Shiarhimandrīts Ēlis (Nozdrins)
Par mazo grēku bīstamību


Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā!


Atcerēsimies, brāļi un māsas, Evaņģēlija stāstu, kuru mēs šodien dzirdējām Dievišķajā Liturģijā. Kungs ar Saviem mācekļiem gāja uz Naines pilsētu. Viņam tuvojoties pilsētas vārtiem, pa tiem iznāca bēru procesija: veda apglabāt jaunekli, atraitnes vienīgo dēlu. Viņa gāja aiz šķirsta un rūgti raudāja. Kungs iežēlojās un atdzīvināja viņas dēlu.


Cilvēka nāve – tās vienmēr ir bēdas - pirmkārt, jau viņa tuvajiem radiniekiem. Cilvēki raud, kad redz miesas nāvi, taču ir vēl rūgtāka nāve, par kuru debesīs raud svētie Eņģeļi – tā ir garīgā nāve.


Cilvēks, Dieva augstākā radība, sastāv no divām substancēm. Fiziskā nāve – tad, kad dvēsele pamet ķermeni, bet garīgās nāves būtība ir tā, ka pilnīgi zūd dvēseles spēja būt saskarsmē ar dzīvības Avotu – Dievu. Un, ja miesas nāve norisinās īsā laika posmā – stundās, minūtēs, bet reizēm arī vienā mirklī, tad cilvēka gara nāve var ilgt daudzus gadus un gadu desmitus.


Neapšaubāmi, tādi smagi grēki kā slepkavība, Dieva zaimošana, buršana, ateisms, ķecerība, nežēlība, sodomija un citi nāves grēki uzreiz sagrauj cilvēka garu, un to var atdzīvināt tikai pilnīga un izlēmīga nožēla. Taču visbiežāk cilvēki apzināti un labprātīgi pakļauj sevi garīgajai nāvei caur mazajiem grēkiem, tā sauktajiem "kaitīgajiem ieradumiem" un kaislīgo pieķeršanos kaut kam, nevēloties ar tiem cīnīties un šķirties no tiem. Pret lielu grēku ir vieglāk sākt cīņu, vieglāk sākt ienīst tā tuvošanos.


Zināms gadījums ar Muromas Antoniju. Pie viņa atnāca divas sievietes: viena bija satriekta par savu lielo grēku, kamēr otra pašapmierināti liecināja par to, ka viņai nekādu lielu grēku nav. Sastapis ceļā abas sievietes, starecs lika pirmajai atnest viņam lielu akmeni, bet otrai – salasīt daudz mazu akmentiņu. Pēc pāris minūtēm sievietes atgriezās. Tad starecs viņām sacīja: "Tagad aiznesiet un nolieciet šos akmeņus tieši tur, no kurienes jūs tos paņēmāt".


Sieviete ar lielo akmeni viegli atrada to vietu, no kuras viņa bija to paņēmusi. Bet otra veltīgi riņķoja, meklējot savu mazo akmentiņu bedrītes, un atgriezās pie stareca ar visu nešļavu. Gaišredzīgais Antonijs paskaidroja viņām, ko šie akmeņi simbolizēja. Otrajai sievietei tie apzīmēja daudzos grēkus, pie kuriem viņa ir pieradusi, uzskatot tos par nenozīmīgiem, un tos nekad nebija nožēlojusi. Viņa neatcerējās savus mazos grēkus un kaislību uzliesmojumus, bet tie liecināja par viņas dvēseles bēdīgo stāvokli, nespēju pienest nožēlu. Bet pirmā sieviete, kura atcerējās savu grēku, skuma par to, tā noņem to no savas dvēseles.


Daudzi mazi, "kaitīgi"  ieradumi – tas ir muklājs dvēselei, ja cilvēks tos nostiprina sevī vai apzinās kā "neizbēgamu"  ļaunumu, pret kuru "nav vērts"  vai "nav iespējams"  cīnīties. Lūk, te arī dvēsele nonāk cilvēku dzimuma ienaidnieka lamatās. "Es jau neesmu nekāds svētais, es dzīvoju pasaulē, man jādzīvo tā, kā visiem cilvēkiem", - savu nemiera pilno dvēseli mierina ticīgs cilvēks.


Ko par to lai saka? Protams, ka tu neesi svētais, tu dzīvo pasaulē un tev jādzīvo, kā visiem cilvēkiem. Tāpēc – dzimsti, kā visi cilvēki, mirsti tāpat kā viņi, skaties, klausies, runā, kā viņi. Bet kāpēc tev jāpārkāpj Dieva likums tā, kā to dara viņi? Par to vajag aizdomāties katram no mums, brāļi un māsas.


Tāds grēks kā smēķēšana tik lielā mērā kļuvis par cilvēku sabiedrības ieradumu, ka tā gatava sagādāt viņam visādas ērtības. Kur tikai vien nevari atrast cigaretes! Visur var atrast pelnu traukus, visur ir speciālas smēķētāju istabas, vagoni, kupejas "smēķētājiem". Nebūs pārspīlēti sacīt, ka visa pasaule kļuvusi par vienu milzīgu smēķētāju vagonu, kurš traucas starpzvaigžņu sfērās. Noziedzniekam pirms nāves ļauj izsmēķēt papirosu.


Smēķē gandrīz visi, mierīgi grēko: veci un jauni, slimi un veseli, mācītie un visi citi. It kā gaiss zemes atmosfērā būtu pārāk saspiests un vajag to padarīt dūmu pilnu un tad elpot šo indi, padarot apdullušu savu galvu un visu organismu ar tās narkotisko iedarbību. Aizgājis jau tik tālu, ka nesmēķējošs cilvēks ir tikpat reta parādība, kā "nekad nemelojošs"  vai "tāds, kurš ne pār vienu nepaaugstinās".


Cik grūti ir dvēselei novirzīties nost no melīgas, bet ierastas domas! Ateistiskās "šīs pasaules"  psiholoģija tik stipri ieēdusies mūsdienu cilvēka psihiskajā pasaulē, ka attiecībā uz grēku un pārkāpumu pret Dieva likumiem gandrīz visi cilvēki rīkojas vienādi - "pēc parauga". Visbēdīgākais ir tas, ka ļaunums iedvesis cilvēkiem grēka prasības dēvēt par "dabas prasībām". Dabas prasības – elpot, ar mēru ēst, sasildīties, daļu diennakts veltīt miegam, taču nekādā ziņā - saindēt ar narkotikām savu organismu. Ir bezjēdzīgi pieķerties dūmiem, mirāžai, alkoholam.


Tēma par "mazajiem" grēkiem nemaz nav sīkumaina, kā tas reizēm šķiet. Jutība pret dvēselei nāvi nesošu smaku, kas piemīt t.s. "kaitīgajiem ieradumiem", ir mūsu dvēseles veselības rādītājs. Ja atomi patiesi ietver sevī veselas "saules" sistēmas, tas ir brīnišķīgs analogs, kas ilustrē ikviena grēka -  gan liela, gan maza, iekšējo radniecību.


Kā gan var iedalīt grēkus nopietnos un "nevainīgos"?  Uguns taču vienalga paliek uguns – kā domnas krāsnī, tā degošā sērkociņā. Gan viena, gan otra ir cilvēkam mokoša, ja viņš tai pieskaras. Vajag saprast šo neapšaubāmo patiesību, ka ikviena kaislība, ikviens ļaunums, ikviena iekāre – tā ir uguns. Protams, smēķēšana ir neliela uguns. Taču arī šī iekāre ir garam pretēja, un nav iespējams pat iedomāties  kādu no Kunga tuvākajiem mācekļiem smēķējam.


Garīgajā nozīmē smēķēšana, aizraušanās ar vīna, alus dzeršanu un visas sīkās apgrēcības – tā ir izlaidība. Ne tikai miesas, bet arī dvēseles. Šīs pazudinošās kaislības sniedz šķietamu "savu nervu" nomierināšanu, kā reizēm saka, ne visai apzinoties, ka nervi ir dvēseles ķermeniskais spogulis. Šī "nomierināšana" ved uz arvien lielāku attālināšanos no patiesā miera un Svētā Gara mierinājuma. Tāda "nomierināšana" ir mirāža. Un to vajag atjaunināt pastāvīgi. Pēc tam šī narkotiskā nomierināšanās kļūs par mokoša dvēseles gūsta avotu...


Jāsaprot, ka tas, kurš "uzspridzina" savu niknumu, arī "nomierinās". Taču tas ir tikai līdz nākamajai dusmu lēkmei. Nav iespējams sevi nomierināt, apmierinot kaislību. Nomierināt sevi var tikai uzņemoties nest cīņas krustu pret ikvienu kaislību, pat vissīkāko – tās nepieņemšanas savā sirdī krustu. Tas ir patiesas, noturīgas un, pats galvenais, mūžīgas laimes ceļš.


Tas, kurš pacēlies pāri miglai, redz sauli un mūžam zilas debesis. Tas, kurš pacēlies pāri kaislībām, ieiet Kristus miera sfērā, neaprakstāmā svētlaimē, kas sākas jau šeit, uz zemes, un ir pieejama ikvienam cilvēkam. Mirāžas laime – cigaretes vai šņabja glāzes. Tāda pati, kā uz kādu sadusmoties, kāda priekšā palepoties, cilvēku dēļ uzkrāsot savus vaigus vai lūpas, kādu piemānīt. Nevajag meklēt tādu laimi. Tās tiešs, loģisks turpinājums ir morfijs, kokaīns, sitiens pa seju cilvēkam vai šāviens tajā, vērtslietu zādzība...


Svētīgs tas, kurš tādu "laimi" atraida no sevis taisnās un svētās dusmās. Šī, pasaulē valdošā laime ir netikle, kas izjauc cilvēka dvēseles savienību ar Kristu – patiesības Dievu un tīru, svētlaimīgu prieku. Jebkurš mierinājums ārpus Svētā Gara – Mierinātāja – ir tas neprātīgais apmāns, uz kura pamata savus pievīlumus būvē cilvēku šīs, zemes dzīves, paradīzes veidotāji. Mierinātājs ir tikai Radošais Kristus Patiesības Gars. Lūgties garā, smēķējot cigareti, nav iespējams. Nav iespējams sludināt, ievelkot un izpūšot tabakas dūmus. Pirms ieiešanas Dieva namā uz laiku tiek atlikta smēķēšana... Dieva nams taču esam mēs. Tas, kurš vēlas ik mirkli būt par Dieva namu, nometīs cigareti, tāpat kā ikvienu melīgu domu, ikvienas ļaunas domas.


Jutīgums pret mazāko dvēseles kustību sevī – tas ir cilvēka reliģiozitātes un viņa mīlestības pret Dievu barometrs. Var iedomāties tādu piemēru no dzīves: tabaka kā auga nesatur sevī nekādu ļaunumu.  Aprikoze ir Dieva augs. Alkohols var būt noderīgs cilvēka organismam savā laikā mērenā devā, nemaz netraucējot garīgumam, tāpat kā tēja un kafija. Koks, matērija, no kuras tiek gatavotas mēbeles – tas viss ir Dieva dots.


Bet tagad paņemsim šīs sastāvdaļas sekojošā kārtībā: mīkstā krēslā, televizora priekšā, izgāzies cilvēks smēķē un ik pa laikam iemalko aprikožu liķieri.


Vai šis cilvēks tādā stāvoklī spēj sarunāties par Dzīvo Dievu, lūgties Viņam? Fiziski – jā, bet garīgi nē. Kāpēc? Tāpēc, ka šis cilvēks atrodas garīgā atslābuma stāvoklī, viņa dvēsele ir noslīkusi krēslā un liķiera glāzītē, apdullusi no Havannas cigāra un nosmērējusies televizorā.


Šinī mirklī viņam gandrīz nav dvēseles. Viņš kā pazudušais dēls no Evaņģēlija līdzības klīst tālā zemē. Tā cilvēks var pazaudēt savu dvēseli. Dvēsele nomirst un dzīvo tikai organiskajā, miesiskajā dzīvē – bez mazākajām garīguma un saiknes ar Dievu pazīmēm. Un, tāpat kā šīs dienas Evaņģēlija lasījumā jaunekļa mirušo ķermeni nesa šķirstā, tāpat arī miesiskais cilvēks nes savā, pagaidām vēl dzīvajā, ķermenī ,,savu mironi” – nomirušo dvēseli.


Sv. Maksims Apliecinātājs savā askētikas darbā saka: "visi, kuri dzīvo vienīgi dabiskajai miesas dzīvei līdzdalīgu dzīvi, ir miroņi". Svētais Nisas Gregors šī paša stāvokļa apzīmēšanai lieto speciālu terminu - "necros bios", kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē "mirusī dzīve".


"Mirusī dzīve" – tā ir autonoma, bez Dievišķās žēlastības esoša, cilvēka  zemes dzīves eksistence. Slapjš, lipīgs pulsējošās miesas smagums uzdod īpašu eksistences ritmu: paguļ, paēd, pastrādā, atkal paēd. Izbaudīja (ja varēja), sadusmojās, nobīdīja malā, iedzēra, uzsmēķēja, saņēma sitienu, paskopojās, atkal centās izbaudīt. Paēda, parunājās, piezvanīja ap telefonu, paskatījās televizoru, pagulēja un atkal pēc brokastīm uz darbu – un nevienas domas par dievu. "Necros bios"  -  "mirusī dzīve". Tā dzīvojošs cilvēks nav nekas cits kā manekens, kurš pārvietojas īsu brīdi. Dzīvot vienīgi materiālajai dzīvei līdzdalīgu dzīvi, bez Dievišķās žēlastības, cilvēkam ir tas pats, kas nedzīvot vispār.


Taču tā apzināšanās satriecošais pēkšņums ir atlikts līdz pārejai citā pasaulē, kad dvēsele dod atbildi par saviem zemes darbiem, un viņai atklājas visas tās nepatiesības. Un ar debesu bezkaislīgumu bargā Eņģeļa roka paraksta negatīvu secinājumu: "zemes misija apkaunojoši izgāzusies”, "nodzīvotājā dzīvē dvēsele garīgi gulējusi neuzmodināmā miegā".


Un augšāmcelt nomirušo dvēseli, kamēr tā vēl atrodas miesā, var tikai Kristus. Taču cilvēkam vispirms vajag nākt pie Kristus: vajag pārstāt attaisnot savu iekāri, pat pašu mazāko, vajag nosodīt to Dieva priekšā un atzīt savu vainu. Vajag lūgt pēc atbrīvošanas, pēc glābšanas.


Kungs taisnīgi tiek saukts par Glābēju. Viņš reāli glābj mūs no visām vājībām un kaislībām. Viņš atbrīvo. Viņš izdziedina pilnīgi redzami, sajūtami. Izdziedinot piedod un augšāmceļ.


Un cilvēks augšāmceļas garīgi, tāpat kā miesā piecēlās atraitnes dēls no Naines pilsētas – jauneklis, par kuru mēs dzirdējām šodienas Evaņģēlija lasījumā. Jo Kristum – Visuvarenajam Dievam – vienlīdz viegli ir izglābt cilvēku kā no miesas, tā garīgās nāves. Āmen.

 

No grāmаtas: "Неугасимый свет любви" с. 589.-594.

 

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS