Sirdsskaidrā Melānija Romiete (439.)

 


Piemiņas diena 13.janvāris (j.st.)

 

Sirdsskaidrā Melānija, pirmā no augstdzimušajām romietēm, "Dieva mīlestības pārņemta, kopš jaunības dienām tiekdamās uz Kristu, alkdama pēc miesas šķīstības" piedzima kristiešu ģimenē. Viņas vecāki – ievērojami un bagāti ļaudis – redzēja meitā dzimtas mantinieci un turpinātāju.  Četrpadsmit gadu vecumā Melānija pret savu gribu tika izdota pie vīra – dižciltīga jaunekļa Apiniāna. Kopš paša kopdzīves sākuma svētā lūdza vīru dzīvot šķīstībā vai atlaist viņu neaptraipītu pie miesas un dvēseles. Apiniāns atbildēja: "Kad mēs pēc Kunga noliktā tiksim pie diviem bērniem – mūsu īpašuma mantiniekiem – tad kopā atteiksimies no pasaules". Drīzumā svētā Melānija dzemdēja meitenīti, kuru jaunie vecāki veltīja Dievam. Turpinot dzīvi laulībā, Melānija slepus valkāja astru kreklu un naktis pavadīja lūgšanās.  Otrās dzemdības Melānijai bija priekšlaicīgas un mokošas. Piedzima puisēns, viņu nokristīja, un viņš uzreiz devās pie Kunga. Redzot savas sievas ciešanas, svētlaimīgais Apiniāns lūdza Dievam saglabāt svētās Melānijas dzīvību un deva solījumu kopdzīves atlikušo laiku pavadīt šķīstībā. Pēc izveseļošanās svētā uz visiem laikiem novilka savas zīda drēbes. Drīzumā nomira viņu meita. Tikmēr svēto vecāki pretojās viņu vēlmei veltīt sevi Dievam. Tikai tad, kad Melānijas tēvu piemeklēja smaga slimība, viņš lūdza tiem piedošanu un vēlēja sekot izvēlētajam ceļam, prasīdams viņu aizlūgšanas. Svētie tūdaļ atstāja Romas pilsētu, un viņiem sākās jauna, Dievam pilnībā tika veltīta, dzīve.   Apiniānam tajā laikā bija 24 gadi, bet Melānijai -  20. Viņi sāka apmeklēt slimos, uzņemt ceļiniekus, dāsni palīdzēt trūcīgajiem. Apmeklēja cietumus, izsūtījumu vietas un raktuves, un atbrīvoja nelaimīgos, kuri tur tika turēti parādu dēļ. Pārdevuši īpašumus Itālijā un Spānijā, viņi ar dāsnu roku palīdzēja klosteriem, iepērkot to vajadzībām zemes Mezopotāmijā, Sīrijā, Ēģiptē, Feniķijā un Palestīnā.  Par viņu līdzekļiem tika uzcelts daudz baznīcu un slimnīcu. No viņiem palīdzību saņēma gan Rietumu, gan Austrumu baznīcas. Kad viņi, atstājuši dzimteni, devās uz Āfriku, tad ceļojuma laikā viņus piemeklēja stipra vētra. Jūrnieki runāja, ka tās ir Dieva dusmas, bet svētlaimīgā Melānija teica, lai viņi nodod kuģi Kunga rokās. Viļņi aiznesa kuģi pie salas, uz kuras esošo pilsētu bija aplenkuši barbari. Tie no iedzīvotājiem pieprasīja izpirkuma maksu, draudot iznīcināt pilsētu.  Svētie samaksāja prasīto summu, tādējādi paglābjot pilsētu un tās iedzīvotājus no bojāejas. Nonākuši Āfrikā, viņi arī tur sniedza palīdzību visiem, kam tā bija vajadzīga. Ar vietējo bīskapu svētību viņi ziedoja baznīcām un klosteriem. Vienlaikus svētā Melānija turpināja iegrožot savu miesu ar stingru gavēni, bet dvēseli stiprināja ar nemitīgu Dieva Vārda lasīšanu, pārrakstot svētās grāmatas un izdalot tās trūcīgajiem. Viņa pati sašuva astru kreklu un pastāvīgi valkāja to.


Āfrikā svētie nodzīvoja 7 gadus, bet pēc tam, saskaņā ar Kristus bausli, atbrīvojušies no visām savām bagātībām, devās uz Jeruzalemi. Pa ceļam Aleksandrijā viņus pieņēma svētais bīskaps Kirils, baznīcā viņi satikās ar svēto starecu Nestoriju, kam piemita pravietošanas un dziedināšanas dāvanas. Starecs vērsās pie viņiem, mierinot, aicinot būt vīrišķīgiem un pacietīgiem, gaidot Debesu Godību. Jeruzalemē svētie izdalīja nabagiem atlikušo zeltu un vadīja savas dienas nabadzībā un lūgšanā. Pēc neilga ceļojuma uz Ēģipti, kur svētie apmeklēja daudzus tēvus – tuksneša iemītniekus, svētā Melānija apmetās vientulīgā cellē, tikai retu reizi satiekoties ar svēto Apiniānu. Pakāpeniski pie celles radās klosteris, kur sapulcējās ap deviņdesmit jaunavu. Svētā Melānija savā pazemībā atteicās būt par tā igumeni un kā iepriekš dzīvoja un lūdzās vienatnē. Pamācībās svētā Melānija aicināja māsas būt modrām un lūgties, sargāt savas domas un visvairāk – iekvēlināt mīlestību pret Dievu un vienai pret otru, glabājot svēto Pareizo ticību un dvēseles, un miesas tīrību. Īpaši viņa piekodināja būt paklausīgām Dieva gribai. Atgādinot apustuļa vārdus, viņa deva padomu ievērot gavēni "bez sarūgtinājuma un bez piespiešanas, jo Dievs mīl labprātīgu devēju".  Klosterī ar viņas gādību tika uzcelts lūgšanu nams un altāris, kurā tika apglabātas Dieva pravieša Caharijas, svētā Pirmmocekļa Stefana un četrdesmit svēto Sebastijas mocekļu relikvijas. Šajā laikā svētais Apiniāns devās pie Kunga. Svētā Melānija apglabāja svētlaimīgā relikvijas un pavadīja aptuveni četrus gadus šajā vietā gavēšanā un nemitīgā lūgšanā.


Svētā izteica vēlēšanos uzcelt vīriešu klosteri Kristus Debesbraukšanas kalnā. Kungs svētīja viņas nodomu, sūtot cilvēku, kurš ziedoja līdzekļus klostera vajadzībām. Tos ar prieku pieņēmusi, svētā Melānija vienā gadā paveica lielo darbu. Pabeigusi savus darbus, svētlaimīgā Melānija atstāja Jeruzalemi un devās uz Konstantinopoli pie sava tēvoča-pagāna cerībā glābt viņa dvēseli. Ceļā viņa lūdzās pie svētā Lavrentija relikvijām, viņa moceklības vietā, un saņēma labu vēstošu zīmi.  Ieradusies Konstantinopolē, svētā atrada tur savu tēvoci slimu un runāja ar viņu. Viņas sarunu iespaidā tēvocis atteicās no pagānisma un nomira kā kristietis.  Tajā laikā daudzus galvaspilsētas iedzīvotājus mulsināja Nestorija mācība. Svētā Melānija pieņēma visus, kuri vērsās pie viņas pēc padoma. Daudz brīnumu notika viņas lūgšanu dēļ. Atgriezusies savā klosterī, viņa sajuta nāves tuvošanos un darīja to zināmu priesterim un māsām. Dziļās bēdās un asarās tie uzklausīja viņas pēdējos padomus. Palūgusi lūgties par sevi un piekodinājusi ievērot šķīstību, svētā Melānija ar prieku un līksmību saņēma Svētos Noslēpumus un lēnprātībā un mierā nodeva savu dvēseli Kungam.  Tas bija 439.gadā.  

© 2009 - 2017 BIBLOS