Virspriesteris Dimitrijs Smirnovs

Visnakts dievkalpojums Dievmātes Smoļenskas ikonai (3.)
Par lūgšanu

 

         Šī svētdiena sakritusi ar Dievmātes Smoļenskas ikonas svinībām. Ar šo ikonu svētīja ceļā Bizantijas imperatora meitu, kura tika izdota par sievu pie Kijevas kņaza, tāpēc to vēl sauc par "Odigitriju" (gr. – "Ceļā vadītāja"). Viņa kļuvusi par mūsu Ceļā vadītāju uz glābšanos.


Dievmātei atvēlēta noslēpumaina loma mūsu glābšanās lietā. Vēl Galilejas Kānā, kad pietrūka vīna, Viņa, vēršoties pie Jēzus, teica: "Viņiem nav vīna". Un Kungs, kaut arī noskuma par to, ka Viņam tūdaļ nāksies atklāt Sevi – bet tas būs pirmais solis uz Golgātu, - tomēr pārvērta ūdeni vīnā, lai iepriecinātu cilvēkus. Kaut arī – padomā, kas tur liels, aptrūkās vīns, nekas traks, var nopirkt vēl, bet var arī vienkārši tēju padzert. Bet Kungs to paveica, un no tā laika ir zināms, ka Dieva Mātes lūgšanām ir tāds brīnumdarošs, palīdzošs spēks. Baznīca no garīgās pieredzes zina par to.


Patiesībā visa garīgā pieredze ir pamatota lūgšanā. Atņem lūgšanu – un nebūs nekādas garīgās dzīves, jo mēs esam grēcīgi cilvēki un neredzam Dievu tieši – tā, kā Viņu redzēja Ādams. Mēs Dievu nedzirdam, jo mūsu jūtas ir kļuvušas raupjas. Mēs varam ar Viņu saskarties tikai caur ticību un lūgšanu. Bet daudzi, iedami uz baznīcu četrdesmit, piecdesmit gadus, pat nezina, kas ir lūgšana. Tāpēc ļoti bieži dzirdēt, kā cilvēks prasa iedot norakstīt kādu spēcīgu lūgšanu. Daži pat nēsā pie sevis, kabatā vai uz jostas uzrakstītu lūgšanu – domā, ka paši tās vārdi no kaut kā pasargās un aizstāvēs. Tas liecina par to, ka cilvēks nesaprot lūgšanas būtību, nesaprot, ka tās spēks nav atkarīgs no vārdiem.


Lūgšana ir dzīva cilvēka dzīva vēršanās pie dzīva Dieva, tur vajadzīga ticība. Neticīgs cilvēks nevar lūgties, viņš var tikai izlasīt tekstu. Nepieciešams lūgšanas nosacījums – sevis nolikšanas Dieva vai to svēto priekšā, pie kā tu vērsies. Bet to var izdarīt tikai tas, kurš nešaubīgi tic Dieva klātesamībai pasaulē. Un tam nevajag kaut kādus ārējus apstākļus: braucot vilcienā vai auļojot ar zirgu, sēžot mājās, mazgājot traukus, nodarbojoties ar bērniem, strādājot dārzā, cilvēks vienmēr domās vienā sekundē var sevi nolikt Dieva priekšā, tas ir, atcerēties par Viņu. Atcerēties, ka, lai kur viņš nebūtu, lai ko nedarītu, lai par ko nedomātu, Kungs zina, kur viņš ir, zina, kas viņš tāds ir, un ko viņš šai mirklī domā, un grib viņu glābt. Kad cilvēks par to iedomājas, viņš sajūt dvēseles trīsas. Un, noliekot sevi Dieva priekšā, cilvēks var pie Viņa vērsties. Zinot, ka Dievs ir visuresošs, zinot, ka Dievs ir visuvarens, zinot, ka Dievam, jau pirms mēs kaut ko pateiksim vai padomāsim, ir zināms, ko mēs pateiksim vai padomāsim, - mēs varam vērsties pie Viņa jebkurā valodā: grieķu, latīņu, angļu, japāņu, ķīniešu, jebkurā no desmitiem afrikāņu valodām. Un katrs, kurš nāk pie Dieva, vienmēr no savas pieredzes zina, ka Dievs viņu dzird.


