Arhimandrīts Viktors (Mamontovs)

 

Tuksneša iemītnieks shiarhimandrīts Kosma (Smirnovs)

 

Trīs svētceļnieces devās uz Rīgas pustiņku. Viena no viņām jau bija tur bijusi un iemīlējusi to un tās garīgo tēvu Kirilu. Ceļa biedrenes pēkšņi sāka kurnēt: "Kur tu mūs esi atvedusi? Kāds te klosteris? Viens vienīgs mežs. Nekādu svētumu nav: ne relikviju, ne brīnumdarītāju ikonu. Te nav žēlastības".


Pienāca pie svētajiem vārtiem. Iegāja iekšā. Pretī viņām baltā linu tērpā steidzas tēvs Kirils un saka: "Kur tad jūs, manas mīļās, esat atbraukušas? Nav mums te nekādu svētumu: ne relikviju, ne brīnumdarītāju ikonu".


Sievietes nokrita pie stareca kājām un lūdza piedošanu.


Viņu priekšā stāvēja cilvēks, kurš dzīvoja dziļu garīgu, apskaidrotu dzīvi. Iekšējā lūgšana neviļus atspoguļojās viņa ārējā veidolā. Starecs izstaroja iekšējo gaismu, nevis kā kādu atklāsmi, bet neredzamās, tīrās, klusās Kristus mīlestības gaismu.


Shiarhimandrīts Kosma (Kuzma Ivanovičs Smirnovs, 1885. – 1968.) – patiess mūsu gadsimta ticības cīnītājs – bija pirmais starecs Latvijas Kristus Apskaidrošanās tuksnesī (pustiņkā). Viņa vārdam jātop ierakstītam mūsu Baznīcas vēsturē kā augstas apliecināšanas un taisnības piemēram kristiešu ilgstošas vajāšanas laikmetā. Ar savu uzcītīgo kalpošanu Baznīcai, ar savu svēto dzīvi viņš stiprināja tautā ticības garu, sargāja to no garīgas sagrāves, aicināja uz svētumu. Cilvēki godāja tēvu Kosmu par viņa mīlestību pret visiem un kalpošanu visiem, tāpēc viņš arī kļuva ne vien par mazā Latvijas klostera, bet par visas valsts starecu. Caur viņu Kungs sniedza Savu mieru un mīlestību visiem, kam tas bija vajadzīgs. "Brālis mīlestībai un bēdām" - tā pustiņkā vēsta uzraksts uz viņa kapa.


Viņš bija Valaāmas klostera audzēknis. Tajā viņš bija iestājies divdesmit piecu gadu vecumā ar cerību, ka šī svētā vieta būs viņa pēdējā zemes dzīves piestātne, kurā viņš, dzīvojot askētisku dzīvi, kalpojot Dievam un brāļiem, iemantos ilgoto dvēseles mieru.


Taču Kungs izveda viņu no klostera mūriem pasaulē, kura bija pārvērtusies par garīgu tuksnesi, kam bija nepieciešams garīgums.


Tēvs Kosma, tāpat kā daudzi klostera brāļi un māsas, būdami izkaisīti pa visu valsti, īstenojot savu kalpošanu pasaulei, atklāja cilvēkiem dzīvā Dieva klātbūtnes noslēpumu viņos.


Kungs vēlējās iemācīt Savam izredzētajam, tāpat kā apustulim Pēterim, iet pa ūdens virsmu, tas ir, vienmēr ticēt Viņam un paļauties tikai uz Viņu.


Kungs vēlējās, lai viņš vienmēr būtu kopā ar tautu, dalītos tās bēdās, lai viņš, līdzīgi starecu kalpošanas atjaunotājam Paīsijam Veļičkovskim, sirdsskaidrajam Sarovas Serafimam un Optinas stareciem, plaši atvērtu pasaulei savas celles durvis. Mērķtiecīgas tautas sekularizācijas gados bija galēja nepieciešamība pēc mīlestības kalpošanas.


Aicinājumu uz svētumu t. Kosma sajuta jau bērnībā. Ar gadiem viņā nostiprinājās doma, ka viņa ceļš uz Baznīcu iet caur mūka dzīvi. ,,Man nebija nekādu pieķeršanās jūtu pasaulei, - viņš rakstīja, - nebija miesīgu jūtu, bija redzējumi, ka kļūšu par mūku”. Viņam ļoti patika mūka tērps, un viņš Kungam lūdz paltraciņu. Kāds no mājiniekiem viņam teica: "Tu esi nesmuks, tāpēc arī gribi uz klosteri". Bet viņš atbildēja: "Šai dzīvē es esmu nesmuks, bet tajā – skaists". Pusaudzim Kosmam bija redzējums, ka viņš ir ļoti skaists, viņš izbrīnījās un vaicāja: "Vai tiešām tas esmu es?".

 

Bērnība un jaunība

 

 

Starecs Kosma piedzima 1885. gada 22. oktobrī Jaroslavļas guberņas Miškinskas apriņķa Dupļinas ciemā. Pēc savas audzināšanas viņš bija "nemācīts un vienkāršs" cilvēks. No mazām dienām viņš kopā ar vecākiem, Jāni un Sintiklikiju, brāļiem un māsām, izbaudīja zemnieku dzīvi. Prata darīt visu: gan uzmeistarot grābekli, gan vīzes nopīt. Kad viņu ģimenē mira bērni, Kosma darināja viņiem zārciņus un krustus. Viņam nepatika, ja viņam kāds pakalpoja, bet pats vienmēr palīdzēja citiem. "Es pakalpoju, - viņš teica, - noslēpjos, priecājos un lūdzos". Pie viņa piepildījās Kunga vārdi: "Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu" (Mt. 20:28).


Četras ziemas Kosma apmeklēja Šipilovas ciema draudzes skolu, kas atradās blakus ļoti skaistai piecu altāru Jāņa Kristītāja baznīcai, kurā dievkalpojumos dziedāja un lasīja skolas skolotāji un garīdznieku bērni. Baznīcā bija altāris par godu sv. Kosmam un Damiānam. Ziemas laikā, kad puteņoja, baznīcas sargs zvanīja katru stundu, dodot zīmi apmaldījušamies ceļiniekiem.

 


 

Uz Šipilovu Kunga Apskaidrošanās svētkos atbrauca mūki no Ribinskas apriņķa Jugas Dievmātes klostera ar Jugas Dievmātes brīnumdarītāju ikonu. Pēc tam ikonu sagaidīja daudzos apriņķa ciemos. No Ugļičas jūlija mēnesī gāja ar Patvēruma un sirdsskaidrā Paīsija ikonām.

 

 

Šinī apvidū bija pieņemts tad, kad ļaudis bija tikuši galā ar vasarājiem, doties kaut kur uz lūgšanu: uz Ribinskas Sofijas klosteri, uz Jugas klosteri vai citām svētām vietām, kuru Jaroslavļas apkaimē, tāpat kā citur Krievijā, bija ne mazums. Sintiklikija ar savu dēlu Kosmu arī brauca uz klosteriem, un reiz kāda klostera starecs izteica pravietojumu par viņas dēlu: "Cik tu esi laimīga! Tavs dēls piedzimis ne tikai jūsu, bet arī daudzu citu cilvēku glābšanai".


Kādā no bērnības redzējumiem t. Kosma izdzirdēja balsi: "Nav piedzimis no šīs cilts". "Bet es domāju, - atcerējās t. Kosma, - kā tad tā - "ne no šīs cilts"? Tātad es esmu slikts?" Dzirdu balsi: "Nē, nē, tu piederi Dievam".


Par t. Kosmas nākamo kalpošanu pravietoja svētlaimīgā starice Ksenija (Ksenija Stepanovna Krasavina), kura dzīvoja netālu no Duplinas ciema. Viņas atvērtās, gaiši zilās acis neko neredzēja, bet sirds bija redzīga. Tāpēc pie viņas mājas Larionovkas ciemā vienmēr drūzmējās daudz ļaužu, vēlēdamies saņemt garīgu padomu. Viņa bija dzimusi Miškinskas apriņķī, viņu visi pazina un mīlēja par viņas labestību. Apmēram trīsdesmit gadus viņa nodzīvoja zemnīcā kā vientuļniece, pārtiekot no sausiņiem, bet, kad to nebija, meklēja sūnu un ēda to.

 

Alkstošie pēc viņas palīdzības brauca no dažādām vietām un veda padzīvot pie sevis, lai vairākiem cilvēkiem būtu iespējams saņemt svētlaimīgās starices garīgo atbalstu. Par to ticības vajātāji viņu neieredzēja, izsekoja, sēdināja moku kambarī, kur viņa pārcieta ņirgāšanos un apmelojumus. Reiz cietuma priekšnieki, zākādami viņas svētumu, pasniedza viņai ceptu vārnu: "Lūk, mēs tev vistiņu pagatavojām". Starice viņiem atbildēja: "Vārna lidoja, lidoja un nokrita uz Ksenijas šķīvīša. Ēdiet paši".


Svētlaimīgā starice Ksenija nomira 1940. gada 14.augustā, nenodzīvojusi divus mēnešus līdz simts gadiem.


Ticot taisnās lūgšanām, daudzi cilvēki nāca kara laikā, un nāk līdz šim brīdim, pie viņas kapa, lai saņemtu palīdzību no augšienes.

 

Valaāma

 

"Pēc vecāku nāves, sekojot aicinājumam uz garīgo dzīvi, es 1910. gadā es iestājos Valaāmas klosterī, lai kalpotu Dievam," – starecs rakstīja par sevi.


Kopā ar brāli Nikolaju viņš devās uz Pēterburgu, kur iekārtojās maizes veikalā Apraksina sētā. Tirdzniecība noritēja bez izejamajām dienām, tāpēc izdevās aizskriet tikai uz vakara dievkalpojumu Kazaņas katedrālē.

Reiz veikalā ienāca ceļinieks uz palūdza Kosmam maizi. To saņēmis, viņš teica jauneklim: "Kad atbrauksi uz Valaāmu, es tevi pacienāšu ar tējiņu". Noslēpumainais ceļinieks pazuda, dodot zīmi Dieva aicinājumam uz citādu dzīvi.


Drīz vien Kosma jau bija slavenajā senajā ziemeļu klosterī, kas bija izvietojies uz četrdesmit divām salām, kur, neskatoties uz stipri pasaulīgo mūku dzīvi, daudzi tā iemītnieki saglabāja seno mūku dzīves garu.


Tikko kā viņš spēra kāju uz Valaāmas zemes, pie viņa pieskrēja pazīstamais ceļinieks – vājš, basām kājām, un priecīgi iesaucās: "Ā. Kuzma atbraucis. Es jau sen tevi gaidu. Tu būsi arhiereja palīgs, nēsāsi mitru". Un pazuda.


Ar lielu pazemību Kosma veica savu askētisko paklausības darbu: viņš mācījās virpotāja amatu – kokā un metālā, strādāja apzeltīšanas darbnīcā, viesnīcā, pēc tam kļuva par klostera igumena, stareca Maurīkija (Baranova 1839. – 1918.) celles kalpotāju.


Viņš tika nosūtīts uz visnemierīgāko vietu klosterī – uz viesnīcu. Svētkos klosterī sabrauca daudz ļaužu – ap četri tūkstoši. Viesnīcnieki – mūki, kuri uzņēma svētceļniekus, ar neizmērojamu pacietību uzklausīja tūkstošiem visdažādāko lūgumu, sūdzību, jautājumu un visiem kalpoja ar mīlestību. Viņi bija visa šī alkstošā un izslāpušā ganāmpulka gani. Kalpošana svētceļniekiem sevišķi gāja pie sirds Kosmam, jo tas bija atbilstoši viņa dabai. Mīlestību uz šo kalpošanu viņš saglabāja visu dzīvi, tā bija kā pirmtēls viņa iziešanai pasaulē un stareca kalpošanas varoņdarbam tajā.


Valaāmā tika likti t. Kosmas garīgās dzīves pamati. Te viņš, uzticēts starecam, pašam klostera igumenam Maurīkijam, tapa piederīgs Valaāmas askētu dzīvajai pieredzei.

No klostera pasaulē

 

Kungs izveda Kosmu no klostera pasaulē Pirmā pasaules kara ugunīs. Viņš tika mobilizēts 1915.gada 2.aprīlī. No klostera 1914. – 1915.g. mobilizēto personu sarakstā, kas glabājas Petrozavodskas arhīvā, Valaāmas klostera fondā, ar numuru 38 ierakstīts paklausībnieks – dievlūdzējs Kuzma Smirnovs.


Paklausībnieks Kosma, tāpat kā vairums no klostera iesaukto, pameta mīļoto Valaāmu uz visiem laikiem. 1918.gadā, atgriezies no armijas, un atbraucis uz Petrogradu, viņš nevarēja apmeklēt Valaāmu pilnīgās klostera nošķirtības no Krievijas dēļ.


Kosma iestājās Valaāmas sētā, kas atradās Kalašņikovas piestātnē pie Borisa un Gļeba baznīcas, kur dzīvoja līdz savai uzaicināšanai par celles kalpotāju pie bīskapa Ilariona (Beļska).


1924.gada 15.martā Kargopoles bīskaps Ilarions personīgi iesvētīja Kosmu mūka kārtā ar vārdu Kirils par godu sirdsskaidrajam Čelmogoras Kirilam ( piemiņa 8./ 21.dec.) un paņēma viņu sev līdzi uz Oloņeckas eparhiju.

 


 

Drīz vien, 1924.gada 10.novembrī, mūks Kirils tika atzīts par cienīgu pieņemt hierodiakona pakāpi no bīskapa Ilariona Kargopoles sv. Nikolaja baznīcā.


Vajāto bīskapu pārcēla uz Smoļensku, kur 1925.gada 9.maijā viņš iesvētīja hierodiakonu Kirilu hieromūka kārtā ar celles kalpotāja un ekonoma pienākumiem.


Pie bīskapa hieromūks Kirils nodzīvo līdz Valdnieka arestam un izsūtīšanai 1926.gadā.


Tēvs Kirils ar bēdu pilnu sirdi šķīrās no iemīļotā Valdnieka; viņš nevarēja dalīties ar viņu izsūtījuma grūtībās, kaut arī to ļoti vēlējās. Solovkos "mazais Ilarions" (tā tur iesauca bīskapu Ilarionu atšķirībā no arhibīskapa Ilariona (Troicka), kurš arī bija izsūtīts uz  Solovkiem) bija "aizliegtais", t.i., viņam uz visu termiņu bija piespriesti smagi fiziski darbi. 1931.gada septembrī viņu pārcēla uz Belamoras būvniecību, bet pēc termiņa beigām viņš no 1935.gada dzīvoja Čeboksaros, kur 1937.gada beigās atkal tika arestēts un nošauts.


Pēc šķiršanās no Valdnieka t. Kirils Baznīcas nežēlīgas vajāšanas un cilvēku masveida atkāpšanās no ticības apstākļos turpināja savu gana kalpošanu.


Viņam nebija pastāvīgas kalpošanas vietas, tāpēc viņš dzīvoja kā ceļojošs sludinātājs, ko dzina no vienas vietas uz otru. Viņš kalpoja dažādas Smoļenskas un Tveras eparhiju vietās – gan klosteros, gan draudzēs: sieviešu klosterī Komaru ciemā, Ordinskas Dievmātes klosterī, Veļižas pilsētā, Visočertas ciemā.


Šajos gados mazākums glabāja uzticību kanoniskajai Baznīcai, neļaujot sevi pievilt, kā to darīja "dzīvās baznīcas" sekotāji, ar melīgu labumu lēcu virumu. Baznīcas tauta nepieņēma "dzīvās baznīcas" piekritējus.


Par bīskapa Aleksandra Veļikolucka atjaunotāju darbības nepieņemšanu t. Kirils tika arestēts un ieslodzīts Veļižas un Smoļenskas cietumos. Viņš stingri stāvēja Patiesībā, neatsakoties no paša dārgākā, ko Kungs devis mums visiem – iekšējās brīvības.


Pēc atbrīvošanas t. Kirils kalpoja Tveras eparhijā Visočertas ciemā līdz pat savam arestam 1931.gada 2. februārī.


AVPP viņu izsūtīja bez tiesas saskaņā ar KK 58.pantu uz desmit gadiem Belomoras kanāla celtniecības nometnē. Ar Ījaba augstsirdību viņš pieņēma visus zaudējumus un nesāka kurnēt uz Dievu, bija mierīgs, pilnībā nodevis sevi Viņa labajai gribai. Par viņa dzīvi nometnēs un cietumos nav nekādu ziņu, jo Baznīcas vajāšanas gados par to atklāti nebija iespējams runāt, bet tie, kuri kopā ar viņu izbaudīja ciešanu kausu, gandrīz visi jau miruši.


Drīz pēc atbrīvošanas sākās jauni pārbaudījumi ne tikai t. Kirilam, bet visai tautai – karš ar fašistiem. Pēc Sabļinas ciema  ticīgo uzaicinājuma t. Kirils kalpoja kapsētas sv. Nikolaja baznīcā, bet tikai astoņus mēnešus, jo viņu atcēla no kalpošanas ,,prāvests” Jānis Amozovs, kurš sāka batjuškas nīdēšanu. Būdams bijušais milicis, drošības orgānu aģents, viņš pasludināja sevi par priesteri, nēsāja mugursomu, pašūtu no seniem brokāta ietērpiem, pastāvīgi rakstīja Misijas pārvaldei Pleskavā un vācu varas un citām iestādēm apmelojošas vēstules par t. Kirilu, nosaucot viņu par viltus priesteri, kurš pārdevies boļševikiem. Šīs vēstules ir saglabājušās t. Kirila personas lietā un kļuva par svētlaimes vainagu viņa apliecinātāja un bezasiņu mocekļa galvā.


Pareizticīgo Misijā, kas ar metropolīta Sergija (Voskresenska) svētību  kara gados tika izveidota Pleskavā Baznīcas dzīves vadīšanai, t. Kirila lieta tika izskatīta pozitīvi un 1943.gadā viņu nosūtīja kalpot draudzēs Ļubanā, Pelgorovā, Iļjinskā, Hočenskā, Sustije – Poļanā.

Latvijā

Šinī pašā gadā sakarā ar vācu varas veikto iedzīvotāju evakuāciju t.Kirils ar savu kopienu, ar baznīcas piederumiem tika aizvests uz Latviju, uz Bauskas pilsētu.


Te, Latvijā t. Kirils kalpo līdz savas dzīves beigām.


1943. gada 20. septembrī Rīgas bīskaps Jānis (Garklāvs) viņu nosūtīja uz Kristus Apskaidrošanas tuksnesi Mītavas apriņķa Valgundes pagastā.

 


 

Taču pastāvīgi kalpot pustiņkā pagaidām neizdevās: garīdznieku trūkuma dēļ viņu bieži sauca kalpot dažādās Latvijas vietās: līdz t. Sergija (Vinogradova) atbraukšanai viņu nosūtīja uz Dvinskas apriņķa Ilūkstes sieviešu klosteri, bet 1949.gada rudenī viņš palīdz bez redzes palikušajam Sv. Trijādības baznīcas priesterim Goliševas ciemā Latgalē, pēc tam savieno kalpošanu Dubultu sv. Vladimira un Ķemeru Pētera – Pāvila baznīcās.


1953. gada 30.martā, Pashas dienās, ar arhibīskapa Filareta svētību t. Kirils tika iecelts igumena kārtā un tā paša gada rudenī – 23. oktobrī – viņu nosūtīja pastāvīgā kalpošanā uz Kristus Apskaidrošanās tuksnesi.

 


No šī laika sākās tā atdzimšana, materiālā un garīgā, tā pārvēršanās par garīgu centru ne tikai Latvijai, bet visai valstij. Tas viss notika, pateicoties stareca Kirila, liela lūdzēja un laba gana kalpošanai tajā.

 

Rīgas pustiņka

 

Maz bija to, kas zināja par pustiņku ārpus Latvijas robežām. Uz to – nabadzīgu, kara izpostītu – brauca neliels skaits svētceļnieku, galvenokārt no Latvijas. Taču pagāja pavisam neilgs laiks, un uz to sāka plūst tauta no visām valsts malām – sākot ar Sankt- Pēterburgu un beidzot ar Vladivostoku.


Saglabājies nostāsts, ka pustiņkas vietā kādreiz dzīvojis večuks – latvietis, mežsargs. Viņam trīs reizes redzējumā parādījies pareizticīgo krusts. "Te kaut kam jābūt, - viņš teicis savējiem, - droši vien, krievu baznīcai".


Māsas Mansurovas, Jekaterina Borisovna (1861. – 1926.) un Natālija Borisovna (1868. – 1935.), misionāru gara piepildītas, 1892.gadā nodibināja Rīgā sieviešu kopienu, 1902. gadā pārdēvētu par Sv. Trijādības – Sergija klosteri – pareizticības balstu Baltijas zemē. Viņas lūdza zemi klostera vajadzībām un 1894.gada jūlijā no Cara saņēma dāvanu – 173 desetīnas zemes ar mežu Mītavas apriņķī, netālu no Lielupes. Augustā māsas atbrauca apskatīt zemes gabalu un izvēlēties vietu baznīcai un vaska balinātavai. Dienasgrāmatā 20. augustā izdarīts ieraksts: "Izvēlējāmies vietu Dieva Slavas mītnei un piestiprinājām pie koka ikonu ar Dievmātes parādīšanos sv. Sergijam". Tā Rīgas klostera māsām radās vientuļa vieta lūgšanām, kas ar savu klusumu un priedēm atgādināja slaveno Sarovas tuksnesi. Pirmās tuksneša iemītnieces ieradās 1895.gada vasarā. Viņas mežā uzcēla nelielu celli, tagadējās kapelas vietā novietoja koka krustu pie koka ar ikonu (krusts ir saglabājies un atrodas kapelā pie sv. Jāņa Pakāpnieka baznīcas) un sāka pulcēties šeit uz lūgšanu.

 


Ziņa par bezbailīgajām, mežā dzīvojošajām mūķenēm sasniedza vietējos iedzīvotājus, un viņi sāka pulcēties uz kopējām lūgšanām.


Vaska balināšana ilga no maija līdz septembrim, bet rudenī māsas atgriezās Rīgas klosterī.


Pastāvīgai dzīvei tuksnesī bija nepieciešama baznīca, tā bija vajadzīga arī strādniekiem, kuri no Krievijas brauca strādāt ķieģeļu rūpnīcās, kas bija izvietojušās Mītavas tuvumā gar Lielupes krastu. Vasarā viņu skaits sasniedza pat sešus tūkstošus, bet ziemā to bija ap seši – astoņi simti. Viņi arī ieteica māsām vērsties pie fabriku īpašniekiem ar lūgumu ziedot ķieģeļus baznīcas celtniecībai.
1897.gada 6.augustā tika likts pamatakmens pirmajai baznīcai pustiņķā par godu Kristus Apskaidrošanās notikumam, bet 1899.gada 20.jūnijā tā jau tika iesvētīta. Apskaidrošanās baznīcas iesvētīšanas datums tiek uzskatīts par pustiņkas dibināšanas dienu.

 


No šī laika meža klusumā sāka veidoties mūku dzīve. Pakāpeniski pieauga māsu skaits: 1911. gadā viņu bija vairāk par trīsdesmit, 1915. g. – četrdesmit trīs.


Pārāk lielas starpības garā un dzīvesveidā starp pustiņku un Rīgas klosteri nebija, tomēr tuksneša nolikums bija stingrāks, bet lūgšana nošķirtībā un dabas tuvums apzīmogoja klostera māsas ar neparastu vienkāršību, garīga miera un labvēlības zīmogu.


Pakāpeniski pustiņka tika labiekārtota. 1908. gadā tika iesvētīta otra baznīca par godu sv. Jānim Pakāpniekam un sv. Radoņežas Sergijam. Tā bija celta no priežu baļķiem, bez jebkādas apdares no iekšpuses un ārienes; tajā viss bija vienkāršs – gan svētie trauki no koka, gan svečturi.

 

Blakus baznīcai atradās neliela sv. Jāņa Pakāpnieka kapeliņa, celta 1899. gadā tā koka vietā, pie kura atradās krusts un kur pirmās iemītnieces bija piestiprinājušas ikonu.


 

Pamazām pustiņkā tika uzceltas mājiņas māsām, svētceļnieku mītne, ierīkota draudzes skola, iekārtots neliels augļu dārzs ar bišu dravu.


Brīnumains savā garīgajā vienkāršībā un lielumā Kristus Apskaidrošanās tuksnesis kļuva par palīgu Rīgas klosterim tā garīgi – izglītojošajā kalpošanā citas ticības apkaimē, apvienojot vienā garīgajā ģimenē izkaisītos Pareizticīgās Baznīcas bērnus, palīdzot citticībniekiem iepazīties ar Pareizticību. Šī pustiņkas nozīme atklājās pamazām.


Klostera dibinātājas igumene Sergija (pasulē Jekaterina) un mūķene Joanna (pasaulē Natālija) māsām bija padomdevējas, starices; viņas sarunājās ar tām, uzklausīja grēksūdzes, bija pieejamas māsām jebkurā laikā. Garīgo aprūpi māsām sniedza stareci no dažādiem klosteriem, bet sava, pastāvīgi pustiņkā dzīvojoša stareca, vēl nebija. Sv. Trijādības – Sergija lavras priekšnieks  arhimandrīts Pāvils (Gļebovs + 1904.g.), Pleskavas – Pečoru klostera priekšnieks Metodijs (+ 1906.g.) pastāvīgi uzturēja garīgo saikni ar klostera iemītniecēm. Mūķenes tēvu Metodiju uzskatīja par sava klostera garīgo tēvu. Reizi gadā viņš uz ilgāku laiku ieradās pustiņkā; māsas – dibinātājas brauca pie viņa, garīgo aprūpi saņemot ar sarakstes palīdzību. Vēstulēs māsām viņš sevi nosauca par pustiņķas garīgo tēvu. Māsas – dibinātājas dienasgrāmatā atzīmējušas, ka klosterim uzradies garīgais tēvs – pieredzes bagāts starecs.


Pēc t. Metodija nāves par klostera māsu un tā dibinātāju personisko garīgo tēvu kļuva shihieromūks Aleksijs, starecs no Zosimas tuksneša pie sv. Trijādības – Sergija lavras. Viņš bija viens no Martas – Marijas klostera garīgajiem tēviem.


1909. gada decembrī igumene Sergija un mūķene Joanna devās uz Zosimas tuksnesi, lai lūgtu svētību nodot staricu kalpošanu citām mūķenēm, jo pašas fiziskās slodzes dēļ nespēja garīgi aprūpēt māsas. Starecs Aleksijs deva svētību, un drīz pie viņa atbrauca izvēlētas māsas – starices pēc svētības un padoma.


Iesvētīšanu mūķeņu kārtā veica vai nu arhibīskapi, vai aprhimandrīts Inokentijs un arhimandrīts Vjačeslavs no Rīgas Aleksija vīriešu klostera.


Pustiņkā un Rīgas klosterī kalpoja štata garīdznieks.


Pirmā Pasaules kara laikā dzīve pustiņkā pamira, māsas evakuējās uz Rīgu, bet pēc tam – uz Krieviju, uz Novgorodas guberņu, paņemot sev līdzi vērtīgos traukus un ikonas, bet baznīcu altārgaldus, dziedot "Svētais Dievs...", sadedzināja, pelnus ierokot pie Apskaidrošanās baznīcas. Klostera dibinātājas neatgriezās Latvijā. 1985.gadā mūķenes Sergijas pīšļi (viņa pieņēma shimu un nomira Puškino pilsētā pie Maskavas) ar metropolīta Leonīda svētību tika pārnesti uz pustiņku.


Aptuveni no 1922.gada dzīve pustiņkā sāka pamazām atjaunoties. No Krievijas atgriezās māsas ar igumeni Jevgēņiju (Postovsku) priekšgalā, kura līdz evakuācijai bija Ilūkstes klostera igumene. Viņa vadīja Rīgas klosteri un pustiņku līdz 1947.gadam.


Viņu 1948.gadā nomainījušās igumenes Tabitas (Dmitrukas) laikā pustiņkā jau dzīvoja vairāk kā trīsdesmit māsu, galvenokārt gados vecas mūķenes no slēgtajiem Novgorodas, Maskavas, Sankt - Pēterburgas un citiem klosteriem. Toreiz visus izkaisītos mūku kārtā esošos centās sapulcināt, lai viņi varētu pabeigt savu dzīvi klosterī. Visiem, kuri lūdza un kurus bija, iespējams uzņemt, tika dots patvērums.

 

Tēvs Kirils kā garīgais tēvs


Uzsākot savu kalpošanu kā garīgajam tēvam pustiņkā, t. Kirils atdzīvina tās agrāko garu, vienkāršības un nabadzības garu, nošķirtības un apskaidrotības garu, kas piemita Valaāmas klosterim, kur jau tajā laikā, kad Kosma pildīja paklausības pienākumus, bija daudz greznības un pārāk daudz visādu ērtību, kas dažos mūkos izsauca taisnīgu sarūgtinājumu.


T. Kirila kā garīgā tēva formālais uzdevums bija klostera dievkalpojumu noturēšana, mūķeņu grēksūdžu pieņemšana un viņu garīgā aprūpe. Taču patiesībā Baznīcas pastāvēšanas jaunie apstākļi prasīja no viņa visnenoteiktākās kalpošanas pasaulei formas.
Šais gados vispilnīgāk izpaudās t. Kirila kā stareca aicinājums. Uz viņa pleciem tika uzlikta liela atbildība – palīdzēt ikvienam cilvēkam, kurš alka pēc personiskas garīgas atdzimšanas, kļūt par personību dzīvā un personiskā Dieva priekšā. Pustiņkas svētie vārti un stareca Kirila sirds bija atvērti visiem, kuri meklēja ceļu pie Dieva. Starecs Baznīcā ir īpaša persona. Pats Dievs izraugās un aicina uz stareca kalpošanu, Viņš Pats arī dod viņam Svētā Gara dāvanas. Ar Svētā Gara palīdzību tauta uzzina, atklāj šo Dieva izraudzīto un, kad atklāj, tad priecājas, jo caur viņu pasaulē atnāk Dievišķā Mīlestība, kā dzīve, kurai var reāli pievienoties kaut uz laiku, kuru var vērot kā garīgu skaistumu. Tā mazā cilvēciskā mīlestība, ar kuru dzīvo pasaule, prasa Dieva Mīlestības papildinājumu. Starecs dzīvo ar to, Tā ir viņa sirdī, kas atvērta katram cilvēkam. Viņš ar lielu uzdrīkstēšanos liecina pasaulei par šo Mīlestību, liecina ar savu dzīvi. Mīlestība nemīl vārdus, nemāca, nemoralizē, dodot priekšroku liecībai. Tāpēc daudzi stareci bija liecinieki, nevis skolotāji. Tautas dēļ Kungs dod stareca harizmu. Par pašu galveno savā stareca kalpošanā t. Kirils uzskatīja cīņu par cilvēku, par to, lai katrs cilvēks kļūtu par Dievam līdzīgu personību. Personiskam Dievam jāsastopas ar seju, nevis ar masku. Viņa celle pustiņkā kļuva par vietu, kur ļaudis atbrīvojās no grēka verdzības. Nebrīves zemē viņi atgriezās brīvi, spārnoti, apskaidroti. Viņš gribēja, lai cilvēki, kuri nāca pie viņa, būtu personiskā saskarsmē ar Dievu, neatdodot šo milzīgo dāvanu – personisko saskarsmi ar Dievu – kādam citam. Viņš centās cilvēku pievest Dievam, lai Dievs viņam kļūtu tik tuvs, ka viņš varētu kā pravietis Dāvids teikt: ,,Kungs! Tu esi mans Dievs!” (Ps. 63: 2). Kad starecs sastapās ar mēģinājumiem pārkāpt šo svēto dzīves likumu – cilvēka personisko saskarsmi ar Dievu un tuvākajiem, pašam ar sevi, viņš centās pārliecināt cilvēku. Viņš noraidīja maģisku attieksmi pret sevi, pret noslēpumiem, kurus viņš veica, reizēm to darot ar labsirdīgu joku... Reiz zemnieki uzaicināja viņu noturēt aizlūgumu tīrumā, bet pēc tam gribēja pavalstīt pa rudziem, lai tie būtu gari. Batjuška gudri atrunājās: "Es esmu maziņš, jūsu rudzi neizaugs gari. Jūs labāk pie manis uz pustiņku atripinieties, un jūsu rudzi būs labu labie".


Viņš gribēja, lai cilvēks nepaļautos vienmēr uz svešu lūgšanu, nepaliktu visu mūžu kā garīgs mazulis, kurš nemāk būt saskarsmē ar Dievu, bet pats iemantotu dzīvu saskarsmi ar Viņu. Viņš pats neprasīja no cilvēka, kas pie viņa nāca, pārmērīgus varoņdarbus, bet vēlējās, lai viņā būtu labi nodomi, uzticība Dievam.


Pats viņš vienmēr paļāvās tikai uz Dievu un vienmēr gribēja dzirdēt tikai Dievu, nekad nepretojās Svētā Gara darbībai sevī, tuvākajā, dzīves notikumos. Viņš bija pilnībā padevīgs Viņam: "Svētais Gars, Pats manī dzīvo, Pats runā, Pats darbojies".


Viņš nepaļāvās uz savu pieredzi, lai gan tā bija bagāta, uz lasīto (šai ziņā viņa pieredze bija pieticīga, viņš nebija mācīts cilvēks), bet gan uz To, Kurš vienmēr dod patiesu padomu, patiesu gudrību.


Ja Valaāmas stareciem prasīja padomu, tad atbilde netika sniegta tūlīt. Starecs ilgi klusēja, pēc tam vienkārši teica: "Paliksim pie tāda lēmuma" un tūdaļ piebilda: "Pieņemams vai nepieņemams tāds lēmums?" Cilvēks juta, ka viņam tiek piedāvāta nevis bezpersoniska aritmētiska formula, nevis padoms no sava prāta, bet kaut kas cits, kas skar sirds un sirdsapziņas dziļumus.

 

 

"Dodot padomu, - rakstīja sv. Vasīlijs Lielais, - neiznes galīgo spriedumu, jo tu nezini Dieva noslēpumus".


Tāpēc padomu, kas bija iegūts no Dieva caur batjušku, ļoti augstu novērtēja, pieminēja visu dzīvi. Viņš nebija izrakstīta patiesība visiem dzīves gadījumiem. Neredzot to, kas stāv viņa priekšā, reizēm sava garīgā bērna uzvedības sadusmots, priesteris dod epitīmiju: "Simts paklanīšanās!" Bet viņa priekšā stāv slimības nomocīts cilvēks gados, kurš nevar pat iztaisnoties un viņš, dabiski, nesaprot šo padomu, nepieņem to, jo tas nav mīlestības padoms, bet gan nūja sišanai. Pats galvenais t. Kirilam bija pamodināt cilvēka sirdsapziņu, atdzīvināt sirdi. Viena no viņa garīgajām meitām atceras: "Viņš saņēma manas rokas un saka: "Jevdokija, mazgā rokas!" Bet es domāju: "Es taču tās vienmēr mazgāju!" Bet tas nozīmēja, ka man tās bija "garas". Es strādāju sabiedriskajā ēdināšanā par pavāru un piesavinājos svešu. Visi ņēma, un vai es sliktāka! Viena nozog ievārījuma burku, otra – desu. Un nedomājām, ka zogam. Kad es to sapratu, sapratu arī to, ka savas rokas ar ūdeni nenomazgāšu, vajadzīga nožēla”.


Dieva tēla skaistumu cilvēks nezaudē pavisam, taču tas var tikt sabojāts. Redzot šo bojājumu tajos, kuri nāca pie viņa, starecs ar lielu līdzjūtību un līdzcietību centās palīdzēt atjaunot sabojātā tēla skaistumu.


Ja pasaulē audzinātāji un vecāki teica savam aprūpējamajam: "Es no tevis iztaisīšu cilvēku", tad starecs redzēja savu uzdevumu tajā, lai palīdzētu cilvēkam izaugt viņa personiskā aicinājuma lielumā. Viņš vadīja garīgos bērnus bez pavēlēm, bez pamācībām, bez komandēšanas. Lauzt cilvēku, veidot viņu pēc savas līdzības – tas ir garīgs noziegums, katram cilvēkam dāvātās garīgās brīvības samīdīšana.


Starecs pieveda cilvēku nevis sev, bet Dievam, "netaisīja" viņu, bet audzēja maigi un jūtīgi, sargājot viņa dvēseli no visādiem kārdinājumiem un uzmanīgi sekojot tam, kā cilvēkā darbojas Svētais Gars.

 

Pustiņka un pasaule

 

Būdams ļoti stingras dzīves mūks, lūdzējs un gavētājs, dzīvodams tuksneša klusumā, t. Kirils nebija tuksneša iemītnieks – anahorēts, kurš pametis pasauli, lai dzīvotu nošķirtībā, glābjot savu dvēseli. Viņam nebija vēlēšanās noslēpties Dievā un nevienam nerādīties, jo viņš bija aicināts kalpot pasaulei. Pustiņka un batjuška bija cieši saistīti ar pasauli, jo pasaulei, neticības satriektai, pārvērtušamies par garīgu tuksnesi, bija vajadzīga viņu kalpošana. Pasaule ne tikai ielenca pustiņku, bet iekļuva tajā kā kara bēgļi, kurus izmitināja māsas, kā svētceļnieki, kuri alka iemācīties dzīvot ar Dievu.


Pustiņkas iemītnieki pēc varas lūguma brauca strādāt uz kolhozu, atbalstīja to. "Mums nav, kas strādā, - teica aicinātāji, - jaunatne mācās, uz lauka viena – divas večiņas knibinās".


Māsas strādāja kolhozā no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā. T. Kirils ar vecāko māsu mūķeni Jevgēņiju pavadīja viņas, svētīdams aizbraucējas un arī sagaidīja tās.


Mūķeņu darbs visiem bija pa prātam. "Kad jūs sākat pirmās stādīt lecektīs, mums viss labi aug un nezāļu nav, - teica kolhoza priekšsēdētājs. Kad mēs sākam stādīt pirmie, mums aug daudz zāles un visa kā nelaba".


Viņš ļoti mīlēja un cienīja māsas, un vienmēr aicināja viņas pastrādāt.


Kolhoznieki rūpējās par mūķenēm: atveda uz darbu un aizveda mājās, atnesa uz lauka ēdienu, deva savu dzirnavu kuļmašīnu, lai izkultu klostera labību, uzara klostera laukus, palīdzēja tajos darbos, kas klosterim nebija pa spēkam. Izveidojās apbrīnojama savstarpējā palīdzība un saskarsme. Kolhoznieki sāka nākt uz klostera dievkalpojumiem. "Dzīvojām kā viena ģimene, - atcerējās māsas, - mierīgi dzīvojām. Viņi palīdzēja mums, mēs – viņiem. Nebija nekādu pārmetumu, ka es esmu kolhoznieks, bet tu – mūks".
Darbs kolhozā māsām nebija labdarības kalpošana, bet gan kalpošana mīlestībā, tāpēc arī tas nesa atvērtības un savstarpējas mīlestības augļus.


Kad vara gribēja slēgt pustiņku, kolhoznieki cēlās tās aizstāvībai: "Mūķenes mums labi palīdz. Neaiztieciet viņas". Un vajātāji atkāpās.


Kalpošanas tuvākajiem dēļ, Baznīcas veidošanas dēļ t. Kirils nereti atstāja savu mazo pustiņku un bezbailīgi devās milzīgajā dzīves tuksnesī, kur viņu ar saskarsmes alkām pilsētās un ciemos, slepenos klosteros un skitos gaidīja izkliedētie mūki un vajātie kristieši. Apstākļos, kad notika vajāšanas ticības dēļ, viņš veica misionāra darbu slepeni, apslēpti:  modrajai varai tie bija braucieni līdzekļu vākšanai kara izpostītās, nabadzīgās pustiņkas vajadzībām.


T. Kirils nevienam neko neuzspieda, cilvēki paši lūdza viņu atnākt vai atbraukt pie tiem, un viņš ar prieku devās tuvākos vai tālākos ceļojumos, un, ja pats nevarēja nokļūt līdz attālākām vietām, tad sūtīja uz turieni savus palīgus. Tā, kādu jaunekli no Taškentas, vārdā Aleksandrs, viņš sūtīja uz Ustj – Kutu pie trim stareciem, kuri dzīvoja mājā ar zaļu jumtu... Šie stareci aizveda viņu uz kādu slepenu klosteri ziemeļos.


Pats galvenais šajos braucienos bija cilvēku kristianizācija, ievešana Baznīcas dzīvē. T. Kirils veica misionāra darbu dažādās vidēs: viņš sarunājās ar atsevišķiem cilvēkiem ģimenēs, kuras labi pazina Jelgavā, Rīgā, Belopoļjē, Maskavā, Sankt –Pēterburgā, Penzā, arī kopienās. Vajāšanu periodā pastāvēja ne mazums kristiešu kopienu, kurām nebija ne gana, ne baznīcas. Vienus nebrīve salauza, citi dzīvoja nevis kā iebiedēti kristieši – vientuļnieki, bet kā garīga ģimene, pastāvīgi pulcējoties pa mājām un noturot dievkalpojumus pēc laicīgās kārtības. Tāda kopiena bija Tveras apgabalā, ciemā ar nosaukumu "Žarki" – aptuveni trīsdesmit cilvēku sastāvā. Vairākas reizes kopiena bija vērsusies pie vietējās varas ar lūgumu ļaut tai reģistrēties un dot draudzes ganu, taču lūgumi palika bez rezultātiem. Alkdami pēc Euharistiskās kopības un garīgās vadības, žarkovieši, sākot ar 1958.gadu, brauca pēc palīdzības uz Rīgu pie stareca – priestera Jāņa Žuravska (1867. – 1964.), bet, kad viņš nespēka dēļ vairs nevarēja kalpot un pieņemt apmeklētājus, tad nodeva savus garīgos bērnus t. Kirilam, būdams viena gara ar viņu. "Jūs vajag vest tālāk, - viņš teica, - bet manis drīz vairs nebūs". Žarkovieši sāka braukt uz pustiņku – reizēm visa kopiena, reizēm pa vienam, sāka tai palīdzēt: sūtīja miltus, vasku - "Dieviņa maizi", kā to dēvēja t. Kirils.

Šī pārbaudīto kristiešu kopiena ir dzīva, tai ir savām rokām uzcelta baznīca un gans.


Pateicoties tādai stareca kalpošanai, atdzīvojās un palielinājās vietējās draudzes, tajās parādījās kopienas dzīves ieraugs. Nodibinājās garīgā saikne ar pustiņku, ar tās starecu. To uzturēja vēstules, kuras batjuška sūtīja visiem, kuri bija viņa sirdij tuvi. Daudzi no saskarsmes ar starecu sāka iepazīt Baznīcu un Baznīcas dzīvi.


Tos, kuri baidījās kristīt bērnus baznīcā, starecs žēloja. Viņam bija palīgs, kurš par tādiem uzzināja. T. Kirils viņam teica: "Pasakiet viņiem, ka ir batjuška, kurš pats atnāks un nokristīs bez naudas". Un brauca pēc vakara dievkalpojuma pa mājām, rūpīgi slēpjot to no klostera māsām. Reiz vasarā, atgriežoties no kristībām, t. Kirils sajutās tik slikti, ka nevarēja izkāpt no mašīnas; paklausībniekam Ivanam Andrejevam nācās viņu uz rokām nemanīti caur mežu aiznest uz celli.


Cilvēki lūdza batjušku iesvētīt mājas, dzīvokļus. Aicināja arī partijnieki, kuri pēc tam pieķērās viņam un slepus brauca uz pustiņku izsūdzēt grēkus vai parunāties. Kādā ģimenē visi sāka slimot, paaicināja batjušku, un viņa lūgšanas palīdzēja.

 

Sludināšana ar dzīvi

 

Saskarsmē ar ticīgajiem vai neticīgajiem, par ticību šaubās esošajiem t. Kirils nekad neizdarīja spiedienu, viņu vadīja mīlestība, kas misionāra kalpošanā ir pats galvenais. Viņa saskarsme ar cilvēkiem bija brīvībā, ļoti dzīvā Garā.


Viņš nevienu nevilka pie Kristus, tikai liecināja par Viņu ar savu dzīvi. T. Kirils nebija izcils sprediķotājs, viņš reti tos teica: žēlastības mirdzumam viņā nebija vajadzīgi vārdi. "Viņš ļoti daudz ko prata cilvēkam paskaidrot bez vārdiem, - raksta t. Georgijs Blāzma, - tā kā maz kurš spēj paskaidrot ar vārdiem ... Viņu no citām garīgām personām atšķīra tas, ka viņš nekad nemācīja. Tas bija apbrīnojami, ņemot vērā viņa dzīves pieredzi un mūka dzīvi".

Viņā sludināja viss: gan dvēsele, gan miesa, gan gars. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs (Mt. 5:16). Viņa acīs – mazās, gaiši pelēkās, izbalējušās, visi saskatīja mūžīgās dzīves gaismu, labestību. "Nekad es neredzēju šo skatienu vienaldzīgu, - atceras t. Georgijs. – Uz katru cilvēku t. Kirils skatījās ļoti uzmanīgi, ar dziļas cieņas un intereses jūtām. Tas bija skatiens no lejas uz augšu ne tikai tiešā, bet arī pārnestā nozīmē".


T. Kirila ātrums, vieglums, kustīgums izpauda viņa pastāvīgu gatavību kalpot tuvākajam. Bet slimās kājas, apsaldētas nometnēs un novājinātas no ilggadīgās stāvēšanas lūgšanā, atgādināja par viņa ciešanu un lūgšanu varoņdarbu. No t. Kirila izstaroja miers. "Mani satrieca viņa klusais gars. Tas ir viss, ko es varu atcerēties", - uzrakstīja t. Sergijs Bogustovs, kurš bija redzējis batjušku, būdams divpadsmit gadus vecs. "Kad viņš mani svētīja, - atceras M. A. Kuzņecova, - es sajutu, un tā bija vienmēr, kad viņš svētīja, ka no viņa nāk miers un siltums".


"Es kalpoju ar viņu kopā Kunga Kristīšanas svētkos, - raksta t. Serafims Šenroks, - gājām uz aku veikt lielo ūdens iesvētīšanu. Es toreiz sajutu – starecs ir tuvs Dievam. Cik klusi ir dvēselē, kad lūdzies ar viņu". "Kad t. Kirils atnāca uz baznīcu, acīs sariesās asaras", - atceras pustiņkas iemītniece mūķene Afanāsija.


"Pirms vakara dievkalpojuma es iegāju Mihaila katedrāles altārī, paklanījos līdz zemei un noskūpstīju altārgaldu, - atceras arhimandrīts Jānis (Krestjankins). – Un ne uzreiz pievērsu uzmanību viesim – pazemīgam starecam, kurš stāvēja labajā pusē Debesu vietai (Горнее место) pie loga. Mūsu skatieni sastapās, un tajā mirklī es sajutu to, kas bez vārdiem runāja par altārī lūdzošamies viesa iekšējo stāvokli.


Dzīvas pazemības un dziļas mīlestības, iekšējas, dvēseli sasildošas gaismas jūtas es saņēmu no attāluma. Es devos viņam pretī, un samazinoties attālumam starp mums, šo jūtu spēks pastiprinājās. Mēs brālīgi sveicinājām viens otru un iepazinos ar Rīgas Pustiņkas priekšnieku tēvu Kirilu.

Mūsu īsā saruna tikai apstiprināja to, kas tik jūtami mani skāra mūsu tikšanās pirmajā mirklī. Starecs izstaroja iekšēju gaismu, Kristus mīlestības neizmērojamās tīrības gaismu.


Kluss, lēnprātīgs un pazemīgs kā paklausībnieks viņš bija patiess Valaāmas klostera audzēknis un nesa sevī daudzas dāvanas, kuras bija ieguvis šajā svētajā vietā.


Lai arī nebiju nonācis ilgstošā garīgā saskarsmē ar tēvu Kosmu, es vienā mirklī un ar pirmo skatienu ieraudzīju viņā patiesu garā radniecīgu brāli mūsu iemītniekiem – Valaāmas klostera stareciem. Tas bija tas pats mirdzums, kuram vārdi nav vajadzīgi – žēlastības mirdzums".


Visi juta, ka viņam var uzticēties, atklāties, ka viņš var saprast katru cilvēku, uzklausīt viņu ar patiesu cieņu un līdzjūtību, reizēm pat nenodot padomus, bet ar savu uzmanību atklājot sarunu biedram viņa vērtības, viņa iekšējās brīvības lielo noslēpumu. "t. Kirils attiecās pret manu kārtu ar daudz lielāku cieņu nekā es pats,"- stāstīja t. Georgijs Blāzma.


Tāda saudzīga cilvēka uzklausīšana vienmēr pacēla cilvēku, viņš iepazina savu cieņu un savu atbildību, redzēja ceļu uz savu izdziedināšanu no visām savām slimībām  - garīgām un miesiskām.


Kļuvis par  abbu, t. Kirils saglabāja sevī paklausībnieka jūtas; tās vienmēr viņā izpaudās kā dievbijīga un pašaizliedzīga kalpošana tuvākajiem. Viņš satika cilvēku un uzreiz sāka viņam kalpot.


"Viena no galvenajām t. Kirila iezīmēm, - atceras t. Georgijs Blāzma, - bija viņa pastāvīgā un ārkārtīgi aktīvā mērķtiecība uz labo. Viņš nepārtraukti meklēja un atrada iespēju ar kaut ko palīdzēt cilvēkiem, izdarīt viņiem kaut ko patīkamu. No šejienes arī viņa pastāvīgā uzmanība skatienā: kas cilvēkam vajadzīgs? Ko viņa labā var izdarīt?"


Reiz viņš bija sarūgtināts: pustiņkai "uzlidoja" čigāni, iekļuva tētiņa cellē. Māsas sašutumā viņus padzina, bet, kad to paziņoja tētiņam, viņš mierīgi pajautāja: "Bet jūs viņus pabarojāt? Ar pieniņu padzirdījāt?"


Izejot no baznīcas, viņš visiem nabagiem, kuri stāvēja uz lieveņa, vienmēr deva žēlastības dāvanas, katru no viņiem svētīja, uzmanīgi ieskatoties sejā un ar katru aprunājās.


Pārnākot no baznīcas, viņš tūdaļ iebēra graudus putnu barotavās, un ielika ēdienu kaķim, pēc tam visu uzmanību veltīdams viesiem. Viņš vienmēr līksmoja, satiekot cilvēku. Nekad nevienu neatlaida, nepabarojis un vēl lika celles kalpotājai mūķenei Ambrozijai iesaiņot ceļa maizi – tā viņš dēvēja pīrādziņus. Vienmēr pārbaudīja, kur kurš nakšņo, un, ja kādam kaut kā trūka, sameklēja un atnesa segu un spilvenu. Ja saslima kāda no māsām vai svētceļniekiem, viņš noteikti to apciemoja un kaut ko atnesa.
Uz ganībām viņš māsām – ganēm aiznesa kādu cienastu, bet uz pļavu – grābekļus.


Vēlu vakarā tētiņš aplika priekšautu, salika tajā maizi, cukuru, tēju un augļus un gāja pa cellēm, izdalīdams to māsām, kuras bija smagi strādājušas, bet saņēmušas trūcīgo klostera maltīti: piecus mazus kartupelīšus, gurķi un maizi. Pieklauvē ar spieķīti pie loga vai durvīm un iedod māsai no priekšauta: "Tas tev, iestiprinies".


Mūķene Teofānija pēc operācijas gulēja Jelgavas slimnīcā, ļoti slikti jutās un nevarēja neko ieēst. Atnāk pie viņas t. Kirils un atnes visādu ēdamo: "Uzvārdu nezinu, bet tomēr tevi atradu". Viņa teikusi, ka neko nespēj ieēst. "Ņem visu un ēd", - teica tētiņš, svētīja un aizgāja. Mūķene Teofānija sāka ēst, pamazām visu apēda un izveseļojās. Izrakstot viņu no slimnīcas, ārsti lūdza viņu pārbaudīties pie tiem, bet viņa pat aizmirsa par to.


Jauneklim – latvietim Ivaram, kurš dzīvoja netālu no pustiņkas, nomira māte. Viņš staigāja, būdams pusbadā, pa pusei apģērbies. T. Kirils svētīja māsas viņu aprūpēt, bet viņu uzaicināja strādāt pustiņkā.


Starecs paņēma savā aprūpē Čuikovu ģimeni – Jeļenu un viņas dēlus – dvīņus Sergiju un Mihailu, kuri kļuva par priesteriem.
Par šo vienkāršību un rūpēm māsas ļoti mīlēja t. Kirilu, tāpēc viena no mūķenēm teica viņam: "Mēs tevi sauksim nevis par tēvu, bet par māti".


Tēvu Kirilu vienmēr redzēja strādājam. Līst lietus, bet viņš vienalga kaut ko dara. Viņš palīdzēja māsām saimniecībā: raka dārzus, kādai salaboja izkapti, kādai – grābekli, kādam salabo lieveni. Kad sākās siena žāvēšana, viņš vienmēr centās visiem izgatavot grābekļus, salabot salūzušos, visu darīja labi un pamatīgi, pats gāja ar māsām uz siena pļauju, pats žāvēja un grāba sienu. Nepiemirsa arī putnus: taisīja viņiem būrīšus. Viņam bija galdnieka darbnīca, kurā viņam patika strādāt. Pati labākā dāvana viņam bija kāds galdnieka darba rīks. Šķūnī stāvēja tīri noēvelēts priedes koka zārks un krusts, ko viņš bija pagatavojis sev. Viņš novēlēja sevi apglabāt šinī šķirstā, kas arī tika izpildīts.


Sirdsskaidrā Jāņa Pakāpnieka baznīcā un kapelā stāvēja viņa gatavoti svečturi: vienkārši, ar kvadrātveida virsmām. Kara izpostītajā pustiņkā nebija, kur novietot svecīti. Kad pustiņka kļuva bagātāka, šos svečturus aizvāca, to vietā nolika dārgus. Mūķenes teica: "Vienkārši iekārtotā baznīcā Dievu var labāk redzēt, Viņš nav aizkrāmēts ne ar kādiem "dārgumiem".


T. Kirils pats izgatavoja ķeblīšus un soliņus nespēcīgajām mūķenēm un svētceļniekiem. Viņam bija kaligrāfiska rokraksta dāvana, un viņš pārrakstīja daudz akafistu un lūgšanu un izsūtīja tos, rakstīja klostera piemiņas grāmatiņas, kuras tikai nesen tika pārrakstītas to vecuma dēļ.


Bērnos, kuri atbrauca uz pustiņku kopā ar vecākiem, viņš vienmēr centās attīstīt darba mīlestības un kalpošanas iemaņas. Ar tētiņa svētību viņus mācīja piekalpot baznīcā: likt svecītes, laikā novākt izdegušās, iznest sveci, lasīt sešpsalmi. Kad pusaudzis Sergijs Čuikovs lasīja sešpsalmi, stāvēdams uz neliela soliņa, t. Kirils stāvēja blakus un laboja viņu. Bērni vienmēr piedalījās Krusta gājienos. Viņi ar mūķeni zirga pajūgā brauca uz pastu, sargāja dārzus no meža cūkām, gāja uz tīrumiem novākt ražu, ganīja govis un aitas, lasīja sēnes un ogas klostera vajadzībām. Reizēm vecāki ar bērniem brauca uz Rīgas jūrmalu peldēties, bet bērni bieži steidzās atgriezties klosterī, sacīdami, ka "pludmalē ir daudz tautas un liels troksnis, bet pustiņkā – klusums un tur ir batjuška Kirils". Pustiņka pārtika no savas saimniecības: dārzeņus izaudzēja paši, cepa savu maizi, bija savs piens. Dzīvoja bez greznības, pieticīgi, klusi, ar lūgšanām, mierīgi. Pat mazu medus burciņu, kas bija ziedota māsām, kuru, kā šķita, nav iespējams sadalīt līdzīgi, ar tētiņa svētību sadalīja, izšķīdinot ūdenī.


Batjuška nekādi neizjauca šo vienkāršās tuksneša dzīves garu, gluži otrādi, ar savu pieticības un gavēņa varoņdarbu ienesa tajā vēl lielāku askēzes garu.


Viņš dzīvoja mazā mājiņā pie priežu meža, vienkāršā mazā cellē, lielo viņš atdeva slimajam, nometnēs cietušajam t. Sergijam Vinogradovam, kurš dzīvoja pustiņkā.


Cellē – svētais stūris ar nelielu, paša tētiņa ierīkotu, ikonostasu, kura priekšā dega septiņas eļļas lampiņas; pie sienām – daudz dažāda izmēra ikonas, galvenokārt - no papīra.


Pie ikonostasa stāvēja analojs, izgatavots no finiera pasta kastes.


Pie loga stāvēja paštaisīts galds, uz kura atradās grāmatas, tētiņa piezīmes un pie galda – krēsls. Pa kreisi – maza, gandrīz nepamanāma krāsniņa, guļamlāviņa no divām sasistām plāksnēm, kur viņš atpūtās, melna vadmalas sega, bet zem tās – nekas. Pie sienas virs gultas atradās liela fotogrāfija ar Valaāmas klostera attēlu, blakus – starecu fotogrāfijas: Atona Siluāna, Valaāmas starecu, kuri dzīvoja Pleskavas - Pečoru klosterī, un ar kuriem viņš uzturēja attiecības gan personiski, gan ar savu sūtņu starpniecību, kā arī uz lapas uzrakstīti tikumi - "Pazemība, pacietība un paklausība", kurus starecs uzskatīja par galvenajiem savā garīgajā dzīvē.


T. Kirila celli sauca par visu svēto kapelu, pats tētiņš to sauca par otro altāri: "Man te ir otrs altāris, - viņš teica atnācējiem, - es gribu, lai uzjums paskatītos mani svētie".


Te gaisma vienmēr dega līdz diviem naktī. Neilgs miegs, kā Valaāmā. "Bet četros no rīts, - teica tētiņš, - man vienmēr klauvē pie rāmīša. Es pamostos un citreiz vaicāju: kas tur? - Neviena nav".


Psalmus viņš lasīja stāvot, pieturoties pie analoja un mīņājoties uz slimajām kājām.


Paklausībnieks no pasaules, Ivans Andrejevičs Kaļiņičenko, reiz nakšņoja cellē pie stareca un nolēma negulēt, kamēr starecs nepabeigs savu lūgšanu nolikumu; viņš cīnījās ar miegu līdz trijiem un aizmiga, bet agri no rīta starecs viņu modina un maigi saka: "Ivan Andrejevič, iesim uz dievkalpojumu".


Kad bija kādas nepatikšanas, ienaidnieka uzbrukumi, t. Kirils devās vientulībā: uz ilgu laiku ieslēdzās cellē, nevienu nepieņēma un neiznāca, kamēr viss nebija noklusis. Dažreiz mūķenes ar lielām bažām lūkojās logā – vai ir dzīvs, jo viņa ilgi nebija.


Šinī cellē, pusnakts lūgšanā, viņam parādījās Dievmāte. Viņa iznāca no Dievmātes Počajevas ikonas, kuras priekšā starecs stāvēja. Pēc tam šī ikona bija pie t. Tavriona.


Tēvam Kirilam nekā nebija: visi viņa dārgumi bija viņā pašā, visu, ko viņš saņēma, tūdaļ izdalīja, tāpēc nebija iespējams viņu apzagt. Zagļi, kas ne reizi vien bija iekļuvuši viņa cellē, vienmēr aizgāja neapmierināti.


Kad mazgāja viņa veļu, vienmēr bija redzams ielāps uz ielāpa. Piemēru pieticībai un mīlestībai pret visiem t. Kirils redzēja Valaāmas klostera priekšnieka igumena Maurīkija personā, kuram viņš bija celles kalpotājs. T. Maurīkijs, lēnprātīgs un pazemīgs starecs, staigāja vienkāršā, jau panēsātā rjasā, tā, ka satiktie svētceļnieki ne vienmēr atpazina viņā igumenu. Viņa igumena apartamenti sastāvēja no trim zemām, caurstaigājamām, pieticīgi aprīkotām istabiņām.


"Atbrīvojies no pieņemšanas un kancelejas sarakstes, - nekrologā par t. Maurīkiju rakstīja metropolīts Antonijs, - viņš ķērās pie kopējo paklausības darbu pildīšanas – kartupeļu mizošanas, malkas krāmēšanas, zāles pļaušanas, utt., brauca vienmēr trešajā klasē, pat tad, kad viņam pasniedza biļeti otrās klases vagonā. Pirtī viņš mazgājās kopā ar vienkāršiem paklausībniekiem, un, kad viens no jaunpienācējiem, neatpazinis sejā kailo klostera priekšnieku, viņam uzsauca: "Ko tu, vecais, esi savācis divus ķipjus", viņš laipni atbildēja: "Nu, ņem, Dievs ar tevi...". Viņš atcēla visas sava stāvokļa priekšrocības – pieņēma kopējo maltīti, apģērbu un pārējo.


Viņš dzīvoja savā iekšējā pasaulē, bet viņam nebija sveša mīlestība un piedalīšanās tuvāko dzīvē, kas izpaudās ne tikai priecīgā un laipnā saskarsmē ar apkārtējiem, bet vēl jo vairāk viņa ārkārtīgi ilgstošajās lūgšanās baznīcā un cellē, kuru laikā viņš pieminēja neskaitāmos klostera brāļu un viņam zināmo cilvēku vārdus. No stāvēšanas lūgšanās viņa kājas zemāk par ceļiem bija pilnīgi tumšas, gandrīz melnas; tās arī viņu noveda līdz kapam.


Uzraksts uz igumena Maurīkija kapa plāksnes vēstī: "Viņš vadīja klosteri desmit gadus un visiem pauda pazemības, vienkāršības, nepagurstošas lūgšanas varoņdarba, daudzu darbu un sirds atsaucības piemēru".


Tādi paši bija arī garīgie cīnītāji – Valaāmas balsti laikā, kad t. Kirils dzīvoja klosterī – hieroshimamūks Jesaja, aklais shimamūks Onufrijs no Visu svēto skita – arī gaišredzīgs starecs, iemiesota lēnprātība, un citi, vienmēr dzīvespriecīgi, tapuši kā bērni pēc Evaņģēlija mācības; no viena viņu vārda un izskata vien varēja līdz asarām tapt aizkustināts pats nejūtīgākais cilvēks.


Tēvs Kirils bija gavētājs, ēda pieticīgi. Galds bija bagātīgs – bet citiem: viņš mīlēja pacienāt, bet pats izlikās, ka ēd. Trešdienās un piektdienās viņš līdz trijiem neko neēda. Neēda baltmaizi. Ja nokritīs kripatiņa uz galda maltītes laikā, pacels, noskūpstīs un apēdīs.


T. Kirils pieņēma no Valaāmas stareciem svēto vienkāršības, lēnprātības un pazemības garu. Vēstulē saviem garīgajiem bērniem viņš nosauca sevi par "tuksneša iemītnieku", kurš dzīvo kopā ar savām māsām - bitītēm iemīļotajā pustiņkā, kur viņi "strādā, lūdzas un ar grēku cīnās".


Metropolīta Benjamiņa (Fedčenkova), kurš pārvaldīja Rīgas eparhiju no 1947. līdz 1951. gadam, celles kalpotāja pastāstīja, kā reiz t. Kirils atbraucis no pustiņkas pie Valdnieka uz Rīgu un nav viņu sastapis. Viņa piedāvājusi pagaidīt, iedevusi palasīt kādu grāmatu, bet pati gājusi gatavot pusdienas. Pēc tam pabarojusi atbraukušo Valdnieku, pati papusdienojusi, nomazgājusi traukus un gājusi uz savu istabu mazliet atpūsties un tur sastapusi klusu sēdošo tētiņu. "Batjuška, piedod Dieva dēļ, par tevi aizmirsu". "Nekas, nekas, man te labi ar krellītēm, grāmatiņu palasīju". Visā diezgan ilgajā laikā viņš ne reizes neiznāca, nepajautāja, vai Valdnieks pārradies, tikai pacietīgi gaidīja.


Ir zināms, ka kāda no vecākajām klostera māsām pacēlusi roku pret starecu, bet viņš nekad to nevienam nav teicis vai žēlojies. Mūķene Jevgēņija, vecākā māsa, Nolikuma pārzinātāja, ļoti barga, bieži lika viņam visādus šķēršļus. Reiz viņa nekaunīgi teikusi:


- Tu te esi algotnis, bet es – starice.
- Es esmu priesteris, - pazemīgi atbildēja t. Kosma un miera dēļ devās pie metropolīta Benjamiņa, kur kādu laiku kalpoja kopā ar viņu kā skitā mazā baznīciņā pie arhibīskapa vasarnīcas Dubultos.

Viņu neviens nekad netika redzējis dusmu vai aizkaitinājuma stāvoklī. "Ja samierināsies, - viņš teica vienai mūķenei, - aizvainojuma nebūs".


Neilgi pirms t. Kirila nāves igumene Tabita gribēja nosūtīt viņu uz Pečoru klosteri pelnītā atpūtā, bet viņa vietā pieņemt vienu Rīgas priesteri. "Viņš ir mūks, lai dzīvo klosterī", - viņa teica. T. Kirils skuma, bet nevienam nežēlojās, visu uzticot Dievmātei: "Žēlsirdīgā Māte, kur gan man, tādam vecam un slimam, iet?" Dievmātes Aizmigšanas svētkos Kungs paņēma pie Sevis šo priesteri, bet t. Kirilu atstāja pustiņkā. Ar savu mocekļa un apliecinātāja pieredzi t. Kirils bija skolotājs vīrišķības zinātnē.


20. gados t. Kirils atmaskoja valdnieku – viltvārdi. Tas piedraudēja, ka viņu iesēdinās un tā arī notika.


Cietumā viņu spieda atteikties no Dieva un par to apsolīja palaist brīvībā. Kad viņš atgriezās mājās no izsūtījuma, vācieši pie Tosnas sagrāva vilcienu, un viņš devās pie brāļa uz Sabļinu kājām, slēpjoties mežos, dzīvojot bunkuros.


Kara laikā t. Kirils slepeni palīdzēja partizāniem, gāja pie gūstekņiem nometnēs, nabadzīgajiem bērniem sūtīja maizi, par ko gestapovieši viņu vajāja un sita ar pletnēm. Viņš slēpās mežos, lūdzās pagrabos. Vācieši piespieda viņu zāģēt malku un deva maizi ar zāģu skaidām 300 gramu.  Reiz viņš ieraudzīja garām logam ejam sievieti ar diviem bērniem, kuri bija ļoti novārguši un izsalkuši. Viņš izskrēja tiem pakaļ un atdeva savu pārtikas daļu.


Par sakariem ar partizāniem vācieši piesprieda t. Kirilam nošaušanu. Divi apbruņoti vācieši aizveda viņu uz mežu, nostādīja pie bērziem. "Es pārkrustījos, aizvēru acis un saliku rokas uz krūtīm. Dzirdu trīs šāvienus. Tā ir mana nāve. Acis vaļā neveru. Pēc šāviena zemē nekrītu. Kāpēc? Pēc tam pienāk vācieši un meklē ložu caurumus manā virsjakā. Nav neviena. Tad jautā krieviski: "Tu mūs neiegāzīsi?" Es atvēru acis un nodrebēju: "Par ko?" - "Mēs tevi nenogalināsim, ja tu slēpsies no mūsu komendatūras. Nerādies, kamēr tā atbrauks. Ja tu parādīsies, mūs nošaus".


Es viņiem apsolīju, ka nerādīšos. Viņi iedarbināja mašīnu un aizbrauca.


Naktīs gāju uz Sabļinu. Brālim un daudziem citiem jau bija zināms, ka esmu nošauts. Es naktī atnācu pie brāļa un pieklauvēju. Viņš neticēja, ka stāvu viņa priekšā. Apkampāmies un apraudājāmies".


T. Kirilam tuvie cilvēki turēja noslēpumā viņa uzturēšanās vietas. Viņš nerādījās, kamēr vācieši nebija aizgājuši. Tikai pēc viņu atkāpšanās iznāca atklātībā. Kopā ar diakonu Mihailu kalpoja Ļubanos, ciemos,  veicot kājām piecpadsmit kilometrus garo ceļu uz turieni. T. Kirils nevarēja staigāt rjasā, vilka laicīgu apģērbu, bet zem garā mēteļa bija neliela rjasa. Krūšu krustu nēsāja vienmēr.

Būdams dziļi ticīgs, viņš saprata, ka viņa dzīve ir atkarīga tikai no Dieva. Dievs ir mīlestība, Viņš nevienam nevēl neko sliktu, tāpēc visiem uzbrukumiem dzīvē starecs centās drosmīgi stāvēt pretī bez apjukuma un ieļaunošanās. Saviem vajātājiem un nelabvēļiem viņš vienmēr varēja teikt: "Es no jums nebaidos, es jūs mīlu".


Apustuļa vārdi: "Svētījiet savus vajātājus, svētījiet un nenolādiet" (Rom. 12:14) bija viņa dzīve.


Inokiņai Valērijai viņš teica: "Par Dieva taisnību cīnies līdz asinīm".

Smēlies vīrišķības un pacietības pieredzi 20. – 30. gadu Baznīcas vajāšanās, t. Kirils pārdzīvoja jaunu kristiešu vajāšanu vilni, kas sākās 60.gados. Latvijā, tāpat kā Krievijā, sāka slēgt baznīcas. 1961. gadā Lielā gavēņa laikā slēdza lielisko Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli, kuras pagrābā bija dzīvojis Valdnieks – moceklis Jānis (Pommers). Rīgas eparhiju sāka apkalpot bīskapi no citām eparhijām. Tikai pēc trīsarpus gadiem uz Rīgas katedru tika norīkots pastāvīgs bīskaps Nikons (Fomičevs).


Rīgas klosterim draudēja slēgšana. Jaunās un darba spējīgās mūķenes tika paredzēts iekārtot darbā, bet vecās – nosūtīt uz pustiņku. Dieva taisnību t. Kirils vienmēr aizstāvēja stingri, ar lēnprātīgu neatkarību. Viņš un māsas – viņa garīgā ģimene – karsti lūdzās. Pustiņka un Rīgas klosteris tika saglabāts.


Apbrīnojami lēnprātīgs, pazemīgs, t. Kirils, vienmēr dzīvodams saskaņā ar sirdsapziņu, nekad neatkāpās no taisnības, nekad neizdabāja cilvēkiem. Tā reiz viņš nepieļāva grēksūdzes zaimošanu no viņa iemīļota Rīgas priestera puses.


"Kādu laiku es ar ģimeni dzīvoju lielā trūkumā, - stāsta t. Serafims Šenroks, - un tādā izmisuma stāvoklī nolēmu: braukšu pie t. arhimandrīta uz grēksūdzi, bet iekšēji domāju par ko citu: "viņš iedos man ceļa naudu", kas man šobrīd var ļoti noderēt. Atbraucu, mani visi pazina, ielaida pie t. Kirila. Klauvēju. "Kas tur?" Es saku: "Tēvs Serafims pie jums, tēvs arhimandrīt." "Es nepieņemu". Es biju izbrīnīts. Viņš vienmēr bija tik laipns, it kā es vienīgais būtu viņa izredzēts. Viņš zina, no kurienes esmu atbraucis, neba nu kaimiņos dzīvoju. Nepieņēma. Es braucu atpakaļ ar neaprakstāma dvēseles satraukuma jūtām, pat nodomāju: "Te nu tev bija starecs". Tikai mājās, attapies, nopriecājos par notikušo: gaišredzīgais starecs nepieļāva man zaimot grēksūdzes noslēpumu".


Reiz uz pustiņku atbrauca varas pārstāvji. T. Kirils nosmērētā apģērbā kaut ko meistaroja. Viņi aizkaitinājumā tam jautā: "Kur jums te ir t. Kirils, mums vajag ar viņu aprunāties". Tētiņš atbildēja: "Tūlīt atnāks", - un aizsteidzās pārģērbties, bet viesus uzaicināja pacienāties ar siltu pienu. Pēc sarunas ar t. Kirilu viesi nomierinājās un, izbrīnīti par viņa miermīlību, aizbrauca.


T. Kirilu nebaidīja citticībnieki, jo viņš bija dziļi pareizticīgs. No šejienes arī brīva atvērtība pret citas ticības kristieti, prasme atklāt Pareizticīgās Baznīcas patiesību.


Uz pustiņku pastāvīgi brauca medmāsa no Rīgas Klaudija Štessingera, pareizticīgā, kuras vīrs Ivans Jurjevičs bija luterānis. Uz šī pamata viņiem bija nesaskaņas. Iepazinies ar t. Kirilu, Ivans Jurjevičs iemīlēja starecu, pareizticīgo dievkalpojumu. T. Kirils ne reizi vien ilgi runājās ar viņu, taču neizdarīja nekādu spiedienu. Ivanam Jurjevičam atklājās patiesās Baznīcas noslēpums, un viņš izteica vēlmi pieņemt Pareizticību. Naktī pēc pievienošanas viņš redzēja sapni: ļoti augsta siena – tādai nepārkāpt. Kāds viņam saka: "Un tomēr tu to pārkāpsi". Un viņš pārkāpa.

Shimamūķene no Maskavas stāstīja, ka reiz, kad t. Kirils lūdzies par Pirmajā pasaules karā nogalinātajiem un pustiņkā apglabātajiem karavīriem, viņu piemeklējušas šaubas: "Varbūt Tev, Kungs, nav pa prātam, ka es par viņiem lūdzos?" "Es nokritu ceļos, - atceras tētiņš, - pēkšņi atvērās debesis un uz katra vācu un krievu karavīra kapa es ieraudzīju vainagu.


- Viņi pie Manis ir mocekļi, - teica Kungs, - ne savas gribas pēc bojā gājuši.


Un es divkāršoju un trīskāršoju lūgšanas par viņiem".

 

Svētā Gara dāvanas

 

T. Kirilam bija ne tikai viena vienīga stareca kalpošanas dāvana, viņam bija arī citas Gara dāvanas – dziedināšanas, gaišredzības, padoma. Tās visas palīdzēja tētiņš pēc iespējas labāk un vairāk kalpot tuvākajam.


Mūķene Ludmila no Pjuhticas bija ļoti slima, viņu ar grūtībām vilka uz baznīcu. Ar divām pavadonēm viņa atbrauca uz pustiņku pie tēva Kirila. Viņu parādīšanās brīdī viņš sarunājās ar sievieti no Pēterburgas, svētīja viņu un tā devās uz vilcienu un bija jau gabalā.


- Māte Ludmila! Viņa aizmirsa somiņu. Aiznes to viņai! – skaļi, pavēloši teica t. Kirils. Ludmila paķēra somiņu un devās pakaļ sievietei.


-Tā taču tu viņu nepanāksi, skrien! – pavēl tētiņš. Mūķene Ludmila metās skriet un panāca sievieti. Atgriežas, bet tētiņš smaida.
"Man pēc operācijas sāpēja labā kāja, nevarēju paiet, sniegu notīrīt pustiņkā. Kaut kā aizeju uz baznīcu, bet citreiz arī nē.


Vakarā māte Ambrozija atnes no t. Kirila naudu un zīmīti: ,,Solomonija, aizej uz veikalu un atnes konservus un cukuru”. Bet es domāju: "ko gan batjuška te uzrakstījis, es tak` neaiziešu". Taču pateikt, ka neiešu, neiedrošinājos. Līdz svētajiem vārtiem pamazītēm aizgāju, lai gan man bija grūti pat iztaisnoties. Kad izgāju pa vārtiem, sāpes kājā aprima, es tās vispār nejutu un aizgāju līdz veikalam. Par to neviens neuzzināja, to, ka tas notika t. Kirila lūgšanu dēļ, zināja tikai mana dvēsele".


Reiz pēc dievkalpojuma t. Kirils iedeva man prosforas, - atceras viņa noslēpumu līdzzinātājs, ilggadējais paklausībnieks no pasaules I. A. Kaļiņičenko. – Nedēļas beigās viņš atsūta vēstuli: "Ivan Andrejevič, jūs nevērīgi glabājat prosforas". Es uzreiz metos uz virtuvi, kur tās stāvēja. Tur bija mitrs, un prosforas bija sākušas pelēt".


"Kad mūsu ģimenē gadījās skandāls, viņš vienmēr atnāca uz dažām minūtēm," - atceras tas pats paklausībnieks.


Reiz, atrodoties Troicas – Sergija Lavrā, t. Kirils apciemoja shimamūķenes Aleksandru un Margaritu, kuras bieži brauca uz pustiņku. Pie viņām apmetās batjuškam labi pazīstamā hieromūka Visariona māte. Māte, iesvētīta kā Valērija, skuma, ka dzīvo pie Lavras bez pieraksta un lūdza t. Kirilu palūgties. Batjuška viņai teica:


"Tevi drīz pierakstīs sirdsskaidrais Sergijs". Pēc trim mēnešiem viņa, slima ar astmu, nomira pie kāda no paziņām mājā netālu no klostera.


Divām mūķenēm - mātei un meitai, Varvarai un Veronikai, kuras bija atbraukušas uz pustiņku no Jeruzalemes, no Gorņenskas klostera, Tēvs Kirils nedeva svētību atgriezties tur. "Jūs tur nogalinās", - starecs atklāti pateica. Viņas nepaklausīja un 1965.gadā aizbrauca. Batjuška bēdājās. Pēc daudziem gadiem viņa paredzējums piepildījās. Par šo traģēdiju uzzināja visa pasaule.


Mūķenei Jevgēņijai t. Kirils neilgi pirms nāves teica: "Reizē iesim mājās". Viņa nomira 19., viņš – 28. jūnijā.


"Kad mēs piebraucām pie klostera priekšnieka mājiņas, - atceras virspriesteris Boriss Starks, - mums pateica, ka batjuška atpūšas un viņu nedrīkst traucēt. Bet šai brīdī atdarījās durvis un parādījās pats tētiņš ar atplestām rokām: "Nu! Beidzot tēvs Boriss atbraucis, bet es jūs jau sen gaidu!" Es biju satriekts no šiem vārdiem, jo tētiņš nebija brīdināts par mūsu atbraukšanu un es vispār domāju, ka viņš nezin par mūsu eksistenci. Pēc tam bija saruna kā ar vecu paziņu. Tā satrieca mani ar savu vienkāršību un vienlaikus ar gaišredzību. Šķita, ka viņš zina visus manas dzīves apstākļus. Jau vēlāk, pēc viņa nāves, es attapos, ka viņš pateica daudz ko par manu nākotni. Es atcerējos visus viņa vārdus, izsacītus it kā gadījuma pēc".


"Reiz es ar igumeni Magdalēnu (Krisko) atbraucu uz pustiņku un tai pašā dienā pazaudēju algu (simt četrdesmit rubļus). Nevienam neliku neko manīt, apraudzīju slimniekus. T. Kirils bija apaukstējies, es viņam uzliku bankas, nozīmēju ārstēšanu, noguldīju, atvadījos un devos prom. Mēs iesēdāmies mašīnā, es nepaspēju to vēl iedarbināt, kā redzu – t. Kirila celles kalpotāja māte Ambrozija skrien pie mums. Viņa iedeva man aploksni, kurā atradās tieši tāda naudas summa, kāda bija pazudusi!


"Batjuška sūta Jums naudu, lai Jūs nebēdātos". Es biju satriekta un nezināju, ko darīt, centos atdot aploksni, bet māte Ambrozija mani pārliecināja, ka man tā jāpieņem, un izstāstīja, ka ar viņu noticis līdzīgs gadījums. Viņa pazaudējusi naudu, kas bijusi ietīta baltā lakatiņā, bet batjuška, nezinot par notikušo, iedevis viņai naudu, arī ietītu baltā lakatiņā" (N. A. Masko).


"Pustiņkā es dzīvoju pie mūķenes Teodoras, viņa salauza gurnu, un es viņu kopu, vedu ratiņos uz baznīcu. Viņai nebija krekla, man tāpat. Domāju: iešu nopirkšu katūniņu un uzšūšu. Vakarā t. Kirils atnes mātei Ambrozijai kalikonu. Bet viņa lūdz man uzšūt kreklus. Manas domas jau ir pie tēva Kirila" (S. N. Šelgunova).


Reiz pie pusdienu galda tētiņš nosēdināja sev blakus Afanasiju, ar kuru kopā bija kalpojis Ordinskas klosterī. Ielēja zupu. Afanasijs nodomāja: "Laba gan zupa ar zivi, ja vēl ar krējumu padarītu to baltāku, būtu vēl garšīgāka”.  Tētiņš aiziet, atnes litra burku ar krējumu un saka: "Nu mēs to padarīsim baltāku". Afanasijs nevarēja aiz kauna nosēdēt pie galda: "Batjuška, piedod man, ka es tā nodomāju".


Kāda sieviete no Rīgas veda daudz visādu lietu klostera māsām. Brauca ar pēdējo autobusu, sajauca pieturas, tāpēc nu vajadzēja iet kādus četrus kilometrus. Viņai uzmācās lielas bailes. Pēkšņi viņa izdzirdēja kamanu čirkstoņu. Mūķene pagriež zirgu un vaicā: "Jūs braucat pie tēva Kirila?" "Jā". "Sēdieties, viņš atsūtīja Jums pakaļ, jau gaida Jūs." Kad viņas atbrauca, viņš tās sagaidīja un teica: "Es tevi jau sen gaidu".


Gaišredzības dāvanu savas dziļās pazemības dēļ t. Kirils prata cītīgi slēpt, lai pasargātu ticīgo dvēseles no senās slimības -  brīnumu mānijas.

 

Taisnais noteikti  dzīvos...

 

Pienāca diena, kad t. Kirils izgatavoja grābekli un, atdodot to māsai, sacīja: "Glabā, pēdējo grābeklīti uztaisīju".


Pienāca laiks pamest zemes dzīvi, kura tētiņam bija bijusi ciešanu pilna: slimības, klejojumi, apmelojumi, kas Dieva īpaši izredzētām dvēselēm ir par liecību tām dāvātai mūžīgai svētlaimei.


Viņš cieta līdz pēdējam elpas vilcienam. Vienmēr būdams slims, neilgi pirms nāves t. Kirils saslima mokoši. Pēc radinieku prasības viņu ievietoja Jelgavas slimnīcā sakarā ar stenokardijas lēkmi, bet pēc tam mājas apstākļos viņam notika brukas saspiedums.


Valdnieks Leonīds (Poļakovs) kopā ar ārstu no Rīgas, kas viņam palīdzēja, pustiņkā, igumena istabā, izdarīja viņam operāciju. Starecs bija ļoti pacietīgs, atteicās no injekcijām un zālēm. Brūci neaizšuva, bet aizlīmēja, ņemot vērā slimā bezcerīgo stāvokli. Tā atgādināja mirējam par Glābēja brūci Golgātā, par Viņa ciešanām, kuras strecs vienmēr dziļi pārdzīvoja, būdams līdzdalīgs tām visu savu dzīvi un šīs pēdējās minūtes.


Pustiņkā atrodošamies cilvēki juta līdzi tētiņam un lūdzās par viņu – kurš sv. Jāņa Pakāpnieka baznīcā, kur priesteri bija atvēruši Ķēniņa vārtus, kurš – pustiņkas pagalmā.


Tūdaļ pēc operācijas Valdnieks Leonīda kopā ar Maskavas priesteri t. Nikolaju, kurš tajās dienās kalpoja pustiņkā, svaidīja starecu ar eļļu, atraisot viņu no zemes saitēm un grūtībām.


26. jūnijā arhibīskaps Leonīds iesvētīja t. Kirilu shimā, nosaucot viņu par Kosmu. Katru dienu viņš saņēma Svētās Dāvanas.


Pienāca viņa iemīļotā piektdiena. Baznīcā sāka kalpot Euharistiju, kurā pieminēja slimības gultā guļošo shiarhimandrītu Kosmu, kas bija neparasti visiem, pie viņa agrākā vārda pieradušajiem. Pirms Dievgalda visu altāri apmirdzēja gaisma; to redzēja priesteris un altārim tuvu stāvošās dziedošās mūķenes.


Tēvs Nikolajs atvēra Ķēniņa vārtus un sacīja visiem: "Iešu pasniegt Dievgaldu t. Kosmam". Bet tūdaļ pat atgriežas altārī, nolika Kausu uz altārgalda un palūdza mūķeni Nektāriju aiziet apraudzīt, kā jūtas tētiņš. Viņa atnāk un saka, ka tētiņš jau nomiris. Gaisma bija pavēstījusi viņa nāvi. Debesis bija sniegušas viņam Dievmielastu. Stareca apglabāšanas dienā, pirmdienā, tāda pati gaisma mirdzēja no viņa šķirsta un krusta, kurus viņu mīlošie bērni saudzīgi nesa uz kapa vietu. Saglabājusies fotogrāfija to brīnumaini parāda.

Pavadīšana tika uztverta kā lieli svētki, saule rotājās kā Pashas rītā. "Kad tika pacelts šķirsts ar taisnā pīšļiem, - atceras t. Aleksandrs Kuļikovs, - tad daudzi sajuta, ka tiek pacelts kaut kas garīgi liels... to grūti izteikt vārdos". Savā runā pirms apglabāšanas Valdnieks Leonīds aicināja ticīgos sekot stareca mīlestībai, lēnprātībai un paklausībai, kurus viņš bija iemantojis jau no jaunības, un pilnīgāk pieņemt viņa garīgo mantojumu. "Viņu daudzi nesaprata, jo vairāk centās iegūt ārēju godu, bet viņš, nesdams gadu un slimību nastu, veica Dievišķo liturģiju, lūdzoties "par visu un visiem".


Patriarhs Aleksijs I telegrammā rakstīja: "Miers Dievā aizmigušā shiarhimandrīta Kosmas dvēselei Debesu Tēva mājokļos, par ko skumju vietā lai ir mūsu sirsnīgās lūgšanas kopā ar iemītniecēm no  Apskaidrošanās tuksneša, kur daudzus gadus kalpoja un cīnījās aizmigušais starecs".


Bet no baznīcas dzīves tālu stāvošie strādnieki sapulcējušmies stāstīja: "Šis mums ir svēts batjuška".


Pavadīt tētiņu sabrauca daudzi taksisti. Pēc apglabāšanas viņi ar kaut kādu īpašu iedvesmu izvadāja cilvēkus pa mājām. Kad viņi gribēja samaksāt par braucienu, viņi stingri atteicās, sacīdami; "Šodien mēs strādājam par velti, batjuška jau sen par visu ir samaksājis". Uz stareca kapa bija arī vainags no Jelgavas autoparka. Tā "viņi liecināja Baznīcas priekšā par tavu mīlestību, tēvs" (3. Jņ. 1:6).


"Taisnais noteikti dzīvos" (Eceh. 18: 9). T. Kosmas mīlestība turpina izlieties un izliesies pār visiem, jo tā ir dzīva. Viņš turpina savu kalpošanu tuvākajam.


Drīz pēc tēva Kosmas nāves viņa noslēpumu līdzzinātājs Ivans Andrejevičs Kaļiņičenko no Jelgavas iekļuva autoavārijā un gulēja reanimācijas nodaļā. Viņam kļuva arvien sliktāk un sliktāk.


"Pēkšņi naktī palātā ienāk t. Kosma, - stāsta Ivans Andrejevičs, - melnā rjasā ar krustu un lūgšanu krellēm".


- Batjuška, Jūs taču esat miris. Kā tad tā?


Viņš man dod zīmi klusēt. Nāk pie manis. Ar roku pieskaras manai kājai, kas bija iestiepta. Kurai vietai pieskaras, tur sāpes pāriet pavisam. Patīkami. Pieskārās kreisajai kājai un atkāpās. Es ar lielu prieku gribēju uzsākt sarunu, bet viņš man atkal deva zīmi klusēt un pat teica: "Klusē!" Nolieca galvu un devās uz durvju pusi. Manī bija liels prieks. "Kā tad tā, viņš taču ir miris, bet atnāca dzīvs". Manas sāpes pavisam norima. Rīta apgaitā ārsts bija pārsteigts: "Iztiksim bez naža, - viņš man teica, - bet sākumā es Jums gribēju taisīt operāciju".


Tas ir viens no piemēriem stareca kalpošanai mums visiem, kas joprojām turpinās. Reiz es pajautāju metropolītam Leonīdam, kurš saprata un cienīja t. Kosmu, vai, pēc viņa domām, t. Kosma ir sasniedzis svēto tēvu mēru. Valdnieks klusi un stingri noteica: "Batjuška ir svēts, svēts, svēts!"

Avots:

Санкт – Петербургские Епархиальные Ведомости. Выпуск 26 – 27,2002.,с. 90 – 106.
 
 

© 2009 - 2017 BIBLOS