Svētītājs Egīnas Nektārijs

(1846. – 1920.)

 


Piemiņa -  9. / 22.novembrī

 

1846. gada 1. oktobrī Silivrijas ciemā, austrumu Trāķijā, Dimosam un Vasilikai piedzima piektais bērns. Kristībās viņš tika nosaukts par Anastāsiju. Dievbijīgie vecāki savus bērnus audzināja mīlestībā uz Dievu: no agras bērnības mācīja viņiem lūgšanu dziedājumus, lasīja viņiem garīgo literatūru. Anastāsijam visvairāk patika 51. psalms, viņš daudzkārt atkārtoja vārdus: "Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, un grēcinieki atgriezīsies pie Tevis".


Jau kopš mazotnes Anastāsijs ilgojās iet pa šauro taku pie Kunga un vest aiz sevis cilvēkus. Viņš uzmanīgi klausījās sprediķus baznīcā, mājās centīgi tos pierakstīja, lai "saglabātu Dieva vārdus", stundām ilgi lasīja svēto tēvu dzīvesstāstus un izrakstīja viņu izteicienus. Anastāsijs vēlējās iegūt kristīgu izglītību, bet, pabeidzis sākumskolu, bija spiests palikt dzimtajā ciemā, jo ģimenei nebija naudas, lai sūtītu viņu skoloties uz pilsētu. Kad Anstāsijs kļuva četrpadsmit gadus vecs, viņš izlūdzās uz Konstantinopoli braucošā kuģa kapteinim paņemt viņu līdzi...


Konstantinopolē jauneklim izdevās iekārtoties darbā tabakas veikalā. Te Anastāsijs, palikdams uzticīgs savam sapnim – garīgi palīdzēt tuvākajam – uz tabakas makiem un tabakas iesaiņojuma sāka rakstīt svēto tēvu izteicienus. Par nožēlojamo algu nebija iespējams pilnvērtīgi pārtikt, bet par apģērba iegādi nevarēja būt ne runas. Lai neieslīgtu grūtsirdībā, Anastāsijs nemitīgi lūdzās. Kad apģērbs un apavi bija nodiluši, viņš nolēma vērsties pēc palīdzības pie paša Kunga. Vēstulē izstāstījis par savu nabadzīgo stāvokli, viņš uz aploksnes uzrakstīja sekojošu adresi: "Kungam Jēzum Kristum Debesīs". Pa ceļam uz pastu viņš satika kaimiņu veikala saimnieku, kurš, iežēlojies par baso jaunekli, piedāvājās aiznest viņa vēstuli.  Anastāsijs ar prieku uzticēja viņam savu sūtījumu. Pārsteigtais tirgotājs, ieraudzījis uz aploksnes neparasto adresi, nolēma atvērt vēstuli, bet, to izlasījis, uzreiz nosūtīja Anastāsijam naudu.


Drīzumā Anastāsijam izdevās iekārtoties darbā par uzraugu Kunga Kapa baznīcas filiāles skolā. Te viņam izdevās turpināt savu izglītību.


1866.gadā jauneklis devās mājās, lai Kristus Piedzimšanas svētkus pavadītu kopā ar ģimeni. Ceļojuma laikā sākās vētra. Ielūza kuģa masts, neizturējis vēja brāzmas. Visus pārņēma šausmas, bet Anastāsijs neapjuka: viņš noņēma savu siksnu, piesēja pie tā savu krustu un novilka mastu. Ar vienu roku turēdams mastu, ar otru apzīmēdams sevi ar krusta zīmi, viņš sauca uz Kungu, lūgdams par kuģa izglābšanu. Jaunekļa lūgšana tika sadzirdēta: kuģis veiksmīgi piestāja ostā.


