Svētlaimīgā starice Jekaterina
(1889.-1968.)

 

Māmuļa Jekaterina piedzima 1889. gada 15. maijā Somijā, Sveborgas cietoksnī, militārā inženiera Vasīlija Vasiļjeviča Malkova- Paņina ģimenē. Vasīlijs Vasiļjevičs bija izcils kara inženieris, viens no  tiešajiem lielo Krievijas militāro nocietinājumu būvju radītājiem. Jekaterinas māte, Jekaterina Konstantinovna, bija I ģildes tirgotāja, Krasnoseļskas rakstāmpapīra fabrikas īpašnieka Konstantīna Petroviča Pečatkina meita.


Ģimenē bija seši bērni. Jekaterina Konstantinovna gatavoja bērnus laicīgai dzīvei un viņu biedēja vecākās meitas "pārmērīgā reliģiozitāte". Jekaterinai ļoti patika apmeklēt svēto klosteri, kas atradās netālu no viņu mājam. Meitene izcēlās ar labestību un atsaucību, bieži aizstāvēja kalpotāju, viņai nācās būt pat starpnieci starp māti un strādniekiem; gadījās, ka viņai bija jāuzklausa ilgi pārmetumi, pirms viņa saņēma prasīto.


Militārā inženiera ģimene sākumā dzīvoja Sveborgas cietoksnī, bet pēc tam pārcēlās uz Helsingforsu (Helsinkiem). 1898. gadā Vasīlijs Vasiļjevičs Malkovs – Paņins saņēma norīkojumu uz Galveno inženieru pārvaldi, kas atradās Pēterburgā, un ģimene atstāja Somiju. Pēc kāda laika viņi pārcēlās uz Gatčinu, kur tajā laikā atvērās Reālskola.


Katja ar māsu gāja ģimnāzijā, bet brāļi – reālskolā. No Jekaterinas brāļa Georgija atmiņām: "Gatčinu mani vecāki izvēlējās vairāku iemeslu dēļ. Mūsu ģimene bija pieradusi dzīvot nelielā pilsētā, kur bērni varēja nodarboties ar sportu. Gatčina ar saviem brīnišķīgajiem parkiem no šī viedokļa bija ļoti atbilstoša.  Dzīvokli ar dārzu noīrēja Bagoutovskas ielā – Gatčinas "Ņevas prospektā"… Māja atradās netālu no Varšavas dzelzceļa  stacijas. Manam tēvam brauciens uz Galveno inženieru pārvaldi prasīja mazāk laika, nekā no jebkuras Pēterburgas nomales. Mans ceļš  līdz Reālskolai ilga 20 minūtes". (1904. gada maijā Georgijs Vasiļjevičs Malkovs – Paņins pabeidza Gatčinas reālskolu kā pirmā izlaiduma labākais skolēns.   Kā balvu viņš saņēma kņaza Uhtomska grezni izdoto "Cara dēla Nikolaja ceļojums uz Japānu". Gatčinas pilī to viņam pasniedza pati imperatore Marija Fjodorovna…)


Divdesmitā gadsimta sākumā Jekaterina mācījās Bestuževa kursu dabaszinātņu fakultātē, bet pēc to beigšanas 1912. – 1913. gados strādāja Entomoloģijas biedrībā. 1914. gadā Jekaterina iestājās žēlsirdīgo māsu kursos un vienlaikus sāka strādāt bezmaksas pilsētas slimnīcās,  vēlāk strādāja aizmugures hospitālī, bet pēc tam Georgija kopienas vienībā, kuras žēlsirdīgās māsas sniedza palīdzību no kaujas lauka iznestajiem  ievainotajiem karavīriem.


No shimas mūķenes Serafimas (Demoras) atmiņām: "Vēl būdama jauna meitene, Pirmā pasaules kara laikā viņa kā medmāsa devās uz fronti, kur kopa ievainotos, kuri bija iznesti tieši no kaujas lauka. Šeit viņa vaigu vaigā ieraudzīja clvēku ciešanas un nāvi. Tas viss viņu līdz galam attālināja  no laicīgā dzīves veida".


1919. gadā viņa kopā ar ģimeni devās uz Narvu (Igunija tajā laikā jau bija patstāvīga valsts), kur pieteicās pie turīgiem ļaudīm strādāt par kalponi dārza darbos – speciāli, lai pieradinātu sevi pie fiziska darba un sagatavotos dzīvei klosterī.


