Starecs Paīsijs Svētkalnietis

Pirms 20 gadiem mūžībā aizgāja pazīstamais mūsdienu askēts Atona Kalna starecs Paīsijs. 2015. gada 13. janvārī Konstantinopoles patriarhātā patriarha Bartolomeja vadībā notika Sinodes sēde, kur pēc Kanonizācijas komisijas ziņojuma noklausīšanās un rūpīgas iesniegto faktu izpētes vienbalsīgi tika nolemts shimas mūku Paīsiju Agiorītu pieskaitīt svēto kārtai.

Paīsijs Svētkalnietis (grieķiski Paīsijs Agiorīts), pasaulē Arsēnijs Eznepidis, dzimis 1924. gada 25. jūlijā Farosas ciemā Grieķijā. Neilgi pirms Arsēnija piedzimšanas sākās iedzīvotāju apmaiņa starp Grieķiju un Turciju. Arsēniju kristīja sirdsskaidrais Kapadoķijas Arsēnijs (piem. 28. oktobrī v. st.; ap 1840. - 1924.), kurš pravietoja, ka viņš kļūs par mūku.


Tā paša gada septembrī ģimene pārcēlās uz Konicas pilsētu Grieķijas ziemeļrietumu daļā. Tur Arsēnijs pabeidza skolu un ieguva namdara profesiju.


1945. gadā Arsēnijs uz trīs ar pus gadiem tika iesaukts armijā. Dienesta laikā viņš atšķīrās ar krietnumu un vīrišķību. Tūlīt pēc dienesta Arsēnijs devās uz svēto Atona Kalnu. 1950. gadā viņš kļuva par priestera Kirila (+1968.), vēlākā Kutlumuša klostera igumena paklausībnieku. Pēc kāda laika tēvs Kirils savu paklausībnieku nosūtīja uz Estigmena klosteri, kur Arsēnijs 1954. gadā pieņēma mūka kārtu ar vārdu Averkijs. Jaunais mūks izpildīja jebkuru paklausības darbu un, pabeidzis savējo, palīdzēja arī citiem brāļiem pabeigt viņu darbu. Averkijs pastāvīgi lūdza Dievu, cenšoties, lai to nemanītu apkārtējie. Viņam patika lasīt svēto dzīvesstāstus. 1954. gadā Averkijs pēc garīgā tēva padoma pārgāja uz Filoteja klosteri, kur kļuva par tikumos izslavētā priestera Simeona garīgo skolnieku. 1956. gadā tēvs Simeons iesvētīja tēvu Averkiju mazās shimas kārtā ar vārdu Paīsijs, par godu Cēzarejas metropolītam Paīsijam II, kurš arī bija dzimis Kapadokijas Farasā. Jaunajā dzīves vietā tēvs Paīsijs dzīvoja - tāpat kā iepriekš: godprātīgi svētcīnījās un, cik spēja, palīdzēja brāļiem. 1958. gadā viņš no Konicas Stomio klostera saņēma lūgumu palīdzēt apturēt protestantisma izplatīšanos. Saņēmis iekšēju Dieva gribas „pavēsti”, starecs devās uz Stomio Vissvētās Dievadzemdētājas Piedzimšanas klosteri, kur apmetās uz dzīvi. Tur ar Dieva žēlastības palīdzību viņš palīdzēja tūkstošiem dvēseļu. 1962. gadā kādu garīgu iemeslu dēļ viņš devās uz Sinaju. Arī tur starecs Paīsijs daudz strādāja, bet par nopelnīto naudu iegādājās pārtiku, ko izdalīja beduīniem, kuri viņu ļoti iemīlēja.


1964. gadā starecs Paīsijs atgriezās Atona Kalnā, apmetoties uz dzīvi Ibērijas skitā. 1966. gadā starecs nopietni saslima, viņam bija paralizēta liela daļa plaušu. 1978. gada maijā tēvs Paīsijs apmetās uz dzīvi Kutlumuša klostera Panagudas cellē. Uz turieni pie stareca sāka doties tūkstošiem cilvēku. Ik dienas no saules lēkta līdz rietam viņš sniedza padomus, mierināja, risināja ļaužu problēmas, aizdzenot jebkādu kautrību un piepildīja dvēseles ar ticību, cerību un mīlestību uz Dievu. Visā Grieķijā starecs Paīsijs kļuva par garīgu magnētu, kurš sevī uzņēma izmocīto cilvēku bēdas. Nesot ļaužu nastas, starecs pamazām kļuva fiziski vārgāks. 1993. gadā stareca stāvoklis kļuva ļoti smags. 1993. gada oktobrī starecs Paīsijs devās no Atona Kalna uz Surotas sv. Jāņa Teologa klosteri. Viņa veselības stāvoklis ārkārtīgi pasliktinājās. 1994. gada 12. jūlijā starecs Paīsijs aizgāja Dieva mierā. Starecs tika apbedīts Surotas sv. Jāņa Teologa klosterī pie Tesalonikas. Stareca Paīsija kapa vieta kļuvusi par svētvietu daudziem pareizticīgajiem kristiešiem no visas pasaules.


No krievu valodas tulkoja Agita Rafaela Stradiņa
„Виноградная лоза” №2 (199)


© 2009 - 2017 BIBLOS