Drīzumā Anastāsijs ieguva skolotāja vietu Hiosas salas Lifas ciemā. Septiņu gadu garumā Anastāsijs ne tikai mācīja skolā, bet arī sludināja ,,Dieva vārdu”. 1876. gadā Anastāsijs kļuva par Jaunā Klostera (Neo Moni) iemītnieku. 1876.gada 7.novembrī viņš tika iesvētīts mūka kārtā ar Lācara vārdu.  1877.gada 15.janvārī Hiosas metropolīts Grigorijs iesvētīja Lācaru par diakonu ar jaunu vārdu – Nektārijs. Jaunais diakons joprojām sapņoja par mācībām un savās ikdienas lūgšanās lūdz Kungam dot viņam šo iespēju.


Pēc Dieva nodoma kāds dievbijīgs, bagāts kristietis piedāvāja jaunajam mūkam Nektārijam apmaksāt ceļu un mācības. No 1882. līdz 1885.gadam diakons Nektārijs mācījās Atēnu universitātes teoloģijas fakultātē. Pēc tās pabeigšanas viņš, sekojot sava labdara ieteikumam, pārcēlās uz Aleksandriju.


1886.gada 23. martā Patriarhs Safronijs IV iesvētīja diakonu Nektāriju par priesteri. Tēvs Nektārijs saņēma norīkojumu kalpot sv. Nikolaja baznīcā Kairas pilsētā, kur drīzumā viņš tiek iecelts arhimandrīta kārtā, bet pēc kāda laika Patriarhs pieņem lēmumu piešķirt viņam Aleksandrijas baznīcas Virsarhimandrīta titulu.


1889. gada 15. janvārī Virsarhimandrīts Nektārijs tiek iesvētīts bīskapa kārtā un iecelts par Pentapoles metropolītu. Tajos gados Valdnieks Nektārijs rakstīja: "Amats nepaaugstina savu īpašnieku, vienīgi tikumam piemīt paaugstināšanas spēks". Viņš  tāpat, kā agrāk, centās iemantot mīlestību un pazemību. Valdnieka tikumīgā dzīve, viņa neparastā labestība un vienkāršība, izraisīja ne tikai ticīgo mīlestību un cieņu. Patriarha galma ietekmīgie cilvēki baidījās, ka vispārējā mīlestība pret svētītāju novedīs viņu Aleksandrijas Patriarha vietas kandidātu vidū. Viņi apmeloja svētītāju. Savā dziļajā pazemībā taisnais pat nemēģināja attaisnoties.


"Laba sirdsapziņa – tas ir pats lielākais no visiem labumiem. Tā ir dvēseles miera un sirds klusuma cena" – viņš teica savos sprediķos, uz visiem laikiem atstājot savu katedru. Pentapoles Metropolīts tika atcelts no amata un bija spiests pamest Ēģiptes zemi.


Atgriezies Atēnās, Valdnieks Nektārijs septiņus mēnešus dzīvoja neapskaužamos apstākļos. Veltīgi viņš staigāja pa visādām instancēm; viņu nekur nepieņēma. Pilsētas galva, uzzinājis par Valdnieka Nektārija nelaimīgo stāvokli, sagādāja viņam sludinātāja vietu Eubejas pilsētā. Vēstis par neparasto sludinātāju drīz vien sasniedza galvaspilsētu un grieķu karaļnamu. Karaliene Olga, iepazinusies ar starecu, drīz vien kļuva par viņa garīgo meitu. Pateicoties karalienei, Valdnieks tika iecelts par Brāļu Rizari vārdā nosauktās garīgās skolas direktoru Atēnās. Nektārijs pret saviem audzēkņiem izturējās ar neizsīkstošu mīlestību un pacietību. Ir zināmi gadījumi, kad par skolnieku pārkāpumiem viņš uzņēmās stingru gavēni. Reiz saslima skolas kalpotājs, kurš nodarbojās ar skolas uzkopšanu, un ļoti pārdzīvoja, ka viņu varētu atlaist no darba. Pēc dažām dienām, atgriezies skolā, viņš atklāja, ka kāds visu laiku darījis viņa darbu. Izrādījās, ka Valdnieks pats slepus bija uzkopis skolu, lai neviens nepamanītu saslimušā darbinieka prombūtni.


Savas lielās pazemības un mīlestības dēļ pret cilvēkiem Valdnieks Nektārijs tapa Svētā Gara dāvanu cienīgs: viņš saņēma gaišredzības un dziedināšanas dāvanas.


Daudzo Valdnieka garīgo bērnu vidū sapulcējās vairākas meitenes, kuras vēlējās veltīt sevi klostera dzīvei. 1904.gadā Valdnieks Nektārijs dibināja sieviešu klosteri Egīnas salā. Par saviem līdzekļiem viņam izdevās nopirkt nelielu zemes gabalu, uz kura atradās pamests, pussagruvis klosteris.


Kādu laiku starecs Nektārijs vienlaicīgi vadīja gan skolu, gan klosteri, taču drīz vien viņš aizgāja no skolas un pārcēlās uz Egīnas salu. Divpadsmit savas dzīves pēdējos gadus viņš pavadīja šajā salā. Stareca garīgie bērni stāstīja, ka viņš nav nicinājis nevienu darbu : stādījis kokus, veidojis puķu dobes, vācis nost celtniecības gružus, šuvis čībiņas mūķenēm. Viņš bija bezgalīgi žēlsirdīgs, ātri atsaucās uz nabadzīgo ļaužu vajadzībām, bieži lūdza mūķenēm atdot pēdējo ēdienu trūcīgajiem apmeklētājiem. Ar viņa lūgšanām jau nākamajā dienā uz klosteri tika piegādāti pārtikas produkti vai naudas ziedojumi...


Reiz pie Valdnieka pēc palīdzības vērsās trūcīga sieviete. Viņa izstāstīja, ka viņas olīvkokam "uzbrukuši sarkanie knišļi", kuri iznīcina koka lapas un palūdza svētīt koku. Valdnieks pārmeta kokam krustu un, visiem klātesošajiem par brīnumu, "no koka pacēlās knišļu mākonis un aizlidoja".


Reiz, kad strādnieki veda no klostera kaļķi uz ciemu, lai dzēstu to pie akas, tajā izbeidzās ūdens. Mitrais kaļķis varēja ātri sacietēt un kļūt darbam nederīgs. Par notikušo paziņoja starecam. Visiem par brīnumu, pēc Valdnieka aiziešanas aka strauji piepildījās ar ūdeni. Darbu varēja sekmīgi pabeigt.


Stareca garīgie bērni stāstīja, ka, pateicoties viņa lūgšanām, izmainījās ne tikai situācija uz salas (izbeidzās laupīšanas un kautiņi), bet arī klimats. Zemnieki ne reizi vien sausuma laikā vērsās pie stareca Nektārija pēc palīdzības, un viņa lūgšanu dēļ pār zemi nolija svētīgs lietus.


Kā liecina mūķenes, daudzi godināja Valdnieku kā svēto: ticīgie stāstīja, ka redzējuši, kā lūgšanas laikā viņš ,,viss staroja”. Bet vienai mūķenei bija ticis gods redzēt, kā Valdnieks Nektārijs lūgšanas laikā apskaidrojās. Viņa stāstīja, ka, viņam lūdzoties ar paceltām rokām, "viņš atradās divas pēdas virs zemes, turklāt viņa seja pilnībā pārveidojās – tas bija svētā tēls".


No mūķenes Evangelīnas atmiņām: "Viņš bija kā bezmiesīgs... Viņam piemita kāda īpaša pievilcība. Viss staroja... Viņam bija mierīga seja. Bet kādu tīrību izstaroja viņa skatiens! Šīs zilās acis... Šķita, ka tās runā ar tevi un aicina pie Kunga... Viņš bija pilns mīlestības pret visiem, pazemīgs, žēlsirdīgs. Viņš bija klusēšanu mīlošs cilvēks".