Netālu no Narvas, Kuremajes ciematiņā, atrodas Svētā kalna – Pjuhticas – klosteris. Tieši uz šejieni devās 33 gadus vecā Jekaterina. Pie klostera vārtiem viņa sastapa paklausībnieču grupiņu, kas devās uz lauka darbiem. Viena no viņām pasmējās par Katju, ka tai galvā cepure; tad Katja piegaja pie viņas, uzvilka savu cepuri viņai galvā, sacīdama: "Man tā vairāk nav vajadzīga, bet tev gan noderēs!" Vēlāk šī paklausībniece, neizturējusi pārbaudījumus, atgriezās pasaulē.


Tā no pirmajiem viņas soļiem Pjuhticas klosterī izpaudās svētlaimīgās mātes Jekaterinas brīnumainā dāvana. Turpmāk viņa uzcītīgi strādāja visus paklausības darbus, negaidīti atsakoties no dažiem (piemēram, negribēja pļaut zāli – acīmredzot aiz žēluma pret dzīvo dabu, Dieva radību). Visos savos darbos un rīcībā viņa šķita ļoti dīvaina, un tos pavadīja noslēpumaini, nesakarīgi vārdi, no kuriem daļa bija vērsta uz konkrētu notikumu vai personu. Tie precīzi piepildījās, kā viņa to bija paredzējusi un likusi manīt…”


Pjuhticas klostera paklausībneču rindās Jekaterina tika uzņemta 1922. gada 5. jūlijā. Kopš pirmajām savas klostera dzīves dienām Jekaterina sāka uzvesties neparasti, dīvaini, reizēm kā vientiesīgā, taču vēl ne pavisam skaidri. Drīzumā viņu pārcēla uz Ģetzemanes skitu. Viņa mīlēja darbu, paklausības pienākumus centās izpildīt pēc labākās sirdsapziņas, taču viss viņai sanāca neparasti. Viņa bieži staigāja basām kājām vai zeķēs, visbiežāk čībiņās, šūtās no vadmalas. Klosterī viņai deva zābakus, bet svētlaimīgā Jekaterina atdāvināja tos ticīgajiem. Ziemā viņa apāva filca zābakus, bet tikai tādus, kas nebija apšūti ar ādu.


Reiz, bargos laika apstākļos, viņa čībās gāja pa klostera pagalmu. Viena no māsām, ieraudzījusi viņu tādā izskatā, iežēlojās un piedāvāja: "Māte Jekaterina, var, es jums iedošu vaļeņkus?" Viņa apstājās un vērīgi paskatījās. "Nu, var jau" - viņa padomājusi atbildēja un, pagājusi mazliet tālāk, apgriezās un pajautāja: "Bet tie nav apšūti ar ādu?" – "Kapes ir apšūtas". – "Neņemšu!" – "Kāpēc, māte Jekaterina? "Tāpēc, ka vajag mīt savu ādu, nevis svešu" – viņa atbildēja.


Bieži svētlaimīgā nozuda un ilgu laiku neatgriezās. Tā, kādu reizi viņa devās uz mežu pēc sēnem un nenāca atpakaļ vairākas dienas. Viņai pakaļ aizsūtīja māsas, un tās atrada vairāku dienu gavēņa novārdzināto svētcīnītāju teltī netālu no Jamas ciema. (Mazā, no zariem savītā telts bija pilna ar sēnēm, tās aizņēma vairākus grozus).


Kādu citu reizi svētlaimīgā Jekaterina septiņas dienas stingri gavēja (ne ēda, ne dzēra); tā lieciniece bija viena mūķene, kuras cellē svētlaimīgā starice dzīvoja visas šīs dienas.


Uz ilgu laiku klostera iemītniecēm atmiņā palika svētlaimīgās Jekaterinas došanās meklēt "veco stilu". Pēc šī "pārgājiena" viņai nācās lūgt piedošanu visām māsām. Tas notika toreiz, kad Baznīca Igaunijā pārgāja uz jauno kalendāru; šajā laikā Igaunija vēl nebija pievienota Padomju Savienībai, un valstu starpā pastāvēja robeža. Robežsargi aizturēja mūķeni padomju teritorijā un pieprasīja samaksāt soda naudu, pretējā gadījumā piedraudot ar cietumu. Tik lielas summas klosterī nebija, nācās rakstīt vēstuli svētlaimīgās Jekterinas brālim, un viņš naudu atsūtīja. Kamēr ilga izmeklēšana, svētcīnītāja atradās ieslodzījumā. (Kas lai zina, varbūt svētlaimīgās kvēlā lūgšana pietuvināja "vecā stila atgriešanos" klosterī.


Tēvijas kara sākumā Ģetzemanes skits tika likvidēts. Visas tā iemītnieces atgriezās klosterī, bet māmuļa Jekaterina 1942. gadā tika atlaista uz majām kopt sirmos vecākus, kuri dzīvoja Tallinā. (Jekaterinas vecāki uz Igauniju pārcēlās 1919. gadā.) 1942. gadā viņa apglabāja māti un palika dzīvot pie tēva. Tallinā svētlaimīgā Jekaterina apmeklēja Pjuhticas klostera filiāli un paredzēja (gandrīz 20 gadus iepriekš) tās slēgšanu. 1947. gadā svētcīnītāja apglabāja savu tēvu un atgriezās klosterī. (Mūķenes Jekaterinas vecāki – Jekaterina Konstantinovna un Vasīlijs Vasiļjevičs apglabāti Tallinas Aleksandra Ņevska kapsētā.)


1947. gada 10. novembrī nomira Pjuhticas svētlaimīgā starice Jeļena, un svētlaimīgā Jekaterina kļuva par viņas kalpošanas pārmantotāju: uzņēmusies pašu smagāko varoņdarbu, viņa sāka atklātu Kristus dēļ neprātīgās dzīvi.


Svētā Gara vadīta, Dieva izredzētā zināja, ka visa viņas turpmākā dzīve būs saistīta ar lielām bēdām, taču viņa ticēja, ka Kungs viņu neatstās, jo bez Dieva palīdzības nest šo krustu nav iespējams. Svētie Tēvi ir teikuši, ka, ja nebūtu bēdu, nebūtu arī glābšanās. Sirdsskaidrais Optinas Nikons sacīja: "Bēdās un pārbaudījumos Kungs palīdz mums. Viņš neatbrīvo mūs no tiem, bet dod spēku viegli panest, pat neievērot tos".


Ģērbās māmuļa Jekaterina savdabīgi: vasarā staigāja melnā hitonā, baltā apostoļņikā, kuram pa virsu uzvilka melnu cepurīti vai melnu lakatu. Ziemā virs hitona uzvilka kādu vieglu vējjaciņu,  reizēm apjozās ar baltu lakatu.  Siltu apģerbu (mēteli un lakatus) nevalkāja. Naktīs svētlaimīgā vienmēr lūdzās.


Māte Jekaterina (no kreisās) un māte Feodosija

 

Svētlaimīgā starice Jekaterina paklausībniecēm deva padomu dzīvot vienkārši, nenosodīt citus. Teica, ka nosodīšanas cēlonis ir neuzmanīga garīgā dzīve. Visus aicināja cīnīties ar lepnību, tapt pazemīgiem. Teica, ka lepnība aprij visus tikumus. Starice mācīja arī saudzību, pati ar bijību attiecās pret visu, ko dāvājis Kungs, par ūdeni viņa sacīja: "Atbildēsiet par katru pilienu".


Mūķenes atcerējās, ka māmuļa Jekaterina reizēm uzņēmās stingru gavēni, paskaidrojot, ka gatavojas mirt, un parasti tas notika, kad tuvojās kādas māsas nāve. Māsas bija ievērojušas, ka, ja svētlaimīgā teica, ka stingri gavē, jo gatavojas iesvētībām mantijā, tad tas nozīmēja, ka drīzumā notks kādas ievētīšana.


No mūķenes G. atmiņām: "Kādu reizi viņa visu gavēņa laiku dzēra tikai svētīto ūdeni un ēda tikai prosforas daļiņas, bet Ciešanu nedēļā, visiem redzot, izdzēra olu. Kurš gan pēc tam noticēs, ka viņa bija gavējusi! Tā viņa darīja, lai neviens neievērotu viņas varoņdarbus un uzskatītu viņu vienkārši par muļķi".


Par atbraukušajiem dievlūdzējiem viņa teica: "Dieva ceļinieki – atbraukuši pie Dievmātes!" Tauta plūda pie māmuļas Jekaterinas nebeidzamā straumē. Daudzi brauca uz klosteri speciāli, lai satiktos ar viņu. Ar katru gadu viņu skaits auga. Uz klostera priekšnieces vārda nāca daudz vēstuļu ar jautājumiem mātei Jekaterinai un lūgumiem palūgties. Pret  atnākušajiem viņa izturējās dažādi: ar vieniem runāja  alegorijās, ar citiem – vienkārši; ar dažiem runājās ilgi, citus uzreiz  izvadīja ārā ar dusmām.  Cilvēku dvēseles bija viņai redzamas. Viņas cienītāju atnesto tūdaļ izdalīja cietiem. Pie sevis neturēja ne kapeikas, to viņa izdalīja ar lielu apdomu".


Saskaņā ar Jāņa Pakāpnieka vārdiem: "Lēnprātības būtība ir tajā, lai, saņemot pāridarījumus no tuvākā, bez samulsuma un patiesi par viņu lūgtos". Svētlaimīgā Jekaterina bija lēnprātīga un žēlsirdīga, viņa piedeva visiem, kas pret viņu izturējās nelabvēlīgi. Viņa lūdzās par tiem, kuri viņu nemīlēja, saprotot, ka Kungs to pieļāvis tādēļ, lai viņa lūgtos par maldos esošo dvēseļu glābšanu, lai ļaunuma gari pamestu pāridaarītājus, viņu sirdis piepildītos ar mīlestību pret tuvākajiem, un pie viņiem atgrieztos Dieva žēlastība.


Kad viena no viņas nelabvēlēm (mūķene vidējos gados) mira slimnīcā no strutojoša apendicīta, un ārsti nespēja viņai palīdzēt, svētlaimīgā karsti lūdzās par viņas dvēseles glābšanu: "Lūdzieties! Lūdzieties! Māte N. mirst! Viņa nav gatava! Lūdzieties..."  Svētcīnītājas lūgšanu dēļ mūķene N., ārstiem par pārsteigumu, izveseļojās.


Sirdsskaidrais Optinas Nikons sacīja: "Vajāšanas un spaidi ir noderīgi ar to, ka tie stiprina ticību". Sirdsskaidrais Simeons (Želņins) atzīmēja: "Tam, kurš vēlas glābt savu dvēseli, jāatceras, ka nav iespējams glābties bez bēdām un pārbaudījumiem, un tāpēc viņam jāpateicas Dievam par visu bēdīgo… Bēdas pārsvarā ir pēdējo laiku daļa tiem, kuri glābjas: "jo caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva Valstībā" (Ap.d. 14: 22)".


Kā liecina shimas mūķene Serafima, ne visas māsas mīlēja māti Jekaterinu par viņas tiešumu. Daļa no māsām uzstāja, ka svētlaimīgā Jekaterina sūtāma uz psihiatrisko slimnīcu. Ārsti neatzina viņu par slimu, bet palātā viņu stipri piekāva slimie, dēmonisko spēku pamudināti.


Atgriezusies no slimnīcas, māmuļa Jekaterina apmetās nespējnieku namā. Atceras viena no vecākajām klostera iemīniecēm mūķene N.: "Kad es aizvietoju nespējnieku namā  māmuļu Kapitolīnu, tad bieži redzēju, kā māte Jekaterina devās naktī laukā lūgties. No rīta pārnāca visa salpja. Gandrīz nekad naktīs negulēja, lūdzās.  Vai arī – pieceļas naktī divpadsmitos, palūdzas kaktā, bet pēc tam pieiet pie katras gultiņas un klusiņām nodzied: "Lūk, Līgavainis nāk pusnaktī…"


Klostera sardze paklausībniece A. stāstīja, ka redzējusi, kā starice reiz aukstā janvāra naktī, noklājusi sniegā segu, visu nakti lūgusies.


Stāstot par svētcīnītāju, māsas atcerējās viņas brīnišķīgās lielās, pelēkās acs – reizēm bērnišķi tīras, mierīgas, laipnas, smaidošas, reizēm – nopietnas, stingras. Tās raudzījās pašos cilvēka dvēseles dziļumos.


Klostera garīgais tēvs priestermūks Pēteris (Serjogins) sacīja: "Atsakies no sava prāta un sirds kaislību aptumšojuma, un tu iearudzīsi Dievišķo gaismu sevī un savos tuvākajos. Neaizmirsti Apustuļa vārdus: ,,Jūs esat Dieva nams, un Dieva Gars mājo jūsos…" Tieši no tā vadījās svētlaimīgā starice.


Ir daudz liecību par izdziedināšanas gadījumiem svētcīnītājas lūgšanu dēļ. Mēs minēsim tikai dažas liecības no grāmatas "Pjuhticas klostera svētlaimīgās starices": "Māsa M. ar smagu saslimšanu nonāca slimnīcā uz ilgu laiku. Tur viņa sapnī ieraudzīja māti Jekaterinu, kura bija atnākusi pie viņas uz slimnīcu, svētīja viņu ar krustu un teica: "Es zinu, ka tev ir smagi". Māsa M. pamodās un sajuta dvēselē žēlastības pilnu mieru. Pēc ārstēšanās laika beigām labā veselības stāvoklī māsa M. atgriezās mājās. Pēc kāda laika māsa G. viņai pastāstīja: "Reiz es aizgāju pie mātes Jekaterinas, bet viņa pēkšņi tik stingri un pieprasoši sāka man teikt: "Lūdzies par M., viņai slimnīcā ir smagi. Tev jālūdzas par viņu!"


Kā liecināja māsas, māmuļa Jekaterina nesvētīja vērsties pie ārstiem. Atcerēsimies svēto tēvu vārdus par to, ka slimības pamudina mūs uz labu, un tie, kuri tās panes bez kurnēšanas, lūdz Dievam grēku piedošanu un slavē Viņa vārdu, tiks apžēloti.


Stāsta Marija no Kronštates: "Man sāpēja kāja, uz tās bija kreveles,  izsitumi, augoņi – tāda kā ekzēma. Es aizbraucu pie mātes Jekaterinas. Viņa lika novilkt zeķi, apskatīja kāju un sacīja: "Dievs dos, pāries!" Noņēma no galvas lakatu un apsēja ar to manu kāju. Kad es pārbaraucu mājās, kāja bija kļuvusi vesela.


Manam vīram ilgstoši sāpēja kakls. Viņu ārstēja Kronštatē, pēc tam ārsti nosūtīja viņu uz Ļeņingradu…, taču arī tur nevarēja palīdzēt. Es devos uz Pjuhticu. Ieeju pie mātes Jekaterinas, vēl neko nepaspēju pateikt, kā viņa jautā: "Kas tavam Ivanam par vainu?" "Viņam kakls sāp" - atbildu. "Vai viņš iet ārstēties ar strāvu? "Jā"- es saku. Tad māte Jekaterina aizsūtīja mani pie tēva Pētera, lai viņš nokalpo aizlūgumu.  Atgriežos mājās un saku vīram: "Māte Jekaterina neļāva tev ārstēties ar strāvu. Bet viņš atbild: "Man nekas nesāp, viss jau pārgājis!" Bet viņš bija slimojis ilgi, jau bija ieslīdzis grūtsirdībā. Tā, lūk, mātes Jekaterinas lūgšanu dēļ saņēma izdziedināšanu".


No starices garīgā tēva, priestermūka Pētera (Serjogina) dienasgrāmatas ierakstiem: "Neprātība Kristus dēļ vai apzināta muļķība. Šo jautājumu labi izskaidroja māte Jekaterina. "Muļķība ir grēks – viņa teica – jo cilvēks nelieto Dieva dāvanu, ierokot savu talantu zemē kā slinkais kalps".  Bet par sevi viņa teica: "Es atteicos no sava saprāta, protams, Dieva godam, pakļaujot Viņam visu savu gribu. Pienesu savu dzīvi kā dāvanu Dievam. Bet Dievs dāvā cilvēkam augstākā saprāta un gaišredzības svētīgo dāvanu. Bet Dieva atklāsme tiek saņemta caur lūgšanu".


Vēlāk svētlaimīgās garīgais tēvs savā dienasgrāmatā ierakstīs: "Izpratni par pasauli un cilvēku vajag meklēt nevis cilvēciskos spriedumos, bet Dieva atklāsmē, caur tīru sirdsapziņu. Jo viss cilvēciskais ir kaislību pilns, bet pilnīgo saņemam no Dieva Žēlastības!"

 
Svētcīnītāja bija pratusi attīrīties no kaislībām. Jādomā, ka tieši par lielo pazemību, bērnišķo ticību, vienkāršību un labsirdību viņa tapa Svētā Gara dāvanu – gaišredzības un dziedināšanas – cienīga.


Vēstulē vienai no savām garīgajām meitām svētlaimīgā Jekaterna rakstīja: "Kad es savu prātu atdevu Kungam – mana sirds kļuva plaša, plaša…"


Tēvs Pēteris, godinot lielo svētcīnītāju, kura bija uzņēmusies Neprātības Kristus dēļ varoņdarbu, sacīja, ka pēc lūgšanu spēka viņam tam ir māte.


Metropolīta (Ļemeševska) (1884. – 1968.) mirušo pieminēšanas sinodikā virs mātes Jekterinas vārda bija uzrakstīts: "No tiem, kuri nevēlējās būt godā celti".


Par svētlaimīgās starices pieticību liecina sekojošs gadījums. Viena no klostera iemītniecēm, sastopot svētlaimīgo Jekaterinu, nespēja aizturēt nožēlas asaras. Māmuļa uzreiz kļuva nopietna un sacīja viņai: "Ikonas priekšā vajag raudāt!"


Piecdesmitajos gados nākamā māmuļa Glafira atnāca pie svētlaimīgās Jekaterinas kopā ar savu draudzeni, kura, tāpat kā viņa, sapņoja palikt klosterī uz visu mūžu. Šai meitenei svētlaimīgā pasacīja, ka viņa klosterī nepaliks, un piebilda dīvainus vārdus: "Kļūsti par māmuļu (matušku)!" "Māmuļas – tās taču ir mūķenes" - nodomāja meitenes un palika neizpratnē. Taču pēc kāda laika klosterī nepieņemtā meitene devās svētceļojumā uz Trijādības – Sergija Lavru, sastapa tur semināristu, kurš kļuva par viņas vīru; viņš tika iesvētīts par priesteri, un viņa kļuva par māmuļu (matuška – tā parasti dēvē priesteru sievas). Bet Glafirai drīz bija lemts kļūt par Pjuhticas klostera paklausībnieci.


Reiz vienai sievietei, kas bija ļoti uzticīga svētlaimīgajai Jekaterinai, atgadījās nelaime: viņas mazais dēlēns nokrita no piektā stāva. Lai gan zēns elpoja, ārsti teica, ka droši vien neizdzīvos. Sieviete sāka kliegt: "Māte Jekaterina, palīdzi! Palīdzi, māte Jekaterina!" - ārstiem par pārsteigumu, zēns izdzīvoja.


Piecdesmito gadu sākumā klosterī kalpoja viens priestermūks. Svētlaimīgā Jekaterina valkāja krāsainu izšūtu jostu, kāda bija šim priestermūkam, un nedeva viņam miera: dievkalojuma laikā nostājas iepretim, pie ambona, lamājas un dara dīvainības. Drīzumā šis priestermūks aizbrauca, atteicās no priesterības un apprecējās.


Daudzus gadus iepriekš gaišredzīgā starice zināja, kurš kļūs par Svētīgāko Patriarhu. Gan valdniekam Pimenam (Izvekovam), gan valdniekam Aleksijam (Ridigeram) viņa paredzēja Patriarha amatu.


No shimas mūķenes Serafimas (Demoras) stāstītā: "Māte Jekaterina varēja pateikt cilvēka turpmāko likteni. Tā, piemēram, kad Jihves pilsētas baznīcā kalpoja jauns, nevienam nepazīstams priesteris Aleksijs, viņa, ieejot baznīcā pēc dievkalpojuma, sāka dziedāt: "Visaugstisvētītais Valdniek, svētī!" Bet batjuška, smaidīdams ar prieku iznāca svētīt svētlaimīgo. Visi to noturēja par joku. Bet pēc daudziem, daudziem gadiem mūsu Baznīcas Virsgana vārds tapa zināms visiem…

 
Mātei Jekaterinai bija paradums mierināt bēdās. Reiz viņa atnāca uz pirti, kur strādāja jauna paklausībniece Valentīna (vēlāk – shimas mūķene Valērija). Un sāka kaut ko stāstīt, bieži atkārtodama, ka viņai sagriezusies galva, ka viņa nokritusi, un ka zaudējusi daudz asiņu… Kad viņa beidzot aizgāja, Vaļa iekurināja pirtī krāsni, un aizdegās no tās. Grīļodamās viņa izgāja laukā, zaudēja samaņu un uzkrita uz akmens, stipri savainojot seju…


Mātei Jekaterina piemita apbrīnojama mīlestība pret māsām. Dzīve klosterī tolaik bija skarba, māsas ne vienmēr pat bija paēdušas. Māte Jekaterina klusām devās uz Jihvi, par labdaru naudu sapirka barankas un, virtenē savērtas, aplika sev ap kaklu… Tad no klostera devās uz siena pļavu. Tā atradās tālu no klostera, uz turieni brauca ar zirgu pajūgiem. Tāpēc līdz tai vietai vajadzēja braukt gandrīz visu nakti. Agri no rīta māsas sāka pļaut un pēkšņi redz, ka no meža, līdz jostas vietai rasā samirkusi, apkārusies ar barankām, smaidīga un mīlestībā dzirkstīdama pie viņām nāk māte Jekaterina.  Kas tas bija par prieku no šīm, tādu grūtu ceļu veikušām, barankām!


Māte Jekaterina varēja novērst nelaimi un pasargāt cilvēku no briesmām. Viņas vārdiem uzticējās un padomam paklausīja. Tā vienu sievieti (svētceļnieci) māte Jekaterina atrunāja no aizbraukšanas paredzētajā laikā. Un tā izglāba viņas dzīvību, jo autobuss, ar ko viņa grasījās braukt, avarēja un cieta daudzi pasažieri..


Māte Jekaterina nesa ļoti smagus gavēņa un lūgšanu varoņdarbus un atteicās no visa sev nepieciešamā, nomērdēdama pat visnepieciešamākās cilvēciskās vajadzības.  Naktīs viņu bieži varēja sastapt lūdzamies vai nu pie katedrāles, vai pie Dievmātes avota. Dažreiz vispār nebija saprotams, kur viņa dzīvoja, klīzdama pa māsu cellēm, ar savu parādīšanos paredzot viņaām pārcelšanos uz jaunu celli vai jaunus pārbaudījumus.


Māti Jekterinu ļoti godāja svētceļnieki un visi pasaulē dzīvojošie. Pateicoties viņai, klosteris kļuva slavens, jo daudzi brauca nevis vienkārši uz Pjuhticu, bet pie svētlaimīgās mātes Jekterinas".


1961.gada beigās, kad pār klosteri izpletās slēgšanas draudi, svētlaimīgā Jekaterina pirms Lielā gavēņa 1962.gadā noslēdzās vienatnē, palikdama gavēnī un lūgšanaās līdz Pashai… Viņas lūgšanu dēļ klosteris netika slēgts.


No mūķenes J. atmiņām: "Māte Jekaterina vaicāja:


– Tu redzi, kā svētie iet uz baznīcu?
– Nē.
– Bet es redzu. Viņi atnāk agrāk par cilvēkiem. Iet, iet, iet viens aiz otra… Ej, ej ātrāk uz baznīcu, kamēr dievkalpojums vēl nav sācies.

 

Reiz 1968. gada ziemā es iegāju pie mātes Jekaterinas, un viņa man vaicāja:


– Kas mums ir igumens?
– Nezinu.
– Kā tad tu nezini, kas ir igumens? Kas palīdz māmuļai?
Es klusēju.
– Lūk, kurš ir igumens! – viņa sacīja, norādot uz dārgā batjuškas Kronštates Jāņa fotogrāfiju".


Reiz svētlaimīgajai staricei Jekaterinai tika atklāts, ka dievkalpojuma laikā pats svētais Kronštates Jānis kalpoja kopā ar tēvu Pēteri.


1966.gada aprīlī Tallinas un Igaunijas arhibīskaps Aleksijs, nākamais Svētīgākais Patriarhs, Pjuhticas klosterī, igumenes apartamentos, iesvētīja mantijā klostera paklausībnieci Jekaterinu, atstājot iepriekšējo vārdu.


Pēdējos savas dzīves gados svētlaimīgā starice reti izgāja no mājas, vairāk gulēja. Ja piecēlās un kaut kur parādījās, tad tas bija liels notikums un nozīmēja, ka šajā mājā jānotiek kaut kam nozīmīgam.


No mūķenes G. atmiņām: "…Tas notika 1958. gadā. Man toreiz bija lemts būt ar svētlaimīgo starici. Viņai bija Jēzus lūgšana. Atnāku pie viņas – atnesu pusdienas vai ieeju pajautāt kaut ko, bet viņa guļ un klusiņām, pie sevis: "Kungs, Jēzu Kristu…" Cik reižu viņu tā sastapu. Vai arī dzirdu: "Kungs, piedod man – piedod visu!" Viņa to sacīja ļoti izjusti, un arī citiem tā mācīja. Viņai vienmēr bija Apustuļu grāmata, Evaņģēlijs un Psaltīrijs, un tos viņa bieži lasīja. Ja kāds atnāca, tad viņa lasīja skaļi, bet, ja bja viena – pie sevis, klusām… Bieži es no māmuļas dzirdēju: "Tāda bija mana sirds – visus mierināt, bet sevi nežēlot!"


"Svētie lūdza Dievam nevis to, lai Viņš atņemtu mocības un bēdas, bet par to, lai Viņš dotu pacietību tās panest bez kurnēšanas… Bēdas… un mokas – tie ir līdzekļi, tie ir automobīļi, kas mūs aizvedīs uz paradīzi…" (Старец Ефрем Катунакский).


Kā stāstja mūķenes, svētlaimīgajai staricei Jekaterinai pastāvīgi bija iekaisusi mutes gļotāda, viņa cieta no hroniskām iesnām, degunā viņai bija polipi un nācās elpot caur muti. Dažas pazīmes liecināja par kuņģa kaiti, bet gandrīz pastāvīgais apslāpētais klepus – par plaušu slimību. Tikai viens pats Kungs zināja par viņas ciešanām, ārēji viņa tās nekādi neizpauda. Vienā no pēdējām vēstulēm svētlaimīgā rakstīja: "Cik viegli ir uzņemties varoņdarbu, un cik grūti to novest līdz galam…"


1968. gada 5.maijā, mirru nesēju sievu svētdienā, māmuļai Jekaterinai pēdējo reizi tika pasniegti Svētie Kristus Noslēpumi.  Šajā dienā pie mirstošās starices atradās igumene Barbara, igumene Angelīna un mūķene Nektārija.


"Māte Jekaterina gulēja uz labajiem sāniem, apklāta ar mantiju… Galvgalī bija nolikta Dievmātes Kazaņas ikona, iesvētību krusts un svece. Ar pārvaldnieces svētību no katedrāles atnesa Dievmātes Aizmigšanas brīnumdarošo ikonu un ar to svētīja mirstošo.


Pēc kārtas sāka atvadīties… Divas reizes tika nolasītas lūgšanas, dvēselei šķiroties no miesas. Pēc tam māsa J. sāka lasīt akafistu Dievmātes Kazaņas ikonai…. 13. kondaka "Augsti teicamā Māte!" lasīšanas laikā mūķene Jekaterina klusi aizgāja mūžībā… Pulkstenis rādīja 2 un 19 minūtes pēcpusdienā…


Pēc nepieciešamās ķermeņa sagatavošanas ielikšanai šķirstā lielā klostera zvana 12 sitieni pavēstīja par svētlaimīgās starices nāvi. Piecos vakarā šķirsts ar aizmigušās ķermeni tika pārnests uz katedrāli, un uzreiz tika nokalpota pirmā paņihida, pēc kuras sākās svinīgais visnakts dievkalpojums par godu svētajam lielmoceklim Georgijam Uzvaras nesējam.  Pēc visnakts dievkalpojuma vēlreiz tika kalpota paņihida, bet pēc tam pie aizmigušās šķirsta sākās psalmu lasīšana, kas tika pārtraukta tikai dievkalpojumu un paņihidu laikā.


Nākamajā dienā liturģijā piedalījās ievērojami vairāk cilvēku, bet vakara dievkalpojumā baznīca jau bija cilvēku pilna. Pēc tā daudzi palika pie šķirsta visu nakti un lūdzās, skanot psalmu lasīšanai. Pie "slavām" visi kopā dziedāja: "Ar svētiem dod dusu…"


Otrdienā, 7.maijā, pēc Dievišķās Liturģijas tika kalpota aizmigušās starices izvadīšanas kārta.


Māte Jekaterina apglabāta kapsētā, pie Nikolaja – Arsēnija baznīcas, dienvidu pusē.


Līdz pat šai dienai mūķenes un svētceļnieki nāk uz svētlaimīgās Jekaterinas kapiņu, lai lūgtu viņas aizbildniecību Dieva priekšā. Ir daudz liecību par svētcīnītājas palīdzību arī pēc viņas svētlaimīgās nāves.

 

Svētlaimīgās starices mūķenes Jekaterinas garīgie padomi un pamācības

 

Lepnība aprij visus tikumus.

 

Paklausībniekiem jābūt nevis savai, bet Dieva gribai!

 

Dievs dāvā cilvēkam svētīgo augstākās apdomības un gaišredzības dāvanu. Bet Dieva Atklāsme tiek saņemta caur lūgšanu.

 

Pret tuvākajiem attiecieties maigi, priecīgi un ar mīlestību… Kalpojiet viņiem ar mīlestību, lēnprātību un pacietību… Jūs būsiet mierīgi, kad jums būs pacietība, pazemība un mīlestība.

 

Apvaldi sevi no dusmām un aizkaitinājuma. Mācies piedot aizvainojumus…

 

Jaunai paklausībniecei, kurai bieži mainījās garastāvoklis, starice ieteica: "Vajag sevi nostādīt stingri un strādāt pie sevis, lai tavs varoņdarbs būtu tev par glābšanos".

 

Grūtsirdībā starice ieteica nemitīgi atkārtot: "Kungs, glāb mani, eju bojā! Kungs, glāb mani, eju bojā!"

 

Uz jautājumu: "Kā glābties?" svētlaimīgā Jekaterina atbildēja: "Dzīvo vienkārši. Centies mazāk nosodīt. Nososdīšana nāk no neuzmanīgas garīgās dzīves".

 

www.puhtitsa.ee

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS