Pjuhticas svētlaimīgā starice Jeļena
(1866.-1947.)
"Ak, cilvēk, mācies Kristus pazemību, un Kungs dos tev nobaudīt lūgšanas saldmi…
Mēs ciešam tāpēc, ka mums nav pazemības. Pazemīgā dvēselē dzīvo Svētais Gars, un Viņš dod dvēselei brīvību, mieru, mīlestību, svētlaimi. Iemantot pazemīgu garu – tā ir liela zinātne, kuru tik drīz neapgūsi."
Sirdsskaidrais Atona Siluāns
Svētlaimīgā starice Jeļena (pasaulē – Jeļena Bogdanovna Kušaņjeva) piedzima 1866. gada 21. maijā Pleskavas guberņas ciemā Verhņij Ostrov. 25 gadu vecumā viņa izteica vēlmi kļūt par Kristus līgavu. Dievbijīgie vecāki, Bogdans un Anna, deva svētību meitai doties uz klosteri. 1891. gada vasarā Jeļena kļuva par Pjuhticas klostera paklausībnieci. Drīzumā vispārīgo paklausības darbu veicēju rjasoforo paklausībnieci Jeļenu igumene Barbara iecēla par dievkalpojumu reglamenta pārzini. Pjuhticas otrās igumenes (1897. – 1921. Aleksijas (Pļjaškevičas) laikā viņa pildīja paklausības darbus klostera Rēveles filiālē.
Reiz māmuļa Jeļena atgriezās no klostera filiāles Tallinā. Viņai pretī uz Jihves staciju tika aizsūtīts zirga pajūgs, bet piecdesmitgadīgā māmuļa Jeļena, nevēlēdamās braukt ar to, atgriezās klosterī kājām, veicot 25 kilometrus tālo ceļu. Pēc šī notikuma daudzi saka pievērst uzmanību viņas neparastajai uzvedībai.
Kristus dēļ neprātības varoņdarbs pirmām kārtām ir saistīts ar uzvaru pār lepnību, jo tikai pazemīgajiem Kungs dod žēlastību. Neprātības varoņdarbs skaitās viens no pašiem smagākajiem, ne katrs var piedot pāridarītājiem, bet neprātīgo uzvedība vienmēr izsaukusi aizkaitinājumu cilvēkos, kuri nav pieauguši garīgajā dzīvē. Svētlaimīgajiem bja raksturīga neieļaunošanās, viņi ne tikai piedeva pāridarītājiem, bet arī lūdzās par viņu dvēseļu gābšanu. Jādomā, ka pirms atgriešanās svētajā klosterī Kungs māmuļu Jeļenu bija aicinājis iet tieši pa šo šauro ceļu.
Tūlīt pēc atgriešanās no Tallinas svētlaimīgā Jeļena tika nosūtīta paklausībā uz Ģetzemanes skitu. 1938. gadā svētlaimīgā Jeļena atgriezās klosterī no Ģetzemanes skita un apmetās mājiņā pie Svētajiem vārtiem, beidzamajā stūra cellē. Daudzas māsas cienīja viņu, saprotot, ka zem neprātības aizsega svētlaimīgā starice slēpj savus varoņdarbus. Taču bija gadījumi, kad par dīvaino rīcību viņu nosodīja. Shimas mūķene Fotīna atceras: "Atnāk uz baznīcu, nostājas un skaļi lamājas, bet pēc tam, ejot prom, vēl aizcērt durvis. Māsas viņai aizrāda: "Māte Jeļena, kāpēc tu tā lamājies baznīcā?" — "Vai tad jūs neredzējāt? Visa baznīca taču bija pilna ar ļaunajiem gariem, es viņus dzinu ārā!” Lūk, kā svētlaimīgā redzēja!"
No shimas muķenes Barsanufijas (iestājusies klosterī 1934.g.) atmiņām: "Tajā laikā jau 68-gadīgā māte Jeļena bija garāka par vidējo augumu, stipras miesas būves, un visa viņas rīcība bija kā svētlaimīgajai…
Gadījās, satiec viņu un saki: "Māte Jeļena, svētījiet!" Viņa saka: "Dievs svētī!" Bet reizēm atbild: "Nav mana nedēļa". Vai vispār klusējot paiet garām. Naktī no virtuves viņu bieži varēja redzēt. Ap trijiem naktī iziet ārā un sāk iet apkārt katedrālei: te akmentiņus lasa, pēc tam tos pārnes, te atkal noliek tos vietā. Tam visam bija īpaša nozīme. Klosterī izsenis pastāv mutvārdu mantojums par to, ka trijos naktī te parādās Dievmāte. Valaāmas starecs, priestermūks Pamva, pēc saglabājušamies nostāstiem, ne reizi vien Pjuticas māsām teicis to pašu: "Trijos naktī pie jums klosterī Dievmāte vienmēr staigā".
Ar savu dīvaino uzvedību māte Jeļena piesaistīja uzmanību: te pēkšņi iekliedzas, te vicina ar roku, te pat kāju piesit – turklāt visas viņas darbības bija asas, mērķtiecīgas…"
Svētlaimīgā Jeļena gulēja ļoti maz: naktī viņa dziedāja un lasīja psalmus. Psalmu grāmatu zināja no galvas. Svētlaimīgā starice rūpīgi slēpa savas garīgās dāvanas, neprātības Kristus dēļ krustu viņa labprātīgi nesa līdz savas dzīves beigām.
Visi jau zināja: ja viņa sāk uz kaut kurieni staigāt, tad kaut kam jānotiek; kur kaut kas slikts – tur viņa vienmēr klāt. Viņa nevis vienkārši staigāja, bet attīrīja šīs vietas ar lūgšanu. Viņa līdz pašai nāvei palika rjasoforā paklausībniece, visi bija pieraduši pie viņas dīvainībām. Māsas stāstīja, ka tad, kad viņa dzīvoja Ģetzemanes skitā, reiz paņēmusi klobuku (galvassega), sagriezusi apmetni slejās, sapinusi bizē un tā arī staigājusi.
Pie gaišredzīgās starices bieži vērsās pēc garīga padoma, daudzus svētlaimīgā starice mierināja, vieniem paredzēja nākotni, citus veda pie prāta un atmaskoja. Tā shimas mūķenei Sergijai viņa paredzēja reģenta pienākumus – reiz iedeva viņai sarūsējušu dakšiņu, turot to ar uz augšu pavērstiem atlikušajiem diviem zariem – kā kamertonim, sakot: "Ņem, ņem, tev noderēs!" Ļoti drīz šo māsu pārcēla no lopu sētas un nozīmēja par reģenti.
Tai pašai māsai viņa reiz sacīja: "Nomirsi un tev pat "Svētais Dievs" nenodziedās…" Māsa satraucās… Viņa nomira Pashas laikā un saskaņā ar Nolikumu, viņu izvadot, dziedāja Pashas dziedājumus.
Jāatzīmē, ka pastāv liela bīstamība, kas piemeklē tos, kuri tapuši Svētā Gara dāvātās gaišredzības dāvanas cienīgi – tā ir pieaugošā cieņa no ticīgo ļaužu puses, kuri caur viņiem saņēmuši dziedināšanu, garīgu padomu vai brīdinājumu. Tāpēc svētlaimīgā Jeļena, atcerēdamās par to, ka viņa ir tikai darbarīks Dieva rokās, lēnprātīgi teica tiem, kuri lūdza viņas aizlūgšanas un svētību: "Ir māmuļa, ir batjuška, bet kas es tāda?" Taču vienlaikus viņa bieži piekāpās lūdzējiem un pēc otrā – trešā lūguma varēja arī dot svētību.
Shimas mūķene Jeļena (1947. gadā – paklausībniece Olga) atcerējās, ka 1947.gadā, tikko iestājusies klosterī, viņa kopā ar jauniesācēju māsu Domnu aizgājusi pie starices Jeļenas pēc svētības aizbraukt uz mājām pēc apģērba. Svētlaimīgā Jeļena toreiz smagi slimojusi, un viņu kopusi viņas celles biedrene mūķene Serafima (Dimitrijeva). Kad paklausībniece Olga bailīgi palūgusi svētību braucienam, tad par atbildi divas reizes izdzirdējusi: "Ir māmuļa, ir batjuška, bet kas es tāda?" Tikai pēc tam, kad celles biedrene iestājās par jaunajām paklausībniecēm, kurām nebija silta apģērba un vajadzīgo lietu darbam, un sāka lūgt svētlaimīgo starici dot viņām svētību, tā piekrita un maigi sacīja: "Lai brauc ar Dievu, lai brauc!" Shimas mūķene Jeļena atcerās: "Tikko kā viņa izteica šos vārdus, tā it kā akmens no sirds novēlās, kļuva tik viegli un labi".
No mūķenes Dimitrijas atmiņām: "Māte Jeļena bija liela gaišredzīga starice. Viņa redzēja cilvēka dvēseli – atmaskoja arī apslēptos nodomus. Mēs bijām laimīgas. Reiz nāku no lopu sētas, bet viņa tolaik dzīvoja mājiņā pie vārtiņiem, ieraudzīja mani, atvēra logu un saka: "Marija, nenosodi!" Un, taisnība, tā arī bija. Pateiksi: "Māte Jeļena, piedodiet, palūdzieties"- un uzreiz kļūs vieglāk.
No shimas mūķenes Sergijas stāstītā: "Vienu reizi nācu no lopu sētas. Māte Jeļena mani ieraudzīja, pieskrēja klāt, iedeva man akmentinu un aizkrēja tālāk. Viņa bija īsta gavētāja. Gadījās, nāk no Ģetzemanes, es viņai prasu: "Māte Jeļena, ēst gribat?" Bet viņa: "Klusē, klusē, man neko nevajag"… Izmirkusi, vienmēr notraipījusies. Pateiksi viņai: "Māte Jeļena, svētījiet, izmazgāšu jums!" - "Nevajag, nevajag, staigāšu tāpat". Viņai nebija neviena lieka apģērba, tkai pats nepieciešamākais…
Māte Jeļena mīlēja mani. Kad es vēl dzīvoju lopu sētā, gadījās, ka viņa pieskrēja pie manis, iesmējas un un kaut ko iedeva".
Svētlaimīgā Jeļena, pieminot svēto tēvu vārdus par to, ka lūgšanu apdzēš pārēšanās, vienmēr iztika ar mazumiņu. Sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks rakstīja: "Izkaltusi miesa nedod vietu ļaunajiem gariem". Māmuļa Jeļena bija mantas nekrāšanas, labestības un neliekuļošanas paraugs. Surožas metropolīts Antonijs, domājot par mūku dzīvi, atzīmēja, ka mantas nekrāšanas būtība ir tajā, lai cilvēks nebūtu nekam pieķēries un ne no kā nebūtu atkarīgs.
Minēsim shimas mūķenes Fotīnas liecību par svētlaimīgās starices Jeļenas gaišredzību: "…Drīz pēc kara svētlaimīgā Jeļena vienam mūsu priesterim paredzēja, ka viņš kļūs par bīskapu (Tallinas Arhibīskaps Romāns (+ 1963.g.)). Kad viņu 1949. gadā iecēla par prāvestu, viņa sacīja: "Kas ir? Vēl arī bīskaps būs!" Un nākamajā gadā viņš kļuva par bīskapu…"
Kā liecina māsas, kad visur tika slēgti klosteri, svētlaimīgā starice paredzēja, ka Pjuhticas klosteris netiks slēgts, viņa paredzēja arī ugunsgrēku lopu sētā, piebilstot: ,,Paklausība arī ugunī nedeg!"
Pirms kara negaisa laikā naktī aizdegās vecā sēta, vajadzēja glābt lopus. Mūķenei Abrāmijai ar pūlēm izdevās izvest lopus, pēc tam viņa atcerējās, ka iekšā vēl palicis mazs teliņš. Apklājusies at segu, viņa metās liesmās un izveda teliņu – viņam bija apgedzis tikai astes galiņš. Tajā naktī mūķenes atcerējās svētlaimīgās Jeļenas vārdus: "Paklausība arī ugunī nedeg!" (Mūķene Abrāmija daudzus gadus bija bijusi vecākā lopu sētā - kā liecināja māsas, viņa bija paklausības paraugs.) Visiem kļuva skaidrs, kāpēc svētlaimīgā Jeļena naktīs gāja apkārt lopu sētai – viņa lūdzās, lai lopi neaizietu bojā (Tajā pašā gadā ar labdaru palīdzību tika uzcelta jauna, akmens lopu sēta).
Pēc šī notikuma katru gadu 10.augustā klosterī norisinās krusta gājiens apkārt Dievmātes Aizmigšanas katedrālei, lasot lūgšanas Dievmātes ikonas "Nesadegošais Krūms" priekšā. Mūķenes pateicas Kungam, ka tajā naktī palikušas dzīvas un lopi neaizgāja bojā.
Kā stāsta mūķenes, pirms kara, kad svētlaimīgā Jeļena dzīvoja Ģetzemanes skitā, viņa bieži gāja uz kaimiņu ciemu Jamu un izslaucīja visu māju lievenīšus. Kara laikā visus šī ciema iedzīvotājus izlika no mājām, bet pēc tam tas nodega – tā svētlaimīgā paredzēja tuvojošos nelaimi. Vēlāk Ģetzemanes skitu slēdza, un visas māsas pārcēlās uz klosteri. (…)
Smagajos kara gados starice nemitīgi lūdza Kungu, lai Viņš pietuvinātu uzvaras stundu pār iebrucējiem. Svētlaimīgās žēlsirdīgā dvēsele līdzpārdzīvoja jaunajām māsām, uz kuru pleciem uzgūlās tik daudz kara gadu grūtību; viņa lūdza Glābēju, lai Viņš uzturētu tās pārbaudījumu laikā, neļautu ieslīgt grūtsirdībā, dotu spēku izpildīt smagos darbus. Lūdzās arī citas sirmās klostera iemītnieces. Ar viņu lūgšanām turējās smagajā darbā, izsalkumā un nepietiekamajās miega stundās izvārgušās māsas.
No shimas mūķenes Fotīnas atmiņām: "Kara laikā baidījāmies, ka jaunās varētu aizvest darbos uz Vāciju. Man pakaļ no laukiem atbrauca krustmāte. Pirms aizbraukšanas es aizgāju pie mātes Jeļenas un teicu: "Lūk, braucu mājās!" Viņa nopūtās un sacīja: "Ak, tik vien, kā mantas šurpu – turpu vadāt!" Un patiesi, es ļoti drīz atgriezos atpakaļ: nekur nevarēju atrast sev vietu.
Kad mūs 1944. gada vasarā evakuēja uz Albas ciemu pie Tallinas, māte Jeļena izbrauca kopā ar māsām (izbrauca tkai daļa māsu)… Mēs tur dzīvojām skolā un uz visu dienu devāmies strādāt pie saimniekiem – igauņiem bija vajadzīgi strādnieki, bet tajā laikā bija jānovāc labība. Katru dienu brīnumdarošās ikonas priekšā tika kalpots aizlūgumi ar akafistu Dievmātei, bet svētdienās un svētku dienās dievkalpojumus noturēja mūsu priesteris tēvs Aleksandrs. Cēlāmies četros no rīta uz pusnakts dievkalpojumu, bet astoņos gājām strādāt – vācām labību, kūlām. No darba atgriezāmies ap vienpadsmitiem vakarā.
Septembrī palīdzējām igauņiem novākt kartupeļus. Par to viņi mums deva ēst, katrai no mums iedeva maisu ar kartupeļiem dienā, un mēs tos vedām uz klosteri veco māsu ēdnīcai. Jau vēlā rudenī mēs atgriezāmies klosterī.
Māte Jeļena tolaik arvien klusēja – neviens no viņas nedzirdēja ne vārda…"
No mūķenes Natālijas atmiņām; "Kad es 1947. gadā tikko iestājos klosterī, dzīvoju virtuvē, bet māte Jeļena mājiņā pie vārtiņiem, un viņa bieži nāca uz virtuvi. Atnāk, atver visas durvis, iet un dzied – tropārus, stuhīras – visu zināja no galvas. Reiz viņa atnāca pie mums uz virtuvi un saka: "Meitenes, dzīvojiet klosterī, bet netiecieties pēc draudzenēm. Kura iemantos draudzeni klosterī, aizmirsīs visus svētos, centīsies tikai draudzenei izpatikt". Tie ir viņas vārdi: "Lai klosterī tev visi ir vienlīdzīgi – visi vienādi"".
1947. gada 10. novembrī, klosterī nodzīvojusi aptuveni 60 gadus, svētlaimīgā starice Jeļena devās pie Kunga. Kā liecina māsas, pirms nāves svētlaimīgā Jeļena viņām sacīja: "Pēc manis paliek māte Jekaterina… Bet pēc mātes Jekaterinas jums nebūs neviena".
Starici Jeļenu apglabāja klostera kapsētas ziemeļu pusē netālu no Nikolaja baznīcas. Līdz pat šai dienai ticīgie nāk uz kapiņu pie starices ar savām vajadzībām, lūdz viņas aizbildnību Kunga priekšā, un pēc savas ticības saņem prasīto.
Stāsta mūķene Nadežda: "Kopš tā laika pagājusi gandrīz puse gadsimta. Reiz nāku no lopu sētas un dzirdu kliegšanu no kapsētas, domāju: "Kas tur tik briesmīgi kliedz?" Aizeju, bet tur slima sieviete guļ uz mātes Jeļenas kapiņa – guļ un kliedz, cik spēka, un viņa raustās… Pēc tam slimā iegāja krūmos, atnāca cita un arī viņa raustās, un un abas kliedz, cik spēka. Tad es sapratu, ka māte Jeļena patiesi bija liela".
Kopš seniem laikiem ticis uzskatīts, ka, ja arī pēc svētcīnītāja nāves nemitējas dziedināšanas brīnumi un ātra palīdzība viņa lūgšanu dēļ, tas nozīmē, ka viņa lūgšana Kunga priekšā ir liela, un tuva ir viņa godināšanas stunda.
Netālu no Pjuhticas klostera, vietā, kur no Peipusa ezera iztek Narvas upe, pēc Dieva nodoma, tēvam Vasļijam Borinam (+1994.g.) bija lemts atjaunot pravieša Elijas baznīcu Vasknarvas ciemā. Viņam, tāpat kā Pjuhticas svētlaimīgajām, bija sveša lepnība un godkāre, savā lielajā pazemībā viņš nepaļāvās tikai uz saviem spēkiem (pretējā gadījumā viņš varēja ieslīgt grūtsirdībā, skatoties uz baznīcas, kuru viņam bija jāatjauno, drupām). Zinot, ka liels ir Pjuhticas staricu lūgšanas spēks, viņš bieži apmeklēja viņu dusas vietas, lai izlūgtos viņu lūgšanu aizbildnību Kunga priekšā. Mūra baznīcas atjaunošanai bija vajadzīgi ķieģeļi, dēļi, palīgi. Tēvs Vasīlijs bieži brauca uz Pjuhticu. Gāja uz klostera kapsētu, lūdzās pie svētlaimīgās starces inokiņas Jeļenas kapa: "Dieva starice, palīdzi man. Man vajadzīgi gan dēļi, gan ķieģeļi, bet nav, kur tos ņemt, palīdzi man." Vēlāk ar to pašu lūgumu gāja pie mūķenes Jekaterinas kapa. Un saskaņā ar savu ticību vienmēr saņēma prasīto. 1978. gada oktobrī Elijas baznīca jau bija atjaunota.
Saviem garīgajiem bērniem tēvs Vasīljs teica: "Ja būs grūti – ejiet uz svētlaimīgās Jeļenas kapu, palūdzieties, paprasiet, un Kungs viņu lūgšanu dēļ jums dos. Kad es biju bēdās, nelaimē, vajadzībās, viņa vienmēr man palīdzēja, lai kad es nācu pie viņas".
Viena no svētcīnītāja garīgajām meitām bija lieciniece tam, kā svētlaimīgās Jeļenas lūgšanu dēļ tēvam Vasļijam iedeva cementu, lai gan sākumā noliktavas strādnieki paziņoja, ka cementa nav, un tāpēc neiet uz priekšu skolas un slimnīcas celtniecība. Tēvs Vasīlijs mierīgi atbildēja, ka tas nevar būt: "Es pirms izbraukšanas lūdzos svētlaimīgajai Jeļenai, bet viņa man vienmēr palīdz. Cementam priekš manis jābūt!" – un apsēdās uz krēsla. Mazliet vēlāk pie viņa pienāca vēl viens noliktavas darbinieks un, uzzinājis par notikušo, pajautāja virspriesterim Vasīlijam: "Varbūt priekš tevis strupceļā stāv vagons ar cementu, kurā pietrūkst divu tonnu?" Šajā sakarā jau ilgi tiesājas".
Tēvs Vasīlijs priecīgi iesaucās, ka svētlaimīgā Jeļena viņu nekad nav pievīlusi, viņš ņem cementu un ir gatavs samaksāt par iztrūkumu. Kad cementu atveda uz baznīcu, izrādījās, ka iztrūkuma nebija, bet gluži otrādi – bija vēl pārpalikums.
No igumenes Barbaras (Trofimovas) stāstītā: "Tēvs Vasīlijs bieži brauca garām Pjuhticai. Gadās, ienāk klostera kapsētā – un taisnā ceļā pie māmuļas Jeļenas un māmuļas Jekaterinas – mūsu svētlaimīgajām – un lūdzas: "Dieva starices, palīdziet man. Es tagad iešu pie māmuļas igumenes, padiedelēšu no viņas mazliet...
Lūk, tā vienkārši pie kapiņiem parunājas, palūdzas… Un man visu izstāsta: "Māmuļa, es tā lūdzos, tā lūdzos Dieva staricēm…"
Es saku: "Nu, batjuška, Kungs jūs neatstās".
– Lūk, māmuliņ, tur ķieģeļus apsolīja, tur dēļus mazliet… Bet tu man arī kaut ko iedosi?
– Iedošu, batjuska, notekti iedošu.
– Māmuliņ, man vajag kokus. Vācam drupas, iekšpusē vajag iztīrīt, viss samircis… Tik daudz gadu sniegs, lietus… Baznīca kādus trīsdesmit gadus stāvējusi bez jumta…
– Neraizējieties, batjuška, visu iedosim, mūsu šoferis aizvedīs.
Lūk, tā tēvs Vasīlijs arī sāka. Bet kā viss aizgāja! Viņš visu attīrīja, no jauna ielika pamatus trim altāriem… Es daudzas reizes braucu pie viņa un priecājos.
Dienā strādā, bet vakarā kalpo visnakts dievkalpojumu, lūdzas ar saviem dievlūdzējiem. Viņam nebija neviena palīga. Ne otra priestera, ne diakona. Visu darīja viens pats – gan Dievgaldu pasniedza, gan aizlūgumus kalpoja, gan ar eļļu svaidīja. Un tauta tiecās pie viņa. Brauca no Pēterburgas, no Maskavas – no visurienes, veda lietas, ikonas, materiālus, uzradās drēbnieki, krāsotāji, apmetēji, pavāri… Kāds šuva tērpus un pārklājus, kāds krāsoja, kāds zāģēja malku. Atradās arī mākslinieki, kuriem uzreiz deva uzdevumu gleznot ornamentus, bet turpmāk viņi ķērās pie sienu greznojumiem Nikolaja sānu altārī.
Tēvs Vasīlijs gribēja, ka viss būtu "pa vecam". Atrada senas fotogrāfijas, arī mums klosterī šis tas atradās… "Man būs tikai trīs altāru baznīca!" - viņš teica".
Galvenais altāris – par godu Dieva pravietim Elijam, kreisais – Svētītājam Nikolajam, bet labais – Jāņa Kristītāja godam.
1978. gada 15.oktobrī metropolīts Aleksijs iesvētīja no drupām atjaunotās Elijas baznīcas Nikolaja sānu altāri Vasknarvā. Tēvs Vasīlijs nokalpoja šajā dievnamā līdz pat savai nāvei 1994. gada 27. decembrī.
No shiigumenes Barbaras (Trofimovas) atmiņām: "Es ļoti mīlēju tēvu Vasīliju, vienkārši noliecu galvu viņa drosmes un mīlestības priekšā. Viņš bija īsts gans, garīgs svētcīnītājs. Viņš viss liesmoja. Viņā piesaistīja godīgums, tiešums, patiesa atvērtība pret tuvāko. Ja viņam kaut ko palūgs – šķita, ka viņš ir gatavs tev atdot visu dvēseli. Un visus no Dieva saņemtos talantus vņš ieguldīja Dieva darbā, baznīcā".
1999. gada 26. augustā ar Tallinas un visas Igaunijas metropolīta svētību tika atjaunots Krusta gājiens no Vasknarvas (Sirencas) uz Pjuhticu.
Pēc tēva Vasīlija nāves Elijas baznīcā nebija pastāvīga priestera. Baznīcai un saimniecības ēkām bija nepieciešams kapitālais remonts. 2002. gada septembrī pēc Valdnieka Kornēlija lūguma Svētīgākais Patriarhs Aleksijs II atklāja Vasknarvā Pjuhticas klostera Elijas skitu. tuvojoties Vissvētās Dievadzemdētājas Piedzimšanas svētkiem, uz skitu tika nosūtītas pirmās māsas. Ar Dieva žēlastību sākās baznīcas restaurācija un saimniecības ēku remonts (2005. gadā dievnams atguva savu sākotnējo veidolu – gaiša trīsaltāru baznīca, jo 1978. gadā bija atjaunots tikai viens sānu altāris, kupola logus aizsedza griesti un pats kupols bija mazāka izmēra).
2005. gada 2. augustā Vasknarvā, Pjuhticas klostera Elijas skitā, pēc kapitālā remonta ar Svētīgākā Maskavas un visas Krievzemes Patriarha Aleksija II svētību Tallinas un visas Igaunijas metropolīts Kornēlijs, līdzkalpojot lielam skaitam garīdznieku, iesvētīja labās puses sānu altāris par godu Jānim Kristītājam.