Reiz uz klosteri atbrauca svētceļnieki no Kanādas. Viņi palūdza, lai starecs Nektārijs palūgtos par paralizētā radinieka izdziedināšanos. Valdnieks apsolīja palūgties. Pēc kāda laika vienā no svētdienām Valdnieku redzēja tajā pašā Kanādas baznīcā, kur aizveda slimo. Aculiecinieki stāstīja, ka Valdnieks Nektārijs, izejot pa Ķēniņa vārtiem izsacīja vārdus: "Dieva bijībā un ticībā pienāciet!" un paaicināja slimo pie Dievgalda. Visiem par izbrīnu slimais tūdaļ piecēlās un piegāja pie Valdnieka. Pēc liturģija starecs nozuda.  Kanādietis, saņēmis dziedināšanu tādā brīnumainā veidā, uzreiz devās uz Egīnas salu pateikties Valdniekam Nektārijam. Ieraudzījis starecu klosterī, viņš ar asarām acīs metās tam pie kājām.


Starecam Nektārijam piemita ne tikai bezgalīga labestība un mīlestība pret cilvēkiem un visu dzīvo ap viņu, bet arī neparasta vienkāršība. Klosterī viņš kalpoja kā vienkāršs priesteris, bet bīskapa tērps vienmēr karājās pie Dievmātes ikonas. Starecs ēda ļoti vienkārši, galvenā viņa pārtika bija pupas.


1920.gada septembrī septiņdesmitgadīgo starecu aizveda uz slimnīcu Atēnās. Valdnieku ievietoja trūcīgiem, nedziedināmi slimiem cilvēkeim domātā palātā. Divus mēnešus ārsti centās atvieglot smagi slimā stareca ciešanas. Valdnieks vīrišķīgi panesa sāpes. Saglabājušās medicīnas darbinieku liecības par to, ka pārsēji, ar kuriem viņš tika pārsiets, izdalīja neparasti skaistu aromātu.


1920.gada 8.novembrī Kungs aicināja Valdnieku Nektāriju pie Sevis. Kad sāka pārģērbt viņa ķermeni, kreklu nejauši nolika uz blakus guļošā paralizētā slimnieka gultas. Notika brīnums: slimais tūdaļ izdziedinājās.


No mūķenes Nektārijas atmiņām: "Kad Valdnieks nomira, un viņu pārveda uz Egīnu, ceļā devos arī es. Šķirstu pavadīja ļoti daudz priesteru, viņa skolnieki no Rizārijas skolas un milzums ļaužu. Iznāca visa Egīna! Karogi bija nolaisti pusmastā. Tika slēgti veikali, mājas... Šķirstu nesa uz rokām. Tie, kuri nesa zārku, stāstīja, ka pēc tam viņu apģērbs izdalījis brīnumainu aromātu, ka viņi to nolikuši skapī un vairāk nekad nav vilkuši virsū... Mēs, visas māsas, apmēram desmit cilvēki, atradāmies pie šķirsta un turējām kārbiņu ar vati. Mēs pastāvīgi slaucījām Valdnieka pieri, bārdu un rokas – starp pirkstiem. Šajās vietās, kā cauri kausa sieniņām, izdalījās mitrums. Tās bija mirres! Tā tas turpinājās trīs dienas un trīs naktis. Visi cilvēki dalīja vati savā starpā. Mirres spēcīgi smaržoja".


Stareca garīgā meita Marija stāstīja, ka, pavadot viņu pēdējā ceļā, ielikusi viņam šķirstā neaizmirstulīšu pušķīti. Bet, kad pēc pieciem mēnešiem pie pārapbedīšanas šķirsts tika atvērts, tad visus neparasti izbrīnīja tas, ka ne tikai taisnā ķermenis un apģērbs nebija iznīcības skarti, bet arī ziedi bija saglabājuši savu svaigumu.


Daudz brīnumainu izdziedināšanas gadījumu notikuši pie stareca Nektārija kapa. Jāatzīmē, ka grieķu salas Egīnas iedzīvotāji taisnā lūgšanu dēļ tika pasargāti okupācijas laikā. Pēc kara bijušais vācu komendants Atēns atzinās, ka kara lidotāji, kuri bija izlidojuši bombardēt Krētas salu, lidojot garām Egīnas salai, nebija to pamanījuši (neskatoties uz labo redzamību un mākoņu neesamību).


1961. gada 5. novembrī Valdnieks Nektārijs tika kanonizēts Pareizticīgās Baznīcas svēto kārtā.

 

"Laime atrodas mūsos pašos".

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS