Sirdsskaidrais Arsēnijs Lielais


Attēlu rezultāti vaicājumam “прп. Арсений Великий”

 

Piemiņa: 8. / 21.maijā

 

Dzimis 354.g. Romā, dievbijīgā kristiešu ģimenē, kura sniedza viņam labu audzināšanu un izglītību.  Izstudēja visu retoru un filosofu sacerējumus, un labi zināja kā grieķu, tā arī latīņu valodu, tomēr pameta nīcīgo laicīgo dzīvi un veltīja sevi kalpošanai Dievam. Kad viņš stājās vienas no Romas baznīcas klēra rindās, tad tika iesvētīts par diakonu.


Imperators Teodosijs (379.-395.), kurš tolaik pārvaldīja Romas impērijas austrumu pusi, meklēja saviem dēliem Arkādijam un Honorijam skolotāju, kurš mācītu viņiem filosofiju un Dievišķo gudrību ne tikai ar vārdiem, bet arī ar savas tikumiskās dzīves piemēru.  Izdzirdējis par diakona Arsēnija izglītotību un dievbijību, viņš uzticēja tam savu dēlu audzināšanu. Pret savu gribu, taču ar uzcītību, sirdsskaidrais ķērās pie jaunekļu izglītošanas. Taču augstais gods, kāds viņam tika parādīts, nospieda viņa garu, kurš tiecās uz kalpošanu Dievam mūka dzīves klusumā. Sirdsskaidrais Arsēnijs sāka ar asarām lūgt Dievu, lai Viņš novirza to pa glābšanās ceļu. Un reiz izdzirdēja balsi no augšienes, kas teica: "Arsēnij! Bēdz no cilvēkiem, un izglābsies." Tad, novilcis greznās drēbes un ietērpies ceļinieka apģērbā, viņš slepus pameta pili, uzkāpa uz kuģa un devās uz Aleksandriju, no kurienes nekavējoties steidzās uz skita tuksnesi.


Pildīdams paklausības pienākumu sirdsskaidrā tēva Jāņa Kolova (piemiņa 9./22.nov.) vadībā, sirdsskaidrais Arsēnijs drīz vien svētcīņas laukā pārspēja daudzus tuksneša tēvus. Kad viņš atkal lūdzās, lai Kungs iemācītu viņam glābties, tad tam par atbildi atskanēja balss no debesīm, teikdama: "Arsēnij! Apslēpies no cilvēkiem un dzīvo klusēšanā, tā ir tikumu sakne". No tā laika sirdsskaidrais Arsēnijs apmetās ārpus skita, vientulīgā cellē, uzņēmies klusēšanas varoņdarbu, uz baznīcu dodamies tikai svētkos un svētdienās, ne ar vienu nesarunājās, ievērojot pilnīgu klusēšanu. Kad inoki, kuri dzīvoja skita tuksnesī, vaicāja viņam, kāpēc viņš apslēpies pat no viņiem, svētais atbildēja: "Dievs zina, kā es jūs mīlu, bet es nevaru vienlaikus būt gan ar Dievu, gan ar cilvēkiem, tāpēc, ka debesīs, lai gan ir ļoti daudz augstāko spēku – tūkstošiem tūkstošu vai desmitiem tūkstošu, bet visiem viņiem ir viena griba un tāpēc  visi vienoti slavē Dievu, bet uz zemes ir daudz cilvēcisko gribu, un katram cilvēkam ir savas domas; katram no mums ir atšķirīgi nolūki un domas, un tāpēc es nevaru, pametot Dievu, dzīvot ar cilvēkiem".  Sirdsskaidrais Arsēnijs teica, ka viņam nekas nav vajadzīgs, jo viņš ir nomiris pasaulei; lai vairāk neviens neuzskata viņu par dzīvu (t.i., dzīvojošu pasaulei).


Viens ceļojošs inoks, apmeklēja sirdsskaidro un neizdzirdēja no viņa nevienu pašu vārdu, bet, kad viņš aizgāja pie sirdsskaidrā Mozus (piemiņa 28.aug./10.sept.), tad tas viņu uzņēma ar prieku, piedāvāja atpūsties un iestiprināties ar ēdienu, un inoks atzina par labāku sirdsskaidro Mozu, kurš izrādīja viņam lielāku mīlestību.  Otrs inoks, uzzinājis par to, sāka lūgt Dievu, sacīdams: "Kungs! Saki man, kurš no viņiem ir tuvāk pilnībai un pelna no Tevis lielāku žēlastību: vai tas, kurš apslēpjas no cilvēkiem Tevis dēļ, vai tas, kurš visus uzņem, un dara to arī Tevis dēļ?" Par atbildi šis gudrais inoks saņēma sekojošu redzējumu. Viņš ieraudzīja divus kuģus peldam pa kādu ļoti lielu upi. Vienā kuģī atradās sirdsskaidrais Arsēnijs, un Dieva Gars vadīja viņa kuģi, uzturot to lielā klusumā. Otrā kuģī atradās sirdsskaidrais Mozus, bet viņa kuģi vadīja Dieva Eņģeļi, kuri lika Mozus lūpās medu. Par šo redzējumu inoks izstāstīja citiem, vairāk pieredzējušiem svētcīnītājiem, un visi bija vienis prātis, ka tuvāk pilnībai ir sirdsskaidrais Arsēnijs, kurš vadīja dzīvi klusumā, nekā sirdsskaidrais Mozus, kurš uzņēma ceļiniekus, jo ar pirmo bija Pats Dievs, bet ar otro – tikai svētie Eņģeļi.


Sirdsskaidrais Arsēnijs turpināja dzīvot klusēšanā, arvien vairāk un vairāk iedziļinoties dievapcerē. Viņš kvēloja tik stiprā mīlestībā uz Dievu, ka pastāvīgi atradās it kā ugunī savu kvēlo lūgšanu dēļ.  Sirdsskaidrais ne vienmēr mita vienā un tajā pašā vietā. Reizēm viņš pārcēlās no skita tuksneša uz vientuļākām un klusākām vietām, izvairoties no cilvēkiem, kuri ieradās uz sarunu, jo viņi izjauca viņa dvēseles mieru.


Sirdsskaidrais Arsēnijs mācīja: "Ir daudz tādu cilvēku, kuri visādi cenšas ievērot miesas šķīstību un tā dēļ vājina savu ķermeni ar gavēni, nomodu un daudziem darbiem; bet maz ir tādu, kuri cītīgi sargā savu dvēseli no godkāres, lepnības, mantkārības, skaudības, brāļu nīšanas, dusmu, ļaunatminības, nosodīšanas grēkiem.  Tādi no ārpuses ir tīri miesā, bet viņu dvēsele ir netīra, viņi ir līdzīgi kapiem, kas no ārpuses izrotāti, bet iekšpusē pilni ar smirdošiem kauliem. Svētīgs tas, kurš cenšas pasargāt no apgānīšanas gan miesu, gan savu dvēseli, patiesi svētīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs".


Par sevi lielais abba bieži sacīja tādus vārdus: "Arsēnij! Kā dēļ tu esi šeit atnācis? Tu esi atnācis šeit ne dēļ atpūtas, bet dēļ darbiem, ne dēļ slinkuma, bet dēļ varoņdarba. Tad nu cīnies svētcīņā, strādā un neslinko". Sirdsskaidrais bieži sacīja arī tā: "Daudz reižu esmu nožēlojis vārdus, ko izteikušas manas lūpas, bet klusēšanu neesmu nožēlojis nekad". Svētlaimīgais Arsēnijs iemantoja arī žēlastīgo asaru dāvanu.


Lielais svētcīnītājs un klusētājs pavadīja 50 gadus mūku dzīves darbos un varoņdarbos, gavēnī un lūgšanā tapdams Dievam tīkams. Skitā viņš nodzīvoja četrdesmit gadus, desmit gadus nodzīvoja vietā, ko sauca par Troginu, pie Babilonas, iepretī Memfisas pilsētai; pēc tam sirdsskaidrais trīs gadus mita Kanopā, netālu no Aleksandrijas, un dažās citās tuksnesīgās vietās, tā, ka neviens neko nezināja par viņa dzīves veidu, pēc tam atkal atgriezās Troginā, no dzīvoja tur divus gadus un tur arī aizmiga Kungā 95 gadu vecumā 450.g., no laikabiedriem izpelnījies pievārdu – Lielais.

 

Sv. Arsēnija Ķūļciema pareizticīgo baznīca


Ķūļciemā 1892. gadā tika nodibināta pareizticīgo draudze. Pareizticīgo draudze Ķūļciemā savu dievnamu ieguva 1896. gadā. Pirmais pasaules karš un vācu okupācija izpostīja baznīcu — tika sašauti torņi un ēka izmantota par zivju sālītavu. Pēc kara draudzi dažus gadus pārzināja Sasmakas priesteris, 1930. gadu vidū tajā bija 300 locekļu, draudze pastāvēja līdz 1950. gadu beigām.

 

 


 

© 2009 - 2017 BIBLOS