"Mums jāatgriežas pie savām saknēm"
Saruna ar shiarhimandrītu Gabriēlu (Bungi)

Mūķene Kornēlija (Rīsa) - ASV    
www.pravoslavie.ru

Отец Гавриил (Бунге). Постриг в великую схиму

Tēvs Gabriels (Bunge). Iesvētīšana lielajā shimā
   

Apmēram pirms 15 gadiem man bija unikāla iespēja apmeklēt vietu, kur vientulībā Šveices kalnos dzīvoja katoļu priesteris – mūks un teologs. Viņš bija labi pazīstams ar savām publikācijām par agrīnās Baznīcas svētajiem tēviem, vēl lielākā mērā – ar savu mūka dzīvi – neparastu no mūsdienu cilvēka redzes viedokļa. Es aptuveni zināju, kā šodien izskatās katoļu klosteri, un tāpēc negaidīju, ka, būdama pareizticīgo mūku tradīcijā, jutīšos kā mājās katoļu klosterī.


Kad mēs, pa kalnu taciņu iedami, nonācām pie nelielas mājiņas koku vidū, mūs sagaidīja bargs pavecs cilvēks ar sirmu bārdu melnā tērpā. Galvā – klobuks ar uzšūtu sarkanu krustu. Bija tāda sajūta, ka mēs it kā būtu pārcelti uz Ēģiptes tuksnesi, lai paskatītos uz svēto Antoniju Lielo. Kamēr viņš un viņa noslēpumu līdzzinātājs tēvs Rafaēls cienāja mūs ar tēju, mēs sarunājāmies par Baznīcu Austrumos un Rietumos un par Krievu Pareizticīgo Baznīcu. Taču nebija ne runas par to, ka viņi varētu pievienoties Pareizticīgo Baznīcai – bija pat neērti dot mājienu par to.


Отец Гавриил (Бунге) 

Tēvs Gabriēls (Bunge)

 

Mēs jutām, ka esam mazliet saskārušies ar mūku, kurš bija ar mums vienots garā, kaut arī formāli palicis ne-pareizticīgajā baznīcā. Saņēmuši tādu atklāsmi, mēs priecīgi šķīrāmies, bet tēvs Gabriēls apzīmēja mūs ar krusta zīmi tā, kā to dara pareizticīgie.


Tēvam Gabriēlam nebija un, līdz pat šim brīdim nav, elektronisku kontaktu ar ārējo pasauli, tāpēc pēc mūsu vizītes mums ar viņu nebija nekādu sakaru un par viņu dzirdējām ļoti maz. Tomēr mēs viņu neaizmirsām un visu laiku nepārstājām domāt par to, cik būtu labi, ja viņš būtu pilnīgā euharistiskā kopībā ar mums, pareizticīgajiem. Taču mēs paši neuzsākām sarunu ar viņu par to, apzinoties, ka Kungs ved viņu tā, kā uzskata par vajadzīgu.


Tēvs Rafaēls, šveicietis, kopš tā laika jau bija stājies Kunga priekšā, bet tēvs Gabriēls ir igumens un vienīgais mūks tagad jau pareizticīgajā klosterī par godu Dzīvudarošajam Krustam (Krievu Pareizticīgā Baznīca). Viņš pieņēma Pareizticību Dievmātes Aizmigšanas svētku priekšvakarā 2010.gada augustā Maskavā. Tagad viņš ir shiarhimandrīts Gabriēls.


Nesen tēvs Gabriēls bija Maskavā sakarā ar vienu ļoti svarīgu lietu un atrada laiku sarunai ar mums.

 

***
Монастырь Святого Креста. Ровередо, Швейцария

Svētā Krusta klosteris. Roverdo, Šveice


– Tēvs Gabriēl, lai arī Jūs jau esat stāstījis par sevi citās intervijās, pastāstiet mums vēlreiz par savu dzīvi.
– Es dzīvoju Roverdo – ļoti mazā ciemā apmēram ar 100 iedzīvotājiem. Mans klosteris atrodas mežā virs ciemata, Lugano reģiona kalnos Šveices itāļu daļā.
– Jūs kopš bērnības bijāt katolis?
– Jā, bet es nebiju praktizējošs katolis visu dzīvi. Mans tēvs bija luterānis, māte – katoliete, un es arī esmu kristīts Katoļu baznīcā. Taču, kā jau tas bieži mēdz būt līdzīgos gadījumos, mani vecāki bija tikai nomināli luterāņi un katoļi. Ne tēvs, ne māte negāja uz baznīcu, un es arī negāju. Taču, tā kā jaunie ļaudis iet pa savu ceļu, es atklāju sev to ticību, kurā biju kristīts. Sākumā pats gāju uz katoļu baznīcu. Vecāki mani neatbalstīja, tikai izturējās ar iecietību. 
– Pat Jūsu māte?
– Viņa bija ticīga katoliete, bet laulību dēļ ar luterāni pārstāja būt praktizējoša katoliete. Tikai vēlāk, kad es jau biju mūks, māte atgriezās baznīcā un sāka dzīvot saskaņā ar savu ticību. Tēvs nelabprāt gāja ar viņu kopā uz baznīcu, galvenokārt Ziemassvētkos un Lieldienās, jo negribēja svētkos palikt mājās viens.
– Kur Jūs esat dzimis?
– Esmu dzimis Ķelnē, bet kara dēļ mēs pametām šo pilsētu, kad man bija divi gadi. Pilsēta, kurai ir jau gandrīz 2000 gadu, bija praktiski noslaucīta no zemes virsas. Līdzīgi kā Hirosima. Gandrīz 80% pilsētas bija iznīcināti, un amerikāņi pat piedāvāja to no jauna uzcelt kādā citā vietā, jo šķita bezjēdzīgi censties atjaunot šīs drupas un pelnus. Taču tauta bija tik ļoti pieķērusies savai pilsētai!.. Vēl jo vairāk tāpēc, ka varenā katedrāle vēl arvien stāvēja, lai arī bija stipri bojāta. Stipri bija cietušas arī 12 romāniskās baznīcas[1]. Atstājuši Ķelni, mēs 10 gadus dzīvojām mazā pilsētiņā lauku apkaimē, un tikai 1953.gadā mums radās iespēja atgriezties. Jaunību es pavadīju Ķelnē, tur mācījos ģimnāzijā. Līdz pat šai dienai ļoti mīlu šo pilsētu.


