Sirdsskaidrais Sava Svētītais ( 5. / 18.dec.)
Viens no Palestīnas mūku dzīves balstiem, sirdsskaidrais Sava Svētītais, piedzima 5.gs. vidū Mazāzijā. Viņa tēvs bija karavadonis. Reiz tēvs atnāca mājās un teica sievai: "Mani pārceļ kalpot uz Ēģipti. Ceļš ir tāls un bīstams. Pagaidām atstāsim Savu pie tava brāļa. Bet tad jau redzēsim, ko tālāk iesākt." Tā piecus gadus vecais Sava nonāca svešā mājā. Tēvocis pret zēnu izturējās labi, bet viņa sievai no pirmās dienas radās nepatika pret radinieku. Un Sava neizturēja: aizbēga pie sava otra tēvoča, tēva brāļa. Viņš nopriecājās: "Pareizi izdarīji, ka atnāci pie manis. Te tev neviens pāri nedarīs!" Tāda vētraina prieka iemesls bija vienkāršs: tēvs bija atstājis Savam bagātu muižu, lai viņam nekā netrūktu, un tēvocis nu kļuva par šīs muižas pārvaldnieku. Tēvoči savā starpā nopietni sastrīdējās. Mazais Sava raudādams lūdza viņus nestrīdēties viņa dēļ. Zēns nesaprata, ka viņi strīdas par aizbildņa tiesībām. Un reiz Sava aizgāja, kur acis rāda. Viņu, noskrandušu un izsalkušu, atrada kāds mūks un aizveda uz tuvējo klosteri. Tur viņu sirsnīgi uzņēma. Klostera igumens tūdaļ uzrakstīja vēstuli viņa tēvam uz Ēģipti. Tēvs atsūtīja atbildi: "Es piekrītu tam, ka Sava tiek audzināts klosterī. Esiet pret viņu stingri, jo, kad viņš izaugs, viņu gaida karaklausība.” 10 gadus Sava darīja visus viņam uzticētos darbus, mācījās Svētos Rakstus. Reiz viņš atnāca pie igumena. "Tēvs, ļauj man doties uz Svēto Zemi, pie Kunga Kapa". Igumens baidījās no Savas vecāku dusmām, tomēr atlaida viņu uz Jeruzalemi. Tur jauneklis paklanījās svētumiem un devās pie Eufīmija Lielā: "Sirdsskaidrais tēvs, ņem mani par paklausībnieku!” Tā svētajam lūdzās 17-gadīgais Sava. Bet Eufīmija Lielā lavrā dzīvoja tikai daudz pieredzējuši mūki. Svētais starecs aizsūtīja jaunekli uz kaimiņu klosteri, kur nebija tik stingrs reglaments. Tur sirdsskaidrais Sava nodzīvoja līdz 30 gadu vecumam, un tikai tad viņš tika iesvētīts par mūku. Viņam atļāva kļūt par vientuļnieku, un viņš noslēdzās alā. Viņš lūdzās un strādāja: dienā nopina 10 lielus grozus un reizi nedēļā tos aiznesa uz klosteri. Viens no mūkiem uzzināja par savu bagāto vecāku nāvi un lūdza atļauju doties uz mājām, lai nokārtotu mantojuma lietas. "Tēvs igumen, atlaid man līdzi vientuļnieku Savu. Viņš ir stiprs un palīdzēs man ceļā." Igumens piekrita. Divu mūku ceļš veda uz Ēģipti, uz Aleksandriju. Un vajadzēja tā notikt, ka šajā milzīgajā pilsētā sirdsskaidrais Sava nejauši satika savus vecākus. Viņi ārkārtīgi nopriecājās, bet tēvs sāka pārliecināt: "Mans dēls Sava, tu esi norūdījies bargos pārbaudījumos, esi kļuvis gudrs. Es palīdzēšu tev kļūt par karavadoni. Turklāt tu neesi saņēmis manu svētību mūka dzīvei. Mēs varam likumiskā ceļā anulēt tavu mūka kārtu. Paklausi mani. Kas var būt cienījamāk kā kalpot valdniekam?" Svētajam Savam bija smagi no tādām runām: "Tēvs, es jau tā kalpoju Valdniekam, tikai nevis zemes, bet Debesu Ķēniņam. Es esmu devis Viņam zvērestu un nevaru to lauzt. Kā kareivim tev mani jāsaprot. Visus šos gadus es skumu, ka esmu ticis iesvētīts par mūku bez tavas atļaujas. Tāpēc svētī mani tagad." Un tēvs padevās, apkampa dēlu un svētīja viņu mūka dzīvei. Sava atgriezās savā alā. Gāja gadi. Sirdsskaidrais Eufīmijs augstu vērtēja sava mācekļa varoņdarba dzīvi. Viņš sāka ņemt sev līdzi uz tuksnesi mūku Savu. Tur viņi ilgu laiku pārtika tikai no saknēm un augiem. Bet tad sirdsskaidrais Eufīmijs devās pie Kunga, un pēc kāda laika, kā vēstī mantojums, svētajam Savvam tika dota atklāsme. Domās ieraudzījis kalnu ieleju, pa kuru tecēja Kedrona straume, Sava izdzirdēja balsi: "Ja gribi, lai šeit apmetas mūki, tad austrumu pusē atrodi alu un dzīvo tur". Svētais Sava tā arī rīkojās. Drīz vien ielejā sāka pulcēties tie, kuri gribēja dzīvot mūku dzīvi viņa vadībā. Viņš pieņēma visus, un viņa mācekļi cēla sev celles. Reiz naktī sirdsskaidrajam vīzijā parādījās uguns stabs. Svētais Sava aizgāja uz to vietu un atrada tur skaistu, plašu alu. Te ierīkoja baznīcu. Sirsskaidrais Sava, neskatoties uz mācekļu lūgumiem, atteicās pieņemt priestera kārtu. Daži mūki, nebūdami mierā ar pārāk stingro svētā Savas reglamentu, nolēma izmantot sava vadītāja kautrīgumu. Viņi aizgāja pie Jeruzalemes Patriarha un palūdza iecelt viņiem citu vadītāju svētā Savas, kurš nebija priesteris, vietā. Patriarhs aizsūtīja pēc sirdsskaidrā Savas un, pretēji viņa gribai, iesvētīja viņu par priesteri. "Lūk, jums jūsu tēvs un jūsu lavras igumens, Dieva, nevis cilvēku, izredzēts. Es, Jeruzalemes Patriarhs, tikai apstiprināju Dievišķo gribu." No tā laika sirdsskaidro Savu sākā dēvēt par Svētīto, jo viņš pieņēma priestera kārtu. Drīzumā pie svētā Savas atnāca viņa māte. Viņa pastāstīja par tēva nāvi un atdeva savam dēlam – igumenam milzīgu mirušā tēva mantojumu. Šo naudu sidsskaidrais Sava izmantoja klostera ēku celtniecībai, bet mātei iekārtoja celli netālu no savas lavras, kur viņa kā mūķene pavadīja atlikušo dzīvi. Pavisam svētais nodibināja 7 klosterus, no kuriem galvenais – sirdsskaidrā Savas Svētītā lavra. Šajos klosteros vēl dibinātāja dzīves laikā dzīvoja vairāk nekā 5 000 mūku. Un visiem, bez izņēmuma, svētais Savva bija labs un rūpīgs tēvs. Sirdsskaidrais Sava daudz paveica visas kristīgās Baznīcas labā. 517. gadā tronī nāca imperators Anastasijs, kurš bija monofizītu ķecerības piekritējs. Šo maldu mācību nosodīja 4. Vispasaules koncils. Tomēr imperators no jauna ķērās pie šīs ķecerības izplatīšanas. Tad sirmais igumens Sava atnāca uz Jeruzalemi, nostājās baznīcas vidū un skaļā balsī paziņoja: "Ziniet, kristieši, ko māca mūsu kristīgā Baznīca. Mūsu Kungam Jēzum Kristum ir divas dabas: Dievišķā un cilvēciskā. Tāpēc Viņš tiek dēvēts par Dievcilvēku. Lūdzu jūs, neklausieties ķeceros, pat ja ar viņiem ir pats valdnieks!". Savas Svētītā autoritāte bija tik liela, ka monofizītu mācībai Jeruzalemē bija pielikts punkts. Sava Svētītais palicis kristīgās Baznīcas vēsturē arī kā pirmā dievkalpojumu reglamenta, saukta par Tipikonu, autors. Krievu Pareizticīgajā Baznīcā sirsskaidrā Savas Svētītā reglaments, kas tiek saukts par Jeruzalemes reglamentu, pieņemts no 14.gs. Svētais Sava nomira 532.gadā, nodzīvojis gandrīz simts gadus.