Arhimandrīts Efraims (Moriatiss)

CĪŅA AR KAISLĪBĀM

 


Agionoros.ru turpina publicēt  stareca Filotejas Efraima sarunas

no grāmatas "Glābšanās māksla", ko klajā laidusi izdevniecība "Svētais Kalns".

 


Mani svētītie bērni,


Svētie tēvi saka, ka cilvēka sirds ir apvīta ar kaislību saknēm, kas noturīgi iezīdušās viņā ar saviem dzeloņiem. Atliek tikai cilvēkam, kad Dievs viņu apgaismo, ķerties pie kādas kaislības iznīdēšanas (pēc būtības kaislības iznīdēšana ir tās pārveidošana), tas ir, sākt it kā ar pinceti raut ārā no sirds kaislības mazās saknītes, kā tūdaļ sirds sāk asiņot no brūcēm.  Cilvēks jūt sāpes. Ja viņš nepiespiedīs sevi pārvarēt šīs sāpes, atteiksies no cīņas, tad turpinās arī tālāk palikt kaislīguma un grēcīguma stāvoklī. Bet, ja cilvēks apņemsies paciest, tad beigu beigās izraus no sirds kaislības sakni un iegūs brīvību.


Tāpēc Svētie tēvi, Dieva apgaismoti, veda svētcīņu, lūdzās, piespieda sevi, un tā pakāpeniski iznīdēja kaislību saknes, un saniedza bezkaislību. Pēc tam viņus jau vairs nesatrauca ne lepnības iedomas, ne godkāre, ne skaudība, ne nešķīstas iedomas, ne naids utt.


Mēs redzam, kā svētie dara brīnumus un nemaz nelepojas; mēs neizpratnē spriežam: "Kā šie cilvēki var nelepoties?" Pēc vissīkākā darba mēs par sevi sadomājamies nezin ko: "Es esmu liels, es esmu vis – vis, es paveicu to, kas citiem nav pa spēkam! Es esmu izglītots, un ticības dzīvē esmu dedzīgāks par visiem citiem" utt. Paša "es" paceļ galvu, tas ir, šis ļaunais gars mēģina atņemt tev visu, ko tu esi ieguvis ar smagu darbu. Kad cilvēks sāk lepoties, viņš zaudē balvu par padarīto darbu, paliek tikai ārējā darbība, bet, ja nožēlo – balva tiks atdota.


Kā lai mēs atgūstam balvu? Ar pašpārmetumiem un sevis nosodīšanu.


Aleksandrijas patriarhs Teofils[1] reiz devās uz Nitrijas kalnu Ēģiptē, kur dzīvoja pazīstamie svētcīnītāji. Atnācis pie kalna protosa [2] – garīgajā dzīvē pilnīga stareca, viņš tam pajautāja: "Tēvs, ko tu esi iemantojis, kļūdams par mūku un apmezdamies šajā kalnā? Kurš no tevis iemantotajiem tikumiem ir pārāks par visiem citiem, un kurš no visiem tikumiem ir visvērtīgākais?"


Starecs viņam atbildēja: "Es esmu iemantojis pašpārmešanu, kuras būtība ir sevis nosodīšanā un tajā, lai vienmēr par vainīgu uzskatītu sevi, nevis citus".


Svētais Antonijs Lielais saka: "Ja cilvēks apsūdz sevi, tad rod mieru, bet, ja apsūdz otru, krīt sašutumā".


Pamēģiniet to pie sevis paši pārbaudījuma laikā. Sakiet, ka vainīgs otrs, un tūdaļ sajutīsiet iekšēju diskomfortu, sašutumu, bēdas. Bet atliek jums tikai pateikt: "Vainīgs ir nevis viņš, bet es; ko tur runāt par citiem – vajag skatīties uz sevi, es esmu tik daudz ko izdarījis … tā, ka ne jau man ko teikt!" -  un tūdaļ sajutīsi zem kājām stingru pamatu, un vairs nebaidīsies nokrist. Lai arī tev pirms tam šķita, ka tu stāvi augstu un tāpēc baidies nokrist, sakot: "Kaut tik es nenokristu", - un tu dzīvoji tādās pastāvīgās bailēs. Taču vajag tev tikai atgriezties uz zemes un nostāties uz stingra pamata, kā tu pārstāsi baidīties.


Atliek man tikai ar kādu sastrīdēties, kā jau tūlīt manī galvu paceļ egoisms un iedoma man saka: "Vainīgs ir otrs, jo viņš sāka uz mani dusmoties, viņš man teica aizvainojošus vārdus – viņam vajag pazemoties. Ja viņš būtu ar mani runājis citādi, laipnāk, tad es, protams, paciestu, un nesāktu viņam atbildēt uz apvainojumu. Tik tiešām: vainīgs esmu nevis es, bet viņš". Lūk, te ir egoisma kaislība!


Taču mums vajag stāties tai pretī, vajag teikt sev tā: "Nē, nē, ja manī nebūtu egoisma, tad es nebūtu padevies kārdinājumam. Tātad, vainīgs esmu es, nevis brālis. Ja manī būtu pazemība, tad es padomātu par to, ka šis cilvēks priekš manis ir vainagu vaininieks, ka ar šī cilvēka palīdzību, kā ar nokaitētu dzelzi, Jēzus izdedzina manī kaislību, lai es kļūtu vesels. Tātad brālis man dara labu, jo sadedzina manī kaislību. Viņš ir mans labdaris! Man vajag viņu apkampt, mīlēt un lūgties par viņu, jo viņš man izdarījis lielu pakalpojumu – atklājis manī mītošo kaislību! Jo, ja es nebūtu no viņa izdzirdējis šos vārdus, ja nebūtu noticis šis paŗbaudījums, es nezinātu, cik manī ir daudz egoisma un necenstosto uzveikt. Tātad, pateicoties pārbaudījumam, es ieraudzīju savu slimību un tagad jau nu gan parūpēšos, lai es lietotu nepieciešamos līdzekļus izdziedināšanai!"


Pēc tam, kad cilvēks apzinājies savus trūkumus, viņam jāuzsāk iekšējā cīņa. Viņam jāiekļūst sirdī, jāatrod tur sakāves vieta un jāuzsāk cīņa ar ļaunumu, kaislību, rūgtumu, smagumu, dēmona spiedienu, kurš pretojas labajām izmaiņām, pieprasot: "Neatkāpies! Nedari tā!" Te cilvēkam nepieciešams ar lūgšanu vērsties pie Dieva, palūgt, lai Viņš dāvā spēku ierobežot savu ,,es”, pateikt savam lepnumam: "Apklusti, zini savu vietu, tagad man jāizpilda savs pienākums". Vajag iet pie brāļa, paklanīties viņam. (Mēs, mūki, tādos gadījumos klanāmies brālim. Cilvēks, kurš dzīvo pasaulē, rīkojas citādi: viņš sveicina brāli un lūdz piedošanu: "Sveicināts, brāli, sveicu svētkos, piedod man, mēs šodien saņemam Dievmielastu, patiesi svēta diena…"). Tā notiek samierināšanās un iemājo mīlestība.


Tā rīkojoties, cilvēks uzreiz sajūt prieku un atvieglojumu. Kāpēc? Tāpēc, ka iepriekšējais stāvoklis nospieda, nospieda dēmons, kurš gribēja uztiept savu – naidu, naidīgumu, šķelšanos. Taču Dievs ir mīlestība un pazemība. Bet mēs, cilvēki (un pirmkārt jau es), ciešam sava egoisma dēļ, jo gribam pastāvēt uz sava, esam pārliecināti par savu taisnību, uzskatām, ka esam labi, bet vainīgi ir citi. Ko nozīmē nosodīšana? Nosodīšana nozīmē, ka mēs sevi uzskatām par bezgrēcīgiem. Tāpēc jau Kungs arī teicis: "Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti"[3]. Nosodīšana – tas ir ļoti nopietni, lai arī mēs to uzskatām par sadzīvisku grēku. Par "sadzīvisku" es saucu grēku, kuram mēs nepievēršam uzmanību, darām to vienmēr un ikvienā laikā.


Neraugoties uz to, ka mēs visi esam savainoti, klāti brūcēm un grēku sakauti, mēs vienalga nosodām citus. Slimnīcā visi cilvēki ir slimi, bet neviens slimais taču otru nenosoda par viņa slimību. Neviens nepārmet kaimiņam: "Tu esi slims!" – jo cilvēks redz, ka arī viņš pats ir slims. Bet mēs, lai gan visi esam dvēselē slimi, ievainojam cits citu. Tas ir tāpat, kā ja kāds, kuram sāpētu acs, sāktu nosodīt to, kuram sāp plaušas. Lūk, ko darām mēs, nelaimīgie, un paši to nepamanām.


Mūs visus aptumšo grēks un aptumšo velns, lai noturētu nosodīšanā. "Nomirs – un būs mani!" – saka dēmons. Bet Kristus, Kurš ir Patiesība, teiks: "Jūs tiesājāt? Bet ko es jums teicu Evaņģēlijā? Es teicu : "Netiesājiet!" Vai tad jūs esat tiesneši? Kopš kura laika jūs esat kļuvuši par tiesnešiem? Jo Tiesnesis Esmu Es". Visi mēs tiksim notiesāti tādā mērā, kādā tiesājam citus.  Bet mēs, nelaimīgie, par to pat nedomājam, atveram savas lūpas un nosodām pa labi un pa kreisi, viegli lādam, nedomājot, ka mēs paši pirmie esam lāsta cienīgi.


Cik ir tādu cilvēku, kurus mēs uzskatām par niecībām, par grēciniekiem, bet kuri vienā jaukā dienā var nonākt Debesu Valstībā, bet mēs, kuri ieņemam tiesnešu vietas un taisām spriedumus, paši varam tik pakļauti notiesāšanai un iemešanai ellē!  Tāpēc vajag būt ļoti uzmanīgiem savos darbos, pūlēties iznīdēt egoismu, kurš kā briesmīgs zvērs grauž mūs no iekšienes. Mūs "es", nesamērīgi pieaugot, liek mums aizkaitināties un dusmoties, nosodīt, raudzīties uz citiem cilvēkiem kā uz saviem parādniekiem, apvainot un pazemot viņus. Tas pamudina mūs uz nosodīšanu, rada iedomību, piepilda ar mūsu darbu varenuma, tikumu lieluma domām utt.
Labā iesākums ir pazemīga gudrība (смиренномудрие), bet ļaunuma iesākums ir egoisms.


Kad es analizēju cilvēka darbus ar nolūku viņu nevis nosodīt vai pazemot, bet ar mīlestību – piemēram, saku, ka cilvēkam būtu derīgāk to un to nedarīt, saku ar līdzcietību un lūdzoties par viņu, - tad tā nav nosodīšana.  Bet, ja saucu viņu par egoistu un pazemoju citu cilvēku acīs – tad tas ir nosodīšanas grēks.


"Paterikā" lasām stāstu par vienu mūku, kurš iekrita pievīlumā lepnības dēļ. Ar viņu notika, lūk, kas. Ļaunais gars viņu pieveda pie akas un sacīja: "Ja tu ieleksi tajā, tad Kristus atsūtīs Savus Eņģeļus, kuri tevi noturēs, jo Psalmos tā rakstīts: "Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos"[4] un "Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens"[5]. Lec – un tu pats redzēsi, ka ar tevi nekas nenotiks".  Mūks ieleca akā un noslīka, un viņa nāve uzskatāma par pašnāvību[6].


Šis stāsts minēts "Paterikā" nevis pievīlumā iekritušā mūka nosodīšanai, bet nākamo paaudžu brīdinājumam, lai cilvēki nepieļautu prāta paaugstināšanos, nenonāktu līdz pievīlumam. Tā arī mēs, stāstot par kādiem atgadījumiem, to darām nevis brāļu nosodīšanai, bet jauno mūku pamācīšanai.


Vispār vajag sekot savai mēlei: kad un ko runāt, jo mēs esam maz garīgi cilvēki un tāpēc pastāvīgi kļūdāmies. Saka, ka labāk pakrist uz asiem akmeņiem, nekā ciest no asas mēles. Patiešām: labāk nokrist uz akmeņiem, sasist galvu vai lauzt kājas; gan kājas, gan galva – tie ir miesas locekļi un var tikt izārstēti. Bet mēle! Caur mēli notiek briesmīgas lietas: ar vienu vienīgu vārdu var novest cilvēku par līdz pašnāvībai! Nosodot un pazemojot cilvēku, var novest viņu līdz izmisumam, bet ar vienu vārdu var pagrūst viņu uz grēka ceļa. Bet pēc tam mēs attaisnojamies: "Es jau tikai pateicu". Palūkojieties, kādas ir sekas!


Reiz uz Simeona klints[7] klosteri atbrauca viens apsēstais.  Pēc visnakts dievkalpojuma viņš kopā ar klostera brāļiem iznāca no dievnama uz balkona[8]. Velns, gribēdams kārdināt vienu mūku, labu svētcīnītāju, kurš dzīvoja stingru mūka dzīvi Katunakos[9], izdarīja sekojošo.  Šis apsēstais piegāja pie mūka un sacīja: "Iedoma mudina mani nolēkt lejā no balkona". Mūks noturēja to par joku un atbildēja: "Ko tad tu gaidi?" Un viņš noleca, un nositās. Mūks domāja, ka apsēstais joko, bet viņš bija runājis nopietni. Pēc tam iedomas ilgu laiku mocīja mūku. Velns tik vai tā būtu novedis apsēsto līdz nāvei, taču viņš iesaistīja vēl arī mūku – svētcīnītāju, lai mocītu viņu visu atlikušo dzīvi. Viens vārds, bet cik daudz moku!


Tā bieži mēdz būt ar sievietēm, kuras gatavojas veikt abortu. Viņas prasa padomu draudzenēm, bet tās saka: "Kāpēc tev vajag dzemdēt? Tev jau tā ir daudz bērnu!" Sieviete pati pa pusei jau izlēmusi, bet otru pusi pievieno draudzene. Un tā viņa iet uz izdara slepkavību. Neapšaubāmi – puse no atbildības gulstas uz šo draudzeni.


Tāpat arī dažas mātes, kurām nav sevišķi daudz prāta: ja meitai gadījies paklupt, dod padomu: "Neapkauno sevi un mūs, iztaisi abortu un viss". Un meitene iet, un nogalina savu bērnu. Uz kā gulstas atbildība? Uz mātes, kura viņai deva tādu padomu. Redzat, cik daudz ļauna var izdarīt viens vārds? Tāpēc vajag būt uzmanīgam pret to, ko saki. Velns tā vien lūko, kā izlikt mums šķēršļus.


Pie tiem, kuri veic garīgo aprūpi, reizēm nāk cilvēki ļoti sarežģītās situācijās. Kā tad vajag apsvērt katru vārdu! Pateiksi  ko lieku – un teikto visi sapratīs citādi, bet pēc tam  "ķer nu vēju laukā". Mums visiem vajag būt ļoti, ļoti uzmanīgiem.


Tāpat vajag uzmanīties, lai laiku pavadītu noderīgi; lai kļūtu bagātāks Kristū mūžīgajai dzīvei. Ja laiks tiek pavadīts velti, neatnesot garīgu labumu, tad mēs no šīs dzīves aiziesim ar tukšām rokām. Tavā priekšā ir brālis, kurš cīnās garīgi, noderīgi pavada laiku, garīgi bagātinoties, bet tu, nelaimīgais, sēdi, rokas salicis, un negribi izkustēties no vietas, lai izdarītu kaut ko labu. Nāve atnāks gan pie tevis, gan pie viņa, bet brālis aizies ar pilniem groziem, bet tu – ar tukšu saini; un viss, ar ko tu varēsi palepoties, būs ļaunums un grēki! Tāpēc visā dzīves laikā, ko mums devis Kristus, centīsimies darīt kaut ko labu. Piemēram, lielu garīgu labumu mēs atnesam sev, pildot sava garīgā tēva padomus, kad viņš saka: "Bērns, lūdzies no rītiem, klanies, lasi Evaņģēliju, pēc pusdienām lasi lūgšanu kanonu, vakarā atkal lūdzies un klanies; turi savā prātā Dievu, veic Jēzus lūgšanu un atvairi ļaunas iedomas". Ja pildi šos padomus, tad katra diena nesīs tev labumu.  Taču, ja tu nemeklē garīgā tēva padomu, kurš tavā dzīvē ieviestu kādu kārtību, tad, aizejot no šīs dzīves, paliksi praktiski pilnīgi kails. Paklausība garīgajam tēvam piepilda cilvēka dzīvi. Viņš nes tikumu augļus, kuri pēc tam nonāks Dieva priekšā kā koks, kura zari no gatavo un sulīgo augļu smaguma nolieksies līdz zemei.


Uz mums, garīdzniekiem, gulstas ļoti liela atbildība. Mēs palīdzam citiem, nodarbojamies ar garīguma iemantošanu. Lieta tāda, ka šis darbs ir ļoti smags un nogurdinošs, pilns skumju un bēdu. Kā saka Zeltamute: "Vadīt dvēseles ir grūtāk par visu". Mēs esam kā tirgotāji, kuri šķērso kontinentus dārgumu meklējumos un atgriežas mājās ar kuģiem, kuri līdz malām piekrauti ar precēm. Taču mēdz gadīties, ka tirgotāji kļūst par ieguvumu laupītājiem, kuri atņem viņiem visas iegūtās preces, bet pašus nogalina. Šie tirgotāji dodas ceļā ar cerību labi iedzīvoties, bet rezultātā  zaudē visu un paši kļūst par laupījumu.


Lūk, mēs cenšamies iemantot dvēseles, cenšamies palīdzēt citiem cilvēkiem, bet caur to arī sev iegūt garīgu labumu. Taču reizēm velna skaudības dēļ mēs ciešam sakāvi un palīdzības vietā atnesam kārdinājumu. Svētais Īzaks Sīrietis par garīgajiem vadītājiem saka tā: "Jūs esat kā glābšanas laivas, kas glābj nelaimē esošos, bet mēdz gadīties, ka slīkst arī pašas"[10].


Tāpēc lūdzieties par mums, lai Dievs mums palīdz un sargā, ka līdz savas dzīves beigām mēs varētu palīdzēt un glābt, lai Dievs apžēlotos par mums, glābtu un piedotu mums mūsu grēkus.

 

Svētais Kalns
2012.gada 26.novenmbrī.
www.pravoslavie.ru


1 Patriarhs Aleksandrijas Teofils (Θεόφιλος) — viens no ietekmīgākajiem Baznīcas virsganiem IV–V gs., sv. Jāņa Zeltamutes pretinieks. Vajāja Nitrijas mūkus, galvenokārt tos čerus inokus - brāļus, kuri bija viņu priekšgalā ar savu dievbijību un izglītotību, sauktus par "garajiem brāļiem". Miris 412.g. Galvenais viņa sacerējums— Λόγος προσφωνητικος πρός τούς φρονοΰντας τα Ώριγένους  līdz mums nav nonācis. Tāpat pazuduši ir citi viņa darbi, izņemot dažas Kristus Augšāmcelšanās svētku vēstules un disciplināros kanonus.

2 Protoss (πρώτος — pirmais) — izvētēts klostera vadītājs kādā apgabalā.

3 Sk. Мt.7:1–2.
4 Ps. 91:11.

5 Ps.91:12.

6 Šis notikums ar mūku Ironu aprakstīts  11.jamvāra "Prologa pamācībās".  («Пролог в поучениях»),  ko sastādījis virspriesteris Viktors Gurjevs (4.izd.) — М., 1912.

Prologs (πρόλογος) — krājums, kas domāts pamācībām baznīcā, un tiek saukts par "Sinaksāriju" (tajā apkopoti saīsināti svēto dzīvesstāsti, kā arī pamācošas uzrunas u.c., sakaŗtotas pa gada dienām).  

7 "Simeona klints" klosteris  (Μονή Σιμωνόπετρα_ - viens no 20 Svētā Atona kalna klosteriem.  To dibinājis sirdssk. Simeons 1257.gadā. Ieņem 13.vietu mūsdienu Atona kalna klosteru hierarhijā. Izietojies klints virsotnē, 330 m virs jūras līmeņa. Visos laikos klosteris bijis izglītības centrs Atonā.

8 "Simeona klints" klosterī balkons atrodas virs dziļas aizas.

9 Katunaki, Katunakija (τά Κατουνάκια) — tuksnesīgs apvidus Atonā, kur dzīvo svētcīnītāji, kuri ved īpaši stingru dzīvesveidu; skits tuksnesīgā ielejā starp Mazās sv. Annas  skitu un Karulijiem.  Nosaukums cēlies no brizantiešu vārda  κατούνα — militāra nometne, šaura, aizsargāta vieta. Apmetne radusies XVIII gs. sākumā, iespējams, daudz senākas (XVI gs.) vietā. Pašlaik tur atrodas 12 celles isihastrijas. Kopējais mūku skaits, kuri dzīvo Katunakijā ir apmēram 30.

10 Слова подвижнические, Слово 58-е «О том, что Бог на пользу душе попустил, чтобы она была доступна страстям, и о подвижнических деланиях» (см. «Творения иже во святых отца нашего Аввы Исаака Сирианина, подвижника и отшельника, бывшего епископом христолюбивого града Ниневии», изд. 3-е — Сергиев Посад : Тип. Св.-Тр. Сергиевой Лавры, 1911).

 

© 2009 - 2017 BIBLOS