Кёльнский собор во время Второй мировой войны

Ķelnes katedrāle Otrā pasaules kara laikā


Церковь святого Гереона

Svētā Gereona baznīca

Gotiskā katedrāle, gotiskās arhitektūras brīnums, celta tajā vietā, kur stāvēja baznīcas – priekšteces no agrīnās kristietības laikiem. Viens no pirmajiem Ķelnes bīskapiem bija tuvs imperatora Konstantīna Lielā līdzstrādnieks. Zem ziemeļu torņa atrodas IV gadsimta baptistērija. Ķelnē ir svētā Gereona (III gs. moceklis) baznīca, kuras astoņstūru kupols slejas 5- 6 metru augstumā. Tā ir romānikas baznīca no IV gadsimta, te atrodas romiešu mocekļu relikvijas. Palicis tik daudz nesadalītās Baznīcas, pirmo kristietības gadsimtu pēdu, un tieši šīs arheoloģiskās liecības pamudināja mani iedziļināties Baznīcas rašanās laikmetā. Esmu vēsturnieks pēc izglītības, numismāts.
– Iespējams, ka šīs liecības pamudināja Jūsos vēlēšanos atkal "apvienot" Eiropu ar agrīnās kristietības Baznīcu?
– Ļoti ilgu laiku es, protams, nezināju par Pareizticīgo Baznīcu. Sev Pareizticību atklāju pamazām. Daži mani tagadējie pareizticīgie draugi man stāstīja, ka katoļi zina tikai to, ka mēs "eksistējam", - un vairāk neko. Vienkāršie ļaudis pat prasa: "Jūs arī godināt Dievmāti?" Un tas notiek 50 gadus pēc Otrā Vatikāna koncila, kurš it kā "atvēra logus" diezgan noslēgtajai Katoļu baznīcai. Taču viņu zināšanas par Pareizticību vēl ir ļoti vājas. Es pats sev atklāju Pareizticību maz` pamazām. Nezināju neko par pareizticīgo kopienām; lielajās pilsētās nebija pareizticīgo baznīcu, jo pareizticīgie parasti kalpoja liturģiju protestantu baznīcās, kuras viņiem tika atļauts aizņemt divas stundas svētdienās – to var sastapt arī šodien. Lugano pareizticīgie izpirka mazu protestantu baznīciņu, kas līdz tam stāvēja tukša un nedarbojās. Citi pareizticīgie, piemēram, rumāņi, notur dievkalpojumus tajās katoļu baznīcās, kuras viņiem atļauj izmantot. Bet tagad mums ir viena neliela baznīca, kuras aprīkošanai nepieciešamas finanses. Pakāpeniski tā pārtop par pareizticīgo dievnamu ar ikonostasu un visu pārējo.

Tā kā es par Pareizticību uzzināju pamazām. Pēc ģimnāzijas [2] - man toreiz bija ap 19 gadu – es ar draugu aizbraucu uz Romu un tur atklāju sev agrīnās kristietības periodu: katakombas, senās baznīcas, ko bija dibinājuši svētie Konstantīns un Helēna, un tā tālāk. Tas viss mani ļoti iespaidoja. Jāatzīstas, ka tas nostiprināja manu katoļa pašapziņu. Roma – tā ir apustuļu zeme: te ir gan svēto apustuļu Pētera un Pāvila kapenes, Santa-Marijas-Madžores, Santa-Kročes, San-Džovanni un Laterano bazilikas… Visas šīs senās kristiešu baznīcas – tās ir neticamas arheoloģiskās pārmantotības liecības. Taču tikai daudz vēlāk es sapratu, ka, lai arī pastāv nepārtraukta pārmantotība arheoloģiskajā līmenī, tomēr ir zaudēta pārmantotība Apustuļu Baznīcas līmenī, pašos pamatos.


Рождество Христово. Фреска храма Санта Мария Маджоре, Рим

Kristus Piedzimšana. Freska Santa Marijas Madžores baznīcā, Roma

Tikai ar laiku es uzzināju, ka, lai arī Santa Marijas Madžore un citas baznīcas saglabājušās sākotnējā stāvoklī, tomēr pārmantotība nav saglabājusies citos, daudz nozīmīgākos, līmeņos. Tas pats ir pie anglikāņiem. No vienas puses, Kenterberija – tā ir svētītāja Augustīna (angļu kristītāja) katedrāle, bet, no otras puses, nav saglabājusies teoloģiskā pārmantotība. Taču toreiz es vēl biju pārāk jauns, lai apzinātos, ka Rietumu baznīcā pārmantojamība daudzējādā ziņā ir pārtrūkusi. Pie tā es nonācu pats un pamazām.

