Svētītājs Jānis,

Šanhajas un Sanfrancisko arhibīskaps

Nāves 50. gadadienu pieminot

 

Kas ir svētums? Vai tas šodien ir iespējams, mūsu trauksmainajā un steigas pilnajā laikā? Kā izpaužas svētums, kādas ir tā pazīmes?


Mūsu ievērojamais Rīgas Virsgans Metropolīts Venjamins (Fedčenko), apcerot Svēto Apustuļu darbu grāmatu, pievērš uzmanību tam, ka tā nav pabeigta. Atšķirībā no citām Jaunās Derības grāmatām, to nenoslēdz ne svētības vārdi, ne vārds "āmen". Apustuļu darbu grāmata noslēdzas ar vārdiem: „Viņš [Pāvils] palika pilnus divi gadus savā īrētajā mājoklī un pieņēma visus, kas pie viņa nāca, sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu” (Ap.d. 28, 30-31). Ir skaidrs, ka nepieciešams turpinājums. Un Valdnieks Venjamins paskaidro, ka Apustuļu darbu grāmata turpinās Baznīcas vēsturē, cauri gadsimtiem, līdz Pastarajai Tiesai. „Un svēto dzīves, šī Baznīcas vēstures neatņemamā sastāvdaļa, ir nekas cits, kā tiešs un nemākslots Apustuļu darbu grāmatas turpinājums” - raksta Metropolīts Venjamins. Kādi viedi, dziļi vārdi! Baznīcas vēsture, kuras sākumu Apustuļu darbu grāmatā apraksta svētais evaņģēlists Lūka, pirmkārt, turpinās svēto dzīvēs. Un, liekas, ka svētajiem būtu jārodas katrā kristiešu paaudzē. Un katrai kristiešu paaudzei būtu jādzīvo ar šo svēto garu, jācenšas šo garu iemiesot savā ikdienas dzīvē. Bet vai ir iespējams dzīvot ar svēto vīru un sievu garu mūsu pēdējos laikos, kad ticība ļaudīs ir apsīkusi, mūsu dzīvē ieņēmusi tik neievērojamu vietu? Atbildi uz šo jautājumu sniedz svētie, tuvi mums pēc savas zemes dzīves laika, taisnie, gara varoņdarba veicēji, aizvadītā gadsimta mocekļi, mūsu, tā sakot, līdzgaitnieki.


2016. gadā apritēs 50 gadu kopš svētītāja Jāņa, Šanhajas arhibīskapa, nāves dienas. Piecdesmit gadu - tas nav pārāk ilgs laiks, vecākās paaudzes ļaudis ir Šanhajas arhibīskapa laikabiedri. Vald­nieks dzīvoja XX gadsimtā, veica savu kalpošanu izraidījumā. Trīs lielas pilsētas dažādos kontinentos: Šanhaja, Parīze un Sanfrancisko. Šajās pilsētās arhibīskaps Jānis rūpējās par savu draudzi, kuru veidoja emigranti, šīs pilsētas kļuva par viņa gara varoņdarba vietu. Lielajās un trokšņainajās svešzemju pilsētās, kur pareizticīgo bija pavisam nedaudz, kur sadzīves steiga un kņada valdīja pār cilvēkiem, kur daudzi uzlūkoja Valdnieku kā jukušu dīvaini, viņš veica savu kalpošanu, nepievēršot uzmanību ne ārējiem šķēršļiem, ne neizpratnei un izsmieklam. Kungs rotāja viņa kalpošanu ar daudz un bagātīgām dāvanām, bet cilvēku atmiņā palika viņa apbrīnojamais tēls - basa cilvēka tēls nonēsātā vecā rjasā, ar nobružātu koferīti, steidzamies cauri pilsētas kārdinājumiem, tos nemanīdams. Valdnieks kalpoja un sludināja, apmeklēja slimniekus, gādāja par nelaimīgajiem, par bāreņiem un nabagiem, viņš atdeva sevi visu savai draudzei, neko nevēloties sev personīgi, pat nelielu atpūtu ne. Viņš kalpoja ik dienu, ēda vienreiz dienā, nekad negulēja gultā, bet ja viņa ķermenis izvārga, tad atpūtās sēdus krēslā pie sava darbagalda. Dzīvojot šādu skarbu dzīvesveidu, viņš paveica ļoti daudz: cēla baznīcas, izveidoja patversmes bāreņiem, bija pasniedzējs, vadīja lielas (ja ne draudzes locekļu skaita, tad teritorijas ziņā) eparhijas, garīgi aprūpēja slimnīcas. Kur viņš tam visam smēlās spēku?


 

Šādu jautājumu reiz uzdeva svētajam Kronštates Jānim. Un tēvs Jānis atbildēja ļoti vienkārši - „es dzīvoju Baznīcā”. Droši vien tā atbildētu arī svētītājs Šanhajas Jānis un jebkurš cits gara varoņdarba veicējs. Lai dzīvotu svēti, jādzīvo Baznīcā, lai kur tu arī neatrastos - tuksnesī vai daudzu miljonu cilvēku pilnā pilsētā. Jādzīvo Baznīcā un ar Baznīcu. Starp citu, emigrācijā zaudēt Baznīcu bija ļoti vienkārši. Atrauti no Dzimtenes, no ierastā dzīves ritma, emigranti nonāca tādās vietās, kur pareizticīgo baznīcu nebija vispār, kur viņus gaidīja smaga dzīve trūkumā, zaudējumos, smagā darbā, lai nopelnītu trūcīgo dienišķo maizi. Bet kādi baznīciskuma piemēri! Cilvēki, paši bieži vien dzīvodami trūkumā, sāka celt baznīcu. Tā notika, piemēram, Šanhajā, kur emigranti svētītāja Jāņa vadībā uzcēla lielu un varenu katedrāli. Šanhajā bija 12 000 pareizticīgo emigrantu - vīrieši un sievietes, sirmgalvji un bērni, bāreņi un invalīdi, kuri centās jebkādi iekārtot savu dzīvi ķīniešu pilsētā, atrast kādu darbu, kādu dzīvesvietu... Daudzi no viņiem bija nabagi. Un, lūk - šie cilvēki ceļ katedrāli. Bet cik aizkustinoši nosauca jauno baznīcu! Par godu Dievmātes ikonai „Grēciniekiem Palīdzētāja”. Šajā nosaukumā - dziļas baznīciskuma apziņas piemērs. Cilvēks, kura dzīve cieši saistīta ar Baznīcu, noteikti atzīs sevi par grēcīgu. „Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs” - ar šiem Evaņģēlija vārdiem mēs sākam ikvienu lūgšanu kārtu. „Kungs, Jēzu Kristu, Dievs Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku” - šī ir Jēzus lūgšana, kas nekad nenorimst kristieša lūpās. Bet cilvēks, kura dzīve ir tāla no Baznīcas, sevi par grēcīgu parasti neatzīst. Viņam arī nav vajadzības iet uz baznīcu, nav vajadzības nožēlot un nepieciešamības lūgt Dievu par piedošanu. Viņam pat grūti pateikt, izrunāt „Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs”. Vēl grūtāk izlasīt grēku nožēlas kanonu, doties uz grēksūdzi. Mūsu ievērojamais garīgais rakstnieks igumens Nikons (Vorobjovs), Valdnieka Jāņa līdzgaitnieks, raksta saviem garīgajiem bērniem: „Lūdziet Kungu, lai neatmaksā jums pēc nopelniem, bet apžēlo Jūs tikai Savas žēlastības dēļ.” Bet kā lepnam, augstprātīgam cilvēkam, kurš visu zina, - kā viņam „lūgt”? Pat nelaimē viņš žēlojas, kurn, krīt izmisumā, dara visu, kas vien ienāk prātā, bet nelūdz sirds pazemībā par žēlastību. Bet ticīgam, baznīcas dzīvi dzīvojošam cilvēkam lūgt Dievu par žēlastību ir tik dabiski! Kādi vārdi baznīcā skan visbiežāk? Vārdi „Kungs, apžēlojies!” Ar to sākas dzīve Baznīcā, ar to sākas garīgais ceļš, ar to sākas garīgā saprašana. Saproti, cilvēk, ka tu esi grēcīgs, sāc lūgt Dievu par žēlastību, par grēku piedošanu, sāc nožēlot savus grēkus.

 

Image result for иоанн шанхайский


Ar visas savas apbrīnojamās dzīves piemēru svētītājs Jānis mācīja ļaudis baznīciskumam, mācīja dzīvot Baznīcā, mīlēt Kristus Baznīcu. Viņa dzīvē nebija nekā cita, kā vien Baznīca, viņš neko citu nemeklēja un nevēlējās. No laicīga skatupunkta viņš bija talantīgs cilvēks, viņam, piemēram, piemita brīnišķīga organizatora talants. Laicīgajā, pasaulīgajā dzīvē viņš varēja gūt lielus panākumus, bet izvēlējās kalpot Kristum un Baznīcai. Šajā kalpošanā viņš daudzkārtīgi vairoja savus garīgos talantus un savas dvēseles bagātībās dāsni dalījās ar ļaudīm. Un šodien pie viņa šķirsta tālajā Sanfrancisko pilsētā plūst neskaitāmu svētceļnieku straume, viņa svētās relikvijas iegūtas nesatrūdējušas 1993. gadā, viņš kanonizēts Dieva svēto pulkā. Daudz cilvēku svētā Šanhajas un Sanfrancisko Jāņa lūgšanu dēļ saņem mierinājumu un svētīgu palīdzību.

 


Svētītāja Jāņa lūgšanu dēļ žēlsirdīgais Kungs
lai apžēlojas arī par mums!


ALEKSANDRS, Rīgas un visas Latvijas Metropolīts

Pareizticīgās Baznīcas kalendārs 2016. gadam, 95. - 96. lpp.

© 2009 - 2017 BIBLOS