Arhimandrīts Efraims (Moriatiss)

PRAKTISKI PADOMI KRISTIEŠA IKDIENAS DZĪVEI

 

 

          Mani dārgie bērni[1]!
No visas sirds vēlu, lai Dieva žēlastība dāvātu jums glābšanos!

 

Ziema atnes sniegu, tas apklāj zaļo zāli, taču tā neskalst zem sniega, bet saglabājas līdz pavasarim. Pavasarī sniegs nokūst, un zāle atkal sāk zaļot. Tas pats notiek arī garīgajā dzīvē. Pārbaudījumu un sadzīves rūpju ziema atnāk un atdzesē dedzību. Taču jebkura pulcēšanās kopus ar mērķi dēstīt Dieva Vārdu – ar ko mēs, Viņa necienīgie kalpi, Viņa žēlastībā  nodarbojamies – atdzīvina garīgo augšanu, tas ir, dedzību varoņdarbā glābšanās dēļ, Dieva Valstības iemantošanas dēļ.


Tiek sēta sēkla, un, kāda ir augsne, kura to uzņem, tāds būs arī augs, tāds būs arī auglis.  Tāpat arī Dieva Vārds – atkarībā no tā, kā To uzņem mūsu sirds – tādu Tas atnesīs Žēlastības augli, kas ievedīs mūžīgajā dzīvē.


Lai iemantotu glābšanos, nepieciešams pakļaut savu dzīvi noteiktai kārtībai. Jo, kur ir kārtība, tur ir miers, bet, kur miers – tur arī Dievs; kur nekārtība – tur jukas, bet, kur jukas, tur velns. Lai dzīvē būtu kārtība, vajag sekot garīgā tēva padomiem. Ikvienam grēcīgam cilvēkam, kuram ļauts saņemt lielo dziedināšanas svētību Grēknožēlas Noslēpumā, vajag ievērot garīgā tēva pamācības un padomus, ja viņam ir dārga sava dvēseles veselība.


Tāpat kā ārsts izmeklē slimo, nosaka diagnozi, un uz šīs diagnozes pamata norīko ārstēšanu, tāpat kā slimajam, lai izārstētos, vajag kārtīgi dzert visas zāles un precīzi izpildīt ārsta ieteikumus,  un tāpat, kā vismazākā novirzīšanās no ārstēšanas shēmas apdraud visu izveseļošanos, - tāpat arī ir tad, kad garīgais ārsts nosaka garīgo terapiju, ticīgajam jāseko viņa padomiem un jāizpilda viņam dotos norādījumus. Kas tie par norādījumiem? Lūgšana, paklanīšanās līdz zemei, Jaunās Derības un visu Svēto Rakstu lasīšana (Jaunā Derība – tā ir Kristus jaunā Žēlastība, visa Svētās Trijādības Žēlastība, bet vecā – Tās ēna).  Pēc tam – gavēnis un modrība pret iedomām. Iedomas nevajag pieņemt, bet tūliņ nocirst, tikko tās parādās, jo, ja pret tām izturas nevērīgi, tad viņas izaudzēs daudz ērkšķu, kas bieži mēdz būt ļoti asi, līdz pat asinīm savainojot cilvēku un nereti ierosina vēzi.


Ar Dieva žēlastību mēs pieceļamies no rīta – kāds agrāk, kāds – vēlāk. Pirmais, kas mums jāizdara kā mūsu kristīgais pienākums un dvēseles nepieciešamība glābšanās dēļ – jānostājas uz ceļiem, jāpaceļ rokas pret Dievu un jāpalūdzas.  Cik brīnišķīgas ir baznīcas lūgšanas! Kas tie par vārdiem! Tie sniedz dzīvību: "No miega cēlušies, mēs pielūdzam Tevi, Labais, un eņģeļu dziesmu Tev dziedam, Varenais"[2]! Pēc pamošanās metīsimies zemē Kristus labestības priekšā un pirmām kārtām pateiksimies Viņam par šo labklājīgi pavadīto nakti.


Miegs – tas ir nāves tēls. Mēs guļam un nezinām, kur tajā laikā atrodamies, nejūtam laiku, un atkal no jauna pamostamies, atgriežamies apzinātajā dzīvē. No visas sirds patiekušies Dievam par to, ka Viņš ļāvis mums atkal ieraudzīt dienas gaismu, sāksim lūgt Viņam mūsu grēku piedošanu.


Palūgsimies arī par saviem ienaidniekiem, par tiem, kuri mūs apmelo, kuri mūs nosoda, vajā, kaitē mums. Tas ir pirmais, kas mums ir jāizdara, jo, ja mēs viņiem nepiedosim, tad Dievs arī mums nepiedos.


Īsta mīlestība pret tuvāko atklājas tad, kad cilvēks no visas sirds – un nevis tikai tāpēc, ka tā vajag, jo Dievs tā liek, - lūdzas par ienaidniekiem, piedod viņiem un mīl, jo pēc būtības mūsu ienaidnieki ir mūsu labdari. Tas, kurš mūs pārbauda, nosoda, rada visādas nepatīkamas situācijas, - tas, no vienas puses, ir velna ierocis, bet no otras – Jēzus ierocis. Svētie tēvi saka, ka ienaidnieki – tas ir nokaitēts dzelzis, ar kuru Kungs izdedzina mūsu egoismu un lepnību, ārstē mūs. Cilvēks rīkojas, ļaunuma vadīts, bet mēs olīvkoka meženi piepotējam labajam kokam un iegūstam dzīvei noderīgus augļus.  Lūk, kāpēc tik labu daroša ir mūsu ienaidnieku rīcība!


Tie, kuri mūs slavē, protams, ja viņi to dara aiz mīlestības, - paši ir uzslavas cienīgi, jo viņos ir Kristus mīlestība. Taču Kristus saka: "Kāda svētība jums pienākas, ja jūs mīlat tos, kuri mīl jūs? To dara arī muitnieki un grēcinieki…"[3] "Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā"[4]. Jo Dievs, mūsu Debesu Tēvs, liek saulei spīdēt un lietum līt gan pār netaisniem, gan pār taisniem, ļauniem un labiem. Viņš pret visiem ir vienāds: sniedz Savus labumus gan tiem bērniem, kuri Viņu mīl no visas sirds, gan tiem, kuri Viņu zaimo un dzīvo negodā – visiem bez izņēmuma, lai arī grēciniem Tiesā nebūt nekādas aizbildināšanās. Tā arī mēs, lūdzoties par šiem ļaudīm, no vienas puses, attaisnojam sevi Dieva priekšā, no otras – veicinām viņu apgaismošanu. Jo iespējams, ka šie ļaudis pat nedomā par Dievu, nelūdzas, pat krusta zīmi nelieto! Kurš gan viņiem palīdzēs?  Tā kā viņiem pilnīgi nepieciešama mūsu lūgšana. Tad nu palūgsiemies, lai Dievs viņiem piedod un apgaismo, un vienlaikus palīdzēsim arī viņiem pašiem nonākt pie nožēlas. Tā ir liela lieta!


Gribi atriebties savam ienaidniekam? Svētie tēvi saka, ka vajag palūgties par viņu, un tava lūgšana liks Dievam iejaukties. Dievs rīkosies saskaņā ar Savu taisnību, un tu tiksi attaisnots par savu mīlestību.


Lai sievas lūdzas par saviem vīriem un bērniem, bet vīri – par sievām un bērniem, un bērni – par vecākiem. Tā, savstarpēji palīdzot viens otram ar lūgšanām, mēs  pamazām garīgi pieaugsim.


Palūgsimies no rīta, paklanīsimies (cik noteicis garīgais tēvs), bet, ja veselība ļauj, palielināsim to skaitu.


Kas ir paklanīšanās? Tā ir zemošanās Dieva priekšā. Mēs klanāmies Dievam, bet velns to nedara, nenoliec ne savu galvu, ne ceļus. Viņš nezemojas Dieva priekšā. Tie, kuri klanās Dieva priekšā, ir velna ienaidnieki, tātad – Dieva cilvēki. Tāpēc paklanīšanās ir liela nozīme. Pat viena papildus klanīšanās – tas jau ir svētcīņas darbs, kas saņems atalgojumu no Dieva.  Tās nedaudzās klanīšanās, kuras mēs veicam, pamazām uzkrājas pie Dieva Debesīs, un, kad mēs dosimies turp, atradīsim tās lielā daudzumā.  Un tas palīdzēs mums sagaidīt labu atbildi briesmīgajā Tiesas  stundā.


Un tā, mēs ilgi lūdzamies no rīta, jo lūgšana sniedz mums gaismu, un šī gaisma spīd visas dienas garumā, bet tālāk  mēs dodamies katrs savās gaitās: cits uz darbu, cits uz skolu, cits – ceļojumā. Taču arī pēc tam mums nevajag pamest atmināšanos par Dievu, jo rīta lūgšanās mēs no Viņa saņemam Žēlastību, spēku, svētību; mums pie labās rokas nostājas Eņģelis, un mēs ķeramies pie darba. Lai kur mēs atrastos, vienmēr paturēsim prātā Dievu.


Ko nozīmē atminēties par Dievu? Tā ir lūgšana: "Kungs Jēzu Kristu, apžēlojies par mani!" Ar atminēšanos par piedošanu, kuru lūdzam ik reizi, kad pieminam Dievu, Kungs ļaus mums mierīgi atgriezties mājas.


Darbā būsim uzmanīgi: līdzās mums strādā daudz cilvēku un runā visu ko. Izsaka reizēm ļoti nelāgus vārdus, jo atrodas kaislību varā, un domā tikai par pārejošo, nīcīgo, par zemes dzīves baudām. Ja cilvēks, kurš lūdzas, būs uzmanīgs, tad nesekos viņiem; viņš žēlo tādus ļaudis un lūdzas, lai Dievs viņus apgaismotu, lai viņi atbrīvotos no tāda smacējoša garīgā stāvokļa, izietu tīrā un brīvā gaisā.  Un vakarā pirms miega atkal locīsim savus ceļus un pienesīsim mūsu lūgšanas Dievam. Bet dienas vidū vai vakarā arvērsim Jauno Derību un izlasīsim no tās kaut vai vienu nodaļu. Jo svētais Zeltamute saka, ka no mājas, kurā ir Evaņģēlijs, velns metas bēgt.


Dienas, gadi, gadsimti paiet kā ēna, un mēs visi tuvojamies savam galam. Ikviena cilvēka dzīve ir grāmata, bet katra dzīves diena – viena tās lappuse. Katrai grāmatai ir beigas, un arī cilvēka dzīvei ir beigas. Šīs grāmatas lappusēs ir gan sliktais, gan labais, ierakstīti gan cilvēka gaišie, gan tumšie darbi. Bet, kad dzīve beigsies, tad Dieva priekšā atvērsies šī grāmata un uz tā pamata, kas tajā rakstīts, cilvēkam būs jāsniedz atbilde.


Lūgsimies atbilstoši saviem spēkiem tā, lai, atstājot šo dzīvi, mums nebūtu lielu un smagu grēku, bet, ja paliktu, tad nelieli un ne smagi.  Tad, protams, lielu palīdzību mums sniegs Baznīcas lūgšanas Liturģijā, paņihidas, žēlastības dāvanas, lai  arī par vismazākajiem grēkiem – jo kurš gan ir bez grēka! -  mēs saņemtu piedošanu no Dieva. Vislielāko bīstamību pie glābšanās rada nāves grēki, bet tādu grēku ir ļoti daudz.


Tomēr, ja mēdz dzīvosim uzmanīgu dzīvi, tad būsim brīvi no tādiem grēkiem.  Tā, piemēram, ja cilvēks, kuram ir nosliece uz slimībām, bieži apmeklē ārstu un seko viņa norādījumiem, tad saglabā savu veselību. Bet, ja izturas nevērīgi, kaitē savai veselībai. Tāpēc, bieži apmeklējot garīgo ārstu, mēs rūpējamies par savas dvēseles veselību, kura ir vērtīgāka par visu pasauli. Jo visa pasaule nav vērta vienas nemirstīgas dvēseles! Pasaule zudīs, bet dvēsele nemirs nekad.


Vienā baznīcas tropārā runāts par prāta skaidrību. Tas tiek lasīts katru dienu pusnakts dievkalpojumā, īpaši klosteros: "Lūk, nāk Līgavainis pusnaktī, un svētīgs tas kalps, kuru viņš atradīs nomodā, bet necienīgs , kuru viņš atradīs…"[5]. Tajā teikts, ka svētīgs ir cilvēks, kuru Līgavainis atnākot atradīs modrībā, bet necienīgs ir tas, kuru ieraudzīs grūtsirdībā un nevērībā ieslīgušu.


Cilvēks noturas prāta skaidrībā ar modrību. Kurš izvairās no traumām? Tas, kurš ir modrībā, kurš ir uzmanīgs, kurš vēro sevi un ceļu, tāpēc viņš retāk krīt. Kurš gūst traumas? Tas, kurš ceļā ir neuzmanīgs, tāpēc arī viegli krīt. Bieži tā cēlonis ir nolaidība. Nolaidība pret savu pienākumu pildīšanu ved pie bīstamām sekām. Nolaidība piesaista to, ko uzcītība uz kādu laiku no mums atvairījusi. Viens no svētcīnītājiem saka, ka lūgšanas, lūgšanu krelles, paklanīšanās, gavēņi utt. ir vajadzīgi nevis Dievam, bet mums, jo, ja tā visa nav, tad dvēselē ieiet ļaunums. Ja cilvēks nelieto ārsta nozīmētās zāles, tad viņš no jauna atver ceļu slimībai, tikai jau daudz smagākā formā. Nerūpējoties par garīgo pienākumu pildīšanu, mēs atveram  pieeju dēmoniem mūsu dzīvē, ļaujam viņiem mums nodarīt sāpes, cirst brūces un iegrūst briesmās. Tāpēc mums noteikti vajadzīga uzcītība glābšanās ceļā: nedrīkstam būt nolaidīgi, jo mēs taču nezinām, vai rīt būsim dzīvi. Mums nav varas pār vismazāko  laika sekumdi. Viss ir nenoturīgs, nepastāvīgs: mūsu dzīve, mūsu vecāku, bērnu, radinieku dzīve, veselība, finanses – viss, kas mums ir, viss ir nedrošs un to visu mēs vienā mirklī varam zaudēt.


Tikai par vienu nav nekādu šaubu – gaidāmo nāvi. Tā seko mums pa pēdām. Neviens cilvēks uz zemes nevar izbēgt no tā tilta, pa kuru mēs pāriesim pretējā krastā, citā dzīvē.  Par to mums vajag nopietni aizdomāties. Mēs nopietni rūpējamies par daudzām lietām: par veselību, par naudu, par bērniem, par vecākiem un par daudz ko citu. Pārdzīvojam un uztraucamies. Taču daudz mazāk mēs rūpējamies par neizbēgamo – par nāvi. Taču nāve mūs taisnā ceļā aizvedīs pie Dieva!


Kungs saka: "Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeju pie Tēva"[6]. To pašu ceļu ies arī cilvēka dvēsele. Zināms, ka cilvēkā dvēsele un miesa savienoti vienā hipostāzē (personā). Dvēsele pēc nāves uz laiku atdalīsies no miesas un dosies pie Dieva. Pēc Otrās Atnākšanas miesa augšāmcelsies, dvēsele savienosies ar to un viss cilvēks stāsies Kristus priekšā Briesmīgajā Tiesā.


Pēc maltītes. Priekšplānā starecs Efraims.

 

Evaņģēlija debesu gaismā cīnīsimies ar visiem dvēseles spēkiem par Debesu Valstību.  Cīnīsimies, lai tajā Briesmīgajā stundā mūsu <garīgais> stāvoklis būtu pēc iespējas labāks. Mēs savā pieredzē nezinām, kas ir nāve; tas, kurš zina, var apstiprināt, cik tas viss ir nopietni. Mēs visi iziesim caur šiem šaurajiem vārtiem un pāriesim pāri smagajam tiltam, un sajutīsim jautājuma nopietnību. Tāpēc mums vajadzīga attīrīšanās: mūsu dvēseli vajag iemantot tādas iezīmes, tādas kvalitātes, kas ir radniecīgas Debesu Tēvam, ir raksturīgas Viņa bērniem. Pretējā gadījumā, ja viņu nav, tad dvēselē iegulst velna iezīmes. Cik tas iespējams, attīrīsim sevi, savedīsim kārtībā savas domas, kuras ir par iemeslu mūsu atkrišanai no Dievišķās Žēlastības.


Kungs ir teicis, ka viena neuzmanīga netīras vēlmes iedoma padara mūs par vainīgiem[7].  Daudz cilvēku iedomu dēļ ir zaudējuši Debesu Valstību. Kungs, zinot tādu mūsu vājumu, izlēja gaimu un dziedinošu balzāmu un pašas ļaunuma saknes. Bet ļaunuma sakne – tās ir piecas maņas, kuras baro prātu un sirdi. Acis baro iztēli, un velns pamudina dvēseles acis vērst uz to, ko viņš pats tām rāda. Caur to viņš padara cilvēka sirdi tik netīru, ka Kristus nevar nākt un mājot viņā.


Kungs svētības baušļos sacījis: "Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs"[8]. Tātad netīra sirds nevar ieraudzīt Kristu. Kungs neparādās sajūtām tverami, Viņš parādās Savā mīlestībā, priekā, mierā, "kas ir augstāks par visu saprašanu"[9]. Cilvēki domā, ka miera būtība ir iedomu neesamībā. Tādu stāvokli arī var nosaukt par mieru. Taču Svētie tēvi, runājot par garīgo mieru, ar to saprot saderināšanos ar Debesu Valstību. Kristietis, kurš nobaudījis šo Dievišķo mieru, it kā nokļūst citā realitātē. Šis miers, cik nu cilvēkam ir spēka to ietvert,  ir Debesu Valstības priekšnojauta, jo kā māca Svētie tēvi, gan cilvēka ķermenis, gam dvēsele Debesu Valsībā bauda šī miera saldmi.


Ar lielām dvēseles sāpēm uzstājīgi mudinu jūs uz cīņu! Nepieļaujiet, lai tagad iegūto aiznes vējš, nepazaudējiet to, glabājiet dziļi savā sirdī, īstenojiet dzīvē, lai gūtu labumu un baudītu Dieva Valstības skaistumu. Kad jūs iegūsiet dvēseles veselību, jūsu priekam u npateicībai Dievam nebūs gala. Beigās vēlreiz gribu lūgt jūs saglabāt sevī to nedaudzo, kas šeit ar Dieva žēlastību tika teikts: saglabāt noderīgo, ko jūs esat saņēmuši svētajā Grēknožēlas Noslēpumā, cīnīties, lai to vairotu sevī un nodotu apkārtējiem.  Lai tad, kad Dievs ālus mums atkal sapulcēties kopā, jūs būtu labākā ,garīgajā. Stāvoklī. Sēkla, ko esam iesējuši, ir slikta un trūcīga, jo mēs paši esam sliktāki un nederīgāki par šo sēklu.  Vēlam jums vairot saņemto un lūdzam lūgties, lai arī mūs, nabagus, dvēselē un miesā pasargātu Svētā Gara Žēlastība un pagodinātu mūs glābties par godu Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam tagad un vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen.

 

Starecs Efraims (Moriatiss),
Atona kalna Filotejas klostera virsigumens

 

1 Teikts stareca tikšanās reizē ar garīgajiem bērniem Kanādā.
2 Rīta lūgšanu tropārs Trijādībai.
3 "Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat? Un, kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat?" (Mt. 5:46-47).  — Sal. ar Lк.6:32–34.
4 "Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā" (Mt.5:44) - Sal. ar Lк.6:27–28,35.
5 Gavēņa Triodes tropārs, kas tiek dziedāts rīta dievkalpojumos Ciešanu Nedēļas pirmajās trīs dienās, atgādinot Glābēja līdzību par desmit jaunavām (sk. Mt. 25:1-13).
6 Jņ. 16:28.
7 Sal.: "Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī" (Sal. ar:  Мt. 5:28.).
8 Мt. 5:8.
9 "Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū" (Filip. 4:7).

 

www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2017 BIBLOS