Svētītājs Lūka (Voino-Jaseņeckis) –
profesors, ārsts, arhibīskaps
Svētais, kura darbus studē medicīnas universitātēs
Svētītājs Lūka (Voino – Jaseņeckis): ārsts, kurš ārstēja parastus ļaudis, no kuriem daudzi vēl ir dzīvi; profesors, kurš lasīja lekcijas parastiem studentiem, tagad praktizējošiem ārstiem. Politieslodzītais, kurš izgājis cauri izsūtījumiem, cietumiem, spīdzināšanām un ... kļuvis par Staļina prēmijas laureātu. Ķirurgs, kurš izglāba no akluma simtiem cilvēku, bet pats dzīves beigās zaudēja redzi. Ģeniāls ārsts un talantīgs sludinātājs, kurš reizēm svaidījās starp šiem diviem aicinājumiem. Milzīga gribas spēka, godīguma un bezbailīgas ticības kristietis, kurš neizbēga arī no nopietnām kļūdām savā ceļā. Reāls cilvēks. Gans. Zinātnieks. Svētais...
Svētītājs Lūka pagaidām vēl nav tikpat plaši pazīstams kā patriarhs Tihons vai sirdsskaidrā mocekle lielkņaze Elizabete. Mēs lasītāja uzmanībai piedāvājam spilgtākos faktus no viņa biogrāfijas, ar kuru, šķiet, pilnīgā pietiktu vairākām dzīvēm.
"Man nav tiesību nodarboties ar to, kas man patīk"
Par medicīnu nākamais "svētais ķirurgs" nekad nebija sapņojis. Toties kopš bērnības viņš sapņoja par mākslinieka profesiju. Pabeidzis Kijevas mākslas skolu un kādu laiku pamācījies glezniecību Minhenē, Svētītājs Lūka (Voino – Jaseņeckis) pēkšņi... iesniedz dokumentus Kijevas universitātes medicīnas fakultātē. "Neilgās šaubas beidzās ar lēmumu, ka man nav tiesību nodarboties ar to, kas man patīk, bet man jānodarbojas ar to, kas nāk par labu cietējiem" – atcerējās arhibīskaps Lūka.
Universitātē viņš izbrīnīja studentus un profesorus ar savu principiālo vienaldzību pret karjeru un personīgajām interesēm. Jau otrajā kursā Valentīnu ievēroja anatomijas profesori (te viņam noderēja mākslinieciskās dotības), bet pēc universitātes pabeigšanas šis dabas dotais zinātnieks paziņoja, ka būs ... zemstes ārsts – visneprestižākā, smagākā un neperspektīvākā nodarbošanās. Kursa biedri bija neizpratnē! Bet valdnieks Lūka pēc tam atzinās: ,,Es biju noskumis tādēļ, ka viņi mani pavisam nesaprata, jo es studēju medicīnu vienīgi ar mērķi - visu dzīvi būt lauku, zemnieku ārstam, palīdzēt nabadzīgiem ļaudīm”.
"Aklos dara redzīgus..."
Acu operācijas Valentīns Feliksovičs sāka studēt uzreiz pēc izlaiduma eksāmeniem, zinot, ka laukos ar tās netīrību un nabadzību plosās slimība, kas padara aklu – trahoma. Viņam šķita, ka ar pieņemšanu slimnīcā nepietiek, un viņš sāka slimos vest uz māju. Viņi gulēja istabās kā palātās. Svētītājs Lūka viņus ārstēja, bet viņa māte - ēdināja.
Reiz pēc operācijas acu gaismu atguva kāds jauns trūcīgs cilvēks, kurš bija zaudējis redzi vēl agrā bērnībā. Pēc kādiem diviem mēnešiem viņš, sapulcējis aklos no visas apkaimes, atveda viņus pie ķirurga Voino-Jaseņecka. Viņi ieradās garā rindā, vedot viens otru, turoties cits citam pie nūjas.
Citu reizi bīskaps Lūka izoperēja visu ģimeni, kurā akli kopš dzimšanas bija tēvs, māte un pieci bērni. Pēc operācijas seši no septiņiem cilvēkiem atguva redzi. Redzi atguvušais deviņus gadus vecais zēns pirmo reizi izgāja ārā un ieraudzīja pasauli, ko bija iedomājies pavisam citādu. Pie viņa pieveda zirgu: "Redzi? Kam tas pieder?" Zēns skatījās un nevarēja atbildēt. Taču ar ierastu kustību sataustījis zirgu, priecīgi iesaucās: "Tas ir mūsu, mūsu Miška!"
Ģeniālajam ķirurgam piemita neticamas darba spējas. Ar Voino-Jaseņecka ierašanos Pereslavļas-Zaļesskas slimnīcā operāciju skaits pieauga vairākas reizes! Vēlāk, 70-os gados, šīs slimnīcas ārsts ar lepnumu ziņoja: ar 10 – 11 ķirurgu spēkiem mēs veicam pusotra tūkstoša operāciju gadā. Iespaidīgi. Ja nesalīdzina ar 1913. gadā, kad Voino- Jaseņeckis viens pats gadā veica tūkstoti operāciju...
Arhibīskaps Lūka draudzes vidū
Reģionālā anestēzija
Tajā laikā slimnieki nereti mira nevis no neveiksmīgas ķirurģiskās iejaukšanās, bet vienkārši nepanesot narkozi. Tāpēc daudzi lauku ārsti atteicās vai nu no narkozes, vai nu no pašām operācijām!
Arhibīskaps Lūka veltīja savu disertāciju jaunai atsāpināšanas metodei – reģionālajai anestēzijai (medicīnas doktora pakāpi viņš saņēma tieši par šo darbu). Reģionālā anestēzija ir pati saudzējošākā seku ziņā, salīdzinot ar parasto vietējo un, vēl jo vairāk, vispārējo anestēziju, tomēr tā ir arī pati sarežģītākā izpildes ziņā: dūriens jāizdara stingri noteiktās ķermeņa vietās – pa nervu stumbriem. 1915. gadā iznāca Voino-Jaseņecka grāmata par šo tēmu, un par to nākamajam arhibīskapam tika piešķirta Varšavas universitātes prēmija.
Laulības ... un mūka kārta
Reiz, jaunībā, nākamo arhibīskapu uzrunāja Kristus vārdi Evaņģēlijā: "Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz”. Taču par garīdzniecību un, vēl jo vairāk, par mūka kārtu, viņš droši vien domāja vēl mazāk, nekā savulaik par medicīnu. Krievu – japāņu kara laikā strādājot Tālajos Austrumos, karalauka ķirurgs Voino-Jaseņeckis apprecējās ar žēlsirdīgo māsu - "svēto māsu", kā viņu dēvēja kolēģi – Annu Vasiļjevnu Lansku. "Viņa iekaroja mani ne tik daudz ar savu skaistumu, cik ar ārkārtīgo labestību un rakstura lēnprātību. Tur divi ārsti lūdza viņas roku, bet viņa bija devusi jaunavības solījumu. Izejot pie manis par sievu, viņa pārkāpa šo solījumu. Par to Kungs smagi piemeklēja viņu ar nepanesamu, patoloģisku greizsirdību..."
Apprecējies, Valentīns Feliksovičs ar sievu un bērniem pārcēlās no pilsētas uz pilsētu, strādājot par zemstes ārstu. Nekas nevēstīja par radikālām pārmaiņām dzīvē.
Taču reiz, kad nākamais svētītājs ķērās pie grāmatas "Apcerējumi par strutaino ķirurģiju" (par kuru 1946. gadā viņam piešķīra Staļina prēmiju), viņam radās galēji dīvaina, uzmācīga doma: "Kad šī grāmata būs uzrakstīta, uz tās būs bīskapa vārds". Tā vēlāk arī notika.
1919. gadā, 38 gadu vecumā no tuberkulozes nomira Voino-Jaseņecka sieva. Četri nākamā arhibīskapa bērni palika bez mātes. Bet viņu tēvam pavērās jauns ceļš: pēc diviem gadiem viņš pieņēma svētkalpotāja kārtu, bet vēl pēc diviem – mūka kārtu ar Lūkas vārdu.
Anna Vasiļjevna Voino-Jaseņecka (Lanska)
"Valentīna Feliksoviča vairs nav..."
1921. gadā, pašā Pilsoņu kara karstumā, Voino-Jaseņeckis parādījās slimnīcas koridorā... rjasā, ar priestera krustu uz krūtīm. Tajā un nākamajā dienā viņš, protams, operēja bez rjasas, kā parasti, ārsta halātā. Asistentam, kurš vērsās pie viņa, uzrunājot vārdā un tēva vārdā, viņš mierīgi atbildēja, ka Valentīna Feliksoviča vairāk nav, ir priesteris, tēvs Valentīns. "Uzģērbt rjasu laikā, kad cilvēki anketās baidījās pieminēt vectēvu – priesteri, kad uz māju sienām karājās plakāti ar uzrakstiem: "Pops, muižnieks un baltais ģenerālis – ļaunākie Padomju varas ienaidnieki” – varēja vai nu neprātis, vai bezgalīgi drosmīgs cilvēks. Neprātīgs Voino – Jaseņeckis nebija..." – atceras bijusī medmāsa, kas bija strādājusi kopā ar tēvu Valentīnu.
Lekcijas studentiem viņš arī lasīja priestera ietērpā, tāpat tērpts viņš ieradās arī uz starpapgabalu ārstu sanāksmi... Pirms katras operācijas lūdzās, svētīja slimniekus. Viņa kolēģis atceras: "Nevienam negaidot, pirms operācijas sākuma Voino-Jaseņeckis pārkrustījās, pārkrustīja asistentu, operācijas māsu un slimnieku. Pēdējā laikā viņš to darīja vienmēr, neatkarīgi no pacienta nacionālās un reliģiskās piederības.
Reiz, atbildot uz varas pārstāvju pavēli aizvākt no operāciju zāles ikonu, galvenais ārsts Voino-Jaseņeckis aizgāja no slimnīcas, sacīdams, ka atgriezīsies tikai tad, kad ikonu novietos atpakaļ savā vietā. Viņam, protams, atteica. Taču drīz pēc tam uz slimnīcu atveda kāda partijas līdera sievu, kurai steidzami bija vajadzīga operācija. Viņa paziņoja, ka operēsies tikai pie Voino-Jaseņecka. Vietējiem priekšniekiem nācās piekāpties: bīskaps Lūka atgriezās, bet nākamajā dienā pēc operācijas atgriezās arī paņemtā ikona.
Disputi
Voino – Jaseņeckis bija lielisks un bezbailīgs orators – oponenti baidījās no viņa. Reiz, drīz pēc iesvētīšanas par priesteri, viņš uzstājās Taškentas tiesā sakarā ar "ārstu lietu", kurus apsūdzēja kaitniecībā. ĀK vadītājs Peterss, kurš bija pazīstams kā cietsirdīgs cilvēks bez principiem, nolēma no šīs safabricētās lietas sarīkot paraugprocesu. Voino-Jaseņeckis bija izsaukts kā ķirurgs – eksperts un, aizstāvot uz nošaušanu notiesātos kolēģus, sasita Petersa slēdzienus pīšļos un putekļos. Redzot, ka triumfs izslīd viņam no rokām, nokaitinātais čekists metās virsū pašam tēvam Valentīnam:
- Sakiet, pop un profesor Jaseņecki-Voino, kā jūs tā – naktī lūdzaties, bet dienā griežat cilvēkus?
- Es griežu cilvēkus, lai viņus glābtu, bet kā vārdā cilvēkus griežat jūs, pilsoni sabiedriskais apsūdzētāj? – viņš atvairīja sitienu.
Zālē atskanēja smiekli un aplausi.
Peters nepadevās:
- Kā jūs tā ticat Dievam, pop un profesor Jaseņecki-Voino? Vai tad jūs esat redzējis savu Dievu?
- Dievu es patiešām neesmu redzējis, pilsoni sabiedriskais apsūdzētāj. Bet es esmu daudziem operējis smadzenes un, atverot galvaskausu, nekad neesmu redzējis tur arī prātu. Un sirdsapziņu tur arī neesmu atradis.
Priekšsēdētāja zvaniņa skaņu noslāpēja visas zāles smiekli. "Ārstu lieta" ar blīkšķi izgāzās...
11 gadi cietumos un izsūtījumos
1923. gadā Lūku (Voino-Jaseņecki) arestēja uz muļķīgu standarta aizdomu par "kontrrevolucionāru darbību" pamata – nedēļu pēc tam, kad viņš slepus tika iesvētīts par bīskapu. Tas kļuva par sākumu 11 cietumu un izsūtījumu gadiem. Valdniekam Lūkam atļāva atvadīties no bērniem, iesēdināja vilcienā... bet tas kādas divdesmit minūtes nevarēja izkustēties no vietas. Izrādījās, ka cilvēku pūlis bija nogūlies uz sliedēm, vēlēdamies paturēt bīskapu Taškentā...
Cietumos bīskaps Lūka dalījās ar "zekiem" siltajā apģērbā un par atbildi saņēma labvēlīgu attieksmi pat no zagļiem un bandītiem. Lai arī savu reizi kriminālie viņu apzaga un apvainoja...
Bet reiz, kad viņi tika dzīti pa etapu, nakšņošanas vietā, profesoram nācās izdarīt operāciju gados jaunam zemniekam. "Pēc smaga, neviena neārstēta osteomielīta, viņam no brūces deltas veida laukumā līda ārā pleca kaula augšējā trešdaļa un galviņa. Nebija nekā, ar ko to pārsiet, un gan viņa krekls, gan gulta bija strutām noplūduši. Es palūdzu atrast atslēdznieka knaibles un ar tām bez jebkādām grūtībām izvilku milzīgu atmirušā kaula gabalu".
"Miesnieks! Nogalinās slimo!"
Bīskapu Lūku trīs reizes izsūtīja uz Ziemeļiem. Taču arī tur viņš turpināja strādāt savā medicīniskajā specialitātē.
Reiz, tikko pa etapu ieradies Jeņisejskas pilsētā, nākamais arhibīskaps devās tieši uz slimnīcu. Viņš stādījās priekšā slimnīcas vadītājam, nosaucot savu mūka kārtas un laicīgo (Valentīns Feliksovičs) vārdu, amatu un lūdza atļauju operēt. Vadītājs sākumā viņu noturēja par prātā jukušo un, lai tiktu no viņa vaļā, pielietoja viltību: "Man ir slikts instruments, nav ar ko operēt”. Tomēr viltība neizdevās: aplūkojis instrumentu, profesors Voino-Jaseņeckis, protams, deva tam reālu, diezgan augstu, vērtējumu.
Tuvākajās dienās bija ieplānota sarežģīta operācija... Tikko iesācis to, Lūka ar plašu un mērķtiecīgu kustību pārgrieza slimā vēderu. "Miesnieks! Nogalinās slimo" – vadītājam, kurš asistēja ķirurgam, iešāvās prātā trauksmaina doma. Lūka pamanīja viņa satraukumu un sacīja: "Neuztraucieties, kolēģi, paļaujieties uz mani”. Operācija noritēja lieliski.
Vēlāk slimnīcas vadītājs atzinās, ka toreiz izbijies, bet vēlāk noticējis jaunā ķirurga paņēmieniem. "Tie nav mani paņēmieni, - iebilda Lūka, - bet ķirurģijas paņēmieni. Man vienkārši ir labi trenēti pirksti. Ja man iedos grāmatu un palūgs ar skalpeli pārgriezt stingri noteiktu lappušu skaitu, es pārgriezīšu tieši tik, un ne par vienu lappusi vairāk". Viņam tūliņ atnesa kaudzīti ar papirusa papīriem. Bīskaps Lūka pataustīja tās blīvumu, skalpeļa asumu un grieza. Pārskaitīja lappuses – pārgrieztas bija tieši piecas, kā tika lūgts...
Izsūtījums uz Ledus okeānu
Pats nežēlīgākais un tālākais bīskapa Lūkas izsūtījums bija - "Uz Ledus okeānu!" – kā dusmu lēkmē izteicās vietējais priekšnieks. Valdnieku konvojēja jauns milicis, kurš viņam atzinās, ka jūtas kā Maļuta Skuratovs, kurš veda metropolītu Filipu uz Otroča klosteri. Milicis neaizveda izsūtīto uz pašu okeānu, bet nogādāja uz Plahinu, 200 km attālumā no Polārā loka. Attālā ciemā stāvēja trīs būdas, no kurām vienā izmitināja valdnieku. Viņš atcerējās: "Otro rāmju vietā no ārpuses bija piesaldēti plakani ledus gabali. Spraugas logos ne ar ko nebija aizlīmētas, bet ārējā stūrī vietām caur lielu šķirbu bija redzama dienas gaisma. Uz grīdas stūrī gulēja sniega kaudze. Otra tāda pati kaudze, nekad nekūstoša, gulēja būdas iekšienē pie ieejas durvju sliekšņa. (...) Visu dienu un nakti es kurināju dzelzs krāsniņu. Kad silti apģērbies sēdēju pie galda, tad virs jostas vietas bija silti, bez zemāk – auksti”...
Reiz šajā grūti izbraucamajā vietā bīskapam Lūkam nācās kristīt divus bērnus pilnīgi neparastā veidā: "Pasta stacijā bez tām trijām būdām bija divas cilvēku mītnes, no kurām vienu es noturēju par siena gubu, bet otru – par mēslu kaudzi. Lūk, šajā pēdējā man arī nācās kristīt. Man nebija nekā: ne ietērpa, ne kazuāliju grāmatas, un tāpēc es pats sacerēju lūgšanas, bet no dvieļa izgatavoju kaut ko līdzīgu epitrahilam. Nabadzīgais cilvēku miteklis bija tik zems, ka es varēju stāvēt tikai saliecies. Par kristāmtrauku kalpoja koka kubls, bet visa Noslēpuma veikšanas laikā man traucēja teliņš, kurš grozījās ap kristāmtrauku”...
Ķirurgs V.F. Voino – Jaseņeckis veic operāciju zemstes slimnīcā
Blaktis, bada streiks un spīdzināšanas
Cietumos un izsūtījumos valdnieks lūka nezaudēja gara klātbūtni un atrada sevī spēkus humoram. Viņš stāstīja par ieslodzījumu Jeņisejskas cietumā, pirmā izsūtījuma laikā: "Naktī es tiku pakļauts tādam blakšu uzbrukumam, ko nevar pat iedomāties. Es ātri iemigu, bet drīz vien pamodos, iededzu elektrisko lampiņu un ieraudzīju, ka viss spilvens un gulta, un kameras sienas gandrīz pilnībā noklātas ar blakšu slāni. Es iededzu sveci un sāku dedzināt blaktis, kuras sāka krist no sienām un gultas uz grīdas. Efekts no šīs dedzināšanas bija vienkārši satriecošs. Pēc stundas kamerā nebija palikusi neviena blakts. Viņas acīmredzot kaut kā bija pateikušas viena otrai: "Glābieties, māsas! Te dedzina!” Pēdējās dienās es vairāk blaktis neredzēju, tās visas bija aizgājušas uz citām kamerām".
Protams, ne jau tikai uz humora jūtām turējās bīskaps Lūka. "Pašā grūtākajā laikā – rakstīja valdnieks – es ļoti skaidri, gandrīz reāli jutu, ka līdzās man ir Pats Kungs Dievs Jēzus Kristus, mani atbalstīdams un stiprinādams".
Bīskaps Lūka, Taškenta, IeTK cietums, 1939. gads
Tomēr bija laiks, kad viņš arī kurnēja uz Dievu: pārāk ilgi nebeidzās smagais ziemeļu izsūtījums... Bet trešā aresta laikā, 1937. gada jūlijā, bīskaps moku dēļ nonāca gandrīz līdz izmisumam. Viņam pielietoja nežēlīgu spīdzināšanu – 13 dienu "pratināšanu konveijerā". Šīs pratināšanas laikā mainās izmeklētāji, arestantu dienu un nakti tur praktiski bez miega un atpūtas. Bīskapu Lūku spārdīja ar zābakiem, sēdināja karcerī, turēja briesmīgos apstākļos...
Trīs reizes viņš pieteica bada streiku, mēģinot tādā veidā protestēt pret varas nelikumībām, pret muļķīgajām un aizvainojošajām apsūdzībām. Vienu reizi viņš pat mēģināja pārgriezt sev lielo artēriju – ne ar pašnāvības nolūku, bet lai nokļūtu cietuma slimnīcā un gūtu vismaz kaut kādu atelpu. Pārguris viņš slīga bezsamaņā tieši koridorā, zaudējot orientāciju laikā un telpā...
"Nu nē, atvainojiet, nekad neaizmirsīšu!"
Sākoties Lielajam Tēvijas karam, izsūtītais profesors un bīskaps tika iecelts par galveno ķirurgu evakuācijas hospitālī Krasnojarskā, bet pēc tam – par visu Krasnojarskas hospitāļu konsultantu. "Ievainotie virsnieki un zaldāti ļoti mīlēja mani" – atceras valdnieks. "Kad es no rītiem apstaigāju palātas, mani priecīgi sveicināja ievainotie. Daži no viņiem, kuri nesekmīgi bija operēti citos hospitāļos sakarā ar ievainojumu lielajās locītavās, manis izārstēti, vienmēr salutēja ar augsti paceltām, taisnām kājām".
Vēlāk, gluži kā žēlastības dāvanu saņēmis medaļu "Par varonīgu darbu 1941. - 1945. gadu Lielajā Tēvijas karā", arhibīskaps sacīja atbildes runu, no kuras partijas darboņiem mati cēlās stāvus: "Es esmu atdevis dzīvību un veselību simtiem, bet varbūt arī tūkstošiem, ievainoto, un droši vien būtu palīdzējis vēl daudziem, ja es nebūtu sagūstīts ne par ko un mani nebūtu vienpadsmit gadus vazājuši pa cietumiem un izsūtījumiem. Lūk, cik daudz laika pazaudēts un cik cilvēku palikuši neizglābti ne manas vainas dēļ". Apgabala izpildkomitejas priekšsēdētājs sāka teikt, ka, sak`, vajag aizmirst pagātni un dzīvot tagadnē un nākotnē, uz ko valdnieks Lūka atbildēja: "Ne nē, atvainojiet, neaizmirsīšu nekad!"
Briesmīgais sapnis
