā iejaukšanās izjauca Romas imperatora Juliāna Atkritēja iecerēto ļaunprātību pret kristiešiem. Senajā Krievzemē Lielā gavēņa pirmā nedēļa tika saukta par "Teodora nedēļu".

 

Lielmoceklis Teodors Tīrons dzimis Amasijā, Pontas apgabalā, kas atradās Mazāzijā, Euksinas Pontas jeb Melnās jūras krastā (mūsdienu Turcijas teritorijā). Viņa pievārds Tīrons norāda uz militāru pakāpi - "Jaunkareivis jeb jauniesauktais", kura galvenais pienākums bija kalpot sardzē. Teodors Tīrons Romas armijā sāka kalpot ap 303. gadu, imperatora Diokletiāna (284. - 305.) valdīšanas laikā, kristiešu vajāšanu beigu periodā. Kopš bērnības būdams kristietis, Teodors savu ticību slēpa, taču ne mazdūšības dēļ, bet tāpēc, ka gaidīja zīmi no Dieva, lai pieņemtu moceklību.


Teodora atteikums piedalīties upurēšanā


Kad Teodora leģions atradās Euhaitas pilsētas apkaimē, Helenopontas provincē, viņam kļuva zināms, ka vietējiem iedzīvotājiem iedveš bailes briesmīgs nezvērs, kas paslēpies mežā. Saprazdams, ka šis ir brīdis, kad Dievs viņam var atklāt, vai pienācis laiks moceklībai, Teodors drosmīgi devās biezoknī. Teodors aizkļuva līdz pamestam ciematiņam, kurā bija palikusi tikai dievbijīga kristiete Eusēbija, kura viņam parādīja briesmoņa atrašanās vietu. Apzīmējis sevi ar krusta zīmi, svētais Teodors rēcošo un uguns liesmas spļaujošo nezvēru nogalināja ar šķēpa dūrienu galvā.


Tagad Teodors zināja, ka, ar Dieva palīdzību uzvarēdams redzamo briesmoni, viņš tiks galā arī ar neredzamo pūķi - velnu, un viņš atgriezās nometnē, nebaidoties atklāt savu ticību. Kad kareivjiem pienāca pavēle pienest upuri impērijas dieviem, Teodors palika savā teltī. Viņu gribēja ar varu piespiest piedalīties ceremonijā. Bet viņš atbildēja, ka ir kristietis un pielūdz tikai Jēzu Kristu. Viņam uzdeva viltīgus jautājumus, bet pēc tam uz laiku atstāja mierā, kamēr tika nopratināti pārējie kristieši. Dievišķā dedzībā Teodors iedrošināja ticības brāļus līdz beigām palikt Kristus cienīgiem, Kurš viņus pieņems savā debesu karapulkā.


Teodors Tīrons - ticības apliecinātājs un moceklis


Naktī Teodors iekļuva pagānu templī un aizdedzināja Rejas, elku dievu mātes altāri, izraisot lielu uztrukumu Euhaitā. Kāds tempļa sargs viņu sagrāba un aizveda pie vietvalža Publija. Teodors neizrādīja ne mazāko pretošanos un mierīgi atbildēja uz vietvalža jautājumiem. Viņš tam pierādīja, cik bezjēdzīgi turēt par dievību nedzīvu koka gabalu, kas dažās minūtēs pārvēršas pelnos. Publijs viņam piedraudēja ar briesmīgām mocībām. Bet svētais atbildēja, ka nebaidās no draudiem, jo viņa mocībās Kristus spēks būs prieka un līksmības avots. Lielās dusmās vietvaldis pavēlēja Teodoru iemest tumšā vieninieka kamerā un nedot viņam ēdienu.


Naktī Teodoram parādījās Kristus, apsolot, ka Viņa drosmīgajam kalpam Dieva žēlastība būs gan barība, gan prieks, gan aizsardzība.Stiprinājies garā, svētais vadīja laiku, dziedot himnas kopā ar eņģeļiem, tā ka sargiem šķita, ka ieslodzītajam pievienojušies citi kristieši, kaut arī cietums bija cieši aizlēgts.


Teodoram piedāvāja mazliet maizes un ūdens, tomēr viņš atteicās, sacīdams, ka Kristus viņam solījis debesu barību. Kad Teodoru atkal nostādīja vietvalža priekšā, viņam piedāvāja kļūt par elku tempļa augstāko priesteri. Viņā tas izraisīja smieklus un viņš sacīja, ka aiz mīlestības uz Kristu ir gatavs tikt sagriezts gabalos. Tad viņu pakāra ar galvu uz leju, un bendes sāka plēst viņa miesu ar dzelzs knaiblēm, - bet veltīgi. Vietvaldis, redzot mocekļa nesalaužamo pretošanos un baidoties, ka citi nesāk sekot viņa piemēram, pavēlēja viņu sadedzināt dzīvu.


Teodors, piegājis pie sārta, dedzīgā lūgšanā vērsās pie Dieva pēc atbalsta pārējiem ticības apliecinātājiem, bet pats iegāja liesmās. Taču liesmu mēles ieskāva mocekli, neskarot viņa ķermeni. Izteicis pateicības vārdus, Teodors nodeva savu garu Dievam. Tas notika 306. gadā Romas imperatora Galerija (305. - 311.) valdīšanas laikā.


Dievbijīgajai Eusēbijai izdevās izpirkt viņa mirstīgās miesas un pārvest uz Euhaitu, netālu no Amasas. kur par godu moceklim tika uzcelta baznīca, kurā svētceļnieki saņēma dvēseles un miesas dziedināšanu. Vēlāk viņa svētās relikvijas tika pārnestas uz Konstantinopoli. Svētā Teodora Tīrona galva atrodas Itālijas ostas pilsētā Gaetā.


Lielmocekļa Teodora Tīrona brīnumainā palīdzība


Drīz pēc svētā Teodora Tīrona nāves Romas impērijā kristietība kļuva par atļautu reliģiju (no 313. gada) un, sākot no Konstantīna Lielā (306. - 337.), imperatori bija kristieši. Tomēr 361. gadā vara uz neilgu laiku nonāca Konstantīna pusbrāļa dēla, imperatora Juliāna Atkritēja (361. — 363.) rokās, kurš bija novērsies no kristietības un mēģināja impērijā atgriezt pagānu ticību. Juliāns ieguva iesauku Apostāts, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē "atkritējs".


362. gadā Lielā gavēņa pirmajā nedēļā Juliāns Atkritējs pavēlēja Konstantinopoles pārvaldniekam tirgū visus produktus apslacīt ar upurdzīvnieku asinīm. Šādā veidā viņš kristiešus ar viltu gribēja piesaistīt elku pielūgšanai un "iznīcināt" visus viņu gavēņa varoņdarbus. Tajā laikā Konstantinopoles arhibīskapam Eudoksijam (360. -364.) parādījās svētais moceklis Teodors Tīrons, kurš lika brīdināt visus kristiešus neiegādāties produktus tirgū. Arhibīskapa brīdināti, ticīgie šajā dienā pārtika tikai no mājās esošajiem krājumiem, kas pārsvarā bija vārīti graudi - koliva.


Pēc šī notikuma Baznīca noteica Lielā gavēņa pirmajā svētdienā atzīmēt Teodora Tīrona piemiņas dienu (lielmocekļa Teodora Tīrona parādīšanās arhibīskapam Eudoksijam notika tieši viņa nāves gadadienā, 362. gada 17. februārī, kas togad bija Lielā gavēņa pirmā svētdiena).


Tā kā 9. gadsimtā Baznīca noteica Lielā gavēņa pirmajā svētdienā svinēt pareizticības uzvaru pār ikonoklasmu, tad turpmāk mocekļa Teodora Tīrona piemiņas diena tika pārcelta uz iepriekšējo dienu, sestdienu. Tomēr saglabājās sākotnējā Lielā gavēņa pirmās svētdienas ideja - pareizticības uzvara pār elkdievību. Svētā lielmocekļa Teodora brīnumainā iejaukšanās izjauca tirāniskā pagānu imperatora ļaunprātības pret kristiešiem gavēņa laikā, tāpēc Baznīca šo notikumu piemin, uzsverot, ķa gavēnis un atturība var šķīstīt no visādas netīrības un grēka.


Svētais Teodors Tīrons darījis daudzus brīnumus, atbildot uz ticīgo lūgšanām. Reiz viņš, godībā mirdzēdams, parādījās baltā zirgā, atvedot nabaga atraitnei viņas vienīgo dēlu, kuru saracēņi bija saņēmuši gūstā. Viņš bieži palīdzēja atrast zagļus un palīdzēja vētrā nonākušiem cilvēkiem. Būdams kareivis uz zemes, pēc savas mocekļa nāves viņš kļuva par kristiešu aizstāvi debesīs.


Pareizticīgā Baznīca lielmocekļa Teodora Tīrona piemiņas dienu atzīmē 17. februārī (2. martā pēc jaunā stila) un Lielā gavēņa pirmajā sestdienā. Iepriekšējā dienā Iepriekšiesvētīto Dāvanu liturģijā pēc aizambona lūgšanas tiek lasīts lūgšanu kanons lielmoceklim Teodoram Tīronam (sastādījis sirdsskaidrais Damaskas Jānis) un iesvētīti vārīti kvieši ar medu (koliva), ko izdala ticīgajiem.

 

No krievu valodas tulkoja

Agita Rafaela Stradiņa

"ВИНОГРАДНАЯ ЛОЗА" №3 (189)

 

© 2009 - 2017 BIBLOS