Virspriesteris Dimitrijs Smirnovs

Svētdienas Visnakts dievkalpojums (6.)
Par dzīves jēgu

 

Kad Kungs parādījās vienpadsmit apustuļiem vakariņu laikā, Viņš pārmeta viņiem par neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kuri redzēja Viņu pēc augšāmcelšanās. Jā, patiesi, neticība mēdz būt no cietsirdības. Ja cilvēks netic, tātad, viņa sirds ir cieta, tā nepieņem patiesību. Cietsirdība – tas ir vienīgais šķērslis ticībai. Dievs ir mīlestība, tāpēc ticība ir iespējama tikai tajā gadījumā, ja cilvēks var Dievu mīlēt. Ticība nav uzticēšanās tai informācijai, ka Dievs eksistē. To zina visi, katra dzīva būtne, pat nesaprātīga jūt Dievu; un arī ļaunie gari zina, ka Dievs ir. Bet kristīgā ticība – tas ir pavisam kas cits.


Kāpēc apustuļi nespēja noticēt tiem, kuri jau bija redzējuši augšāmcēlušos Kungu? Lūka un Kleops saka: mēs redzējām Kungu. Marija Magdalēna saka: es redzēju Kungu. Bet kāpēc pārējie netic? Pirmais iemesls – tā ir cietsirdība, nepietiekami mīkstināta sirds. Bet otrs – kad cilvēks ir pārāk nodevies sev, tas ir, viņam traucē sevis mīlēšana, kaislības. Ideālā, ja cilvēks nebūtu grēcīgs, viņš viegli pieņemtu Dieva vārdu, viegli pieņemtu patiesību. Tāpēc vislabāk Evaņģēliju pieņem bērni – protams, ne jau sešpadsmitgadīgi, kad viņi jau sāk pretoties, bet trīs – četros gados, kad bērns vēl nav īsti pārņēmis grēkus ne no saviem vecākiem, ne puišeļiem bērnu dārzā. Ja tādam bērnam stāsti Evaņģēliju, viņš to uztver ar slāpēm. Bērniem tas viss ir tik mīļš, interesants, viņi visu tik labi atceras, viņu sirsniņa to taisni vai uzsūc, jo viņi vēl ir tīras radības. Bet, kad cilvēks jau ir papeldējies grēkā, tas viss ir daudz sarežģītāk. Viņš jau uzstāda visādus nosacījumus Dieva vārda pieņemšanai. Bet iemesls ir tikai viens: grēks pretojas, grēks padara sirdi cietu, neuzņēmīgu, grēks padara cilvēku par tādu muļķi.


Tāpēc Kungs saka: esiet kā bērni. Tāds ir Viņa vēlējums. Bet kā tas ir iespējams? Kā pieaugušam cilvēkam var būt tāda atvērta, maiga sirds kā bērnam? Tam vajadzīgs varoņdarbs – nožēlas varoņdarbs. Tāpēc Kungs arī pārmeta Saviem mācekļiem – lai izsauktu viņos nožēlu, jo nožēla mīkstina sirdi. Tā vecāki bieži, mīlēdami savus bērnus, pārmet viņiem: kā tu tā neklausi, dari ne to, ko vajag, un tā tālāk, vēlēdamies, lai bērns nožēlo. Nožēlos, palūgs piedošanu, varbūt pat sāks raudāt – un uzreiz kļūst viņa žēl, un ģimenē atjaunojas miers.


Taču mēdz būt arī nekaunība, ļauna ietiepība, kad cilvēks neparko negrib pieņemt patiesību, kaut arī lieliski zina, ka tā ir patiesība. Dod Evaņģēliju jebkuram cilvēkam un saki: nu kur te ir nepatiesība? Atrodi te kaut vienu melīgu vārdu. Viss ir taisnība. Kāpēc cilvēks to nepieņem, kas traucē? Lepnība, godkāre, ļaunums, patmīlība, tieksme pastāvēt uz savu, nevēlēšanās atteikties no nevērtīgās, pelēkās dzīves, kuru pats sev izdomājis, vēlēšanās palikt tajā lokā, kurā atrodas. Jo katrs cilvēks intuitīvi zina, ka, pieņemot Evaņģēliju, nāksies šķirties no savas vecās dzīves – bet jau pierasts, patīk, jau tur ir savas kaislīgas pieķeršanās. Tāpēc Kungs izvēlējās tādu tēvišķu veidu, lai izsauktu Savos mācekļos nožēlu.


Un tālāk Viņš teica: "Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai. Kurš ticēs un taps kristīts, tas taps izglābts, bet, kurš neticēs, taps pazudināts". Taps sodīts, kaut arī būs kristījies. Lūk, te mēs visi esam sapulcējušies kristīti, bet ne visi izglābsimies, daži ies pazušanā. Kāpēc gan vieni glābsies, bet citi ies bojā, kas par lietu? Bojā eja notiek, ja cilvēkam dzīves laikā neizdodas mīkstināt savu sirdi tik lielā mērā, lai iemīlētu Dievu un Viņu ieraudzītu un iepazītu. Katram ir kādi šķēršļi ceļā uz to, bet pats galvenais šķērslis, protams, ir visu grēku māte – lepnība. Vienkārši tā izpaužas dažādi: ko kurš mīl, kādu elku katrs sev dvēselē uzcēlis, tam arī kalpo, tērē savu dzīvi pa tukšo, kultivē sevī kādu kaislību.


Kāpēc Kungs mūs ir radījis? Lai mēs Viņam kalpotu. Bet cilvēks nevis Dievam kalpo, bet sev, kaut kādām savām interesēm, kaislībām. Atradis dzīvē kaut ko interesantu, ar to arī dzīvo, bet Dievam dzīvot negrib, jo tā dēļ vajag atteikties no sevis. Grēks jau kļuvis par otru būtību un, lai atteiktos no grēka, to vajag ar miesu atraut no sevis paša, bet to katrs nespēj. Tāpēc baznīcā daudzi meklē tieši savu labumu. Protams, baznīca – tā ir brīnišķīga kopiena, te ir daudz cienīgu ļaužu, un būt viņu vidū ir viegli, silti, patīkami, dvēseliski. Bet tas viss nav tas, brāļi, kā sacīja Tarass Buļba. Vajadzīgs kaut kas pavisam cits: vajag kristīties un ticēt.


Ticība ir Dieva redzēšana, un tā tiek dota tikai sirdij, kas spējīga mīlēt. Bet mīlestība vienmēr ir saistīta ar pazemību. Cilvēki, kuri dzīvo pasaulē, domā, ka mīlēt – tas ir iegūt. Mīlu glezniecību – tātad, man būs gleznas; mīlu kino – skatīšos kino; mīlu vīnu – dzeršu vīnu. Tas ir, pēc iespējas vairāk aptvert to, ko mīli. Bet patiesībā tā nav mīlestība, to speciāli sātans tā iekārtojis, ka cilvēki par mīlestību sauc tai tieši pretējo – lūk, šo kaislīgo pieķeršanos, krāšanu, kas cilvēkam piemīt. Tāpēc Kungs sacījis: "Grūti bagātam ieiet Debesu Valstībā". Kam daudz visādas "mīlestības", tam patiesi ir grūti, jo no visa tā vajag atteikties Dieva mīlestības dēļ.


Mīlestībai uz Dievu jābūt pirmajā vietā un, kā Kungs sacīja, tā ir līdzīga mīlestībai pret tuvāko. Bet kas ir mīlestība pret tuvāko? Tas ir pavisam pretējais: vajag nevis ņemt, bet dot, un visu laiku – nevis ņemt, bet dot. Bet tas ir grūti, jo visi ir lepni, patmīlīgi, skopi, visi grib tikai sev, visu sev, kā man ir ērti, kā man viegli, kā man patīkami. Cilvēks visu laiku vēlas nodarboties tikai ar to, ko gribas, darīt to, kas ir patīkami, ēst to, kas ir garšīgs. Lai tikai viss priecētu acis, lai dvēselei un miesai būtu maigi, visu laiku sevi lutināt, paijāt – bet tas ir pretrunā ar mīlestību, un no tā sirds kļūst cieta.


Krievu cilvēki ļoti labi ievērojuši, ka agrāk mūsu tauta bija labsirdīgāka. Dīvaini, kāpēc tā? Dzīve bija grūta, trūcīga, bet cilvēki labsirdīgāki. Patiesi, pastāv tāda savstarpēja saistība: jo cilvēks ir brīvāks, paēdušāks, jo viņam vairāk naudas, jo viņš ir cietsirdīgāks; bet, jo viņam grūtāk, jo viņam dzīve sāpīgāka, jo visādu grūtu apstākļu vairāk, jo sirds ir uzņēmīgāka pret mīlestību. Tāpēc tiekšanās pēc komforta, pēc mierīgas dzīves – tā ir tiekšanās prom no Debesu Valstības. Bet tiekšanās uz darbu, uz varoņdarbu, uz pašatteikšanos – tas ir ceļš uz Debesu Valstību.


Daudzi no mums, uzzinājuši par Kristu, it kā grib nākt pie Viņa un it kā vārdos ir atnākuši – atliek to īstenot darbos. Bet darbos – tas nozīmē nevis dzīvot sev, bet kalpot Dievam. Kad cilvēku kristī, viņam krusta veidā nogriež daļiņu matu par zīmi tam, ka viņš tagad nepieder sev, bet Dievam. Agrāk tā apgrieza matus vergiem – un cilvēks kristībās apņemas būt Dieva kalps, kalpot Dievam. Tāpēc katrai mūsu dienai, katrai stundai jābūt veltītai Dievam. Cilvēkā notiek cīņa: viņam gribas mazliet Dievam un arī sev. Bet diviem kungiem nevar kalpot, tas nekādi nav iespējams. Tāpēc visai kristīgajai dzīvei jābūt vērstai uz to, lai cilvēks maz-pamazām atteiktos no savējā, soli pa solim. Esi nostājies uz šī ceļa, nokristījies – sāc pakāpeniski visu laiku it visā izvēlēties Dievu. No rīta pamodies, un pirmā doma: kā man pakalpot Dievam, ko izdarīt Viņa dēļ, ar ko es savu mīļoto Dievu vēl varētu iepriecināt? Parasti jau cilvēks pieceļas – un sāk domāt par savām lietām: man vajag izdarīt to un šo, protams, mazliet vajag arī Dievu palūgt. Bet lūdzas arī musulmaņi, un pat bezdievīgajiem budistiem ir kaut kas līdzīgs lūgšanai. Bet tas nepavisam nav tas, kas vajadzīgs. Visai dzīvei jābūt Dievā.


Apustulis Jānis saka, ka tas, kurš paliek mīlestībā, paliek Dievā. Tāpēc ceļš uz Dievu iet caur mīlestības iegūšanu. Bet kā to iegūt, ja tās nav, ja nemīli neko un nevienu, izņemot sevi, un visu gribi tikai sev? Ko te var darīt? Tikai darot visu pretējo – gribas izdarīt sev – atvairi sevi un meklē sava tuvākā labumu. Par laimi – to veicina visi mūsu dzīves apstākļi. Vai mēs atrodamies baznīcā vai darbā, dzīvojam lielā vai mazā ģimenē, vienalga mums ir iespēja tuvākajam izrādīt mīlestību, žēlsirdību, pacietību. Kāds cilvēks stāv blakus un var kaitināt, traucēt, ieļaunot. Parastā mūsu dvēseles kustība: kaut tu pazustu. Bet vajag ņemt un uzveikt šīs jūtas. Pirmais vingrinājums, pats vienkāršākais – nepateikt to skaļi. Sākumam tas jau arī būs daudz. Bet pēc tam censties arī savas jūtas neizrādīt, pat ar skatienu. Ja to iemācīsies darīt, pamazām arī domas no prāta var padzīt. Bet pēc tam visas aizkaitinājuma jūtas padzīt no sirds, jo tās ir domas, kas pretojas Dievam.


Dievs grib visus mācekļus savienot mīlestībā, Viņš saka: "Jaunu bausli Es jums dodu" - ne visiem, tikai jums, jo vairumam Evaņģēlijs ir slēgta grāmata. Izglābsies ļoti nedaudzi, vairākums ies bojā. Tāpēc Kungs vēršas tieši pie mācekļiem: "Es jums saku, Maniem draugiem", tas ir, tiem, kuri ir Dieva draugi, kuri ir Viņam sekojuši, kas Viņu ir iemīlējuši. "Jaunu bausli Es jums dodu: mīliet viens otru". Īsta mīlestība ir iespējama tikai starp kristiešiem. Jau pieminētais Tarass Buļba teicis: "Tēvs mīl savu bērnu, māte mīl savu bērnu, bet tas nav tas, brāļi, tas nepavisam nav tas.” Bet Pats Kristus sacīja: "Kas ir Mana Māte? un kas ir Mani brāļi?... kurš pildīs Mana Debesu Tēva gribu, tas būs Mans brālis un māsa, un māte". Tāpēc patiesa mīlestība, īsta, tāpat kā patiess labs darbs iespējams tikai Kristū – ja mēs gribēsim Viņa priekšā zemoties, ja gribēsim jaunu dzīvi, ja mēs patiesi ticam Viņa vārdam.


Kaut arī – vai bez vārdiem katra no mūsu dzīvēm ir bijis mazums brīnumu, vai tad mums vajadzīgi vēl kaut kādi pierādījumi? Parasti cilvēkus nekādi pierādījumi neietekmē. Vai tad Kungs nepietiekami daudz cilvēku uzcēla no mirušajiem? Vai nepietiekami daudzi atgriezušies no tās pasaules, kuri teikuši, ka ir aizkapa dzīve, ka ir Briesmīgā tiesa? Vai mazums grāmatu sarakstīts? Vai mazums ir liecinieku, kuri ar savām asinīm un nāvi apliecinājuši patiesību? (Vārdos jau visi ir labi, bet, kad sāk mazliet cepināt, tad daudzi maina pārliecību, jo ir sāpīgi.)


Kādi vēl pierādījumi ir nepieciešami? Pierādījumi – tās ir tikai tavas sirds liecības. Tieši tajā arī ir ticības varoņdarbs. Kungs saka: "Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic". Tas ir, kad cilvēks sācis ticēt neredzot, bez ārējas ietekmes, piespiešanas, lūk, tas ir vērtīgi. Tā tad arī ir sirds liecība, tās spēja uztvert patiesību. Tādus cilvēkus Kungs Sev arī izvēlas, nevis remdenus, kā Viņš reiz teica: "Ak, ja tu būtu auksts vai karsts!" Pats sliktākais – ne šis, ne tas. Lūk, tas ir pats briesmīgākais, murgainākais, kad cilvēkam ir dots viss, bet viņa sirds neatsaucas, tā ir jau mirusi.


Tāpēc mums vajag visu laiku vērsties pie Dzīvības devēja, visu laiku kristīgu dzīvi sevī uzturēt ar lūgšanu, gavēni, Rakstu lasīšanu, pastāvīgu Dievmielastu un obligāti – ar laba darīšanu. Visāda veida mīlestības paušana savam tuvākajam: kaut kā palīdzot, jūtot līdzi, paciešot to, kas mums nepatīk, - ar to visu ļoti labi mīkstinās mūsu sirds. Dievam nav svarīgs veids, kādā mēs pūlamies, lai tikai mēs pūlētos, un katru reizi sev vaicātu: kāpēc es dzīvoju? kādēļ es to daru? kāds ir mans mērķis? Nevajag dzīvot tā, kā dzīvo cilvēki mums apkārt, neapzinoties to, ko viņi dara: viens vienīgs juceklis, kaut kādas domas galvā, idejas, kaut kāda bezjēdzība – pilnīgs murgs vai šausmu filma. Cilvēks svaidās no vienas puses uz otru, te kliedz, te raud, tad ielien tur, kur nevajag, sabojā visu savu dzīvi, pēc tam, viss izgriezts uz otru pusi, dažreiz pietuvojas Baznīcai. Bet ko tālāk, ja viņš vispār nav spējīgs saprast cilvēku valodu, nespēj pakustināt ne roku, ne kāju, ja viņš ir jau pilnībā paralizēts?


Jā, bija tāds gadījums: triekas ķerto atnesa un nolika pie Jēzus kājām un Viņš, redzot šo draugu ticību, izdziedināja slimo. Bet kurš nesīs mūs? Vai uz zemes ir tādi cilvēki, kuri, par mums lūdzoties, mūs mīlot, lūk, tā mūs noliks pie Kristus kājām, lai Viņš mūs dziedinātu? Tādu nav, mēs ar jums esam pēdējie, aiz mums neviena nav, tuksnesis. Tāpēc mums drīzāk jāglābjas. Atnāks Kungs – kādus Viņš mūs atradīs? Vai Viņš mūs sapulcinās no četriem vējiem vai arī mēs būsim aizņemti ar savām domām, savām jūtām, kaut kādām ļoti svarīgām laicīgām lietām? Visi svarīgie darbi uz zemes sadegs: gan Luvra, gan Prāga, gan Uffici galerija, gan ēģiptiešu piramīdas, gan skaitļošanas centri – viss sadegs, viss beigsies, nekas no tā visa nepaliks. Kaut kāds dievišķs atspulgs no tā paliks arī tajā pasaulē, pāries tur. Tas, kas ir no Dieva, tas ir neiznīcināms, mūžīgs, jo Dievs ir mūžīgs. Bet viss pārējais – materiālais – sabruks, lai kā pūlētos ap to, lai kā restaurētu. Tas tikai var īslaicīgi priecēt acis. Tāpēc nav vērts veltīt dzīvi pat tādām brīnišķīgām lietām. Mums vajag visu savu dzīvi veltīt mūsu nemirstīgās dvēseles, kura ir lielākā dārglieta, glābšanai.


Kāpēc tik bieži, kad raugāmies uz sevi, mums rodas nejaukas jūtas? Ja paņemtu briljantu un izvārtītu kādā darvā, tas neradītu briljanta iespaidu. Dzīves mērķis ir tieši tajā, lai to visu notīrītu – tad tas iemirdzēsies. Jo katrs no mums ir Dieva radīts, katram no mums dota ticība – kā dēļ? Lai mūsu dvēseles skaldnēs atmirdzētu Dievišķā skaistuma gaisma. Tā dēļ Kungs mūs ir radījis, uz to mēs katrs esam aicināts. Ja mēs kaut uz vienu sekundi ieraudzītu to mājokli, kas katram no mums ir sagatavots debesīs, tad, kā teicis viens svēts vīrs, mēs būtu ar mieru tūkstoš gadus stāvēt bedrē, kas pilna ar tārpiem, lai tie nepārtraukti grauztu mūsu miesu, lai tikai uz vēl vienu mirkli sajustu šo svētlaimi. Bet mums tā sagatavota mūžībā, uz visiem laikiem. Taču mēs to zaudējam, jo nododam savu aicinājumu. Būdami ķēniņa bērni, mēs esam apmierināti ar cūcisku dzīvi, sēnalām, ar kurām nekādi nevaram gūt sātu savam vēderam.


Mēs nekādi negribam sasniegt dievišķo, žēlastības pilno dzīvi, mēs arvien sevi žēlojam, arvien esam izklaidīgi, arvien baidāmies pārpūlēties. Mēs no bērnības tā esam pieraduši: uzmanīgi skatīties, cik kurš ir izdarījis, lai tikai nepārcenstos. Kaut arī mēs visi esam dažādi un vienam, lai glābtos, jāizdara viens, citam - kas cits, un dažreiz pat tūkstoškārt vairāk, jo kam daudz dots, no tā daudz tiks prasīts. Vajag, lai viss tas, kas mums dots no Dieva – bet katram no mums ir dots kas visai atšķirīgs: gan krusts, gan talanti, - lai tas viss nestu peļņu, kā teikts līdzībā par talantiem. Tāpēc mums jācenšas nekādā gadījumā neaizrauties ar tukšo, nevērtīgo.


Kunga vārdi, kas teikti mācekļiem, attiecas arī uz mums: kāpēc mēs esam tik cietsirdīgi? Tad nu centīsimies vienmēr šos vārdus atcerēties un mīkstināt savu sirdi, vienmēr atcerēties par to ceļu, uz kura esam stājušies un, galvenais, par galamērķi. Tāpēc, ka, ja mēs aizmirsīsim par Debesu Valstību, tad viss ir velti: gan lūgšanas lasīt, gan gavēni ievērot, gan uz baznīcu iet, gan pie Dievgalda un uz grēksūdzi. Tie kļūst par kaut kādiem bezjēdzīgiem vingrinājumiem. Turpretī, ja atceries, kāpēc tas tiek darīts un Kā vārdā tas tiek darīts, tad uzreiz viss iegūst konkrētu jēgu.


Tāpēc īsta dzīves jēga ir tikai kristiešiem. Pārējiem pati saprātīgākā izeja – izlekt pa logu ar galvu uz leju, jo vispār nav saprotams, kāpēc viņi dzīvo, vienalga taču nomirs, ir tikai bezjēdzīgas ciešanas. Bet mums, no Dieva žēlastības, ir mērķis, ļoti svarīgs, ļoti vajadzīgs. Un no mums ir atkarīgs, vai šīs pasaules pastāvēšana turpināsies arī tālāk. Tikai no mums un vairāk ne no viena. Jo Dievam nav uz ko cerēt. Viņš cer tikai uz mums. Bet mēs turpinām tiepties, ļaunoties, apvainoties, vēl kaut kas tamlīdzīgs – kā nesaprātīgi bērni.


Tāpēc mums vajag ātrāk kļūt pieaugušiem, atskurbt un laiks ķerties pie darba. Lai arī visi nestrādās, kāds tā arī paliks par invalīdu – bet kaut vai sevi noturēs. Es nerunāju par to, ka kādam varētu palīdzēt, kaut ko izdarīt – bet pats neizšķīsti, neesi kā krējums, vadi kaut vai sevi. Ir tāda krievu paruna: "Izglāb sevi un diezgan priekš tevis". Patiesi, tas ir ļoti daudz. Protams, labi ir iegūt pilnībā miera garu, lai ap tevi izglābtos tūkstotis cilvēku. Tas būtu pavisam neslikti – tā pastrādāt Kunga labā. Bet arī sevi izglābt – arī tas ir ļoti daudz. Jo katrs tu, katrs es – tas ir milzīgs dārgums, par ko Dievs rūpējas dienu un nakti. Un sargeņģeļi par mums lūdzas dienu un nakti, un tie svētie, kuru vārdus mēs nesam. Retais zina vectēvu, vecvectēvu, vecvecvectēvu, bet katrā dzimtā ir bijuši dievbijīgi ļaudis, un arī viņi par mums lūdzas. Vai tiešām tas viss ies zudumā? Tas, protams, būs murgs. Tas ir, viss jau tāpat zudīs, bet vai patiešām arī mēs iesim zudībā?


Viss ir atkarīgs tikai no mums, jo tas, kas no Dieva – to visu viņš ir izdarījis, un izdarīs, un pieliks un pavairos. Viņš ir dāsns, Viņš tikai gaida un saka: kāpēc jūs esat tik mazticīgi? kāpēc jūs esat tik cietsirdīgi? kāpēc jūs tā nemīlat viens otru? ko jūs visu laiku apvainojaties, plēšaties? ko jūs kā mazi bērni nevarat viens otru paciest? Šī dzīve beigsies, sāksies mūžīgā, un tā sākas jau šeit, šeit, uz zemes. Un šīs mūžīgās dzīves dēļ mums ir vērts pūlēties. Lai Kungs mums tajā palīdz Vissvētās Dievadzemdētājas lūgšanu dēļ. Āmen.

 

Svētītāja Voroņežas Mitrofana baznīca,
1991.gada 16.novembrī.

Протоиерей Димитрий Смирнов. Пропобеди (6)
Сестричесво во имя преподобномученицы
великой княгини Елизаветы,
Москва, 2008.с. 304 – 318.

© 2009 - 2017 BIBLOS