Svētītājs Jānis Zeltamute
un viņa liturģija

Hieromūks Ignātijs (Šestakovs)


Visās valodās, kādās ir sludināta Pareizticība, notiek Jāņa Zeltamutes liturģija. Un visbiežāk gada ritējumā tieši tā sapulcē mūs visus kopā pie kausa ar Kristus Miesu un Asinīm. Dievišķā liturģija – tas ir vissvarīgākais Baznīcas dievkalpojums, tas ir pats svarīgākais notikums cilvēkam, kurš pieņēmis kristību, un glābšanās ķīla.


 

 

Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā!


Šodien mums visiem ir īpašs prieks: šajā svētdienā mēs svinam ne tikai Kristus Augšāmcelšanos, tiekamies ar augšāmcēlušos Kristu un slavējam Viņu,  un savienojamies ar Viņu, bet vēl arī atzīmējam Kristus Baznīcas svētā, Kristus mācekļa un sekotāja, lielā svētcīnītāja, teologa un sludinātāja – svētītāja Jāņa Zeltamutes – piemiņu.


Viņš bija cilvēks, kurš visu savu dzīvi, bez atlikuma, visas lielās dāvanas un talantus, kurus bija saņēmis no Radītāja, atdeva kalpošanai savam Dievišķajam Skolotājam, mūsu Kungam Jēzum Kristum, Viņa Baznīcas radīšanai, aizstāvībai, izveidošanai, šī dievišķā organisma nostiprināšanai un tā aizstāvībai no herēzēm, šķelšanās un maldu mācībām.


Jaunībā palicis bez tēva, vienīgi ar māti, viņš nodevās tā laika visaugstāko zinību studēšanai: viņa skolotāji bija gan filozofi, gan kristiešu svētcīnītāji. Bet, kad viņa māte pameta šo pasauli, viņš izdalīja visu savu īpašumu un devās uz tuksnesi, kur ilgu laiku dzīvoja kopā ar tādiem pašiem vientuļniekiem, draugiem un brāļiem šinīs pūliņos un cīņā, un veda savu svētcīņu klusēšanā, gavēnī un lūgšanā, visādi vairoties no cilvēciskās slavas un goda, un pat kalpošanas, ko viņam jau bija gatavi uzticēt, un ko gatavoja Baznīcā. Taču viņš nevarēja ilgi izvairīties no šīs kalpošanas un, neraugoties uz to, ka bija jau veicis daudzus varoņdarbus, uzrakstījis brīnišķīgus apoloģētikas darbus, Baznīca aicināja viņu uz vēl augstāku kalpošanu, un viņš tika ievēlēts par arhibīskapu. Bet ar laiku kļuva par arhibīskapu Konstantinopoles katedrā. Un tur ar mīlestību, varoņdarbu, ar lēnprātību mācīja Dieva ļaudis, Baznīcu – veidoja to, iekārtoja.


Šis cilvēks atstājis ļoti daudz darbu, reti vēl kāds svētcīnītājs var viņam līdzināties: viņš bija gan apoloģēts, gan Svēto Rakstu skaidrotājs, rakstīja pamācības par dažādām tēmām, kuras līdz šim laikam, saskaņā ar Nolikumu, lasāmas dievkalpojuma laikā baznīcā. Atcerēsimies viņa brīnišķīgo "Vēstījumu Kristus Augšāmcelšanās svētkos", kuru visa pasaule nemainīgi lasa šajos svētkos. Tādu sacerējumu ir ļoti daudz. Bet droši vien pats galvenais viņa darbs ir tas, ar kuru mums visiem ir tieša saskarsme un kas mums visiem kalpo par glābšanos – tā ir svētītāja Jāņa Zeltamutes liturģija.


Viņš nebija tās radītājs vārda tiešā nozīmē, jau pirms viņa bija svētcīnītāji, kuri bija veidojuši šo kārtību gadiem un gadu simtiem, bet viņš bija kā redaktors – tas ir, viņš to atjaunoja, izlaboja, jau savā personīgajā pieredzē zinādams, kas  vajadzīgs Baznīcai un vājajam, bet glābšanos meklējošam, cilvēkam.  Un kopš tā laika, kopš IV gadsimta, šī liturģija nemainīgi tiek kalpota praktiski visās pasaules valodās. Visās valodās, kādās ir sludināta Pareizticība, notiek Jāņa Zeltamutes liturģija. Un visbiežāk gada ritējumā tieši tā sapulcē mūs visus kopā pie kausa ar Kristus Miesu un Asinīm.


Dievišķā liturģija – tas ir vissvarīgākais Baznīcas dievkalpojums, tas ir pats svarīgākais notikums cilvēkam, kurš pieņēmis kristību, un glābšanās ķīla, tas ir savienošanās ar Kristus Miesu un Asinīm noslēpums, kas notiek Dievišķajā liturģijā.


Un mēs ar šausmām redzam, ka ļoti daudzi kristieši tā arī līdz šim laikam to nav sapratuši un nespēj to aptvert. Bet mēs pieliekam pārāk maz pūļu, lai visa pasaule uzzinātu par to, cik svarīgi katra kristieša dvēseles glābšanās dēļ ir piedalīties Dievišķajā liturģijā. Nav nekā augstāka, nekā spēcīgāka, nekā svarīgāka šajā dienā, kā sapulcēties un satikties ar mūsu Kungu Jēzu Kristu, un savienoties ar viņu neatdalāmi, saplūst ar Viņu gan lūgšanā, gan Svēto Kristus noslēpumu saņemšanā.


Jānis Zeltamute īpaši runāja par Dievgaldu. Viņš sacīja, ka cilvēks, saņemot Dievmielastu, savienojoties tajā ar Kristu, ir ķermenis, un ka šis ķermenis iemanto Galvu. Tas ir, cilvēks, kurš nesaņem Kristus Miesu un Asinis, nevar būt pilnvērtīgs cilvēks un kristietis, viņš ir kā ķermenis bez galvas. Mēs visi esam Kristus ķermenis, bet mūsu Galva ir  Kristus, savienojoties ar Viņa Dievišķajām Asinīm, ar kurām Viņš nomazgājis mūsu grēkus un izpircis šo pasauli – šīs Asinis Kungs sniedz mums šodien, lai mēs ar Viņu pilnībā saplūstu. Kad cilvēks kaut ko mīl šajā pasaulē – vai kādu cilvēku, vai kādu parādību, viņš it kā saplūst ar to, viņš tiecas pēc tā, lai kļūtu par vienu miesu ar to. Tāpat arī kristieši ir aicināti tiekties uz to, lai saplūstu ar Kristu Viņa Miesas un Asins Noslēpuma baudīšanā. Tas, no vienas puses, ir tik vienkārši, bet no otras – nesaprotami, un vajadzīga pazemība, mīlestība, lēnprātība un paklausība Kristus Baznīcai – līdzīgi tam, kādu visu savu dzīvi pauda dievišķais skolotājs, kura zelta lūpas sludināja patiesību un glābšanos.


Svētītājs runā par to, ka liturģijas laikā no altāra, kā no paradīzes, iztek Dievišķās Patiesības upes, un ap šo avotu sapulcējas eņģeļi, līdzīgi tam, kā tuksnesī ap dzīvinoša ūdens avotu sapulcējas brieži. Tā sapulcējas eņģeļi, erceņģeļi, svētie, un mēs kopā ar viņiem sanākam pie šī avota, lai piepildītos ar Dievišķo Patiesību, lai nostiprinātos, lai mūsu dvēsele, izmocīta, izkaltusi grēka tuksnesī, velna bultām apsvilināta, pieplūstu ar šo Dievišķo ūdeni – Kristus Asinīm, viņa Miesu, un dzīvotu, un būtu dzīva Mūžīgajā Dzīvē, un būtu neatdalāma no Kristus un no visiem svētajiem.


Jānis Zeltamute saka tiem kristiešiem, kuri saņem Dievmielastu: saņēmuši Kristus Miesu un Asinis, jūs kļūstat kā lauvas, no kurām baidās velns, un viņa kalpi aizbēg šausmās un bailēs. Lūk, kāds spēks un kāda neuzvarama žēlastība dota visiem mums, kristiešiem,  un cik daudz spēku, enerģijas, varoņdarbu nesa Jānis Zeltamute, lai līdz mums, kas esam kurli, kas pretojamies, kas esam bailīgi, un tomēr glābšanos meklējoši, aiznestu šo patiesību. Saņemdami Kristus Miesu un Asinis, teiksim slavu mūsu Glābējam, Kungam Jēzum Kristum, debesu un zemes Radītājam, lielajiem svētcīnītājiem, svētītājam Jānim Zeltamutem, un lai viņa lūgšanu dēļ Kungs apžēlojas par mums un glābj mūs, jo Viņš ir labs un cilvēku mīļotājs. Āmen.


2017. gada 26. novembrī.
www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2018 BIBLOS