Virspriesteris Dimitrijs Smirnovs

5. nedēļa pēc Pashas, otrdiena.
Dievmātes Vladimiras ikonas svētki.
Par veco un jauno cilvēku

 

Kungs teica: "Svētlaimīgi tie, kuri Dieva vārdu dzird un ievēro to." Šie vārdi mums ir labi zināmi, tie ir no Evaņģēlija, kuru mēs lasām visos Dievmātes svētkos. Otrs šodienas Evaņģēlijs, Jāņa, sākas tā: "Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas Manus vārdus turēs, tas neredzēs nāvi nemūžam".


Ko nozīmē neredzēt nāvi nemūžam? Tas arī ir - iegūt svētlaimi. Bet iegūt to var tikai, pieņemot Dieva vārdu un ievērojot to. Vārds "nāve" ir mūsu leksikas sastāvdaļa, bet, tā kā mēs pēc savas uzbūves esam miesīgi, tad uztveram nāvi kā bioloģiskās eksistences pārtraukšanos. Tā kā rūpes par miesu aizņem mūsu dzīves, spēku un domu galveno daļu, tad nāve mums nozīmē tikai miesisko nāvi. Tomēr bez tīri bioloģiskiem jēdzieniem ir arī garīgi.


Kas ir dzīve? Uz šo jautājumu nevar atbildēt neviens zinātnieks. Kas tas ir par spēku, kas liek asnam pacelties virs zemes vai šūnai – vairoties, vai mazam bērnam izaugt lielam, vai augt kokam? Kā tas ir iekārtojies, ka bioloģisks objekts – zieds vai dzīvnieks, cilvēks – ņem no apkārtējās vides kaut kādus elementus, tos pārveido ar kāda spēka palīdzību, un šis spēks dod viņam dzīvi un attīstību? Bet, kad šis spēks izsīkst, tad organisms pārstāj eksistēt. Koks uzsūca no zemes ūdeni, bet vairs neuzsūc; cilvēks ēda, viņam bija laba apetīte – bet tagad, piemēram, pārstāj ēst un nomirst. Tāpat arī garīgajā plānā: dvēselei arī ir iespēja dzīvot un ir iespēja nomirt. Dvēsele var atrasties stāvoklī, kas ir līdzīgs bioloģiskajai anabiozei. Piemēram, daži kukaiņi spēj izkalst un nogulēt tā desmitiem gadu, bet, tikko kā nonāk vidē, kas ir piemērota dzīvei, tā tūdaļ atjauno savas funkcijas un sāk rāpot. Tāpat arī cilvēka dvēsele var iemigt un būt it kā mirusi, bet pēc tam atdzīvoties un sākt garīgu dzīvi. Par šo nāvi arī Kungs teica: "Kas turēs Manu vārdu, tas nāves neredzēs nemūžam".


Kas tad ir dzīve un nāve no Svēto Rakstu viedokļa, no Debesu Tēva, kurš uz mums visiem raugās, "redzes viedokļa"? Dzīve – tā ir saskarsme ar Dievu, nāve -  tā ir saskarsmes ar Dievu saraušana. Dievs ir mūžīgs, tāpēc saskarsme ar Dievu saucas par mūžīgo dzīvi, bet šīs saskarsmes pārtraukšanās tiek saukta par mūžīgo nāvi. Mēs visi zinām, ka nomirsim. Pat mazi bērni, sākot no  apmēram 3 gadu vecuma, par šo jautājumu runā. Bet pēc tam, pakāpeniski grimstot grēkos, šis jautājums aiziet kaut kur desmitajā plānā. Bet mūsu bioloģiskā nāve ir tikai norādījums, atgādinājums par to, ka ir vēl arī garīgā nāve – lai kaut kā satricinātu, piespiestu aizdomāties par šo, varbūt pašu galveno, esamības jautājumu.


Ja pēc ķermeņa nāves cilvēka eksistence beidzas, tad mūsu dzīve zaudē jebkādu jēgu. Un tiešām mēdz būt, ka daudzi konsekventi ateisti ielaiž sev pierē lodi: jājautā -  kāpēc mocīties, kāpēc ciest, kāpēc pēc kaut kā tiekties, ja viss ir bezjēdzīgs? Lai tu būtu kaut Maķedonijas Aleksandrs, tev vienalga būs jāmirst. Bet Dieva atklāsme un mūsu iekšējā sajūta sniedz mums zināšanas par to, ka ar bioloģisko nāvi dzīve nebeidzas. Bet, ja tā nebeidzas, tātad, mums jābūt gataviem tam, kas mūs gaida aiz kapa. Un Kungs, lai mūs sagatavotu šai mūžīgajai esībai, nonāca uz zemes un dibināja Baznīcu.


Baznīcā ir savienoti divi esības plāni – zemes dzīve un debesu dzīve – viena pārklāj otru. Ieejot Baznīcā, šinī svēto kopībā, cilvēku kopībā, kuri tic Kristum, cilvēks no kristīšanas brīža sāk dzīvot mūžīgo dzīvi – to, kura turpinās pēc viņa ķermeņa nāves. Baznīca – tas ir Dievcilvēcisks organisms, tā pieder divām pasaulēm, sastāv no cilvēkiem un dzirdināta ar Svēto Garu. Tāpēc, kad mēs kļūstam par Baznīcas daļu, par Kristus Miesas daļu, mūsos no žēlastības, no Svētā Gara dāvanas, sākas mūžīgā dzīve – katram savā mērā.


Bet kā lai zina, vai mēs esam šī Dievišķā organisma locekļi, vai mēs dzīvojam šai Miesā, vai mūsos ir sākusies Dievišķā dzīve, šī nemirstības svētlaime, vai arī mēs, kaut arī ejam uz baznīcu, un it kā esam kristīti, bet mūsos turpinās nāve? Tas ir redzams no tā, kā mēs dzīvojam. Katrs no mums, dzimis no grēcīgiem vecākiem, ir grēcīgs cilvēks. Mūsos dzīvo vecais, grēcīgais cilvēks. Šim vecajam, grēcīgajam cilvēkam piemīt visādas kaislības, grēcīgi nodomi, vēlmes, tieksmes. Bet no tā laika, kad mēs sākām ticēt Kristum Glābējam, mūsos sāka dzīvot arī cits cilvēks, jaunais. Arī viņam ir tieksmes: tiekšanās uz debesīm, tiekšanās uz lūgšanu, uz baznīcu, uz labu darbu veikšanu, uz atbrīvošanos no grēka.


Lūk, mūsos cīnās divi cilvēki. Vecais, kurš velk mūs dubļos, nāvē, jo visam vecajam jāmirst; šis vecais – tas ir grēcīgs, tas velk mūs bezdibenī, velk prom no Dieva. Bet jaunais, gluži otrādi, tiecas uz Dievu. Un kur nosliecas mūsu dvēsele? Vai nu uz rūpēm par miesu ( tad man te sāp, te man iedūra, gribu paēst, kaut ko sev nopirkt, dabūt, panākt savu – visu savai miesai, savam dvēseles mieram, savai labklājībai zemes virsū) – vai, pretēji, mūsos ir tieksme nest savu krustu, tieksme pēc Dieva žēlastības, uz kristīgo varoņdarbu, uz pašatteikšanos.


Un, ja šī tiekšanās uzvarēs un mūsu griba būs vērsta uz labo, tad vecais cilvēks atmirs, bet jaunais augs tikmēr, kamēr mēs pārveidosimies. Mūsu zemes dzīve ir dota mums, lai mēs pārveidotos, lai mēs no vecajiem, skaudīgajiem, netiklajiem, alkatīgajiem, ātrsirdīgajiem, no tādiem, kas mīl savu gaļu, pārvērstos par debesu eņģeļiem, kuri sevi noliktu otrajā vietā sava tuvākā labā, tā labā, lai kalpotu Dievam. Lai mēs ar savu dzīvi slavinātu nevis sevi, meklētu nevis sevi, bet meklētu Dievu, kļūtu bagāti Dievā. Lūk, tas ir mērķis Baznīcas eksistencei zemes virsū un mūsu piederībai tai.


Kāds teiks: es eju uz baznīcu, gavēņus ievēroju, saņemu Dievgaldu, Evaņģēliju jau vairākas reizes esmu izlasījis – tātad, man jau ir šī tiekšanās uz debesīm, tātad, es Dievu esmu iepazinis. Nē, tas vēl maz ko nozīmē, tā ir tikai ārēja pazīme, kas ne vienmēr sakrīt ar patiesību. Piemēram, guļ cilvēks, vaigi sārti, mēs domājam, ka viņš guļ. Pieejam – bet viņš, izrādās, ir miris. Tāpēc ārējā pazīme ne vienmēr atbilst iekšējam saturam. Kā farizejiem – ārējā dzīve ļoti taisna: divu dienu gavēnis, pastāvīga baznīcas apmeklēšana, visu likuma priekšrakstu ievērošana, pastāvīga lūgšana, žēlastības dāvanu došana, skrupulozas zināšanas, Svēto Rakstu, savas tautas vēstures, visu rituālu, visu likumu zināšana: kur stāvēt, kā lūgties, ko darīt. Bet, bet pie viņiem atnāca Pats Dieva Dēls, viņi saka: Tevī ir ļaunais gars.


Viņu priekšā ir Kristus gaišā dvēsele, bet viņu dvēselē ir tumsa, kuru viņi pieņem kā gaismu, tāpēc Kristus gaisma viņiem liekas kā tumsa. Kāpēc bieži cilvēki, kuri noliedz un neieredz Kristu, sauc kristiešus par apsēstiem? Tieši tāpēc. Katrs cilvēks sevī uzskata, ka viņš ir labs, tīrs, ka viņš ir uz pareizā ceļa, bet tie ir dziļākie maldi. Kad kāds sāk par sevi domāt ne-slikti, kad uzskata, ka viņam ir taisnība, ka viņš kaut ko saprot, kaut ko apguvis, kaut ko sasniedzis, - tā ir liecība tam, ka viņš ir atkāpies no Dieva, jo patiesā Dieva pazīšana vienmēr parāda cilvēkam visu viņa krišanas dziļumu. Bet, kad cilvēks to neredz, kad viņš tiecas kādu mācīt, kādam pierādīt savu, ir pārliecināts par savu taisnību – tā ir atkāpšanās no Dieva pirmā pazīme.


Tas pats notika arī ar farizejiem: viņu priekšā ir Dieva Dēls, Kurš atnāca par viņiem Asinis izliet, bet viņi ņem akmeņus, lai mestu uz Viņu. Kāds neprāts! Bet tie taču bija ticīgi ļaudis, gavētāji, kuri zināja Svētos Rakstus. Visas formālās pazīmes ir ievērotas: it kā iet uz baznīcu, un lūdzas – bet patiesībā nīst Dievu, grib Dievu nogalināt – un nogalina Viņu sevī.


Kāpēc evaņģēlists Jānis sniedz mums šo dialogu ar jūdiem? Jo mums ir ļoti derīgi to zināt, tas attiecas arī uz mums. Jā, mēs ejam uz baznīcu, jā, mēs saņemam Dievmielastu, jā, daudzi no mums katru dienu lasa Svētos Rakstus un lūdzas. Vai tas ir labi? Tas ir brīnišķīgi, bez tā nevar glābties, bet ar to nepietiek. Vajag to, ko tu lasi Dieva vārdā, pieņemt savā dzīvē un īstenot. Ja tas nenotiek, tātad, mēs esam Kristus krustā sitēji, mēs esam liekuļi, farizeji, un bēdas mums. Bēdas mums, ja mēs Dieva vārdu neuztveram kā to ceļu, pa kuru mums jāiet katru dienu.


Ja mēs kādam neesam piedevuši, ja mēs meklējam savu, gribam, lai mūs godinātu, tiecamies apmierināt savu godkāri, ja mēs meklējam pasaulīgo, miesisko, meklējam veco mūsu dzīvē, tad tas nozīmē, ka mūsu sirdī ir notikusi Kristus atgrūšana. Tāpēc, ka, kā saka apustulis vēstulē Filipiešiem, ko mēs šodien lasījām: "Mūsos jābūt tām jūtām, kādas ir Kristū Jēzū". Bet, ja mēs meklējam savu, ja mēs meklējam kaut kādu savu taisnīgumu, savu taisnību, gribam savu labumu, gribam sevi pagodināt, dievināt, gribam sasniegt sev kaut kādu dvēselisku un miesisku komfortu, tad to nevar sasniegt citādi, kā novēršoties no Kristus.


Ko tad mums darīt – krist izmisumā, ja mūsu sirdī ir skaudība, netiklība, nešķīstība, nosodīšana, apmelošana, apvainojums, aizkaitināmība, neuzticība, dusmas, mantkārība? Nē, ar to vajag cīnīties. Lūk, es atnācu mājās, bet tur kāds sāk mani lamāt. Taisnīgi vai netaisnīgi, bet viņš uz mani kliedz un ir aizkaitināts. Es, kā grēcīgs cilvēks, dabiski, arī "uzvelkos", bet, tā kā tikko biju baznīcā un dzirdēju, ka dusmoties – tas ir nāves grēks, es no visa spēka cenšos atturēties no šīm dusmām, sāku lūgties: Kungs, piedod man, pasargā, atturi; ja es nevaru savu sirdi atturēt, tad kaut vai atturi manu mēli un acis, lai tās nemestu zibeņus, un lai es viņam neatbildētu, lai neattaisnotos, bet pieņemtu to, ka viņš lamājas, lai viņu tā nomierināt.


Un, ja mēs visus savas dvēseles spēkus novirzīsim tam, lai atturētos, Kungs, redzot, ka, kaut arī mēs esam grēka varā, tomēr cenšamies no visa spēka to uzvarēt, tūdaļ sūtīs mums Savu žēlastību, un tā mūs stiprinās, un mēs redzēsim, ka mūsos vairs nav dusmu. Bet tāpēc, ka grēks mums ir salds: mēs gribam baudīt atriebību, pastāvēt uz sava, gribam otru nolikt pie vietas, piespiest domāt tā, kā mēs, mēs noteikti meklējam savu, - un sākas strīdi, kas vienalga ne pie kā laba nenovedīs, jo patiesībā nevienam neko pierādīt nevar. Ne velti ir tāda paruna: kaut ar mietu pa galvu sit. Tas patiesi ir tā. Kamēr cilvēka sirdij nepieskarsies Dieva žēlastība, un viņš žēlastībā neiepazīs patiesību, viss ir bezjēdzīgi.


Lūk, farizeji – viņi bija gudri, izglītoti, dievbijīgi – un vienalga, kā pīlei ūdens. Bet vienkārši vīri – zvejnieki, kaut arī likumu nezināja, pat, ka sabatā nevar labību plūkt un ēst, - viņi pieņēma Kristu Glābēju, jo sirdī bija tuvāk Dievam. Tāpēc, ja mēs gribam būt kristieši, dzīvot debesu dzīvi, ja mēs gribam atbrīvoties no mūžīgās nāves, tad mums galvenais uzsvars jāliek uz iekšējo dzīvi, censties izmainīt savu iekšējo dabu, stāties cīņā ar grēku, censties sākt neieredzēt sevī grēku un vienmēr, kad mēs redzam tā izpausmi, nekavējoties to iznīcināt ar vēršanos pie Dieva. Un Kungs, redzot, ka mēs to vēlamies, mums palīdzēs. Pretējā gadījumā ir bezjēdzīga mūsu tā saucamā pseidogarīgā dzīve, jo patiesa garīgā dzīve ir saistīta tieši ar šo pārveidošanos, tieši ar šo iekšējo savienošanos ar Dievu. Lūk, tā arī ir Dieva pazīšana, Dieva redzēšana, jo tas, kurš redz Dievu, tas pilda Dieva gribu. Bet tas, kurš neredz Dievu, tas Dieva gribu nepilda.


Tāpēc arī daudzi lasa Svētos Rakstus, bet neko nesaprot. Katru dienu skaita "Mūsu Tēvs", bet neredz, ka tur ir tādi vārdi: "Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem". Neredz, ka vajag visiem visu piedot, citādi Kungs tev nepiedos tavus grēkus. Ar ko mēs varēsim attaisnoties Briesmīgajā tiesā Dieva priekšā, ar ko mēs varēsim nolīdzināt miljardiem grēku, kurus izdarām? Ne ar ko, mēs varam cerēt tikai uz piedošanu. Bet mūsu piedošana ir atkarīga tikai no mūsu dvēseles kvalitātes. Pats māki piedot? Pats māki paciest? Pats māki atteikties no sava? Vēlies savu dvēseli atdot Evaņģēlija dēļ? Ja tas tevī ir, tad sasniegsi; ja nav – nesasniegsi. Kungs teiks: atceries, tu tam un tam nepiedevi? Viss, Debesu Valstība tev ir slēgta, dodies mūžīgajās mokās, jo tu esi ļaundaris, tev Kungs ir piedevis miljardiem grēku, tu dzīvoji un visu izmantoji uz zemes, ēdi, dzēri, smējies, skatījies televizoru un vēl visādus priekus baudīji – bet pats nevarēji cilvēkam piedot pat mazumiņu.


Lūk, kāpēc mēs lasām un nesaprotam. Saprast mums traucē grēks. Tas ir mūsu vienīgais ienaidnieks. Kāpēc mēs pastāvīgi sūdzam grēkus? Ar kādu mērķi? Nevis vienkārši nosaukt grēkus – vajag ieraudzīt šī grēka, ko mēs nožēlojam, visas šausmas. Bet daži pat uzdrīkstas attaisnot sevi grēksūdzē tā vietā, lai nožēlotu. Tas ir pilnīgs bezjēdzīgums: stāvam Dieva tiesā, krusta un Evaņģēlija priekšā, un nožēlas vietā sākam sevi attaisnot, it kā Glābējs mums nebūtu vajadzīgs. Tā vietā, lai pateiktu: jā, Kungs, es to esmu izdarījis, piedod, piedod, vairāk tā nedarīšu, pacentīšos, labāk lai es mirstu, - nē, cilvēks sāk meklēt savu gribu, attaisnot sevi, izdomāt kaut kādus apstākļus, it kā Dievs nezinātu visus apstākļus, nezinātu visus mūsu attaisnojumus.


Tāpēc mums jācenšas mācīties nožēlu, lai pastāvīgi attīrītu dvēseli. Lūk, ieraudzīju sevī grēku, apzinājos: tajā es esmu grēcīgs. Tad arī sāc darbu – gadu, divus, divdesmit, lai šo grēku sevī iznīcinātu. Pašam cilvēkam tas ir neiespējami, bet tikai ar pastāvīgu lūgšanu, ar pastāvīgu sevis apraudāšanu, pastāvīgu lūgšanu pēc Dieva palīdzības. Lūk, zinu, ka tāds grēks ir dvēselē. No rīta piecēlies – pirmā doma par to: Kungs, pasargā mani šai dienā no šī grēka, palīdzi man, neļauj man aizmirsties, dod man uzmanību, lai es neaizmistu, lai mans grēks vienmēr būtu man priekšā. Tā, kā psalmā teikts: "Mans grēks ir vienmēr manā priekšā" – vienmēr manā priekšā, lai es pat uz sekundi nenovērstos, jo es varu sagrēkot. Bet mēs esam vāji, dažreiz aizmirstamies un sagrēkojam. Tad atkal vajag nožēlot: piedod, man, Kungs, atkal bēdas man. Nosodīt sevi.


Un Kungs redzēs, ka mēs pūlamies, neattiecamies vieglprātīgi pret grēku: nu, labi, padomā tik, Dievs piedos. Mēs bieži uzskatām, ka Dieva piedošana ir kaut kāda juridiska. Nē, tā tikai notiek pie cilvēkiem – piegāji: piedod – un otrs piedod. Nē, Dieva piedošana atrodas mūsu sirdī. Esi kļuvis jauns – tātad, Dievs tev piedevis, paliki grēcinieks – tātad, Dievs tev nav piedevis. Dieva piedošana – kad Dievs sūta Savu žēlastību sirdī, kura attīra tevi no grēka. Dievs piedeva – tātad, Dievs iemājoja tavā sirdī. Debesu Valstība, mūžīgā dzīve – tā ir Dieva mājošana cilvēka sirdī. Bet, ja tā nav, tātad, tu esi grēcīgs, tu nekādu Dieva Valstību nezini un nepazīsti, bet pagaidām vēl esi ceļā pie Viņa. Ja nonāksi – slava Dievam, ja nenonāksi – vaino sevi, jo Dievs ir izdarījis visu, lai mūs glābtu.
Lūk, redziet, cik viss ir vienkārši, bet grūti izpildīt. Un, ja Dievs nepalīdzētu, neviens neglābtos. Tāpēc no mums tiek prasīta tikai pastāvīga vēlēšanās, ko virza mīlestība uz Dievu. Ja mūsos ir mīlestība uz Dievu, tad mums nebūs svarīga ne cilvēku mīlestība pret mums, ne godkāre, ne sava labuma meklēšana, jo lielāka dārguma kā Dievs sirdī, uz zemes nekā nav: vara, zelts, veselība – tas nav nekas, salīdzinājumā ar Dievu. Labāk slimot, palikt nabagam, dzīvot aiz žoga, kaut bez mājām, bet būt ar Dievu, nekā ķēniņa pilī, bagātībā, paēdušam un bez Dieva, jo tas viss ir pārejošs, bet Dievs – mūžīgs.


Tāpēc Kungs arī saka: kas Manus vārdus turēs, pildīs Manus baušļus, tas nāvi neredzēs ne mūžam. Tas nozīmē, ka viņš vienmēr būs saskarsmē ar Dievu. Un mūsu saskarsme ar Dievu sākas Baznīcā. Baznīca – tā ir mūžīgās dzīves sākums. Tāpēc, ja mēs kļūsim par Baznīcas locekļiem, dzīvojot šeit, uz zemes, tad kļūsim arī par Debesu Valstības locekļiem. Āmen.

Krusta Pacelšanas baznīca,
1986.g.3.jūnijā

.

© 2009 - 2017 BIBLOS