Cilvēki bieži man vaicā, kāpēc es kļuvu par pareizticīgo, un vai bija kāds izšķirošs notikums, kas mani pie tā noveda. Jā, bija lūzums, un, kaut esmu par to jau stāstījis, atkārtošu vēlreiz. Pareizticību sev es atklāju sākumā literārajā līmenī, caur grāmatām, mūziku un tā tālāk. Tāpat kā mūku dzīvi: tā atklājās man, pateicoties grāmatām – tuksneša tēvu darbiem. Taču īstu, dzīvu Pareizticību es atklāju 21 gada vecumā, kad biju Grieķijā. Es biju students, vēl nebiju mūks. Es arvien vēl nevarēju iestāties klosterī, jo mans tēvs neļāva man to izdarīt. Es vēl biju pārāk jauns. Un es pateicos Dievam, ka viņš neļāva, citādi man nebūtu bijusi iespēja ar studentiem aizbraukt uz Grieķiju un ieraudzīt dzīvu Pareizticību. Tur es atradu svētus klosterus, saskāros ar svētas dzīves mūkiem. Biju Dievišķajā liturģijā. Tas bija līdz Otrajam Vatikāna koncilam. Grieķi bija ļoti draudzīgi un labvēlīgi pret mani kā katoli. Šodien attieksme pret mani būtu cita, jo katoļi kopš tā laika ir pilnībā mainījuši attieksmi pret pareizticīgajiem.
– Uz labo vai slikto pusi?
– No sliktās uz labo. Taču tagad pareizticīgie turas attālumā, jo jūt: tā ir ielaušanās. Es Grieķijā apmeklēju seminārus un klosterus un reiz teicu mūkiem un studentiem: "Te viss ir lieliski, man tas patīk, taču … žēl, ka jūs esat atdalīti no mums". Un momentā es saņēmu atbildi: "Nē, nevis mēs, bet jūs esat atdalīti no mums". Tā es pirmo reizi sadūros ar fundamentālo sadalīšanās problēmu (man toreiz bija tikai 21 gads), ko Rietumos un Austrumos redz citādi. Kam taisnība? 21 gada vecumā man nebija avotu, lai atrastu atbildes. Tikai pamazām es tās atradu un uzzināju, ka tieši Rietumi atkrita no vienotās Baznīcas. Pastāv arheoloģiskā pārmantojamība, kā, piemēram, Konstantīna un Helēnas laika baznīcās, bet nozīmīgajā teoloģiskajā, liturģiskas utt. līmenī pārmantojamības nav. Manā nelielajā grāmatā "Zemes trauki" [3] skarts arī šis, ļoti nozīmīgais aspekts – pārmantotības pārrāvums.
– Jūs teicāt, ka iepazināties ar vācu vēsturnieka Johannesa Hallera [4] grāmatu, kas veltīta Baznīcas vēsturei līdz 1500 – iem gadiem un citiem darbiem par pāvestību, piemēram, abata Gettē [5]
– Jā. Hallera grāmatu es vispār lasu arī tagad. Tā ir tīri vēsturiska grāmata, kamēr Gettē grāmata ir polemiska. Hallers bija bezkaislīgs, ļoti kluss; viņam bija brīva pieeja Vatikāna bibliotēkai. Viņam ir objektīva vēsturiska grāmata, ļoti mierīga un vienlaikus iespaidīga. Fakti ir nospiedoši.
– Jūs teicāt, ka esat priecīgs par to apstākli, ka tieši tagad sākāt lasīt par Baznīcas vēsturi, nevis agrāk, jo pretējā gadījumā tas varēja novest pie ticības zaudēšanas. Vai Jūs nevarētu izteikties konkrētāk? Uzskatāt, ka vispirms vajag nostiprināties un pēc tam stāties faktu priekšā?
– Jūtu, ka ticību jaunos ļaudīs vajag glabāt un sargāt. Kad jums ir stingrs pamats, pietiekami kritēriji prātā un stiprāka ticība, tad jūs varēsiet spriest.


Схиархимандрит Гавриил (Бунге)

Shiarhimnadrīts Gabriēls (Bunge)

– Ar to Jūs saprotat stingru pamatu kristīgajā ticībā – ne obligāti katoļu?
– Jā, tad jūs varēsiet nostāties vaigu vaigā pret šo vēsturisko faktu masu.
– Šie fakti, ņemti atsevišķi, var izrādīties cilvēkiem pārāk graujoši vai apbēdinoši? 
– Protams. Redziet, vēsture – tā nav teoloģija. Vēsture – tie ir fakti, tas, kas noticis. Hallera darbs apraksta visus sasniegumus un kritienus… Tas ir aizraujoši, bet tā ir vēstures patiesība. Tā liek jums aizdomāties…
– Vēsture bez nokrāsām?
– Jā, bez nokrāsām. Un ar Romas pāvesta pretenzijām uz augstāko varu, uz to, lai būtu par Baznīcas galvu. Tas ir ļoti dīvaini. Jau IV gadsimtā pāvests Damass paziņoja, ka Romas Baznīcai (bet ne vēl pāvestam) ir vara pār visām citām Baznīcām, atsaucoties uz Kristus vārdiem: "Tu esi Pēteris, un uz šī akmens Es celšu Savu Baznīcu" (Mt. 16: 18). Tādā veidā Roma attiecināja šo akmeni uz institūciju, uz kaut ko redzamu – uz Romas Baznīcu. Lai arī daudzi Baznīcas tēvi, gan Austrumu, gan Rietumu, kā, piemēram, svētītājs Mediolānas Ambrozijs, 382.gadā identificēja šo akmeni ar cilvēku ticību. Tā ir Jēzus Kristus apliecināšana par Dzīvā Dieva Dēlu. Tā nav Pētera personiskā ticība; viņš, salīdzinājumā ar citiem apustuļiem, nebija labākais apustulis vai teologs. Tā viņam bija atklāsme no Kunga. Tādu akmeni nevar iznīcināt. Bet drīz vien Pēteris pierādīja, ka pats neko nesaprata no šī apliecinājuma, jo Kungs viņu nosauc par "sātanu", teikdams: "Atkāpies no, Manis, sātan" (Mt. 16: 23) un tā tālāk.

Un ne tikai svētais Ambrozijs, bet arī paši nozīmīgākie Austrumu un Rietumu tēvi apgalvoja to pašu. Taču Romas katoļiem ir pilnīgi acīmredzams, ka šeit minētais akmens – tas ir pats Pēteris. Apustulis Pēteris, saskaņā ar mantojumu, nomira Romā, tātad, šis akmens ir Romas Baznīca un Pētera pēctecis, tas ir, Romas bīskaps. Bet Pēteris pabija daudzās vietās. Kāpēc jāņem tieši tā vieta, kur viņš nomira? Daudzi apgalvoja, ka viņiem pieder Pētera kapenes. Tomēr Pēteris nomira Romā, tāpat kā svētais Pāvils. Vai tas ir pietiekams pamats tam, lai šī pilsēta, tai laikā būdama Romas impērijas galvaspilsēta, kļūtu par visu Baznīcu galvu? Ja nu ir pilsēta, kas varētu uz to pretendēt, tad tā ir Jeruzaleme – pilsēta, kurā nomira mūsu Glābējs, nevis Pēteris. Un Jeruzalemē atrodas Kunga Kaps, no kura Viņš arī augšāmcēlās. Taču jebkurā gadījumā Baznīcas galva ir Kristus.
– Man vienmēr tas ir šķitis spilgts miesīgās prātuļošanas [6] piemērs – tas ir tīri zemei piederošs domāšanas veids.
– Jā, un tas ieguva izplatību. Hallera aprakstītajā pāvestības vēsturē ļoti šokē tieši šis pasaulīgais aspekts: tādi (pēc būtības garīgi) mēri, kā atšķiršana no Baznīcas, gadu simtiem tika praktizēti tikai politisku iemeslu dēļ. Bet vēl vairāk šokē tas, ka cilvēki par nerūpējās sekot tādiem lēmumiem kā atšķiršana. Veselas valstis atradās zem interdikta, kas nozīmēja mesu, sakramentu, zvanu – un visa cita - neesamību.
– Kāpēc?
– Kāpēc? Tāpēc, ka karaļi nepiekrita pāvesta teritoriālajām pretenzijām. Pāvests vienmēr cīnījās par savu valsti, kas no paša sākuma arvien palielinājās, pēc tam samazinājās un līdz šim pastāv kā Vatikāns. Tas vienmēr bija politisku, teritoriālu iemeslu dēļ. Taču lielāko daļu tādu zemju, simtiem karaļu, bīskapu – tas pat neaizskāra. Viņi turpināja kalpot mesu, veikt sakramentus un tā tālāk.
– Iznāk, ka viņi formāli "nepakļāvās" pāvestam?
– Tieši tā. Man tas bija satricinājums. Pat šodien man tas ir šoks. Satriec, ka šie garīgie mēri tika pieņemti tīri materiālu, politisku iemeslu dēļ, bet šo interdiktu upuri to pat nepārdzīvoja. Skaidrs, ka tam galu galā bija jāiznīcina baznīca no iekšienes. Tā kā jūs varat labāk saprast, kāpēc rietumu kristietība iznīcināja un turpina iznīcināt sevi no iekšienes, un ne no ārpuses. Un tas ir briesmīgi, jāsaka. Tas ir tas, ko es saucu par sekularizāciju. Bija tādi Romas pāvesti, kuri paši piedalījās kaujās. Kardināliem bija parasta lieta, ka viņiem piederēja savas armijas utt. Lūk, sekularizācija. Tas nozīmēja, ka baznīca ir ierobežojusi savus horizontus arvien laicīgāku interešu dēļ. Pāvesti aizsargāja (un tas ir saprotams) savu neatkarību no imperatora, kurš faktiski bija viņiem vajadzīgs, jo bez imperatora viņi nebūtu neatkarīgi no hercogiem, no Sicīlijas karaļa utt.  – no kā tīk. Sāc saprast ļoti daudz ko.
– Saprotu, ka Jūs šo grāmatu lasāt oriģinālā – vāciski? Vai tā ir tulkota?
– Tā ir klasika, bet es nezinu (par tulkojumiem) – ir desmitiem līdzīgu grāmatu. Es šo grāmatu nosaucu tikai tāpēc, lai jums pateiktu: arī vēl tagad mani interesē šie jautājumi un grāmatas, kuras manu meklējumu periodā man bija aizliegts lasīt. Nedomāju, ka toreiz tas būtu bijis man noderīgi, jo es varēju pilnībā zaudēt ticību.
– Kas to aizliedza?
– Mani katoļu fakultātes profesori universitātē. Vācijā teoloģijas studijas apmaksā valsts, tāpēc es ieguvu teoloģisko izglītību valsts universitātē. Es turpinu studēt šo tēmu, lai dziļāk saprastu sadalīšanās iemeslus Austrumu un Rietumu starpā. No šī var daudz ko saprast, bet ir vēl viens liels noslēpums, kuru nevaru saprast līdz šim brīdim: kāpēc Dievs ļāva tam notikt?



Отец Гавриил (Бунге) в своем монастыре в Швейцарии

Tēvs Gabriēls (Bunge) savā klosterī Šveicē

Var teikt, ka tā visa bija pāvesta kļūda, - bet ticīgajiem nebija nekādas izvēles. Tieši to es tagad saku saviem draugiem. Es viņiem saku: "Klausieties, jums nevajag kritizēt vai nosodīt katoļus – viņi vienkārši ir piedzimuši ne tajā ielas pusē. Tā nav viņu kļūda. Viņiem nebija izvēles".   Viņiem nekad nebija izvēles. Visi Rietumi piederēja Romas Patriarhātam, kurš pakāpeniski palielinājās un palielinājās; vairāk nevieniem Patriarhātiem viņi nepiederēja. Jebkurā gadījumā tā tas ir arī šodien. Visa viņu "kļūda" ir tajā, ka viņi ir piedzimuši tur.
– Te gribas atcerēties vienu jautājumu, kurš vienmēr mani interesējis. Es pati esmu Rietumu cilvēks, pieņēmusi Pareizticību, bet austrumu pareizticīgo sakņu man nav, tāpēc arī šis mans jautājums nav pret-rietumniecisks. Lūk: kāpēc Rietumos ir lielāka nosliece uz zemei piederīgo, laicīgo domāšanu nekā kristīgajos Austrumos? Teorētiski tas pats process varēja notikt jebkur.
– Teorētiski jā. Bet praksē tas nenotika. Domāju tāpēc, ka sekularizācija ir ļoti ilgs process, un tā spilgta izpausme ir protestantisms, kurš ir iekšējs katolicisma fenomens. Šī parādība Rietumu baznīcā notika pēc tās atdalīšanās no Austrumu kristietības. Līdz sadalīšanās protestantisms nekādi nebūtu varējis attīstīties. Padalīšos ar jums briesmīgā pieredzē. Mēs tagad runājām par vēsturi, bet, iespējams, būtu labāk izstāstīt par manu 73 gadu "mazo vēsturi".  Es iestājos klosterī 22 gadu vecumā tieši tajā gadā, kad notika Otrais Vatikāna koncils. Būdams pazīstams ar grieķu Pareizticību, es iestājos Ševetonas [7] klosterī, un mēs bijām pilni cerību, ka Romas baznīca tagad beidzot pagriezīsies pareizajā virzienā, un daudz kas par to liecināja. Pāvestam Pāvilam VI bija ļoti stipra un dziļa vēlēšanās samierināties ar Pareizticīgo Baznīcu. Un viņš bija kā divu seju iemiesojums Rietumu baznīcā. No vienas puses, viņš gribēja kalpot liturģiju kopā ar patriarhu Afinagoru, kad viņi satikās Jeruzalemē, un viņš pat šim mērķim atveda zelta kausu. Taču ekumēnisti (un paldies Dievam) izšķīra šos divus vecos vīrus, jo pēc tādas darbības kļūtu vēl sliktāk nekā agrāk. Tāpēc viņi tā arī nenokalpoja kopā. Pāvests apsolīja uzdāvināt patriarham to Svēto kausu. Taču nu jau ir labi pierādīts, ka viņš grasījās caur liturģiskām reformām padarīt latīņu mesu pieejamu protestantiem, nedomājot un nezinot, ka tai pašā laikā tā būs pilnīgi nepieņemama pareizticīgajiem. Jūs redzat, ka Katoļu baznīca atrodas starp šīm divām pretējām pozīcijām – pareizticīgajiem Austrumiem un protestantiskajiem Rietumiem. Taču ģenerālās pārmaiņas toreiz nosliecās uz Rietumu, nevis uz Austrumu pusi. Tas kļuva par lēnu Romas baznīcas protestantizāciju – pašsekularizāciju ar visiem garīgajiem un fiziskajiem postījumiem, kurus mēs redzam.

Tā bija īsta vēsturiska nelaime nepieredzētos apmēros. Protestantisms – tas ir vīruss katolicisma iekšienē. Bet Romas katoļu baznīcai nav antivielu pret šo vīrusu. Antivīruss – tā ir Pareizticība, kura gandrīz piecu gadsimtu laikā ne reizi nav piedzīvojusi protestantisma uzbrukumu. Pat ja bija, piemēram, Konstantinopoles patriarhs, kurš simpatizēja kalvinistiem (bet tāds viens bija), tā vienalga bija vietēja parādība. Tādas lietas neietekmē pareizticīgo apziņu, tās ir ierobežotas. Pareizticīgajai Baznīcai bija daudz iespēju saslimt ar protestantismu un sekulārismu, taču tā nepadevās – ja nu tikai virspusēji.
– Tā ir kā saaukstēšanās, atšķirībā no vēža?
– Jā, saaukstēšanās, bet ne vēzis. Bet tur – vēsturiska mēroga traģēdija. Un daudzi katoļi tagad par to zina un vairs neuzskata Pareizticīgo Baznīcu par sāncensi vai pretinieku. Tāpēc viņi arī palīdz pareizticīgajiem dibināt draudzes Rietumos. Katoļi piedāvā pareizticīgajiem savas baznīcas, lai viņi varētu kalpot liturģiju, kas agrāk nebija iedomājams.


Православная литургия в Капелла Палатина, Палермо

Pareizticīgā liturģija Palatīnas Kapellā, Palermo


– Mazliet aiziesim no tēmas. Pagājušajā pavasarī delegācija no Krievijas bija ieradusies Sicīlijā uz svinībām par godu palīdzības sniegšanai, ko 1908.gadā pēc Messīnas zemestrīces krievu zaldāti sniedza tās upuriem. Krievu garīdzniekus uzaicināja noturēt liturģiju vietējai pareizticīgo kopienai Palatīnas kapellā Palermo.
– Cik skaisti! Krievi pastāvīgi kalpo svinīgas liturģijas svētītāka Nikolaja katedrālē Bari. Es redzēju, kā tur liturģiju kalpoja krievu metropolīts ar apmēram 20 priesteriem un lielu kori. Es nodomāju: "Šī skaistā katedrāle prasa tieši tādu liturģiju". Bet, kad liturģija beidzās, sākās latīņu mesa… un jums gribas raudāt. Jums gribas pajautāt: "Ko jūs te darāt?" Zināmā mērā tas ir kaut kas neordinārs, bet daudzi katoļi vairs nav pārliecināti, ka viņi ir uz pareizā ceļa.


Собор святителя Николая. Бари, Италия

Svētītāja Nikolaja katedrāle. Bari, Itālija

– Tie, kuri šaubās, pēc Jūsu domām, pagriezīsies uz Pareizticības pusi vai vispār visu pametīs?
– Vienīgā iespējamā, kā man šķiet, izeja – ja viņi pagriezīsies uz savu pašu Pareizticību; un bezprecedenta Kunga brīnums būs visu atnākšana pie bizantiskās Pareizticības, jo ir vesela kultūra, kura tam stāv pretī. Tas nav vienkārši tekstu vai dogmu jautājums. Viņiem jāatgriežas pie savas pašu Pareizticības, pie savām senajām tradīcijām. Visus šos gadus, kad es rakstīju savas mazās grāmatiņas, man bija viens mērķis: esot mūkam, palīdzēt cilvēkiem garīgajā dzīvē, dot viņiem iespēju no jauna atklāt uz pievienoties savam garīgajam mantojumam, kurš, protams, ir vienots ar mūsējo – jo mums ir kopīgas saknes. Taču manu centienu sekmes, vismaz mūku vidū, ir tuvas nullei. Mūku vidū īpaši. Grāmatas lasa galvenokārt pasaules cilvēki, bet ne mūki un priesteri. Bet mūki praktizē jogu, dzen, reiki un citu. Kad to stāsti krievu mūkiem, viņi brīnās un nevar tam noticēt. Es nevaru viņus tiesāt; paldies Dievam, ir Kungs, Kurš tiesās pasauli, ne es. Taču tas viss nozīmē, ka cilvēki nemeklē risinājumu, atbildi savā tradīcijā. Viņi meklē to ārpus savas tradīcijas, pat nekristīgās reliģijās. Man katoļu mūki, kuri praktizē dzen, ir tas pats, kas budistu mūki, kuri piedalās kalvārijās (krusta ceļš katoļiem, kura laikā ticīgie lūdzas Glābēja krusta ceļa stacijās). Tas ir pilnīgs absurds. Budismā ciešanas tiek izprastas un pārvarētas pilnīgi citādi nekā kristietībā. Tur nav krustā sistā Pestītāja. Kāpēc viņiem lūgties, atceroties Kristus krusta ceļu? Protams – tas ir bezjēdzīgi.
– Bet kā kristiešu mūks, kurš tic personiskam Dievam, var lūgties dzena bezpersoniskam universam?
– Tajos klosteros ir dzen-budistu dārzi… Bet vai gan var iedomāties Jēzus krista ceļa attēlojumu budistu klosteros? – Lai budistu mūki kristu ceļos tādu attēlu priekšā? To nevar pat iedomāties.
– It kā viņi būtu pazaudējuši savu identitāti…
– Taču pats satriecošākais ir tas, ka viņi (katoļu mūki, kuri praktizē dzen) pat nemēģina "parakāties savā pašu zemē" un pameklēt savas saknes – avots jau piepildīts ar atkritumiem. Lielas, viņi jau ir pārliecināti, ka tur nekā nav un nekad nav bijis.


Lūk, kāpēc mums vajag meklēt šo avotu. Labi atceros mūka dzīvi jaunībā – klosterī bija tādi iemītnieki, kuri domāja, ka tur nekā nav, viss tukšs. Bet, lūk, atbrauca dzen – meistars – jezuīts (starp citu, ļoti pazīstams; jau sen miris) – un viņiem tas bija īsts "atklājums". Beidzot tas bija vismaz kaut kāds garīgums… Līdz tam viņi bija redzējuši tikai formālismu. Paldies dievam, es jau pirms došanās uz klosteri biju atklājis sev svētos tēvus un mūku dzīves pamata literatūru. Rezultātā klosteris mani nemācīja. Es turpināju savus meklējumus klosterī.
– Ševetonas klosterī?  
– Jā. Es tur iestājos tāpēc, ka šķita – viņa tradīcija ir tuvāka tai, kuru es redzēju Grieķijā. Taisnību sakot, mani uz turieni nosūtīja. Līdz tam es biju iestājies benediktīniešu abatijā Vācijā. Es tur biju paklausībnieks, bet mans vadītājs – abats, svētas dzīves cilvēks, saprata, ka es atrodos ne tajā vietā. Un viņš upurēja savu daudzsološo paklausībnieku, nosūtot viņu uz Ševetonu, lai paskatītos, vai šis klosteris neizrādīsies piemērotāks. Kad es tur kļuvu par pilnvērtīgu mūku, viņš pie manis brauca.


Аббатство Шеветонь, Бельгия

Ševetonas abatija, Beļģija

Viņš bija svēts cilvēks. Mans garīgais tēvs, mūks-trapists (trapisti - katoļu mūku ordenis, radies 1660-os gados, ar īpaši stingriem statūtiem), arī bija svēts vīrs. Man palaimējās satikt vairāk par vienu svētu cilvēku  - pat Rietumos. Viņi vēl pastāv.


Jūtu, ka viens no maniem aicinājumiem  ir - pierādīt,  - tai skaitā arī pareizticīgajiem – ka, pat dzīvojot rietumu tradīcijā, var atklāt sev kopīgas saknes un dzīvot pēc tām. Tas ir iespējams, bet, protams, ne jau pateicoties mūsu pūlēm, bet Dieva žēlastībai. Un tad es nonācu pie tāda momenta, kad vairs nevarēju atrasties tikai garīgā vienībā ar Pareizticīgo Baznīcu, kas bija tik tuva manai sirdij. Es vēlējos īstu, euharistisku kopību. Tāpēc es lūdzu pieņemt mani Pareizticībā.

Схиархимандрит Гавриил (Бунге)

Shiarhimandrīts Gabriēls (Bunge)

– Vai domājat, ka šis ceļš -  sakņu meklēšana savā pašu rietumu tradīcijā – neizbēgami novedīs arī citus pie tā lēmums, kādu pieņēmāt Jūs? 
– Grūti pateikt, jo tas ne visiem būs tehniski iespējams. Rietumos Pareizticīgā Baznīca vēl nav tik pazīstama. Pašlaik situācija mainās. Man ir daudz draugu, kuri seko šim pašam ceļam; lai arī viņi ir "pareizticīgie", tomēr ne konfesionālā nozīmē. Nezinu, vai viņi jel kad kļūs par pareizticīgajiem. Mana personiskā pieredze liecina, ka jūs ne vienmēr atradīsiet palīdzību no pareizticīgo puses. Prozelītisms pamatā nav pareizticīgo parādība, un kaut kādās situācijās jūs varat nesaņemt konkrētu palīdzību. Man pat lika šķēršļus. Bija viens ļoti labi pazīstams teologs (vārdu nenosaukšu)… Es toreiz biju students. Viņš burtiski aizliedza man un citiem mūkiem no Ševetonas pieņemt Pareizticību! "Jums miesā jāizcieš sadalīšanās traģēdija". Pēc tam lūdzu palīdzību vēl vienam krievu pareizticīgajam metropolītam – arī viņš man nepalīdzēja. Viņš vienkārši novērsās no manis. Taču tā bija Dieva griba. Bet, kad atnāca īstais brīdis, viss notika ļoti gludi. Tiešām. Kā Šveices pasta vēstule! Bet līdz tam tas šķita neiespējami.
– Ticu, ka viss notiek atbilstoši Dieva gribai un plānam. Vai, pēc Jūsu domām, pareizticīgajiem nevajadzētu vairāk atbalstīt tos cilvēkus, kuri meklē, šaubās? Kuri gan dziļi rok, bet nenokļūst līdz saknēm?
– Viņiem (pareizticīgajiem) vajadzētu labāk zināt savu ticību un būt spējīgiem atbildēt uz jautājumiem. Un vēl viņiem nevajag kritizēt visus un visu.
– Tas raksturīgs daudziem jauniesācējiem.
– Jā, jauniesācēji ir paši stingrākie tiesneši. Taču viņiem patiešām jāmāk atbildēt uz ļoti svarīgiem jautājumiem. Es runāju par savu paša pieredzi Šveicē. Domāju, ka Amerikā situācija ir citādāka – tur darbojas simtiem dažādu baznīcu, protestantu konfesiju, un visas tās, tā sakot, ir līdztiesiskas savā starpā. Diemžēl tur darbojas arī desmitiem Pareizticīgo Baznīcu.
– Jā, Amerikai ir pretēja problēma – pārāk liela izvēle.
– Tas jauc galvu.


Схиархимандрит Гавриил (Бунге)

Shiarhimandrīts Gabriēls (Bunge)

– Turklāt dažiem amerikāņiem ir grūti iziet un pateikt: "Lūk, šī ir patiesā Baznīca".
– Tomēr Amerikā ir vienkāršāk, jo tur nav "valdošās baznīcas". Tas nav tā, kā Itālijā, Spānijā vai pat Vācijā, kur ir divas dominējošās baznīcas – katoļu un protestantu. Plecu pie pleca vai viena virs otras – tas atkarīgs no tā, kā jūs to redzat, - bet katoļu konfesija ir dominējošā. Ikviena pareizticīgo darbība, domāju, tika uztverta slikti, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi ir atkarīgi no katoļu baznīcas labvēlības. Lai iegūtu dievnamu, noturētu dievkalpojumus, ja esat pārāk trūcīgi un nevarat uzcelt savu baznīcu, jums nepieciešama katoļu bīskapu labvēlība. Domāju, ka Amerikā situācija ir citāda.
– Protams, Katoļu baznīca Amerikā ir spēcīga, lai arī Ziemeļamerikā tā sākotnēji atradās protestantu, anglo – sakšu vidē. Tomēr Katoļu baznīca ir devusi Amerikai daudz labdarības organizāciju, skolu un slimnīcu, lai arī daudzi par to aizmirst.
– Jā, bet aizmirst nevajag.
Visādā ziņā es esmu pret prozelītismu jebkurā veidā, tomēr mums jāatbild uz jautājumiem, jāpastāsta par lietu stāvokli, ja cilvēki jautā. Un Kungs aicina visus uz šo, teiksim, "vajadzīgo vietu".
– Un pēdējais jautājums. Vai vietējie iedzīvotāji, nebūdami pareizticīgie, ieiet Jūsu klosterī, izjautā Jūs?
– Vietējie iedzīvotāji pazīst mani 30 gadus, bet mana mūka dzīve ir ļoti specifiska; un, tā kā viņi nepazīst mūkus, tad te arī nav mūku (tiesa, bija brāli-franciskāņi, bet viņi nav mūki). Viņi vienmēr interesējās, kāda ordeņa brāļi mēs esam. Mēs staigājām melnā apģērbā, mums bija bārdas, galvā mums bija klobuki un mēs izskatījāmies visai vecmodīgi. Viņu vietējais V gadsimta pareizticīgo svētais izskatījās tieši tāpat, tikai viņi to jau vairs nezināja. Viņi zināja, ka mēs esam ļoti tuvi kristīgajiem Austrumiem, svētajiem tēviem, un ka tas, ko es runāju šodien, neatšķiras no tā, ko es runāju vienmēr. Izstāstīšu par vienu lietu, ko ļaudis pamanīja, kad es kļuvu par pareizticīgo. Kāda vienkārša sieviete, mājsaimniece bez universitātes izglītības, uzzinājusi, ka mēs esam pieņēmuši Pareizticību, teica: "Gribu tikai, lai Jūs zinātu: Jūs vienmēr būsiet mūsu tēvs Gabriēls, un Jūs darāt to, ko mums vienmēr esat mācījis – atgriezties pie savām saknēm. Pareizticīgā Baznīca ir tāda pati, kāda tā bijusi no paša sākuma". Vienkāršs cilvēks bez teoloģiskās izglītības to var saprast. Viņi nebija pārsteigti.


Схиархимандрит Гавриил (Бунге)

Shiarhimandrīts Gabriēls (Bunge)

Mums neviens nepretojās. Reizēm, kad mēs ejam pa ielām, gadās, ka cilvēki vēršas pie mums: "Tēvs, vai var Jums uzdot jautājumu?" Es atbildu, ka var. "Jūs esat pareizticīgais mūks?" Es atbildu apstiprinoši. "Bravo!" – viņi uzsauc atbildot.


Viņi nav pieraduši redzēt mūkus – vienīgie mūki, kurus viņi redz, tie ir pareizticīgie. Franciskāņi valkāja pasaulīgu apģērbu, tāpēc, ja jūs nepazīstat viņus personīgi, tad nenojautīsiet, ka viņi ir ordeņa locekļi. Taču pareizticīgo mūkus var vienmēr atpazīt. Un tā cilvēkiem nav provokācija. Viņi jūtas uzmundrināti un saka: "Bravo!" Jāsaka, ka es negaidīju tādu reakciju. Kad mani iecēla par mana klostera igumenu (liels vārds mazai realitātei), ceremonijā bija klāt katoļi, no kuriem vairums bija Benediktīniešu mūki. Viņi jautāja, vai drīkstēs nākt šurp. Viņi bija klāt arī pareizticīgo liturģijā, un es iepazīstināju viņus ar bīskapu, kurš viņus ļoti draudzīgi uzņēma. Tā netika uztverta kā naidīga rīcība pret viņiem vai Katoļu baznīcu, bet kā tiešas sekas tam, ko es vienmēr biju mācījis.
– Tajā viņi varēja redzēt Jūsu viengabalainību, veselumu.
– Daudzi no viņiem gribētu izdarīt to pašu, taču ir pārāk pieķērušies pasaulei, kurā dzīvo; vai arī viņu zināšanas par apustuļu tradīcijas Pareizticību ir pārāk vājas.

Un tā, mums jāatgriežas pie savām saknēm.


“We have to return to our roots.” A conversation with fr. Gabriel Bunge
2013.gada 19.novembrī

 

1 Romāņu stils apvieno romiešu un bizantiešu celtņu iezīmes.
2 Ģimnāzijās mācās bērni, kuri pēc tam gatavojas turpināt izglītību universitātē. Ģimnāzijā mācās no 8 līdz 18 gadu vecumam.
3 Земные сосуды: практика личной молитвы согласно святоотеческой традиции. Ignatius Press, 2002

4 Hallers Johanness – pazīstams vācu vēsturnieks (1865.–1947.), kura darbiem par Vacija vēsturi bija plaša rezonanse.
5 runa iet par abata Renē – Fransuā Gettē (1816.–1892.) grāmatu "Pāvestība". Pēc rūpīgām baznīcas vēstures studijām franču Romas – katoļu priesteris Gettē vīlās savā baznīcā un vēlāk tika pieņemts Krievu Pareizticīgajā Baznīcā ar vārdu Vladimirs.
6 Tas ir, kritušā cilvēka domāšana.
7 Ševetonas abatija, pazīstama arī kā Svētā Krusta klosteris, - katoļu benediktīniešu klosteris, izvietojies beļģu ciematā Ševetonā, Sinē komūnā, Namūras provincē, pusceļā starp Briseli un Luksemburgu. Dibināts 1939.gadā. Klosterī ir divas baznīcas – latīņu rita un bizantiešu rita. 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS