Svētmocekļa Jāņa, Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa dzīvesstāsts

Brīnumaina ir Dieva Providence Viņa Svētajā Baznīcā. “Ne jūs Mani esat izredzējuši,” Kristus saka mācekļiem, “bet Es jūs esmu izredzējis.” No Paša Pestītāja mūsu augstākā svētkalpotāju kārta saņem svētīgo žēlastības spēku un varu mācīt un veikt svētkalpojumus, siet un raisīt, ganīt Viņa ganāmpulku – un tā no Apustuļiem līdz pat mūsu dienām. Dievs svētnieka kalpībai izredzēja svētkalpotāju – mocekli arhibīskapu Jāni, ko skarbā un traģiskā laikā aicināja būt par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas gaismekli.

Viņš stājās pretī mūsdienu ienaidniekiem, kuri sevī apvienoja visu iepriekšējo viltīgo ļaunprātību un nešķīstību, negodu. Viņš nostājās uz apliecināšanas un mocekļa upurdarba ceļa.

Jānis Pommers dzimis 1876. gada 6. (19.) janvārī Praulienas pagasta Ilzessalu mājās dievbijīga pareizticīga latviešu zemnieka ģimenē. Viņa vecāki bija vienkārši, dievticīgi un dievbijīgi zemnieki. Svētā pareizticība Pommeru ģimenes dzīvē ienāca vēl vecvectēva laikā, kaut vācu zemes īpašnieki tam stipri pretojās un nežēlīgi vajāja jaunos pareizticīgos no latviešu vidus.

Valdnieka Jāņa vecāki

Katru dienu un ik darba periodu šai ģimenē sāka ar lūgšanu. Visa ģimene sapulcējās, tēvs lasīja Jaunās Derības nodaļu, bērni lasīja un dziedāja lūgšanas. Vispār šai ģimenē ar prieku dziedāja baznīcas dziedājumus. Gadalaikus uzskaitīja ne pēc mēnešiem, bet pēc baznīcas svētkiem.

Allaž vecākiem palīdzēdams veikt smagos zemnieku darbus, dēls Jānis auga stiprs, fiziski izturīgs. Vienlaikus viņam piemita dziļdomīgums, tieksme izzināt Dieva Vārdus, pēc dabas viņš bija sapņotājs. Jānis cītīgi mācījās, viņa uzvedība bija priekšzīmīga. Dieva Providence nabadzīgo lauku zēnu nosūtīja uz desmit gadu mācībām tālajā Rīgā.

Rīgas Garīgā skola

1887. gada augustā Jāni Pommeru ieskaita Rīgas Garīgajā skolā, bet 1891. gadā viņš iestājas Rīgas Garīgajā seminārā.

Rīgas Garīgais seminārs

1920. gadi

Jānis bieži nošķīrās no citiem, viņu varēja satikt tālāka gaiteņa galā ar grāmatu rokās. Mācību biedri pie tā pierada un bez nepieciešamības viņu netraucēja. Tikai tad, kad brīvā laikā audzēkņu grupa, kura aizrāvās ar dziedāšanu un mūziku, sapulcējās kādā klasē un improvizēja, Jānis atteicās no savas vientulības, apsēdās kaut kur kaktā un klusi klausījās biedru uzstāšanos. Reizēm sestdienās, pēc vakara dievkalpojumiem, zālē aicināja labākos dziedoņus no visām klasēm, un koris dažādās valodās dziedāja baznīcas un laicīgos dziedājumus. Aicināto vidū vienmēr bija arī Jānis, jo viņam piemita lieliska balss un muzikālā dzirde.

Tieši šais gados jauneklī briest vēlēšanās pēc mūka vientulīgā upurdarba.

Visu brīvo laiku jauneklis pavadīja bibliotēkā. Biedri cienīja spoži apdāvināto, vienmēr izpalīdzīgo semināristu, apveltītu ar spēkavīra stiprumu. Kad pienāca viņa kārta lasīt dievkalpojumā, Jānis lasīja izjusti un ar lūgšanas spēku.

Jaunajam Jānim jau semināra mācību gados nācās iepazīties ar Rietumu materiālistiskajām teorijām, arī ar marksismu. Viņš iedziļinājās šais jautājumos un saprata šī domāšanas veida netikumību, bīstamību, to, ka tas ved uz pagrimumu.

Jau tad Jānim piemita ticības stingrība. 1897. gada jūnijā viņš beidza Rīgas Garīgā semināra pilnu kursu ar 1. pakāpes diplomu. Tai pašā gadā par Rīgas Garīgā semināra pasniedzēju norīko arhimandrītu Benjamiņu (Kazanski), nākamo svētkalpotāju – mocekli, Petrogradas un Gdovas metropolītu, ko boļševiki nošāva 1922. gadā. Veidojas Jāņa Pommera garīgā saskarsme ar vecāko laikabiedru – nākamo cīņu garīgo līdzgaitnieku. Vēl nebijušo uguns pārbaužu gaismā, kuras vēlāk piemeklēja Krievu Pareizticīgo Baznīcu, skaidri atklājas tas gara dižums, tā tikumiskā varenība, kas slēpās ļoti daudzu arhiganu pazemīgajā veidolā. Kad Kungs viņus aicināja, šie arhiereji atklāja augstāko pakāpi mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem, paliekot uzticīgi Kristum un Baznīcai, savu dzīvību atdodot par Dieva tautu. “Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” (Jāņa 10, 11)

Tai pašā 1897. gadā Jāni Pommeru norīko par tautskolotāju Ļaudonas draudzes skolā, bet 1900. gadā pēc lielas Dieva žēlastības viņš iestājas Kijevas Garīgajā akadēmijā. Nav šaubu – Kijevas garīgie svētumi uz dievbijīgo jaunekli atstāja lielu iespaidu.

Akadēmijas mācību gados viņā nobrieda apņēmība visu mūžu veltīt kalpošanai Kristus Baznīcai. Uz mūka dzīves ceļu nākamo Latvijas zemes garīgo cīnītāju svētīja dižais Krievu zemes dievlūdzējs un brīnumdaris – sv. taisnais Kronštates Jānis.

1903. gadā 27 gadu vecumā Jāni Pommeru iesvēta mūka kārtā, 1903. gada 23. septembrī – hierodiakona kārtā, bet 1904. gada 13. jūlijā – hieromūka kārtā.

1904. gadā viņš pabeidz Garīgo akadēmiju ar izcilību un zinātņu kandidāta grādu. Mācoties Garīgajā akadēmijā, hieromūks Jānis vada akadēmiskā kora dziedāšanu.
Kalpošana Dievam svētkalpotāja kārtā viņam bija pastāvīgs apliecināšanas upurdarbs un sekošana labo avju ganu Valdniekam Kristum, Kas par saviem avju ganiem ir teicis:

“Tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es esmu jūs izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst. Atcerieties manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu Kungu. Ja viņi Mani ir vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos… Tie jūs izdzīs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis… Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.” (Jāņa 15, 19-20; 16, 2, 33)

Pēc Garīgās akadēmijas absolvēšanas Baznīcas vadība hieromūku Jāni nosūta uz Čerņigovas Garīgo semināru pasniegt Svētos Rakstus. Vadība augsti novērtē viņa pūliņus, un jau 1906. gadā hieromūku Jāni norīko par inspektoru Vologdas Garīgajā seminārā.

Bez pasniedzēja darba viņš izpilda visdažādākos Baznīcas vadības uzdotos paklausības darbus.

1907. gada 26. septembrī Vologdas arhibīskaps hieromūku Jāni ieceļ arhimandrīta kārtā, bet jau nākamgad viņu norīko par Lietuvas Garīgā semināra rektoru un Viļņas Svētās Trijādības klostera pārzini.

Taču Kungs Savu izredzēto veda uz aizvien un aizvien augstāku kalpošanu.

Pateicoties arhimandrīta Jāņa neatslābstošām rūpēm un pašaizliedzīgam darbam, Viļņas Garīgais seminārs pārvērtās līdz nepazīšanai. Tā kora dziedājums sasniedza ļoti augstu līmeni. Tēvs rektors lielu vērību pievērš lasīšanai dievkalpojuma laikā, pieradinot audzēkņus lasīt godbijīgi, ar dvēseles trīsām, apzinoties lielo atbildību.

Būdams lielisks svētrunu teicējs, arhimandrīts Jānis pieliek daudz pūļu, lai sprediķu mākslu nostādītu visaugstākajā līmenī: personiski klausās audzēkņu sprediķus, sniedz vērtīgas norādes un paskaidrojumus. Lielu vērību velta dievnama un klostera krāšņumam.

Arhimandrīts Jānis vada krusta gājienus ar Dievmātes brīnumdarošo ikonu uz lauku draudzēm. Krusta gājienos dodas milzīgs dievlūdzēju skaits. Ticībā dedzīgie dievkalpojumi, īsta lūgšanu gara piepildīta, skaidra un saprotama lasīšana, lieliskas svētrunas dziļi iekļūst pareizticīgās tautas dvēselē. Ļaužu sirdīs sāk kvēlot ticības, cerības un mīlestības spēks.

Attiecībās ar cilvēkiem arhimandrīts Jānis ir neparasti vienkāršs, un apbrīnas vērta ir viņa līdzjūtība nabadzīgās tautas vajadzībām: neviens no viņa “neaizgāja tukšā un neiepriecināts”. Arhimandrīts Jānis, sekodams Kristum, sirdī iekļāva nospiesto dzīves pabērnu vajadzības. Īpaši viņu iemīlēja krievu un baltkrievu trūcīgie ļaudis, kuri ar arhimandrīta Jāņa gādību guva darbu, aizsardzību un atbalstu. Te atklājas kristiešu gana īstenā būtība, kas nenošķir paverdzināto no brīvā, grieķi no jūda vai jebkuras tautas pārstāvi citu no cita.

1911. gadā Kungs aicina arhimandrītu Jāni uz augstāko – bīskapa kalpošanu.

1912. gada 11. martā Ņevas Aleksandra Lavrā bīskapu sapulce ar Maskavas metropolītu

Vladimiru un Kijevas metropolītu Flaviānu priekšgalā arhimandrītu Jāni hirotonizēja par bīskapu un norīkoja par Sluckas bīskapu, Minskas arhibīskapa Mihaila vikāru.

1912. gadā bīskaps Jānis kalpo Odesā, bet pēc Hersonas arhibīskapa Dimitrija nāves 1913. gadā viņu nosūta uz Taganrogu – uz no jauna atklāto Pieazovas katedru (1913. – 1917. g.).

Pienāca Pirmā pasaules kara smago pārbaudījumu un traģisko satricinājumu, 1917. gada posta laiks.

Valdnieka Jāņa žēlsirdīgā mīlestība apņēma ne tikai viņa ganāmpulku, bet arī cietējus ārpus Pareizticīgās Baznīcas sienām. Līdzcietīgā, iedarbīgā palīdzība bēgļiem no Galīcijas ne tikai atviegloja viņu ciešanas, bet arī paaicināja viņus pāriet Pareizticīgās Baznīcas klēpī.

Kara laiku nelaimes un grūtības bija tikai priekšvēstneši tiem briesmīgajiem pārbaudījumiem un vajāšanām, kas gāzās pār Baznīcu.

Pēc 1917. gada revolucionārā apvērsuma jaunie vadoņi uzsāka neiedomājami nežēlīgas Baznīcas vajāšanas. Cilvēku dzimuma ienaidnieks izsenis īpaši vajājis Virsganus un ganus, cerot pēc to satriekšanas izklīdināt Kristus pulka avis.

Cīņā pret valdnieku Jāni, vajātāji pielietoja sen zināmo melu tēva ieroci – apmelojumus, taču visi viņu neauglīgie mēģinājumi taisno cīnītāju nomelnot ne vien beidzās bez panākumiem, bet vēl kalpoja vajātā slavai un vairoja ganāmo mīlestību uz savu Virsganu. Kad bīskapu ieslodzīja cietumā, ļaužu pūļi ar krusta gājienu devās uz cietumu un pieprasīja svētnieku atbrīvot.

Nespējot stāties pretī Dieva tautas balsij, vajātāji valdnieku Jāni izlaida no cietuma, un arhigans, uzticamā ganāmpulka pavadīts, lūgšanu dziedājumiem skanot, devās uz katedrāli kalpot pateicības aizlūgumu.

1917. gada 7. (20.) septembrī Svētīgākais Patriarhs Tihons bīskapu Jāni norīko kalpot Tveras eparhijā, kur mierīgā baznīcas dzīve bija izjaukta. Ar drīzu Dieva palīdzību gudrais arhigans baznīcas dzīvi ātri saved kārtībā.

Jaunā boļševiku vara, aktīvas Dieva apkarošanas dzīta, ar vēl nebijušu Nerona un Diokletiāna laiku spēku XX gadsimtā metās vajāt Krievu Pareizticīgo Baznīcu.

1917. gada periodu raksturoja Svētīgākais Patriarhs Tihons:

“Neviens nejūtas drošs par sevi; visi dzīvo pastāvīgās kratīšanas, laupīšanas, izsūtīšanas, aresta un nošaušanas bailēs. Sagrābj simtiem neaizsargāto, veseliem mēnešiem pūdē cietumā, bieži bez kādas izmeklēšanas un tiesas soda ar nāvi – pat bez vienkāršotas tiesas.

Soda ar nāvi bīskapus, priesterus, mūkus un mūķenes, kas ne pie kā nav vainīgi, vienkārši pēc vispārēja apvainojuma… necilvēcisko nāvessodu pareizticīgajiem jo smagāku dara nespēja baudīt pēdējo pirmsnāves izvadīšanu ar Svētajiem Noslēpumiem, bet nogalināto miesas neatdod radiniekiem kristīgai apbedīšanai.”

1918. gada 19. janvārī (1. februārī), vēršoties pie jaunās varas, Patriarhs rakstīja:

“Atjēdzieties, bezprāši, izbeidziet asiņainās izrēķināšanās. Jo tas, ko jūs darāt, nav tikai cietsirdība vien, tas patiesi ir īsts sātana darbs, par ko jums pienākas elles uguns nākamajā aizkapa dzīvē un briesmīgs pēcnācēju lāsts pašreizējā zemes dzīvē.”

Bezdievīgā vara izaudzināja “atjaunotās baznīcas” piekritējus, visādi sekmējot šķelšanos un baznīcas iznīcināšanu no iekšpuses.

Bīskaps Jānis kļūst Svētīgākā Patriarha Tihona cīņu biedrs cīņā ar naida spēkiem, kas uzmācas Kristus Baznīcai.

Cilvēku dzimuma ienaidnieks ievilka savos tīklos Penzas bīskapu Vladimiru, kuram izdevās līdzi aizraut daudz ticībā vāju cilvēku. Baznīcas tiesā bīskapam Vladimiram atņēma kārtu un izslēdza viņu no Baznīcas, taču viņš turpināja izplatīt hairēzi, kļūdams viltus bīskaps.

Redzot bīskapā Jānī labu un gudru arhiganu, Patriarhs ieceļ viņu arhibīskapa kārtā, norīko par Penzas un Saranskas arhibīskapu un sūta dziedināt eparhiju no šķelšanās un viltus mācības.

Eparhija bija ārkārtīgi smagā stāvoklī. Vietējā garīdzniecība kā ganāmpulks bez gana apjuka, bet kāda daļa pat aizgāja pie šķeltniekiem. Hairētiskie šķeltnieki sagrāba Penzas katedrāli un galvenos dievnamus. Eparhijas pārvaldītājs bīskaps Fjodors, nespēdams paciest hairētiķu nodarītās bēdas, nomira ar sirdstrieku.

Jaunajā kalpošanas vietā Penzā arhibīskaps Jānis ieradās 1918. gada Ciešanu nedēļas otrdienā. Ticīgie viņu sagaidīja ar mīlestību un pauda visaizkustinošākos uzmanības pierādījumus.

Lai izvairītos no negaidīta uzbrukuma, Valdnieks apmetās vīriešu klosterī aiz pilsētas un tūlīt pēc ierašanās sapulcināja garīdzniecību, lai svētkalpotājus atbalstītu cīņā pret hairēzi.

„Dzīvbaznīcnieki” grasījās Lielajā Ceturtdienā sagrābt Pētera–Pāvila baznīcu. Daudzi priesteri baidījās no vajātāju neprātīgā naida, taču viņu vidū bija uzticami un bezbailīgi gani – gatavi savas dzīvības atdot par avīm, gatavi sekot arhibīskapam Jānim pat nāvē no vajātāju rokas, aizsargājot Kristus ganāmpulku.

Valdniekam Jānim Pētera–Pāvila baznīcā pienācās lasīt divpadsmit Evaņģēlijus. Trakojošais pūlis sapulcējās pie Pētera – Pāvila baznīcas vārtiem, degot kārē izrēķināties ar tikko norīkoto arhiganu. Tomēr Kungs ne tikai izjauca Savu ienaidnieku ļauno nodomu, bet arī vērsa visu Baznīcai un savam cīnītājam par labu.

Kad Valdnieks saskaņā ar Dieva gribu netraucēts iegāja dievnamā, pūlis visu niknumu izgāza uz arhibīskapa cellinieku, neļaudams baznīcā ienest arhiereja tērpu. Bet pazemīgais Arhibīskaps izgāja uz Evaņģēlija lasīšanu, uzlicis tikai epitrahili.

Nolasījis pirmo Evaņģēliju, valdnieks Jānis sāka svētrunu ar tikko nolasītajiem Pestītāja vārdiem: “Jaunu bausli Es jums dodu, lai jūs cits citu mīlat” (Jāņa 13, 14). Un iedvesmotās svētnieka svētrunas vārdi ne tikai nonāca līdz dvēseles un gara pāršķiršanai, šaubu māktos atgriežot uz sekošanu Kristum un viņa izredzētajam arhibīskapam Jānim, bet arī stiprināja garīdzniecību cerībā nosargāt baznīcu.

Pēc dievkalpojuma draudzes locekļi ciešā lokā ieskāva savu arhibīskapu, lai pasargātu viņu no trakojošiem vajātājiem. Jau pirmie arhiereja dievkalpojumi piesaistīja Valdniekam Dieva tautas sirdis.

Boļševiku vara pret jauno arhiganu izturējās galēji naidīgi. Valdnieka mītnē veica rūpīgu kratīšanu, nopratināja viņu, taču pat ieganstu vajāšanām neatrada.

Šķeltnieku viltus bīskaps un viņa atbalstītāji čekisti, redzot savu pilnīgo sakāvi, nolēma nogalināt arhibīskapu Jāni.

Gaišās nedēļas ceturtdienas vakarā vīriešu klosterī iegāja divi čekisti, pieklauvēja pie Valdnieka celles, taču viņiem neatvēra, un algotie slepkavas centās uzlauzt durvis. Pa to laiku sapulcējās mūki un sāka zvanīt trauksmi. Durvis uzlauza, viens no uzbrucējiem no neliela atstatuma izšāva uz celles vidū stāvošo arhibīskapu Jāni. Taču Kungs pasargāja Savu izredzēto: brālis, paslēpies blakus durvīm, iesita šāvējam pa roku. Lode viegli ievainoja Valdnieka kāju.

Šai brīdī cellē sapulcējās uz trauksmi saskrējušie strādnieki. Neveiksmīgos slepkavas izvilka no celles un sāka sist. Taču valdnieks Jānis viņus pasargāja.

Boļševiki neatmeta nodomus izrēķināties ar arhiganu. 1918. gada maijā viņi atklāja artilērijas uguni uz Kunga Apskaidrošanās klosteri, kur mitinājās Arhibīskaps. Daži lādiņi trāpīja cellēs blakus valdnieka Jāņa miteklim, viņam pašam nekaitējot.

1918. gada septembrī arhibīskapa Jāņa cellē un kancelejā veica rūpīgu kratīšanu, kas nedeva it nekādus rezultātus, bet pašu Valdnieku aizveda uz guberņas čeku, uz tiešo konfrontāciju. Bija vakars. Dievnamos sāka kalpot visnakts dievkalpojumu. Kad ticīgie uzzināja, ka svētnieks aizvests uz “māju, no kuras neatgriežas”, ļaudis nolēma, ka Arhibīskaps nošauts. Neizsakāmas Dieva žēlastības dēļ atgriezies dievnamā, Valdnieks dzirdēja panihidu “nesen mirušam” arhibīskapam Jānim.

Pagāja viens pārbaudījums, bet tūlīt sekoja nākamais. Jāņa Kristītāja galvas nociršanas svētkos norisa mēģinājums ieņemt Pētera–Pāvila baznīcu.

Bezgoži, lai slēptu savus nodomus, uz Pētera–Pāvila dievnamu devās krusta gājienā. Līdz tam Krievzemē tādi krusta gājieni nebija redzēti: trūka tikai ieroču.

Bet svētais Arhibīskaps bija mierīgs un Dieva iedvesmotiem svētrunas vārdiem ne tikai uzmundrināja tos, kas bija apjukuši bailēs no hairētiķu iebrukuma, bet arī iedvesmoja lūdzējus upurdarbam – aizstāvēt dievnamu.

Ar to pārbaudījumi nebeidzās. Čeka arhibīskapu Jāni arestēja un ieslodzīja cietumā.

Dieva tauta pieprasīja arhiganu atbrīvot. Nāvessoda izpildīšanas dienā ieslodzītos izsauca vienu pēc otra pēc saraksta, kurā arhibīskaps Jānis bija pēdējais. Ieslodzītie izgāja no kameras un vairs neatgriezās. Spriedumus izpildīja nekavējoties. Arhibīskaps piedzīvoja visu, ko pārdzīvo uz nāvi notiesātie. Tikai vienos naktī paziņoja, ka viņš ir brīvs. Pēc Dieva gribas notika brīnums: Valdnieku atbrīvoja.

Svētā apliecinātāja ieslodzījuma laikā bezdievju vara likvidēja visus eparhiālās pārvaldes orgānus. Nu visus darbus milzīgās eparhijas pārvaldē nācās uzņemties Valdniekam pašam, bet Kungs sekmēja Sava izredzētā darbus, un drīz vien izdevās atjaunot eparhiālo padomi un citus pārvaldes orgānus.

Kalpošana Penzas katedrā bija nemitīgs apliecināšanas upurdarbs.

1919. gada 28. jūlijā arhibīskapu Jāni izsauca uz kara komisariātu, kur viņu izmeklēja kā rekrūti un atzina par derīgu militārajam dienestam, ieskaitot aizmugures zemessardzē!

Eparhijas draudžu lūgumu dēļ ierašanos zemessardzē uz laiku atlika.

Bez īpašas atļaujas pat eparhijas draudzes nedrīkstēja apmeklēt.

Pilsoņu karš bija pašā karstumā. Penzai tuvojās Baltā armija. Baznīcas vajāšanas kļuva vēl cietsirdīgākas. Arestēja redzamākos baznīcas kalpotājus.

Tai laikā pēc draudžu uzaicinājuma Arhibīskaps devās ilgā braucienā pa eparhiju. Tauta priecīgi sagaidīja savu arhiganu. Dievkalpojumi noritēja lielā garīgā pacēlumā, milzīgiem ļaužu pulkiem sanākot.

Atgriežoties Penzā, Valdnieku atkal arestēja, apmelojot darbībā kādā čekistu izdomātā kontrrevolucionārā organizācijā.

Tolaik arestētos ārkārtīgi nežēlīgi spīdzināja, daudzi mokas neizturēja un apmeloja ne vien sevi, bet arī citus nevainīgos. Tā apmeloja un nošāva Valdnieka ipodiakonu. Tas pats bija paredzēts arī svētajam. Arhibīskaps Jānis pieprasīja pārskatīt lietu Maskavā.

Maskavas cietumā Valdnieku ievietoja vienā kamerā ar kriminālnoziedzniekiem. Viens no viņa ieslodzījuma lieciniekiem stāstīja – reiz naktī kamerā ievietojuši dzērumā apsaldētu noziedznieku. Ieraudzījis Arhibīskapu, viņš sācis ciniski ņirgāties, taču atturējuši līdzbiedri, pasakot – šis cilvēks ir Penzas arhibīskaps.

Valdnieks, kristīgas žēlsirdības pilns, sasildīja jauno kameras iemītnieku, baroja, kopa viņu. Kristīgā attieksme kritušajā cilvēkā pamodināja labestības jūtas – viņš kļuva arhibīskapa Jāņa palīgs. Kopā viņi uz nestuvēm pārnēsāja tīfa slimniekus, kopa bezsamaņā gulošos – riskējot ar pašu dzīvībām, veica kristīgās žēlsirdības upurdarbu.

Maskavā ar arhibīskapa lietu nodarbojās pats VČK slepeni-operatīvās daļas priekšsēdētājs. Netaisnie un nežēlīgie vajātāji savāca visus iespējamos melus, kuri jelkad tika celti pret Valdnieku, taču neko nepanāca, un 1920. gada martā arhibīskapu Jāni attaisnoja.

Kungs sargāja taisno vīru tālākai apliecināšanai un Sava avju ganāmpulka vadībai. Smagie pārbaudījumi un apliecināšanas upurdarbs tikai nostiprināja Valdnieka garīgos spēkus. Te mēs redzam Dieva dižo providenci, rūpes par Latvijas pareizticīgajiem ļaudīm, kuri pārcieta ne mazumu ciešanu un vajāšanu par Pareizticību.

Tai juku laikā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas stāvoklis bija bēdīgs. Valsts neatzīta, Baznīca tika atdota izlaupīšanai. Ganāmpulks bija izklīdināts, bet Pareizticība tika vajāta. Tai paredzēja drīzu galu.

 Pirmā pasaules kara un revolūcijas gados Latvijā iznīcināja pareizticīgo garīgo izglītību, atņēma Rīgas Garīgo semināru. Rīgas katedra bija bārene: nebija arhigana.

Pēc neatkarības iegūšanas Latvijā asi izvirzījās jautājums par Pareizticīgās Baznīcas stāvokli. Varasvīri nepiekrita, ka tā varētu būt Krievu Pareizticīgās Baznīcas eparhija.

Valstī dievnami bija bēdīgā stāvoklī. Okupācijas laikā un pilsoņu kara gados izlaupīti un iztukšoti, tie pārvērtās postažā. Ikonostasi bija sagrauti, ikonas apgānītas, krucifiksi izmesti mēslainē, Rīgas katedrāle – izpostīta. No kupoliem skārdu ņēma nost iestāžu remontam… Neviens pareizticīgo dievnams no šīm nelaimēm neizvairījās. Vienu pēc otra sagrāba labākos pareizticīgos dievnamus. Tas pats notika ar pareizticīgo mācību iestāžu ēkām. Draudēja slēgt arī Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri. Vieni gribēja Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē iekārtot panteonu – nacionālo varoņu atdusas vietu, citi plānoja to noslaucīt no zemes virsas.

Rīgas arhibīskapa rezidences atņēma.

Kopumā no 1919. līdz 1925. gadam Pareizticīgajai Baznīcai Latvijā atņēma īpašumu ceturto daļu. Kā ganāmpulks bez gana Latvijas garīdzniecība un laicīgie ļaudis dziļās sērās pārdzīvoja Rīgas katedras sērdienību un Pareizticības nenokārtoto stāvokli valstī.

Viņi rīkoja sapulces, centās visiem spēkiem aizstāvēt savu Baznīcu, bet ko gan var izdarīt avis bez sava arhigana? Dievbijīgie priesteri un laicīgie cilvēki vērsās pie Svētīgākā Patriarha Tihona ar pazemīgu lūgumu – svētīt Latvijas draudzi vadīt arhibīskapam Jānim (Pommeram), kas iemantojis mīlestību ar ticības stiprumu un apliecināšanas upurdarbu.

Latvijas draudze rakstīja savam Patriarham: “Jūsu Svētība! Mūsu Baznīcas kuģis tiek mētāts dzīves bangās un ir jau izturējis daudz briesmu un nelaimju, bet mēs neesam kļuvuši mazdūšīgi un paliekam pie savas ticības…Kaut gan esam kā pamesti sērdieņi, mēs joprojām esam vīrišķīgi un cieti un nedomājam nolaist Pareizticības karogu arī turpmāk. Bet… Jūsu Svētība! Neuzkraujiet mūsu vājajiem kamiešiem šo nepanesamo nastu – gaidīt bez cerībām, skaitīt lūgšanas bez atbildes, lūgt, bet nesaņemt.

Jūsu Svētība! Jūra bangojas, viļņi aizvien niknāk triecas virsū mūsu baznīcas kuģim, mūs biedē atbildība par kuģa likteni, kad nāks briesmīgais devītais vilnis… Ir vajadzīgs stūrmanis…”

Patriarhu tāpat lūdz svētīt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas patstāvību.

Valdnieks Jānis izdziedēja šķelšanos Penzas eparhijā, un Patriarhs norīkoja viņu par Rīgas arhibīskapu un svētīja braukt uz Latviju. Taču Penzas klēriķi un laicīgie cilvēki negribēja atlaist karsti mīļoto Valdnieku. Tikai Latvijas draudzes neatlaidīgo lūgumu dēļ Svētīgākais Patriarhs Tihons deva galīgo piekrišanu arhibīskapa Jāņa aizbraukšanai uz Latviju, apbalvodams ar pateicības rakstu par pašaizliedzīgu un auglīgu darbu dažādās kalpošanas vietās Krievijā.

1921. gada 8. (21.) jūnijā Svētīgākais Patriarhs Tihons dāvā Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai plašas autonomijas tiesības un ar savu dekrētu norīko Penzas arhibīskapu Jāni (Pommeru) par Rīgas un Latvijas arhibīskapu.

Latviešu Debesbraukšanas draudzes

50 gadu jubileja

1929. gads

Saskaņā ar Dieva gribu Valdnieks atgriežas Latvijā ar bagātu garīgo un administratīvo pieredzi, ko guvis iepriekšējās katedrās. Visos savas kalpošanas etapos viņu vadīja pirmkārt baznīcas dzīves garīgās atdzimšanas ideja, kalpojot Dievam un ļaudīm.

Arhibīskaps Jānis pie

I Pasaules karā kritušo cīnītāju kapa

Gadi, kurus svētais pavadīja, kalpojot Svētajai Baznīcai un stāvot par ticību, bagātināja viņu ar gudrību un apdomību. Viņš garīgā ziņā izauga par tikumiem bagātu vīru, kas varēja arī citus vest uz pestīšanas ceļa un savā darbībā rādīt retu piemēru – cik pašaizliedzīgam un Dieva gribai padevīgam jābūt. Visdižākajā pazemībā minot arhigana kalpības takas, valdnieks Jānis it visā paļāvās uz Kungu, neko nepierakstot sev personiski, bet gan visā ievērojot Dieva gribu. Svētnieks pazemīgi pieņēma Latvijas draudzi zem sava omofora.

Lielā ūdens svētīšana Daugavas upē

Rīgā Arhibīskapu viņa jaunā draudze sagaidīja dzelzceļa stacijā, un viņš krusta gājienā devās uz sagrauto katedrāli.

Ganāmo mīlestības apņemts, Valdnieks uzsāka braucienu pa draudzēm, nostiprinot ticību un mudinot visus būt nelokāmiem ticībā. Viņam nācās paciest varasvīru spaidus, taču tas bija nieks salīdzinājumā ar to, ko nācās pārciest no boļševikiem Krievijā.

Daudz spēka un pūliņu nācās pielikt, lai valsts apstiprinātu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas tiesības. Tikai ar neatslābstošiem un pašaizliedzīgiem arhibīskapa Jāņa pūliņiem izdevās panākt, ka Baznīcu reģistrē kā pilntiesīgu juridisku personu. Tikai Sirds Noslēpumu Zinātājs Dievs zina, cik ciešanu Valdniekam nācās pārdzīvot, veicot šo bezgala svarīgo darbu. Tā augļus mēs plūcam vēl šobaltdien. Lai to sasniegtu, arhibīskapam Jānim nācās izvirzīt savu kandidatūru Saeimas vēlēšanās. Tauta atbalstīja savu arhiganu un vairākkārt ievēlēja viņu par Latvijas parlamenta deputātu. Deputāta darbā Valdniekam bija jāpacieš daudz pazemojumu, apvainojumu un pat sitienu – par patiesības apliecināšanu, taču tikai tādā veidā viņš varēja aizstāvēt Svēto Baznīcu. Tā Pareizticības iznīcināšanai Latvijā tika darīts gals.

Arhibīskaps Jānis Latvijas Saeimā

Viņš zināja tik labi kā neviens – Baznīcu nevarēs pasargāt no briesmīgām, asiņainām vajāšanām, ja pie varas nāks bezdievīgās mācības sekotāji. Svētnieks saprata – vajātāju niknums ķers ne tikai Kristus Baznīcu, bet arī daudzus jo daudzus Latvijas iedzīvotājus, kas nav Svētās Pareizticīgas Baznīcas klēpī. Viņš bezbailīgi atmaskoja bezgožus, atklājot patiesību un lieliski saprotot, kādas sekas viņš var sagaidīt. Taču cita Baznīcas saglabāšanas ceļa nebija. Svētais arhibīskaps Jānis tādēļ bezbailīgi stājās uz mocekļa ceļa, kā labais avju gans dzīvību par tām atdodot.

Valdnieks Jānis svēti godāja Svētās Pareizticīgās Baznīcas kanonus un uzskatīja, ka Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai vissvarīgāk ir atrasties Mātes Baznīcas – Maskavas Patriarhāta klēpī. Viņš atraidīja visus Konstantinopoles Patriarhāta un karloviešu šķeltnieku veltīgos mēģinājumus – Latvijas Baznīcu piespiest saraut saites ar Māti Baznīcu. Vienotība ar to – tas ir svētā arhigana testaments mums.

Tikpat smagas izrādījās ikdienas rūpes par dievnamu krāšņumu, garīgās izglītības atjaunošanu. Šis smagais darbs deva bagātīgus augļus. Dievnamus piepildīja dievlūdzēji. Baznīcas atdzīvojās. Taču tie bija tikai pirmie soļi.

Visa arhibīskapa Jāņa dzīve un cīnītāja pūliņi arhiereja un deputāta darbā bija vērsti uz to, lai kalpotu Baznīcai, savai Dzimtenei Latvijai un vienkāršai tautai. Viņš vienādi rūpējās kā par krieviem un latviešiem, tā arī par citu tautību ļaudīm. Viņam nebija savējo un svešo: visi bija brāļi. Būdams dzīves pabērnu un nabadzīgāko sabiedrības slāņu aizstāvis un gādnieks, pats Valdnieks dzīvoja sevišķi pieticīgi. Viņš apmetās katedrāles pagrabā - tumšā un drēgnā istabiņā ar restotu lodziņu zem pašiem griestiem. Pa to varēja dzirdēt visas centrālā bulvāra skaņas. Istabiņa bija galīgi nolaista. Apkvēpušās sienas klāja pelējuma un valguma plankumi.

Dzīvodams pagrabā, arhibīskaps Jānis tur pieņēma augstus ārzemju viesus. Katedrāles pagrabā pabija igauņu, somu un angļu bīskapi. Kāds ārzemju apmeklētājs ar asarām acīs izsaucās: „Ticiet – manā tēvijā neviens arestants nedzīvo tāda bedrē kā Jūs, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas galva.” Valdnieka celles iekārtojums bija ļoti vienkāršs: daži krēsli, soli un skapji ar grāmatām, ikonas. Virs galda – liels Svētīgākā Patriarha Tihona portrets.

Valdnieka Jāņa celle Kristus Piedzimšanas katedrālē

Mums nav zināms, cik asaru še - svēto ikonu priekšā – izlējis svētais apliecinātājs. Valdnieks savu pagrabu mīļi dēvēja – „mana ala”. Dzirdot līdzjūtības izpausmes par savu stāvokli, tikai atjokojās. Daudzie apmeklētāji atcerējušies viņu smaidīgu, vienkāršu un saskarsmē pieejamu.

Valdnieks ļoti mīlēja bērnus, un bērni mīlēja viņu. Cik bieži viņš ar veselu bērnu virteni ieradās grāmatu veikalā un visiem sapirka grāmatiņas, reizēm par dažiem desmitiem latu. Un priecīgais bērnu pūlis, nereti aizmirsdams pateikties, izklīda pa mājām, bet viņš klusā priekā noskatījās viņiem pakaļ.

Pēc Pashas svētku dievkalpojuma pēc sena paraduma Arhibīskaps kopā ar trūcīgajiem baudīja svētku mielastu. Šeit viņš jutās gluži kā paša ģimenē. Svētnieks nekad nešķiroja cilvēkus pēc sociālās izcelsmes. Valdniekam bija vienalga, kas atradās viņa priekšā: ministrs, ģenerālis, aristokrāts, zemnieks vai strādnieks. Visos Arhibīskaps redzēja Dieva tēlu. Nereti Valdnieku apmeklēja tikko no apcietinājuma iznākušie ieslodzītie. Svētnieks palīdzēja viņiem – grēku nožēlniekiem – sākt jaunu dzīvi. No saskarsmes ar svēto katrs izjuta prieku.

Labestīgs pret labestīgiem un grēku nožēlniekiem, Arhibīskaps bija stingrs pret sevi, stāvot pretī tiem, kas neatkāpās no maldiem, un pret Baznīcas ienaidniekiem. Aizstāvot Baznīcu, viņš sevi nesaudzēja.

Svētā nerimstošie pūliņi panāca atļauju atvērt garīgās skolas un seminārus. 1926. gada decembrī, par spīti visiem šķēršļiem, atklāja Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Garīgo semināru. Tie bija svētki visiem Latvijas pareizticīgiem kristiešiem.

Latvijas zemes dievlūdzēja nerimstošās rūpes un pūliņi panāca to, ka no 1921. gada līdz 1930. gadam uzcēla un iesvētīja desmit jaunus pareizticīgos dievnamus, četri jauni bija celšanas stadijā, vēl dažām draudzēm izsniedza atļaujas celšanai.

Krāšņumā daži dievnami pārspēja pirmskara stāvokli. Baznīcas iegādājās zvanus, tajās ieskanējās lieliska dziedāšana.

Tomēr sekmes Dieva Baznīcas celšanā izsauca cilvēku dzimuma ienaidnieka ienaidu un uzbrukumus. Melu tēvs uz Baznīcu un uz apliecinātāju izgāza niknu apmelojumu straumes.

Kam tikai neuzbruka: gan dievnamu arhitektūrai, gan zvanīšanai, nepatika arī dievkalpojumu noturēšana baznīcslāvu valodā.

Aicinot savu draudzi uz pacietību, pazemību, mīlestību, būt gataviem bez niknuma paciest Kunga sūtītās ciešanas, svētais Arhibīskaps ar mīlestību sasilda visas savas daudznacionālās draudzes sirdis, sekojot Apustuļa Pāvila vārdiem – „Kristū nav ne jūda, ne grieķa” (Gal. 3,28).

Valdniekam izdevās novērst starpnacionālas nesaskaņas ne tikai Baznīcā: tās vienotība sāka saliedēt arī laicīgo sabiedrību. Pateicoties Svētā Valdnieka pūlēm, pareizticīgie krievi, latvieši, ukraiņi, baltkrievi, igauņi, vācieši un citu tautību ļaudis dzīvoja pilnīgā vienprātībā un mīlestībā uz savu arhiganu un savā starpā.

Tas ir dzīvs piemērs, kā Kristū apvienojas visas tautas, un tas dara kristieti par “jauno radību”.

Aizstāvot vienkāršās latviešu darba tautas un zemniecības intereses, Valdnieks vienlaikus aizstāvēja Latvijas pareizticīgo krievu minoritāti. Tā tika pieņemta virkne likumu, kas paredzēja atvērt krievu mācību iestādes; sāka strādāt tautas bibliotēkas, uzlabojās pirmsskolas izglītība.

Valsts parlamentā aizstāvēdams Pareizticīgo Baznīcu, arhibīskaps Jānis skaidri saprata, kādas šaušalīgas briesmas visai sabiedrībai draud no bezdievīgās mācības, ko atbalstīja tie cilvēki, kas lauzās pie varas. Viņi pār svēto gāza apmelojumu straumes.

Paļaujoties uz Kungu, atceroties, ka “baiļu nav mīlestībā, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes” (1. Jāņa 4,18), svētais nepazina baiļu, veicot sava apliecinātāja, svētnieka kalpošanu. Svētais Patriarhs Tihons sauca viņu par “cīņas vīru”, bet vienkāršā tauta par “jauno Zeltamuti”.

Lai klausītos viņa svētrunas, pulcējās gandrīz vai visa pareizticīgā Rīga .

Valdnieks baudīja vispārēju dievbijības veicinātāju mīlestību kā Latvijā, tā arī aiz tās robežām.

Tikumība ir saule; skaudība līdzinās ēnai: tā seko taisnajam vīram it visur. Sevišķā cietsirdībā un niknumā naida gars saceļas pret ticīgajiem uz Kristu un tiem, kas guvuši panākumus tikumos. Tāda ir īsteno Debesu Ķēniņa kalpu daļa. Pa šo šauro ceļu gājuši svēto apliecinātāju, mocekļu, svētnieku un sirdsskaidro neskaitāmi pulki. Ienaidnieku intrigas, ļaunprātības viņus ielenca no visurienes; šausmīgs bezdibenis rēgojās viņu priekšā, bet svētie joprojām palika nesatricināmi, pazemīgi un pacietīgi, Kristus dēļ panesot zākāšanu, apmelojumus, pļaukas un citas ciešanas, spaidus un sitienus, ko izgudroja cilvēku dzimuma ienaidnieks.

Svētais Jānis Zeltamute saka: “Par mocekli dara ne tikai nāve, bet arī dvēseles stāvoklis; ne par darba beigām, bet arī par nolūku bieži savijas mocekļu vainagi.”

Pasaule ar visiem netaisnības un naida ieročiem saceļas pret Kristus uzticamiem kalpiem, ar visu, ko vien pasaule var izgudrot par cīņas līdzekli pret Kristus patiesības vēstītāju.

Svētnieks Jānis teica – pienāks laiks, kad ne tikai vajāšanas, bet arī nauda un šīs pasaules labumi, meli un viltība, nepatiesība, ko izplatīs presē, radio un pa citiem saziņas līdzekļiem, novērsīs cilvēkus no Kunga. Tad ies bojā vairāk cilvēku nekā no atklātas cīņas pret Dievu.

Šīs pasaules valdnieka naidu pilnā mērā iepazina arī Rīgas un Latvijas Arhibīskaps Jānis.

Pagāja nedaudz vairāk par pusgadsimtu, un svēto apmelojusī sieviete, gatavodamies stāties Taisnā Soģa priekšā, vēlējās šķīstīt dvēseli. Viņa uzrakstīja grēku nožēlas vēstuli, izsūdzot grēku – ilgus gadus ilgušo apmelojumu.

“Es jau esmu tai vecumā, kad cilvēks nebaidās ne no kādiem draudiem,” – teica Arhibīskaps. “Nāciet ar saviem draudiem, es mierīgi nolasīšu Svēto Rakstu vārdus: “Kungs, lai nu tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm. Gaismu apgaismot pagānus un par slavu saviem Israēla ļaudīm” (Lk. 2, 29-32).

Ne tikai svešie vajāja svēto. Vajātāju vidū bija arī Rīgas katedrāles klēriķi, kurus Arhibīskaps atmaskoja krāpšanā.

Par spīti uzbrukumiem, kuri aizvien pieņēmās spēkā, Dieva tautas mīlestība uz svētnieku auga augumā.

Arhibīskaps vīrišķīgi stājās pretī visām nedienām un likstām, kuras gāzās pār viņu. Tomēr viņa veselību sabeidza pārmērīgi smagie pūliņi un grūtie dzīves apstākļi. Ciešot miesas kaites, viņam nācās pārcelties uz arhiereja vasarnīcu pie Ķīšezera - savas mocekļa nāves vietu.

Paļaujoties uz Kungu, Valdnieks bez apsardzes dzīvoja vasarnīcā, kura atradās neapdzīvotā vietā. Viņam patika vientulība. Šeit viņa dvēsele atpūtās no pasaulīgās kņadas. Brīvo laiku valdnieks pavadīja lūgšanās, strādāja dārzā, veica galdnieka darbus uz ēvelsola, uz kura vēlāk mocītāji viņu nežēlīgi spīdzināja.

Arhiereja vasarnīca Ozolkalnā

Valdnieks arhiereja vasarnīcā Ozolkalnā

Augšupceļš uz debesu Jeruzalemi turpinājās, un lielākā daļa jau bija noieta.

Par svētā mocekļa nāvi 1934. gada 12. oktobrī – naktī no ceturtdienas uz piektdienu - pavēstīja ugunsgrēks arhiereja vasarnīcā.

Neviens nezina, kas un kādā veidā spīdzināja Valdnieku. Taču šīs mokas bija nežēlīgas. Arhibīskapu piesēja pie durvīm, kuras tika izņemtas no eņģēm, tad uz ēvelsola briesmīgi mocīja. Viss liecināja – svētā kājas dedzināja ar uguni, uz viņu izšāva no revolvera un dzīvu dedzināja.

Arhiereja vasarnīca Ozolkalnā pēc ugunsgrēka

Uz arhibīskapa Jāņa bērēm atnāca ikviens, kas varēja. Katedrālē visi nesatilpa. Milzum daudz tautas stāvēja gar ielām, pa kurām bija jānes svētkalpotāja – mocekļa atliekas.

Arhibīskapa Jāņa svēto atlieku pārnešana

no arhiereja vasarnīcas Ozolkalnā un Kristus Piedzimšanas katedrāli. 1934. gads

Jau svētā bērēs notika pirmais brīnums.

Dievbijīgais Dieva kalps M. Dobrotvorskis redzēja brīnumainu parādību. “Lūdzot par aizmigušo un noliekot vainagu pie zārka galvgaļa, es un mani kolēģi ieņēmām vietas katedrāles kreisajā pusē pie arkas. Jau ritēja dvēseles aizlūguma dievkalpojums, taču delegācijas aizvien nāca un nāca… Radio skaļrunis katedrāles ārpusē laiku pa laikam ziņoja par to, kā virzās Arhibīskapa nogalināšanas izmeklēšana, tādēļ tikko pienākušās delegācijas stāstīja mums pēdējos jaunumus. Es nevilšus ieklausījos viņu čukstos, cerot uzzināt slepkavības noslēpumu. Tad pēkšņi, ieklausoties kārtējos jaunumos, pār mani pārskrēja it kā trīsas. Pagriezis galvu pa labi, ieraudzīju pie zārka ar Arhibīskapa atliekām, labajā pusē viņu pašu stāvam pilnā ietērpā uz katedras, ar seju pret altāri lūdzam Dievu. Viņa labajā rokā šūpojās kvēpināmais, un līdz ar Valdnieka roku kustībām bija dzirdamas it kā sakosa zvaniņu skaņas. Ievēroju – mitra un tērps bija tādā pašā krāsā kā ietērps zārkā. Ap katedru stāvēja dievlūdzēji laicīgās drēbēs, taču viņu sejas nepazinu. Cik ilgi turpinājās šī parādība – nevaru pateikt, taču domāju, ka tikai dažas sekundes. To laikā jutu, ka man ir kontakts ar Arhibīskapu, un es zināju – tā nav manu domu projekcija, nedz arī halucinācija, tas ir kaut kas ārpus manis, nevis es, kas lika pievērst sev uzmanību, atraujot mani no ārpasaules un paverot man aizpasaules priekškaru… Mani pārņēma miers, īstens garīgs prieks un apmierinājums par Arhibīskapa likteni. Kad parādība izzuda, es pasaucu kolēģus Čerņecki un Magnusu un pastāstīju par redzēto parādību. Taču uz manu jautājumu – vai viņi nav redzējuši Arhibīskapu, abi atbildēja noliedzoši, tomēr abi apstiprināja, ka ievērojuši manu skatienu, vērstu sānis, kurš viņiem licies savāds.”

Cita parādība 50. gadu beigās atklājās cilvēkam, kurš vēlējās palikt nepazīstams. Viņš redzēja valdnieku Jāni vecā, nodilušā, apsūnojušā ietērpā, taču citādi tādu pašu, kāds viņš bija mūža pēdējos gados: ar pirmo sirmumu kuplajos matos un bārdā un ar pirmajām dziļajām grumbām sejā. Ietērps tik sens, ka nemaz nav iespējams pateikt, kādā krāsā – tāds brūni zaļgans ar pilnīgi apsūbējušu zeltu. Taču, lūk, Valdnieks pagriežas ar muguru, un ir redzams – Arhibīskapa omofors sāk kļūt nedaudz gaišāks. Vispirms tajā sāk zibēt dzirkstelītes, tad tās saplūst spirālēs, tad izplūst plankumos, kuri palielinās, izplešas plašumā, tā, ka viss apmetnis sāk zaigot tik apžilbinošā, tādā ne šīszemes gaismā, bet Dievmātes seja tajā izceļas, iezīmējas tik reljefi, tik spilgti un tik košā mirdzumā, ka nākas aizmiegt acis. Te Valdnieks atkal pagriežas ar seju, un tagad redzams, ka omofors izgaismojies arī priekšpusē, un tikai pārējais tērps vēl tumšs, tādēļ kontrastējot liekas gluži melns. Un Valdnieks bilst: “Tu arvien gribi, lai es tērptos jaunā ietērpā, bet man arī šis ir labs!” Šī parādība ilga vienu minūti…

Svētā vīra piemiņu glabāja pareizticīgo sirdis, un nekas, pat bailes no vajāšanām, nespēja to izdzēst.

Daudzus gadu desmitus Dievmātes Patvēruma kapos Rīgā pie svētkalpotāja-mocekļa bija svaigi ziedi, sveces, dievlūdzēji. Ir zināmi fakti, kad pēc svētā Latvijas zemes priekšstāvja lūgšanām cilvēki tika izdziedināti un saņēma Dieva palīdzību.

Kapela Rīgas Dievmātes Patvēruma kapos, kur zem marmora plāksnes dusēja arhigana-mocekļa relikvijas, kļuvusi svētceļojuma vieta daudziem pareizticīgiem, kuri ticībā godā svētā piemiņu.

Kapela Rīgas Dievmātes Patvēruma kapos

2001. gada 24. septembrī pēc Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Koncila darba noslēgšanas Vissvētās Dievadzemdētājas Patvēruma dievnamā, kā arī svētnieka Jāņa (Pommera) kapelā Pokrova kapos daudzu dievlūdzēju klātbūtnē notika parastass, panihida un litija.

Nākamajā dienā, 25. septembrī Pokrova kapos kapelā notika panihida un pēc tam krusta gājiens pa pilsētas ielām aiznesa šķirstu ar svēto pīšļu daļu uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli. Krusta gājienā piedalījās Latvijas garīdzniecība, Rīgas Svētās Trijādības Sergija sieviešu klostera māsas un vairāk nekā trīs tūkstoši dievlūdzēju.

Svētmocekļa Jāņa relikviju godināšana

Svētmocekļa Jāņa relikviju pārnešana

Un mēs sauksim tā: “Svētais svētmocekli, tēvs Jāni, lūdz Dievu par mums. Āmen.”

www.pareizticiba.lv

 

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS