Sirdsskaidrais Sampsons,

ceļotāju un klaidoņu pieņēmējs

(ap 530.g.)

 

Сампсон Странноприимец

 

Piemiņa: 27.jūn./ 10.jūl.

 

Lielais Sampsons, kura slava bija kļuvusi tālu zināma, piedzima Romā;  viņa vecāki bija bagāti un augstdzimuši, un bija cēlušies no ķēnišķās dzimtas. Lieliski apguvis visu pasaulīgo gudrību, Sampsons mācījās arī ārstniecības mākslu, taču nevis vajadzības spiests un ne savtīguma dēļ – jo viņam pilnībā pietika ar savu paša bagātību – bet daļēji tāpēc, lai nebūtu bezdarbībā,  daļēji – lai caur ārstniecības gudrībām ar Dieva palīdzību varētu kalpot nabagiem. Viņš izārstēja daudzus, kuri cieta no neārstējamām slimībām. Turklāt viņa ārstniecības mākslai palīdzēja dziedināšanu sniedzošā Dieva žēlastība, kas viņam tika sūtīta par tikumīgo dzīvi un ticību Dievam. Bez ārējās pasaulīgās gudrības Sampsonam piemita arī Dievišķo Rakstu izpratne; viņš daudz vingrinājās svēto grāmatu lasīšanā un, ticības un cerības mudināts, nostiprinājās Kristus mīlestībā.


Kad nomira svētā Sampsona vecāki, un viņš kļuva par lielu īpašumu mantinieku, tad svētais ne vien nepārstāja veikt savus žēlsirdības darbus, bez atlīdzības ārstējot trūcīgos, bet pat sāka iemainīt savu īslaicīgo un ātri zūdošo bagātību pret nezūdošo un mūžīgo, sekojot Evaņģēlija vārdiem (Mt. 6:20); turklāt, dāsni izdalot žēlastības dāvanas nabadzīgajiem, viņš abām rokām centās apmierināt trūcīgo dažādās vajadzības, vēlēdamies caur viņu iznīcīgā vēdera pabarošanu iemantot sev neiznīcīgās bagātības. Tā viņš rīkojās visās savas dzīves dienās, jo žēlsirdība bija viņam raksturīga jau kopš dzimšanas, bet caur audzināšanu tā vēl vairāk nostiprinājās viņa sirdī.  Vēlēdamies savu dzīvi pavadīt pieticīgāk un vienkāršāk, Sampsons atlaida brīvībā savus daudzos kalpus, atstājot sev tikai vienu – nepieciešamajiem darbiem. Un patiesi – kāpēc viņam bija vajadzīgs tāds daudzums kalpu, ja viņš pats bija kļuvis par patiesu Kunga kalpu? Un tā viņš atteicās no visas savas bagātības, ar kuru bija saistīts kā ar sava veida valgiem, un atstāja sev vienu ietērpu un vienu auklu tā saturēšanai. Vēlēdamies bagātināt savu dvēseli ar garīgu bagātību, viņš nonicināja pasauli un visu, kas tajā, un, sekojot Kristum, kļuva par ceļinieku. Aatstājis savus radiniekus un paziņas, viņš pameta seno Romu un apmetās vienā tuksnesī kā savulaik pravietis Elija.


Taču Dievs, sniedzot labumu daudziem, aizveda Savu uzticamo kalpu uz jauno Romu, tas ir, uz Konstantinopoli; šeit, iegādājies sev kādu ēku, svētais Sampsons apmetās tajā, uzņemot ceļiniekus un nabagus, un visādi kalpoja tiem. Turklāt svētais Sampsons ne tikai ārstēja viņus ar savu ārstniecības mākslu, bet arī sniedza tiem ēdienu un gultas vietu. To visu viņš darīja ar tādu uzcītību, ka žēlsirdības tikums visiem šķita kā viņam dabiski piemītošs.  Kā saulei dabiski piemīt spēja izliet gaismas starus, bet ugunij –  sadedzināt visu, kam tā pieskaras, tāpat arī Sampsona uzcītība un mīlestība pret nabadzīgajiem, slimajiem un ceļiniekiem bija it kā viņam no dabas dota. Un Dievs, Kurš neatstāj bez Savas svētības žēlsirdības darbus pret tuvākajiem, kas darīti Viņa dēļ, un Kurš pieņem žēlastības dāvanas tievākajiem kā upuri Sev Pašam, sūtīja svētā Sampsona rūpēm un darbiem īpašu spēku slimo labā: visi nedziedināmi slimie, kurus  viņš uzņēma savās mājās, saņēma brīnumainu dziedināšanu.  Bet svētais Dieva doto brīnumu darīšanas dāvanu slēpa aiz ārstniecības mākslas, jo bija pazemīgs un nevēlējās no cilvēkiem saņemt slavu un godu. Taču gaismeklis nevar tik apslēpts, tāpat kā pilsēta, kas stāv kalnā; tāpat arī svētais Sampsons, izliedams savu labo darbu un dievbijības gaismu, kļuva visiem zināms. Par viņu izdzirdēja arī Konstantinopoles patriarhs un, uzaicinājis viņu pie sevis, iesvētīja par priesteri, lai gan svētais to nemaz nevēlējās.


Slava par svētā tikumiem un viņa neparasto ārstniecības mākslu nonāca arī līdz valdnieka pilij. Tas notika šādos apstākļos.


Imperatoru Justiniānu piemeklēja smaga, nedziedināma slimība. Tika saaicināti ārsti, bet viņi, izmeklējuši imperatoru, pēc sava paraduma sāka strīdēties savā starpā, un ilgu laiku ar savām runām tikai deva tam veltas cerības, bet patiesībā nevarēja ne izārstēt slimību, ne pat atvieglot viņa ciešanas.  No visiem Grieķu-romiešu impērijas apgabaliem tika saaicināti prasmīgi ārsti, bet neviens nespēja izdziedināt valdnieku no tik smagas slimības. Viņš sadusmojās uz tiem un pavēlēja padzīt no savām acīm, bet pats vērsās pie visu dziedināšanu Avota un visas radības Radītāja, Kunga Dieva: Viņam vienīgajam uzticēja savu dzīvi un no Viņa vienīgā ar asarām lūdza sev palīdzību. Un Dievs uzklausīja valdnieka sirsnīgo un asaru pilno lūgšanu. Iemidzis uz īsu brīdi, imperators ieraudzīja daudzus ārstus, kuri stāvēja viņa priekšā un bija tērpti gaišās drēbēs. Pēc tam kāds mirdzošs jauneklis, pienācis pie viņa, sāka rādīt katru no ārstiem, sakot, kādas kārtas viņš ir un cik tam gadu; viņu vidū tas parādīja valdniekam vienu, pazemīgu no vaiga, ar sirmiem matiem, tērptu priestera tērpā; norādot uz viņu, mirdzošais jauneklis sacīja: "Šis, un neviens cits, tevi izdziedēs, valdniek, no tavas nāvējošās slimības".


Piecēlies no miega, valdnieks ļoti nopriecājās un pateicās Dievam, Kurš bija sniedzis viņam cerību uz izveseļošanos.


Pēc tam, atsaucis atmiņā sapnī redzētā vīra izskatu, no jauna lika ataicināt pie sevis visus ārstus. Kad tie nostājās viņa priekšā, viņš ilgi skatījās uz tiem, meklējot sapnī redzēto vīru un, neatradis viņu, atkal ieslīga skumjās. Pēc tam, nepārstājot cerēt uz Dieva palīdzību, no jauna lika meklēt sapnī redzēto ārstu.  Turklāt, aprakstījis tā sejas vaibstus, viņš apsolīja dāsni apbalvot to, kurš palīdzēs šo ārstu atrast. Daudzi meklēja valdnieka aprakstīto ārstu, taču nevarēja atrast. Visbeidzot viens no valdnieka kalpotājiem, kurš bija draugos ar svēto Sampsonu, atcerējās par svēto, ka viņš, būdams slimnieku ārsts, pēc aprakstītajām pazīmēm pilnībā atbilda meklētajam dziedinātājam. Par to viņš izstāstīja valdniekam, un tas lika ar godu atvest svēto pie sevis. Pēc lūgšanas svētais ar roku pieskārās pie slimās vietas un imperators saņēma atvieglojumu, un drīz vien izveseļojās pavisam. Par pateicību viņš gribēja apdāvināt dziedinātāju ar zeltu un sudrabu, taču svētais atteicās un lūdza Justiniānu uzcelt ceļinieku patversmi un slimnīcu. Imperators labprāt izpildīja viņa lūgumu.


Visu savu atlikušo dzīvi svētais veltīja kalpošanai tuvākajiem. Viņš nodzīvoja līdz sirmam vecumam un pēc neilgas slimības ar prieku devās pie Kunga. Viņu apglabāja sv. mocekļa Mokija baznīcā. Pie viņa kapa notika daudz dziedināšanu. Viņa ceļinieku patversme un slimnīca palika atvērtas, un svētais turpināja rūpēties par cietējiem arī pēc nāves. Viņš divas reizes parādījās nolaidīgam slimnīcas darbiniekam un pārmeta viņam slinkumu. Pēc svētā Sampsona godinātāju lūguma ceļinieku patversme tika pārvērsta par baznīcu, bet blakus tai tika uzbūvēta jauna ēka, kur uzņemt ceļiniekus. Liela ugunsgrēka laikā Konstantinpolē svētā Sampsona ceļinieku patversme saglabājās neskarta; viņa lūgšanu dēļ nolija stiprs lietus, kas apdzēsa uguni.

 

Tropārs sirdsskaidrajam Sampsonam, 8.melod.


Ar savu pacietību esi iemantojis savu algu, sirdsskaidrais tēvs,/ nemitīgi lūgšanās palikdams, / nabagos esi iemīlējis un viņiem palīdzējis, / taču lūdz Kristu Dievu, svētlaimīgais, žēlsirdīgais Sampson // lai mūsu dvēseles top izglābtas.

 

Kondaks, 8.melod.

 

Mēs, nākušie pie tava, Dievā gudrais, sirdsskaidrais Sampson, / - visucienījamā ārsta un svētītā lūdzēja – Dievišķā šķirsta, / pulcējušies mīlestībā, psalmos un dziesmās, līksmojot slavējam Kristu, // Kurš devis tev tādu dziedināšanas žēlastību.

 

Lūgšana sirdsskaidrajam Sampsonam

 

Ak, sirsnīgais lūdzēj, labestīgais tēvs, sirdsskaidrais Sampson! Lūdz Dievu par mani, grēcīgo, un sūti man no Visulabā Valdnieka palīdzību un atbrīvošanu, jo mana dzīve ir īslaicīga un grūtību, bēdu un slimību pilna. Stiprini manu sirdi, lai varu panest savu smagumu, un nepieļauj, lai daudzie pārbaudījumi pārspēj manus mazos spēkus, bet palīdzi man ar savu aizstāvību un nedienu, un bēdu vidū vadi manu ceļu uz Debesu Valstību, lai slavēju tevī pagodinājušos Kungu mūžīgi mūžos. Āmen.  

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS