Svētais svētmoceklis Kipriāns un svētā mocekle Justīne
(2./ 15. oktobris)


 

III gadsimtā, Romas imperatora Dēcija valdīšanas laikā, Antiohijā dzīvoja pagānu gudrais, slavens mags Kipriāns. Viņš pienesa elku upurus pašam tumsas valdniekam, atdeva tam varu pār sevi, un tas, savukārt, nodeva Kipriānam kalpošanā dēmonu pulku, apsolot viņu iecelt tiem par kņazu pēc nāves.  Daudzi vērsās pie viņa pēc palīdzības savās vajadzībās, un viņš palīdzēja tiem ar dēmonisko spēku. Reiz pie viņa vērsās jauneklis, vārdā Aglaīds, bagātu un augstdzimušu vecāku dēls. Viņš bija ieraudzījis jaunavu Justīni un to bija satriecis viņas skaistums. Kopš tā brīža Aglaīds  sāka meklēt viņas labvēlību un mīlestību, bet viņa tam atbildēja ar atteikumu: "Mans līgavainis ir Kristus; Viņam es kalpoju un Viņa dēļ sargāju savu šķīstību".


Apbruņojies ar slepenajām zināšanām un piesaucis palīgā nešķīstos garus, Kipriāns trīs reizes tos sūtīja pavedināt Justīni. Viņi iedvesa tai sliktas domas, iekvēlināja viņā miesas iekāri, kārdināja ar glaimīgām un viltīgām runām, bet Justīne uzveica tos ar gavēni, lūgšanu un krusta zīmi, un tie, apkaunoti un nobaidīti ar Kunga krustu, pazemojumā aizbēga. Viņš uzsūtīja slimības un vātis Justīnes namam un visai pilsētai, kā reiz velns taisnajam Ījabam.


Piezīme. Saskaņā ar citu versiju, epidēmijas izplatīšanās pilsētā sakrita ar minētajiem notikumiem, un tika palaistas baumas, ka varenais burvis Kipriāns, kuram neizdodas viņa burvestības, atriebjas veselai pilsētai par Justīnes pretošanos, uzsūtot visiem nāvējošu slimību. Pēc tam pārbiedētā tauta devās pie Justīnes kā sabiedriskās nelaimes vaininieces un centās pārliecināt viņu iziet pie Aglaīda.


Taču viņa sirsnīgi lūdzās, un dēmonu uzbrukumi izbeidzās. Pēc tāda pavērsiena cilvēki sāka slavēt Kristu, bet Kipriāns, nācis pie atziņas, atteicās no velna darbiem, izsūdzēja grēkus vietējam bīskapam Anfīmam, atdeva viņam sadedzināšanai visas savas grāmatas un lūdza, lai tas viņam notur svēto kristību.


Šī kristietes uzvara vienlaikus bija arī pilnīgs apkaunojums Kipriānam, kurš sevi uzskatīja par varenu burvi un lepojās ar dabas noslēpumu zināšanu.


Taču tas kalpoja arī spēcīga prāta apveltīta cilvēka glābšanai, kurš to, galvenokārt maldu dēļ, iztērēja nepiedienīgā veidā. Kipriāns saprata, ka ir kaut kas augstāks, nekā viņa zināšanas un slepenā māksla, nekā tas tumšais spēks, uz kura palīdzību viņš cerēja, cenšoties satriekt neizglītoto pūli.  Viņš saprata, ka tas viss nav nekas iepretim Tā Dieva iepazīšanai, Kuru apliecina Justīne.


Sapratis, ka visi viņa līdzekļi ir bezspēcīgi pret vāju būtni – jaunu meiteni, kura bruņojusies tikai ar lūgšanu un krusta zīmi. Kipriāns iepazina šo divu, patiesi visvareno, ieroču nozīmi. Viņš aizgāja pie kristiešu bīskapa Anfīma († 302; piemiņa 3./16. septembrī), izstāstīja viņam par saviem maldiem un lūdza iemācīt kristīgās ticības patiesības, lai sagatavotos vienīgajam patiesajam, Dieva Dēla atklātajam ceļam, un pēc tam pieņēma svēto Kristību. Kipriāns pilnībā mainīja savu dzīvi; pēc septiņām dienām viņu iecēla par lasītāju, pēc divdesmit dienām – par hipodiakonu, pēc trīsdesmit – par diakonu. Pēc gada viņš tika iesvētīts par priesteri, bet pēc tam – par bīskapu, un šajā amatā viņš vadīja tādu svētu dzīvi, ka bija pielīdzināms daudziem lieliem svētajiem. Justīne kļuva par diakoni (sieviešu institūcija senbaznīcā; ne tas, kas mūsdienu Baznīcā diakons) un tika iecelta par kristiešu jaunavu kopienas priekšnieci.


Kvēlas mīlestība pret Dievu iedvesmoti, Kipriāns un Justīne daudz izdarīja kristīgās mācības izplatīšanā un nostiprināšanā. Tas izsauca dusmas kristietības pretiniekos un vajātājos. Saņēmis ziņojumu par to, ka Kipriāns un Justīne novērš tautu no dieviem, tā apgabala pārvaldītājs Eutolmijs sagūstīja viņus un lika spīdzināti dēļ ticības Kristum, kuru viņi nelokāmi apliecināja.  Pēc tam viņš tos aizsūtīja pie Romas imperatora Diokletiāna, kurš tolaik atradās Nikomīdijā. Viņi tika apmeloti, iemesti cietumā, pēc tam svēto lika pakārt un skrāpēt viņa ķermeni, bet Justīnei - sist pa muti un acīm. Pēc tam viņus iemeta verdošā katlā, taču tas nenodarīja viņiem nekādu ļaunumu. Galu galā viņiem piesprieda nāves sodu, nogalinot ar zobenu.


Redzot mocekļu nāvi, kareivis Teoktists pasludināja sevi par kristieti un tika sodīts līdz ar viņiem.


Svētmocekli Kipriānu un mocekli Justīni godināja jau senajā Baznīcā. Svētītājs Nazianzes Gregors († 389; piemiņa 25. un 30. janvārī) runā par viņiem vienā no saviem sprediķiem. Impertore Eudokija, Bizantijas imperatora Teodosija Jaunākā sieva, ap 425. gadu sarakstīja dzejoli viņiem par godu.


www.k-istine.ru

 

Tropārs svētmoceklim Kipriānam un moceklei Justīnei, 4. melod.


Saņemdams tikumus / un mantodams Apustuļu troni, / tu darīji Dieva iedvesmotus darbus, / skatīdams ceļu uz ausmu / un par taisnības vārdiem/ un ticības dēļ tu lēji asinis, / svētmocekli Kipriān, / lūdz Kristu Dievu // lai glābj mūsu dvēseles.


Kondaks svētmoceklim Kipriānam un moceklei Justīnei, 1. melod.


No burvestības mākslām atgriezies, Dievā gudrais, / pie Dievišķās atziņas,/ pasaulei esi atklājies kā ārsts, pilns gudrības, / dziedināšanas dāvājot tiem, kas tevi godā, / Kipriān ar Justīni: // kopā ar viņu lūdz Cilvēkumīļotāju Valdnieku glābt mūsu dvēseles.

 

Lūgšana svētmoceklim Kipriānam un moceklei Justīnei

Ak, svētais svētmocekli Kipriān un mocekle Justīne! Uzklausiet mūsu pazemīgo lūgšanu. Lai gan savu īslaicīgo dzīvi moceklībā par Kristu esat beiguši, tomēr garā no mums neesat atkāpušies, vienmēr mācīdami sekot Kunga baušļiem un palīdzēdami pacietīgi nest savu krustu. Jūs  uzdrīkstēšanos pie Kristus Dieva un Viņa Visšķīstās Mātes esat iemantojuši. Tāpēc arī tagad esiet lūdzēji un aizbildņi par mums, necienīgajiem (vārdi). Esiet mums par stipriem aizstāvjiem, lai, jūsu aizstāvības pasargāti, varam palikt dēmonu, burvju un ļaunu cilvēku  neskarti, slavēdami Svēto Trijādību, Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžos. Āmen.

 

Lūgšana svētmoceklim Kipriānam

Ak, Dieva svētais svētmocekli Kipriān, ātrais palīgs un aizlūdzējs par visiem, kas vēršas pie tevis!  Pieņem no mums, necienīgajiem, pagodināšanu un izlūdz mums no Kunga Dieva vājumā stiprinājumu, slimībās dziedināšanu, bēdās mierinājumu un visu, mūsu dzīvei noderīgo.  Pacel uz Kungu savu spēcīgo lūgšanu, lai Viņš pasargā mūs no mūsu grēcīgajiem kritieniem, lai iemāca mums patiesu grēknožēlu, lai atbrīvo mūs no velna gūsta un visādas nešķīsto garu un mūsu pāri darītāju darbības. Esi mums stiprs aizstāvis cīņā pret visiem redzamajiem un neredzamajiem ienaidniekiem, kārdinājumos dāvā mums pacietību un mūsu nāves stundā aizstāvi mūs no uzbrucējiem mūsu gaisa muitnīcās, lai, tevis vadīti, sasniedzam Debesu Jeruzalemi un topam cienīgi Debesu Valstībā kopā ar visiem svētajiem slavēt un teikt Tēva un Dēla, un Svētā Gara Vissvēto vārdu mūžīgi mūžos. Āmen. 

 

© 2009 - 2018 BIBLOS