Saistībā ar mūsu grēcīgumu mēs pie Dieva vēršamies vispirms jau ar lūgumu, tāpēc šī vēršanās arī ieguvusi nosaukumu – lūgšana. Cilvēkam dvēselē ir sajukums, viņam ir grūti, briesmīgi, un viņš sauc uz Dievu. Paiet puse dienas – un viņš redz, ka šīs šausmas ir pazudušas, to jau vairs nav dvēselē. Tas ir lūgšanas rezultāts – cilvēks lūdza palīdzēt, un Kungs aiz Savas žēlastības ļoti nemanāmi, ļoti klusām palīdzēja, izdziedināja cilvēku pēc viņa lūguma. Parasti cilvēki vēršas pie Dieva kādā nelaimē (bieži tieši no tā sākas reliģiskā dzīve). Cilvēks palūdzās – viss izdevās, slava Dievam, un viņš atkal aizmirsa par Dievu līdz nākamajai nelaimei. Bet šī pieredze viņa atmiņā palika, tāpēc nelaimes gadījumā viņš parasti zina, kur iet, un vienmēr nonāk baznīcā. Un, pat ja viņam nav nekādu vārdu, viņš var kaut svecīti nolikt – tā arī ir viņa lūgšanas izpausme; vai vienkārši nokrist ceļos – pārvērsties pīšļos Dieva priekšā, izteikt lūgšanu ar savu ķermeni; vai apzīmēt sevi ar krusta zīmi. Lūk, kāds pat ļoti tāls no Dieva cilvēks atnācis uz baznīcu un pēkšņi sāk krustīties. Viņš pats neapzinās, kādu darbību viņš veic, bet viņam ir vēlēšanās – ar to viņš izsaka savu piekrišanu Dievam, izsaka savu cieņu Viņam, izsaka savu pieķeršanos Dievam, pagaidām vēl tikai ar žestu.


Un tā viņš vienu reizi vērsies pie Dieva – Kungs palīdz; otru, trešo, simto reizi, divsimto, tūkstošo – Kungs arvien palīdz un palīdz. Tad viņš nokaunas: bet ko es? Un viņa sirdsapziņa sāk kaut kā kustēties, viņš sāk just, ka kaut kas viņa dzīvē nav pareizi. Šis tikumiskā pavērsiena brīdis ir nožēlas sākums: cilvēks apzinās, ka Dievs ir labs, Dievs ir žēlīgs, Dievs ir gatavs viņam piedot, pieņemt, bet viņš pats nav tā cienīgs, viņš dzīvo netīri, pretīgi un riebīgi. Un viņam kļūst kauns, ka Dievs viņu glābj, izvelk no visādu samazgu bedrēm, bet viņš turpina peldēties šajā purvā.


Tas ir atdzimšanas sākums – cilvēks nostājas uz nožēlas ceļa, uz izlabošanās ceļa; sākas darbs pie viņa dvēseles atbrīvošanas no grēka. Un tieši te arī rodas grūtības lūgšanā. Daudzi brīnās: kā tad tā? –kad es vēl biju gandrīz neticīgs un uz baznīcu negāju, Kungs man uzreiz palīdzēja, bet tagad, kad es eju uz baznīcu un lūdzu, Kungs bieži mani it kā nedzird, un man lūgšanā ir kaut kāds sausums un izklaidība, un es neko nejūtu. Lieta tāda, ka agrāk cilvēks lūdzās visādās izmisuma situācijās – izmisuma situācija pārņēma viņu līdz kaulu smadzenēm un viņš no savas būtības dziļumiem sauca uz Dievu. Viņa lūgšana vienmēr bija patiesa un nāca no sirds. Bet Kungs nevar nesadzirdēt tādu lūgšanu un nevar nepažēlot cilvēku, jo ir teikts: "Ikviens, kurš piesauks Tā Kunga vārdu, izglābsies." Bet tagad tas pulveris, ar kuru viņš strādāja, izzūd un sākas darbs – kristīgs lūgšanu varoņdarbs, kurā palīdz Dievmāte Odigitrija, Ceļā Vadītāja uz mūsu glābšanos.


Diemžēl mēs lūdzamies izklaidīgi. Kad atveram lūgšanu grāmatu un sākam lasīt lūgšanas, tad, tās noslēdzot, saprotam, ka no simts vārdiem, kurus izteicām domās vai skaļi, tikai kādi divi desmiti vai pusotra desmita aizgājuši līdz mūsu prātam. Tā, protams, nav lūgšana. Jebkura, bez izņēmuma, lūgšana vienmēr piepildās, bet, ja nepiepildās, tātad, tā nav lūgšana. Ja mēs Dievam lūdzam, un Kungs mums nedod, tātad mēs patiesībā neesam lūgušies, tas ir bijis tikai lūgšanas mēģinājums.


Kāds jautās: kā tad tā? Kungs taču ir visuresošs, Viņš taču redz, ko mēs lasām. Jā, Kungs redz, ko mēs lasām, bet Viņš neredz, ko mēs lūdzam, jo katram lūgšanas vārdam jāiziet caur mūsu sirdi, katram vārdam ir jābūt mūsu vārdam, tam jānāk no dvēseles dziļumiem un jāsaplūst ar mūsu vēlēšanos. Kad mēs lūdzam kaut ko Dievam, tad tas jālūdz ne tikai vārdiem, bet patiesi to vēloties. Ja cilvēks trīsdesmit vai četrdesmit gadu garumā lūdzas: dod man pazemību, paklausību, pacietību, sapratni, - bet no rīta Kungs sūta kaut kādu situāciju, kur viņa pazemībai jāizpaužas, bet cilvēks tās vietā parāda, piemēram, lepnību, - tātad tas, ko viņš saka vakara lūgšanā, ir pašapmāns, liekulība, tukša gaisa tricināšana. Tāpēc, ka katrai lūgšanai jābūt pilnīgi patiesai.


Jebkurš grēcinieks, lai cik zemu viņš būtu kritis, jebkurā brīdī, ja gribēs, var sākt lūgt Dievu, sākt strādāt pie savas dvēseles un nostāties uz tā ceļa, pa kuru Dievmāte viņu aizvedīs uz glābšanos. Glābšanos no grēka, glābšanos no sirdsapziņas mokām, ja vien tā vēl palikusi, jo daži cilvēki savu sirdsapziņu sadedzina tā, kā var izdedzināt aci. Ja cilvēkam ir katarakta vai tuvredzība, to var izlabot ar brillēm vai ķirurģisku operāciju. Bet, ja izdedzināsi aci ar nokaitētu dzelzi, tad vairs neko nevarēs līdzēt. Tāpat ar sirdsapziņu: to var iedzīt stūrī, to var nelietot, tā var gulēt – bet tādā gadījumā viņa vēl ir spējīga pamosties. Bet, ja cilvēks pavisam ir sadedzinājis sirdsapziņu, tad viņš kļūst par dzīvu dēmonisko spēku iemiesojumu, viņš dara ļaunu un ļaunumā meklē savas dzīves mērķi un attaisnojumu. Tas runā par to, ka nevar nesodīti grēkot; katrs grēcīgs vārds, katra grēcīga doma, es pat nerunāju par darbiem, apgāna un aptumšo mūsu nemirstīgo dvēseli. Tāpēc tik ilgs un grūts ir augšupejas ceļš, kad mēs tomēr vēršamies pie Dieva un mums kļūst nelāgi no tiem darbiem, kurus mēs darām slepenībā no visiem.


Par mūsu grēcīgajiem darbiem un domām nezina neviens, pat paši tuvākie cilvēki, mēs arī paši bieži neapzināmies to netīrību, kas krājas mūsu sirdī un dvēselē. Bet Dievs to redz, un cik gan Viņam vajadzētu būt nelabi, uzlūkojot mūs visās riebīgajās lietās, ko darām. Un, kad mēs patiesi noliksim sevi Dieva priekšā, mēs visas tās lietas ieraudzīsim, jo Dieva acu priekšā nekas nav apslēpts. Un, ja mēs būsim šausmās no mūsu dzīves, tad no šī momenta var sākties mūsu atjaunošanās, jo, lai cik dziļi cilvēks būtu kritis, viņš vienmēr var iziet uz gaišā ceļa. Daudzi svētie sava dzīves ceļa sākumā bija vislielākie grēcinieki, bet pēc tam, attīrījušies, pacēlās debesu augstumos.


Kungs tikai to vien grib – attīrīt mūs. Tāpēc Viņš dažādos ceļos atved mūs uz baznīcu, dažādos ceļos savieno ar Baznīcu, bet arī šeit mūs gaida dažādi pārbaudījumi. Sātans tā iekārto, lai mēs nesaņemtu glābšanos, lai mūs kāds no Baznīcas atgrūstu, lai kāds kaut ko nepareizi pateiktu, kāds pamudinātu uz kādu grēku, tas ir, pastāvīgi notiek cīņa par mūsu dvēseli, līdz pat nāvei. Un mūsu glābiņš no visiem ienaidniekiem ir – lūgšana. Katrs kristietis, ja viņš to vēlēsies, vienmēr var atturēties no ikviena grēka. Lai cik liels būtu vilinājums, lai cik liela būtu vēlēšanās grēkot, pietiek kristītam cilvēkam, pat ja viņš baznīcā nav bijis desmit gadu, nolikt sevi Dieva priekšā un teikt: "Kungs, Tu redzi, mans prāts, mana sirds, visa mana būtne tiecas uz grēku, bet es ticu Tev, es zinu, ka Tev šis grēks atnes sāpes, tas ir Tev pretīgs, un es nepadošos šim grēkam. Ja tā ir Tava svētā griba, palīdzi man no tā atbrīvoties." Un viņš ieraudzīs, kā izzūd visi dēmonu pulki, un no Dieva žēlastības pasargās sevi no grēka.


Mums jāzina, ka cilvēks grēko nevis tāpēc, ka mamma viņam neko labu nav iemācījusi vai viņš audzis bez tēva, vai nokļuvis sliktā kompānijā vai arī vilinājums ir ļoti spēcīgs, vai kāda cita iemesla dēļ – nē, tā ir tikai vide, kurā grēks aug. Dabīgi, ka dievbijīgu vecāku mājas vide ir labvēlīgāka laba bērna audzināšanai nekā tādiem vecākiem, kuri dzīvo, piemēram, netikli vai dzērumā. Bet nosliece uz grēku cilvēka sirdī vienmēr notiek patstāvīgi, un nekad nav tā, ka kāds izdara grēku un nezina, ka tas ir grēcīgi. Tāpēc, kad pat mazs, piecus – sešus gadus vecs cilvēks, atdarinot pieaugušos grib uzsmēķēt, turklāt viņš vēl ne reizi nav rāts, un viņa tētis un mamma smēķē, - viņš vienmēr pirmo reizi smēķē slepus. Jo viņš caur savu sirdsapziņu zina, ka tas nav labi – Kungs, kā sacīts Svētajos Rakstos, grib, lai katrs izglābtos un nonāktu pie patiesības apziņas.


Tomēr ne tikai bērns, bet arī pieaugušais nespēj apzināties visu grēka dziļumu. Piemēram, daudzas sievietes neapzinās, ka aborts ir vissmagākais noziegums Dieva priekšā, savas ģimenes, vīra, bērna – pat visa visuma priekšā, - bet katra saprot, ka tas ir grēks. Tikai cilvēks, kurš pilnībā pazaudējis cilvēcisko seju, var mierīgi nogalināt bērnus. Un tādi gadījumi notiek, cilvēks var nonākt līdz tādam stāvoklim. Bet nejust, ka tas ir grēcīgi, - tāpat kā dzīvot netikli, piedzērušam vāļāties pie žoga, - cilvēks nevar. Kāpēc piedzēries vīrs negrib iet mājās, pat ja sieva viņu nelamās? Viņš jūt, ka rīkojies nelabi, ka Dieva tēlu iemīdījis dubļos, pārvērties ja ne pilnībā par cūku, tad jau pa pusei.


Un tā ir ar jebkuru grēku. Mēs vienmēr zinām, vai esam padomājuši labu vai sliktu; vai esam izdarījuši labu vai sliktu – vienmēr to jūtam caur sirdsapziņu. Bet sirdsapziņai ir viena īpašība: tā moka, bet mums nepatīk, ka mūsu dvēsele cieš, tāpat kā mums nepatīk, ka cieš miesa; mēs gribam dzīvot neciešot. Tāpēc nevienam cilvēkam, lai kur viņš dzīvotu, lai kāda būtu viņa ādas krāsa, nepatīk, ja viņu moka sirdsapziņa. Visi cilvēki cenšas atbrīvoties no sirdsapziņas mokām. Kristieši dara tā: viņi cīnās ar grēku un uzvar to sevī, lai nebūtu jāmokās sirdsapziņas ēdās. Ja cilvēks negrēkos – viņa sirdsapziņa būs tīra, un viņš varēs mierīgi skatīties acīs saviem bērniem, savai sievai, draugiem, darbabiedriem un vispār visiem. Es nevienam neesmu neko nozadzis, nevienu neesmu apvainojis, neesmu nosodījis, ne par vienu neko sliktu neesmu teicis un pat padomājis, mana sirdsapziņa ir skaidra.


Taču šis ceļš ir ļoti smags. Pamēģini sevi pārspēt, pamēģini nekasīt tur, kur niez, vai nepļāpā, kad gribas, vai nenopērc to, ko tu no visas sirds vēlies, pat vēl labāku un dārgāku, lai viņa nopūstos. Te taču vajag piepūlēties tikumiski, tāpēc vairākums iet pa citu ceļu. Cilvēks atbrīvojas no sirdsapziņas mokām tā, ka pierunā sevi, sāk savu sirdsapziņu iemidzināt: nu padomā, aborts, visi dara, nav ko nabadzību vairot, labāk lai nepiedzimst nekā pēc tam slimos. Šis otrais ceļš ir savas sirdsapziņas sadedzināšanas ceļš – pakāpeniski, stundu no stundas, no grēka uz grēku. Neviens bērns nepiedzimst par slepkavu – tātad, kamēr kļuva par slepkavu, cik tur grēku jau bija sakrājies. Pārskatot jebkura noziedznieka biogrāfiju, mēs redzam, ka vienmēr viss ir sācies ar mazumu; vispirms iemācījās lamāties, pēc tam sāka smēķēt, pēc tam, ja pusaudža gados, iedzert, tad visādas netiklības piekopt, pēc tam, kad dvēsele jau izvirtusi, pakāpeniski, pakāpeniski aizgājis līdz briesmīgākiem grēkiem, pēc tam līdz vēl šausmīgākiem. Ļoti daudz ko vajag iemācīties, pirms pacelt roku pret cilvēku, lai viņu nogalinātu.


Tā pakāpeniski grēks pilnīgi nosmacē sirdsapziņu, ka cilvēks var pat no galvas zināt Svētos Rakstus, zināt daudz lūgšanu, bet sirdsapziņu sadedzināt tik lielā mērā, ka vairs pat nejutīs grēku. Viņš var par ticību pazaudēt – pēc izskata būs ticīgs, bet dvēselē nekāds ticības nebūs. Ticība - tā ir cilvēka stāvēšana dzīva Dieva priekšā. Bet kā gan tu vari grēkot un stāvēt Dieva priekšā? To neizturēs neviens. Tāpēc jau cilvēki, kuri mīl grēku, dzīvo grēkā, bauda to, izdomājuši sev atrunu, ka nekāda Dieva jau nav. Jo, ja Dieva nav, tad visu var. Iesita pa galvu, apraka lapās un aizgāja. Neviens taču neredz, neviens nezin. Paņēma somiņu, tur divi ar pusi simti – nu, labi, uzdzīvoja. Tas ir, cilvēks, kad viņam nav Dieva, patiesi ir spējīgs uz visu. Viņš var gan sagraut baznīcu, kurā cilvēki lūgušies simtiem gadu. Viņš var pārdot savu dzimteni. Viņš var sievu krāpt, var pamest sievu ar septiņiem bērniem.


Kālab cilvēki izdomājuši, ka nav aizkapa dzīves? Tūkstošiem gadu garumā visi stingri zināja, ka tā pastāv. Nē, saka, ka no turienes neviens nav atgriezies. Patiesībā atgriežas, desmitiem, simtiem tūkstošu cilvēku, - par to vienkārši vajag izlasīt grāmatā. Bet nē, visi noliedz. Kādēļ noliedz? Kālab saka: es dvēselē ticu, bet uz baznīcu neiešu? Vai – ka gavēt nav obligāti? Kāpēc cilvēks pastāvīgi sevi pierunā? Lai viņš varētu brīvi grēkot, lai viņš varētu iemidzināt savu sirdsapziņu, jo sirdsapziņa dedzina kā uguns.


Lūk, mūsu priekšā ir divi ceļi. Ir grūtais ceļš: atbrīvošanās no grēka, grēka atraušana ar sirds asinīm; lai visa dvēsele tiecas uz grēku, bet nedarīt to – un tad sirdsapziņa būs skaidra. To mums piedāvā Kristus, tāpēc Viņš arī atnāca uz zemes, lai mūs glābtu no grēka. Tāpēc mēs Viņu arī tā saucam – Glābējs. Un katram no mums, kurš vērsīsies pie Kristus ar lūgšanu: "Kungs, atbrīvo mani no grēka"- un patiešām gribēs atbrīvoties ne tikai vārdos (jo daudzi tikai liekulīgi saka: "Kungs, apžēlojies", bet paši pirkstu nepakustinās), - Kungs palīdzēs. Arī pirms mums dzīvojuši simtiem tūkstošu svētu cilvēku, kuri šo ceļu gājuši, un arī tagad mūsu vidū dzīvo.


Un otrs ceļš: dzīvot kā visi, peldēties grēkā, baudīt to. Bet šī dzīve diemžēl ir īslaicīga. Lai kādu grēku tu nebaudītu, drīz vien tava veselība sašķobīsies, tu nomirsi, tevi apraks, tārpi apēdīs tavu miesu, bet tava dvēsele aizies ellē, mūžīgajās mokās, jo tikai tas, kurš, dzīvojot šeit, uz zemes, ir ieraudzījis Dievu, redzēs Viņu arī tur. Kurš iemācījies būt saskarsmē ar Dievu šeit, tas turpinās šo saskarsmi arī tur.


Kur ir mūžīgo moku būtība? Tajā, ka cilvēks, kurš dzīvo grēkā, tur, aiz kapa, nevar baudīt grēku, jo, pirmkārt, viņa dvēsele ir šķirta no miesas, bet otrkārt, tur nav nekādu grēcīgu prieku: ne netiklības, ne dzeršanas, ne saldkaisles, ne nosodīšanas – nekā, ar ko varētu pabarot savu dvēseli. Katrs grēcinieks dvēseli baro ar grēku. Lūk, netiklis bauda savu netiklību un uz brīdi ir mierīgs. Bet pēc nāves netiklība plosīs viņu gabalos, bet kā lai gūst baudu? Ķermeņa vairs nav.  Vai tāds, kurš pieradis garšīgi un daudz ēst. Katru dienu viņš par to vien domā, ko nopirkt, ko pagatavot, kā traukus novietot, kā pacienāt. Un tāds cilvēks nomirst. Atver acis – bet viņš jau ir citā pasaulē. Bet tur nav ne tirgus, ne paziņu, ne kādas īpašas, garšīgas desiņas – nekā tur tāda nav. Ar ko lai viņš dzīvo? Un sākas ciešanas dēļ neapmierinātas iegribas. Šīs ciešanas ir mūžīgas, jo tu nebūs nekāda grēka aizvietotāja. Tā tad arī ir mūžīgo moku būtība. Un ir pilnīgi acīmredzams, ka nevis Dievs cilvēku soda, bet cilvēks soda pats sevi. Viņš pats sevi ir izvirtinājis, pats arī pļauj: to, ko sējis savā dvēselē, to arī pļauj.


Tāpēc, ja mēs ticam Dievam, mums sevī jāaudzina bijība Dieva priekšā. Mums biežāk jānoliek sevi Dieva priekšā. Un šī stāvēšana tad arī ir lūgšana. Ja nav stāvēšanas Dieva priekšā, tad tā ir nevis lūgšana, bet vienkārši murmulēšana vai izlasīšana. Mūsu grēcīguma dēļ mēs nevaram ilgi stāvēt Dieva priekšā, bet lai tā būtu mūsu dzīvē kaut vai dažreiz, uz īsu brīdi. Pēc tam šis brīdis kļūs ilgāks – līdz tam laikam, kamēr sasniegsim nepārtrauktu lūgšanu. Nepārtraukta lūgšana – tas nepavisam nenozīmē nemitīgi kaut ko pie sevis runāt. Nepārtraukta lūgšana ir atcerēšanās par Dievu, atcerēšanās par to, ka katru sekundi Kungs uz tevi skatās, lasa katru tavu domu, vēro katru tavu rīcību un dzird katru tavu vārdu.


Kad cilvēks dzīvo tādā stāvoklī, viņš nevar sagrēkot, viņam ir bailes, kauns apvainot To, Kurš viņa dēļ izlējis Savas Asinis. Viņš tur savu dvēseli uzvilktu kā stīgu un atvaira no sevis visus kārdinājumus. Jo velns pastāvīgi cilvēku ielenc ar visādām domām: te vienu domu piespēlē, te citu. Un tās var pieņemt, aplūkot, baudīt, bet var ar dusmām noraidīt: "Kungs, palīdzi man; Kungs, glāb mani; Kungs, aizdzen no manis šo riebeklību" – un atrasties nepārtrauktā cīņā. Lūk, ar šo cīņu arī sākas nepārtrauktā lūgšana un garīgā dzīve.


Vienam mūkam reiz jautāja: "Tēvs, kas tev iemācīja nepārtraukto lūgšanu?" Viņš saka: "Dēmoni". Pastāvīgi uzbrukumi  un pastāvīga cīņa. Velns pastāvīgi cilvēku grib pievilināt uz grēku, un cilvēks pastāvīgi vēršas pie Dieva: "Kungs, glāb mani no grēka, es to negribu, mans prāts ir sašutumā; lai arī mana sirds sliecas uz grēku un es gribu to baudīt, bet mana ticība un mans prāts to noraida. Kungs, palīdzi." Un tā nepārtraukti dienu, mēnesi, gadu, desmit gadus, divdesmit un visu dzīvi – līdz tam laikam, kamēr dvēseli piepildīs Svētais Gars; un tad velns nevarēs pietuvoties cilvēkam.


Bet daudzi brīnās, ka viņiem ir izklaidīga lūgšana vai ielenc visādas domas. Pirms sirdsskaidrais Antonijs Lielais, mūku dzīves dibinātājs, attīrīja savu galvu no nodomiem, divdesmit gadus pavadīja alā, nevienu neredzot un nepārtraukti lūdzoties Dievu. Tas ir Antonijs Lielais! Cik gan daudz mums jāpūlas, lai mēs sasniegtu kaut jel kādu tīrību! Tāpēc šo darbu mums vajag sākt, kamēr mums ir vēl pietiekami daudz spēka; jo ātrāk, jo labāk, kamēr mums vēl ir kāda miesiskā un dvēseles enerģija, kamēr ir vēlēšanās. Par nelaimi, daudzi cilvēki nāk pie Dieva tādā stāvoklī, kad palīdzēt viņiem jau ir grūti. Tāpat kā pie ārsta atnāk cilvēks un ārsts saka: ja pirms pusotra gada būtu atnācis, varētu vēl glābt, bet tagad viss, tagad tikai var uzturēt, pagarināt dzīvi, bet izārstēt vairs nevar. Tāpat arī ar garīgo dzīvi. Var sevi tik lielā mērā sabojāt, ka glābt vairs nevar, jo katrs grēks izposta mūsu prātu, sirdi, sirdsapziņu, visu mūsu būtni. Tāpēc mums jāpasteidzas, neatliekot uz rītu, bet jāsāk tieši šai brīdī šis garīgais darbs, lai mēs paspētu un neizrādītos apzagti. Ne velti Kungs saka: "Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana". Tur – kā mēs izsakāmies, tajā pasaulē – cilvēki patiešām raudās griezīs zobus bezspēcīgās dusmās, jo nevarēs baudīt grēku.


Lai mēs negrēkotu, mums jāiepazīst Dievs, jāiepazīst lūgšanu, jāiepazīst stāvēšanu Dieva priekšā. Tad mēs vienmēr būsim ar Dievu – gan te, gan tur. Mums nebūs svarīgi, vai esam Āfrikā vai tundrā, vai mūs padzina no darba vai paaugstināja amatā, vai mums sāp kāja vai nē. Mums būs svarīgi tikai tas, vai mēs esam Dieva priekšā, vai esam tīri Viņa priekšā. Tās būs mūsu galvenās rūpes. Lūk, tas ir kristīgās dzīves mērķis un jēga: nepārtraukta saskarsme ar Dievu. Bet to var sasniegt tikai tīrībā, jo svētlaimīgi ir tikai "sirdī šķīstie, jo tie Dievu redzēs".


Tāpēc ar Vissvētās Dievadzemdētājas lūgšanām centīsimies attīrīt savu sirdi no jebkura grēka – ne tikai savu dzīvi no grēcīgiem darbiem, ne tikai savu mēli no grēcīgiem vārdiem, bet arī pašu savu dvēseli, sirdi, domas no grēka. Āmen.

 

Krusta Pacelšanas baznīca,
1986.gada 9.augusts, vakarā


© 2009 - 2017 BIBLOS