PSIHISKĀ VESELĪBA – NE TIKAI MEDICĪNISKA, BET ARĪ SOCIĀLA PROBLĒMA
Saruna ar bērnu psihiatri Gaļinu Kozlovsku


Tatjana Šišova

 

Tikumība un psihe... Kā tās saistītas? Kādu ietekmi uz psihisko veselību atstāj tradicionālo tikumisko vērtību pārskatīšana, un kā tas atspoguļojas sabiedrības dzīvē? Par šiem jautājumiem tagad ir ne tikai zinātniska, bet arī praktiska interese, kas skar katru cilvēku, katru ģimeni. Saruna ar izcilo bērnu psihiatri Gaļinu Kozlovsku, kurai ir vairāk nekā 50 gadu ilga darba pieredze bērnu psihiskās veselības aizsardzībā, palīdz noskaidrot situāciju un iezīmēt ceļus izejai no krīzes.

 

    


– Gaļina Vjačeslavovna, pastāstiet, lūdzu, kas ir psihiskā veselība, un kādas ir tās attiecības ar sabiedrības dzīvi?

– Psihiskā veselība ir viena no svarīgākajām vispārcilvēciskajām vērtībām, jo tieši tā ir cilvēku civilizācijas labklājības un harmonijas pamats.  Praktiski viss, kas notiek cilvēku civilizācijā, ir saistīts ar psihisko veselību.  Tā ļauj cilvēcei virzīties uz priekšu, atklāt savu potenciālu, savas radošās iespējas, nodarboties ar pašpilnveidošanos. Tas viss ir iespējams, tikai saglabājot psihisko veselību. Pretējā gadījumā sākas degradācijas process.  Sabrūkot cilvēku psihei, iet bojā arī civilizācija.

 

– Vēsturiski un arī mūsdienu fakti spilgti liecina par to, ka mēdz būt postošas "uzbūves"  cilvēki.  

– Jā, viņu darbība ir vērsta uz bagātības un varas iegūšanu par slepkavības, izpostīšanas, citu darba, citu daiļrades apgānīšanas cenu.  Tagad tiek izteikts viedoklis, ka šādiem postītājiem arī it kā ir tiesības postulēt savus principus iepretim tiem, kuri veic varoņdarbus un ziedo sevi mūsu kopējam labumam.  Tomēr ne no Dievišķo priekšrakstu, ne tradicionālās tikumības viedokļa, ne parastās, pragmatiskās dzīves loģikas rāmju ietvaros tādus destruktīvistus nevar nosaukt par psihiski veseliem.  Cilvēkiem, kuri apzināti noraida normālu, radošu, harmonisku dzīvi un tiecas uz kriminālo vidi, cilvēki, kuri ir spējīgi kaut kāda sava izdevīguma un savu patronu bagātības dēļ  laupīt un slepkavot, neapšaubāmi piemīt psihiskas novirzes. Starp citu, tas neatbrīvo viņus no atbildības par paveiktajām ļaundarībām: tiesu ekspertīze, kā likums, viņus atzīst par pieskaitāmiem. Iespēja atklāti propagandēt viņu destruktīvās "vērtības" likumsakarīgi ved uz sabiedrības kriminalizāciju, noziedzības, narkomānijas, prostitūcijas, pašnāvību un slepkavību skaita pieaugumu, uz haosu un anarhiju.  Iedzīvotāju psihiskās veselības aizsardzība ir svarīgs valsts uzdevums. Varētu šķist, ka tas nerada šaubas. Tomēr XXI gadsimts iezīmējies ar to, ka cilvēce ir atkāpusies no šiem principiem. Notiek aktīva psihiskās veselības graušana.

 

– Kā tas izpaužas?

– Vispirms jau sabiedrības garīgi – tikumiskās veselības izveidojušos kritēriju diskreditācijā un reizēm pat likvidācijā. Prostitūciju, piemēram, mēģina pasludināt par privātu lietu un attaisnot. Tā sakot, sievietei jābūt tiesībām rīkoties ar savu ķermeni.


– Dažās valstīs pat pastāv "seksa  darbinieču" arodbiedrības...

– Pat tas, ka to cilvēku (turklāt abu dzimumu), kuri nodarbojas ar prostitūciju vecums samazinās, noteiktās aprindās netiek uztverts kā traģēdija.  Tās, redziet, arī ir izvēles tiesības... Bet pašnāvību problēma?! Kas gan ir eitanāzija, ja ne pastarpināta pašnāvība? Cilvēks nevis pats pieliek sev rokas, bet dod piekrišanu sevis nonāvēšanai. Daudzos gadījumos tāda lēmuma pieņemšanā piedalās arī viņa radinieki. Tātad slepkavība tiek pasludināta par pilnībā tiesisku, likumīgu un, vēl vairāk, humānu rīcību.  Bet tādas briesmīgas parādības kā vergu tirdzniecība, orgānu izņemšana cilvēkiem, kuri vēl nav paspējuši nomirt, bet jau atzīti par tādiem, kuriem nav tiesību dzīvot?! Piemēram, kaujas laukā ievainotie.  Tādas zvērības tiek praktizētas mūsdienu karošanas veidā. Ievainotajiem atņem dzīvībai svarīgus orgānus un nodod tos slimajiem, kuriem ir vajadzīga orgānu pārstādīšana. Bet masu informācijas līdzekļi mūs pārliecina, ka operāciju gaidošajiem jāizraisa mūsos žēlums, jo viņiem jāgaida uz upuri, kam šis orgāns ir izņemts. Un daudzus pacientus neuztrauc tas, kam izņemts orgāns pārstādīšanai: no miruša vai vēl dzīva cilvēka.  Galvenais, ka pats pacients par tādu cenu ir saņēmis vēl kādu gabaliņu dzīves.  Praktiski ir legalizēta narkomānija, īpaši t.s. "vieglo" narkotiku lietošana, kuras it kā nerada atkarību, bet esot tikai garastāvokļa uzlabošanas līdzeklis. Par tirdzniecību ar "vieglajām" narkotikām draud mazs sods, tāpēc to bieži veic skolēni. Turklāt sabiedrībā izplatās tādi grēki kā pedofilija un homoseksuālisms, kas, lai ko arī nestāstītu minoritāšu tiesību aizstāvji, ir pretdabiskas parādības.  Dabā ir radīti divi dzimumi, vīriešu un sieviešu, kas nosaka iespēju turpināt dzimtu. Bet homoseksuālisms saviem subjektiem tādu uzdevumu neuzstāda. Te mērķis ir cits – hedonisms, bauda par katru cenu, tajā skaitā arī tādā pretdabiskā veidā. Un tas arī mūsdienu sabiedrībā skaitās pilnībā pieļaujams un likumīgs. Vēl vairāk, daudzas valstis samierinās pat ar to, ka homoseksuālisti agresīvi uzspiež citiem savu dzīvesveidu, iesaistot savās nodarbēs cilvēkus, kuri nav seksuāli dezorientēti. Tajā skaitā bērnus! Bet – jo mazāks bērns, jo vieglāk viņu ietekmēt un piesaistīt savā pusē.

 

– Ne velti Rietumos galēju neapmierinātību izsauca homoseksuālisma propagandas aizliegums bērnu vidū, kas tika pieņemts Krievijā.  Cik daudzi politiķi un dažāda veida slavenības nosodīja šo mēru, kas vērsts uz jaunās paaudzes tikumisko aizsardzību! Arī ANO Komiteja bērnu tiesību jautājumā, kura, kā varētu šķist, ir aicināta aizstāvēt "šos mazos", uzstājīgi rekomendē Krievijai atcelt aizliegumu.


– Varētu minēt vēl daudzus piemērus, kas liecina par to, ka mūsdienu sabiedrības garīgi – tikumiskā veselība mērķtiecīgi degradē, taču domāju, ka tas tāpat ir skaidrs. Iepriekš uzskaitītie faktori ved uz neapšaubāmu psihiskās veselības graušanu. Nostāties uz pedofilijas, narkomānijas un prostitūcijas ceļa ir viegli, turklāt sākumā var šķist, ka nekas īpaši briesmīgs jau nenotiek. Taču iešana pa netikuma ceļu neizbēgami noved pie sociālās un psihiskās degradācijas un, beigu beigās, pie psihes sagrāves. Ar nožēlu var konstatēt, ka XXI gadsimts nāk ar atklātiem draudiem sagraut psihisko veselību. Psihisko veselību nestiprina arī ģimenes – sabiedrības pamatšūniņas -  sagrāve.  Individuālās brīvības kā dzīves augstākās vērtības  uzmācīgā propaganda noved pie ģimenes locekļu atsvešināšanās, atomizācijas.   Vecākā paaudze arvien vairāk izvairās no palīdzības mazbērnu audzināšanā, tiecoties mūža nogali  padzīvot "priekš sevis".   Mākslīgi tiek kurināts tēvu un dēlu konflikts, lai gan šī problēma ievērojamā pakāpē ir izdomāta, jo harmoniskās ģimenēs tāda konflikta vai nu nav vispār, vai arī tas noris ļoti nogludinātā formā.  Ja attiecības starp vecākiem un bērniem ir pamatotas savstarpējā cieņā un mīlestībā, tad neviens neuzbrūk ģimenes locekļu izvēles brīvībai.


– Turklāt jaunatne tādās ģimenēs neizvēlas asociālas uzvedības formas, pret kurām tik bieži iebilst vecāki.

– Protams! Ja jaunatne neizvēlas sev bīstamas tendences, tad kurš gan viņus ierobežos? Ja bērnam ir normālās nostādnes attiecībā uz nākotni, ja viņš grib izveidot stipru ģimeni un paveikt kaut ko nozīmīgu, un tā dēļ cenšas iegūt zināšanas un nostiprināt savu veselību, tuvinieki tam nepretosies.  Gluži otrādi, viņi būs laimīgi, ka bērnam ir tādas labas vēlmes.


– Pastāv uzskats, ka talants bez vājprātības nav iespējams. It kā visi talantīgie cilvēki ir psihiski nenormāli. Vai arī viņi, gluži pretēji, ir talantīgi par spīti psihiskai saslimšanai?

– Tas, ka ģēnijs nav vidējā norma, patiešām tā ir. Ģēniji, protams, ir savdabīgi ļaudis. Teiksim, par Einšteinu stāsta, ka viņš bērnībā slimojis ar autismu.  Dostojevskim bija epilepsijas lēkmes. Daudzi slaveni aktieri bija vientuļi, bez ģimenes, jo sevi pilnībā veltīja skatuvei vai kino. Taču no tā, protams, neizriet secinājums, ka katrs izcils cilvēks ir psihiski slims. Gluži otrādi, viņš ir vesels, jo psihiski slimais, pirmkārt, zaudē gribu.  Psihiska slimība izārda vienu no galvenajām cilvēka īpašībām – tieksmi strādāt, piepūlēties. Psihiski slimam raksturīga emocionālā noplicināšanās, kas noved pie tā, ka cilvēks kļūst ļoti egoistisks, dzīvo savā čaulā, bieži nejēdzīgā pēc sava satura, radot lielas grūtības apkārtējiem. Tiek sagrauta viņa griba. Viņš var ilgi nodarboties ar kādu pseidonodarbi, bet viņam ir galēji grūti izpildīt savus ražošanas, mācību, profesionālos pienākumus.  Viņš var būvēt iedomu plānus, kuri pēc tam, dabiski, nerealizējas. Psihiski slims cilvēks pakāpeniski degradē, viņa personība kļūst nabadzīga. Cieš viņa atmiņa, pazeminās psihiskā aktivitāte, spēja izgudrot, zūd dvēseles maigums, līdzcietība, solidaritātes spēja.  Līdz ar to cieš arī radošā aktivitāte. Cita lieta, ka pirms slimības,  kamēr tā vēl nav pārgājusi smagā formā, arī var tikt novērots zināms radošais pacēlums. Tā bija, piemēram, ar Viktoru Kandinski, pazīstamā mākslinieka Kandinska trešās pakāpes brālēnu. Viktors Kandinskis cieta no psihiskas saslimšanas un vienā no slimības lēkmēm izdarīja pašnāvību.  Taču, kamēr šī psihiskā slimība nebija pārgājusi smagā formā, viņš nodarbojās ar sevis novērošanu un uzrakstīja no zinātniskā redzes viedokļa interesantu grāmatu, kurā pirmo reizi aprakstīts psihiskais automātisms, t.s. Kandinska-Klerambo sindroms, kuru viņš novēroja sevī.  Taču, kad slimība sāka progresēt, viņa radošās spējas izsīka.

 

– Tātad nevajag kultivēt sevī "vājprātīgo"? Jaunatne nereti uz to tiecas, jo tik ļoti gribas būt radošai personībai...

– Protams, nevajag. Tās ir histēriskas nostādnes. Garīgā slimība nekādu radošu uzplūdumu nerada. Mēdz būt pat tādi gadījumi, ka, cerībā paaugstināt savu radošo aktivitāti,  daži cilvēki lieto kādas narkotiskas vielas. Iespējams, ka narkotiskā reibuma stāvoklī viņi dažas reizes arī sasniedz vēlamo rezultātu. Taču turpmāk smadzenes psihostimulatoru ietekmē sāk piedzīvot sagrāvi un radošās spējas zūd. Ģēnijs – tas, protams, ir talants plus darbs. Tas norisinās radoši varoņdarbi. Nekādu vienādības zīmi starp ģenialitāti un prāta sajukumu nedrīkst likt.  Psihozes stāvoklī radošas aktivitātes nav.

 

 Tiek izteikts viedoklis, ka Puškins cieta no maniakāli-depresīvas psihozes.

– Diezin vai. Visdrīzāk, tās bija ciklotīmijas vieglas izpausmes: rudenī emocionāls pacēlums, bet pavasarī – kritums. Taču tā nav garīga saslimšana, bet gan rakstura īpatnība. Ja mūsu ģeniālais dzejnieks būtu bijis garīgi slims, viņš nespētu radīt tik izcilus darbus.


– Vēl vairāk – viņš, gadiem ejot, kļuva nobriedušāks, dziļāks, nopietnāks dzejnieks...

– Jā, nekāda izdzišana viņa daiļradē nebija vērojama. Gluži otrādi, bija skaidri redzama attīstība.

 
– Visā pasaulē, īpaši tā sauktajās attīstītajās valstīs, pēdējās desmitgadēs novērojams izteikts psihisko patoloģiju pieaugums. Vai tas nav saistīts ar to, ka lielākā daļa cilvēku arvien vairāk atvirzās no Dieva, no reliģisko priekšrakstu un tradicionālo morāles normu pildīšanas?  

– Psihe – tas ir pilnīgs, bet tajā pašā laikā ļoti trausls, mehānisms.  Baušļi – tie ir mums Dieva  doti  priekšraksti, lai mēs dzīvotu pareizi, mierā un saskaņā viens ar otru.  Ja mēs neturamies pie šiem likumiem, tad mēs nostājamies uz pašiznīcības ceļa. Tāpēc noteiktu reliģisku sastiprinājumu izjukšana neapšaubāmi rada cilvēkā neapvaldītību, nejēdzību un provocē tieksmi uz nāvi. Cilvēkam vairs nav, kā dēļ dzīvot. Viņš drīz vien viļas savā izlaidīgajā dzīvesveidā, nolaižas arvien zemāk un zemāk, un beigu beigās ir nolemts nožēlojamai miršanai. Tie par to stāsta tādi pazīstami literatūras darbi, kā Gogoļa "Portrets" vai Oskara Vailda "Doriana Greja portrets". Kad cilvēks atsakās no Dievišķajiem likumiem, tas beidzas viennozīmīgi.

 

 Cik lielā mērā pēdējo gadu laikā pasliktinājusies bērnu un jauniešu psihiskā veselība mūsu valstī?

– Ļoti ievērojamā. XX gadsimta 80.gados psihisko  patoloģiju  bērniem no 0 līdz 3 gadu vecumam konstatēja 8 – 9 % gadījumu, bet 2000. gadā tā sastādīja jau 20%.  Pirmsskolas vecuma bērniem, kuri vecāki par 3 gadiem, šie skaitļi turpina augt, 5 - 6 gadu vecumā sasniedzot 70 – 80 %. Kā liecina pediatri, tikai 7 bērniem no 100 nav vajadzīga psihoneiroloģiskā palīdzība. Psihosomatisko saslimšanu skaits, kā piemēram, poliartrīts, astma, diabēts utt., pēdējo 5 gadu laikā palielinājies trīs reizes.  80% bērnu, kuri ir pediatriskā stacionāra pacienti, konstatē neiroloģiski-psihiskos traucējumus. 100% nesekmīgo un grūti audzināmo pusaudžu ir vajadzīga psihiatra palīdzība. Pēdējo desmitgažu laikā 10 reizes palielinājies invalīdu skaits bērnu vidū!


– Desmit reizes??

– Jā. Turklāt 25% no viņiem ir bērni ar psihiskām novirzēm, kas ieguvuši invaliditāti psihisku saslimšanu dēļ. No 50% jauniešu, kuri atzīti par nederīgiem dienestam armijā, 10% – tas ir, piektā daļa – atzīta psihiska saslimšana. Bet no dienesta armijā atbrīvo sakarā ar tādu psihisku saslimšanu, kas iesaukšanas komisijai  ir pilnīgi acīmredzama.  Runa ir par skaidri redzamām novirzēm, jo par niekiem nevienu neatbrīvo. Bet aptuveni tādam pašam skaitam jauniesaucamo ir slēptas psihiskās novirzes un, nonākuši armijā, tieši viņi papildina ģedovščinas, suicīdu, bēgšanas un citu bēdīgu parādību statistiku, ko diemžēl līdz pat šim laikam neizdodas samazināt.  Tāda ir pašreizējā aina: sabiedrība, var sacīt, ir pakļauta psihisko noviržu epidēmijai. To starpā, protams, ir sastopami arī rakstura izkropļojumi. Tas nepadara mūsu dzīvi vieglāku, jo cilvēki ar izkropļotu raksturu dzīvo mūsu vidū, viņi ir neiecietīgi, aizkaitināmi, viegli aizvaino apkārtējos, slikti valda pār sevi, neprot paciest un pārvarēt grūtības. Taču ir arī daudz smagu saslimšanu, kas prasa īstu psihiatrisku ārstēšanu. Piemēram, neticami izaudzis ar autismu slimo skaits. Pēc ārzemju datiem, agrāk bija 30 gadījumi uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Tagad – 60. Stāsta, ka šie dati ir samazināti, jo daudziem slimniekiem tiek noteiktas citas diagnozes. Taču, tā kā situācija ar autismu ir pārkāpusi visas iespējamās robežas, par to sākuši runāt ļoti plaši. Daži speciālisti apgalvo, ka nu jau gandrīz vai trīs bērnus no simta skārusi šī briesmīgā slimība.


– Es nepārklausījos? Nevis no simts tūkstošiem, bet no simta?

– Jā. Iedomājieties, cik reižu palielinājies saslimšanu skaits?! Tie, starp citu ir amerikāņu dati. Krievijā drošas statistikas par autismu nav, tāpēc mēs varam atsaukties tikai uz ārzemju avotiem.  Taču par to, ka pie mums pēdējos gados psihiatriskajās pieņemšanās vērojams burtiski autisma saslimšanu vilnis, arī nav iespējams klusēt.

 


Gaļina Kozlovska


– Ko darīt?

– Jautājums – kā novērst tuvojošos katastrofu – ir neatliekams. Turklāt domāju, ka mēs vēl līdz galam neapzināmies tās izmērus un iespējamās sekas. Atbilde daudziem var šķist paradoksāla. Iesākumā vajag kaut vai pievērst uzmanību tādai nozarei kā psihiatrija, kura atkal, tāpat kā perestroikas gados, tiek noniecināta. Pamazām tiek grauti psihiatrijas pamati un palīdzība.   Tiek veikti mēģinājumi pārskatīt izcilu zinātnieku, psihiatrijas, kuru es nosauktu par zinātņu zinātni, pamatlicēju darbi.


– Kāpēc?

– Tāpēc, ka tā skar visas citas medicīnas zinātnes, jo jebkuras somatiskas saslimšanas pamatā ir psihiska disfunkcija.  Teiksim, pirms sākt ārstēt miokarda infarktu vai tā draudus, jāpievērš uzmanība pacienta psihiskajai veselībai. Ne velti cilvēce izdomājusi tādus brīnišķīgus līdzekļus kā korvalols, valokordīns un validols, kuru pamatā ir baldriāns. Šie preparāti, pirmkārt, nomierina nervu sistēmu. Bet otrkārt, tie var paplašināt asinsvadus un novērst sirds katastrofas attīstību.


 Kā izpaužas mēģinājumi revidēt ievērojamu psihiatru darbus?

– Tā, ka šos autorus vai nu nobīda otrajā plānā, vai vispār aizmirst, izdomā jaunus kritērijus, pārskata pašas diagnozes, pašu tās vai citas slimības esamību. Piemēram, šizofrēnijas. Pēdējā medicīniskajā klasifikācijā – bet jāsaka, ka tā jau kuro reizi nāk pie mums no amerikāņu speciālistiem – šizofrēnija atstāta aiz iekavām.


– It kā tādas saslimšanas vispār nav?

– Jā. Un, ja tā arī pastāv, tad kādos ārpuskārtas retos gadījumos. Bet vairumam slimnieku tā it kā nav slimība, bet rakstura īpatnības vai uzvedības reakcijas. Lai gan patiesībā šizofrēnija ir ļoti draudīga saslimšana, kas prasa pastāvīgu medicīnisku novērošanu un nopietnu ārstēšanu. Tā noved pie izteiktas psihiskās veselības pasliktināšanās un personības kā tādas izsīkšanas. Ignorēt tādu briesmīgu saslimšanu un liegt cilvēkam ārstēšanu ir nehumāni. Tā nebūt nav viņa cilvēktiesību ievērošana, kuru it kā aizstāv psihiatrijas pretinieki. Tā sakot, neuzstādot šizofrēniķim diagnozi, viņš nav ierobežots sociālajās tiesībās. Bet viņš taču ir ierobežots sociālajās tiesībās nevis tāpēc, ka ārsts viņam noteicis tādu diagnozi, bet tāpēc, ka viņam ir tāda slimība! Tā ierobežo viņa sociālās tiesības. Teiksim, slimnieks ar vajāšanas māniju nedrīkst strādāt par ķirurgu. Vai – cilvēks, kurš slimo ar epilepsiju, nedrīkst sēsties pie automašīnas stūres, strādāt augstumā. Atstāt slimību aiz klasifikatora iekavām – tas nav problēmas risinājums. Gluži otrādi, vajag dot slimniekiem rehabilitācijas iespēju citās cilvēku darbības sfērās.  Pasaulē ir daudz profesiju, kurās viņi var gūt sekmes, nepakļaujot briesmām savu un apkārtējo cilvēku dzīvību.


– Un ārstēt tādus slimniekus taču ir vienkārši nepieciešams...

– Bez šaubām, jāmeklē ārstēšanas veidi. Nevis samazināt programmas zāļu meklēšanai, bet gan paplašināt tās. Lai gan medicīnas rīcībā arī tagad ir pietiekami liels līdzekļu arsenāls, kas lielā mērā mīkstina psihozes.  Un cilvēks, īpaši šizofrēnijas sākuma stadijās, pilnībā var atgriezties normālā stāvoklī, aktīvā profesionālajā darbībā. Piemēram, pētnieciskajā darbā, kurā viņš spēj sasniegt ļoti labus rezultātus.


– Vai diagnožu pārskatīšana skar tikai šizofrēniju?

– Nē. Tiek paplašināti arī kritēriji garīgās atpalicības noteikšanai, kā arī pedagoģiskās ielaistības robežas. Lai gan ir daudz objektīvu kritēriju, kuri nosaka intelekta līmeni –cilvēkus ar ierobežotām intelektuālām iespējām taču nedrīkst pielaist pie noteiktām profesionālās darbības sfērām, jo no tā var ciest sabiedrība. Bet aizvērt acis problēmas priekšā, pazemināt latiņu un tādā veidā it kā atrisināt garīgās atpalicības problēmu – tas nozīmē tikai padziļināt situāciju.


– Tagad jau runā, ka arī neirozes it kā nepastāv.  

– Jā. Saka, ka tā neesot slimība, bet tikai kaprīzes... Taču šīs "kaprīzes" neļauj normāli dzīvot ne pašam cilvēkam, ne sabiedrībai. Neārstējot tādus uzmācīgus stāvokļus kā, piemēram, kad cilvēks stundām ilgi nodarbojas ar zināmu rituālu pildīšanu: lēkā uz vietas, virpina aukliņu, pārkrāmē priekšmetus, vairākas reizes pārbauda jau paveiktus soļus, nereti piespiežot tajā piedalīties arī savus tuviniekus, slimnieka un viņa ģimenes dzīve kļūst galēji apgrūtināta. No tā, ka mēs to nosauksim nevis par slimību, bet kaprīzi, nekļūs vieglāk ne slimniekam, ne viņa tuviniekiem.

 

– Nesen man viena pusaudža mamma stāstīja, ka viņam, izkāpjot no elektriskā vilciena, pēc tam obligāti vajag atgriezties tieši tajā pašā vagonā, vēlreiz iekāpt tajā un izkāpt. Mēdz gadīties, ka viņi jau mazliet pagājuši uz priekšu pa platformu, bet viņš pēc tam attopas un pieprasa atgriezties. Bet, ja vilciens jau aizgājis, vai viņš aizmirsis, no kura vagona izkāpis, šis divpadsmitgadīgais zēns sāk briesmīgi uztraukties – pat līdz histērijai. Vai tādu stāvokli var nosaukt vienkārši par kaprīzi?

– Protams, nē. Tā var teikt tikai ar vieglprātīgu, neprofesionālu attieksmi pret medicīnu un nevērīgu attieksmi pret slimiem cilvēkiem.


– Bet kā mūsu liberāļi zākāja profesoru Sņeževski par diagnozi "gausi (vāji) noritoša šizofrēnija"! Tādas nemaz neesot, tas esot izdomāts tikai izdabājot padomju varai, lai disidentus sēdinātu psihenē!

– Sņeževskis bija liels zinātnieks. Bet, kas attiecas uz diagnozi, tad jebkura saslimšana var noritēt akūtā formā, bet tai var būt arī gausa (vāja) attīstība. Tā mēdz būt vājas saslimšanas veidā vai pat tikai pirmatnēja kompleksa veidā, kuru mēs visi pārciešam agrīnā bērnībā, saskaroties ar tuberkulozes infekciju, pēc kā mūsu plašās paliek maza rētiņa.  Bet var būt arī akūta tuberkulozes forma. Tāpat arī šizofrēnijai reizēm ir vāji izteikta gaita, bet reizēm tā iegūst smagu toksisku psihiskās slimības formu. Muļķīgi ir strīdēties par acīmredzamām lietām. Tas liecina par pilnīgu neprofesionālismu.


– Atgriezīsimies pie jautājuma par to, kā novērst katastrofu. Pirmais, ko nepieciešams izdarīt – atjaunot psihiatrijas statusu...

– Jā, bet ar to ir par maz. Jāatjauno visas tās struktūras, kas veidoja psihiatrijas medicīnisko pamatu: stacionārus, ambulatoro dienestu, dienas stacionārus, ārstniecības – darba darbnīcas un daudz citu rehabilitācijas centru, kuri ļautu   cilvēkam ar noteiktām novirzēm atrast vietu sabiedrībā. Ja viņam nebija slimības smagā saslimšanas forma, viņš varēja iztikt ar dienas stacionāru.


– Kā tas izskatījās?

– Viņš devās turp uz dažām stundām vai nakšņoja šajā medicīnas iestādē, bet no rīta gāja uz darbu. Bet tie, cilvēki, kuri psihiskās saslimšanas rezultātā bija zaudējuši darbaspējas, sekmīgi atrada sev vietu ārstniecības – darba darbnīcās. Protams, darbs tur bija samērā primitīvs: slimnieki līmēja kārbiņas un izpildīja vēl veselu rindu vienkāršu funkciju. Bet likvidēt šāda iemesla dēļ tādu svarīgu rehabilitācijas iestādi ir pilnīgi nepareizi! Lūdzu, paplašiniet darbības veidus, padariet tos modernākus.  Kemerovā, piemēram, šīs darbnīcas bija tā modernizētas, ka palīdzēja uzturēt slimnīcu, siltumnīcas, ļāva nodrošināt slimniekus ar dārzeņiem un augļiem, apģērbu. Slimnieku darbs deva iespēju labiekārtot nodaļas, īpaši sanatorijas nodaļas, kuras pārvērtās gandrīz vai par ziedošiem dārziem.  Viss ir cilvēku rokās, viss ir atkarīgs no attieksmes pret savu profesiju un cilvēkiem.


– Kāds ir stāvoklis ar bērnu psihiatriju?

– Vēl nomācošāks kā ar pieaugušo. Bērnu kontingents ir pakļauts vēl kaismīgākam uzbrukumam no cīnītāju pret psihiatriju puses. Samazinājies stacionāru skaits. Bet slēgto stacionāru līdzvērtīgas aizstāšanas ar ambulatorajiem dienestiem nav. Samazinājies psihiatru skaits. Ierobežotas apmācības iespējas bērnu psihiatrijā. Pat pati specialitāte "bērnu psihiatrs" izslēgta no medicīnas specialitāšu, kuras kūrē bērnu vecumu, saraksta!  Nav arī tādas specialitātes kā "bērnu narkologs", lai gan bērnu, kuri cieš no narkotiku atkarības, pie mums ir daudz, īpaši mazo toksikomānu. Nav psiholoģisko dienestu, kuri zināmā mērā varētu aizsteigties priekšā bērnu nokļūšanai pie psihiatra.  Perestroikas rītausmā poliklīnikās tika ieviestas psihologu likmes, taču tagad tās ir likvidētas. Psihologus aizvāc arī no skolām, lai gan vajadzētu tieši otrādi – stiprināt skolu psihologu štatu, jo tādu speciālistu slodze slokā bija nesamērīga: pieci simti un vairāk bērnu. Psihologam taču nevis vienkārši jāizpēta kontingents, bet arī jāstrādā ar tiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Visi šie fakti liecina par negatīvu attieksmi pret psihisko veselību, psihiatriem un psihologiem. It kā vajadzība pēc tādiem speciālistiem zustu. Un pēdējais trieciens pa psihiatriju – psiholoģiskā atbalsta centru likvidēšana. Savā laikā Maskavā tika atvērts ap 50 tādu centru, tagad tie ir vai nu likvidēti vai pārprofilēti. Ārstu likmes no tiem ir aizvāktas. Bet šie centri pildīja ļoti svarīgu lomu. Uz tiem atveda bērnus, kuriem vēl nebija nopietnu psihisku traucējumu, bet tikai iezīmējās psihiskas problēmas. Viņi varēja tur saņemt kvalificētu psihiatrisko, psihoterapeitisko, neiroloģisko un psiholoģisko palīdzību. Turklāt pilnīgi bez maksas!


– Šie centri tika radīti it kā ārpus psihiatriskā dienesta, taču tie veicināja bērnu un pusaudžu psihiskās veselības uzlabošanos?

– Jā. Tie tika izveidoti, sadarbojoties psiholoģijas, medicīnas un sociālās palīdzības nozarēm  un saucās psiholoģiski – medicīniski – sociālie centri. Tas tika darīts ar nodomu, jo daudzi cilvēki baidās vērsties pie psihiatriem. Klejo mīti, ka psihiatri var veselu cilvēku pataisīt par jukušu...


– "Nozāļot"…

– Tieši tā! Nozāļot, ieslēgt aiz dzelzs restēm, uzvilkt trako kreklu...  Lai gan patiesībā psihiatri laikam ir vishumānākie no visiem ārstiem, jo viņiem nākas paciest ļoti grūtus, reizēm bīstamus pacientus, kuri attiecas pret ārstu nevis ar cieņu, bet drīzāk pretēji. Un tomēr psihiatrs pacieš viņu izlēcienus, reizēm ļoti aizvainojošus, un cenšas palīdzēt. Un tikai pēc tam, izgājis no psihozes stāvokļa, pacients saprot, no kāda bezdibeņa viņš ir izvilkts, un sāk izjust pateicības jūtas. Tāpēc, veidojot šos palīdzības centrus ģimenei un bērniem (bet mēs ar kolēģiem bijām klāt to rašanās procesam Maskavā), mēs centāmies ņemt vērā daudzu cilvēku bailes psihiatrijas priekšā.  Šo centru vērtība bija tā, ka tur nebija psihiatru. Tas bija kā starpposms starp īstu psihiatrisko un parasto ambulatoro dienestu. Centros bija daudz speciālistu, ar kuriem pārrunāt savas problēmas, apmeklēt nodarbības pie psihologa, logopēda, rotaļu terapeita. Sniegtā palīdzība bija kompleksa, dziļi pārdomāta, koordinēta un – tas ir ļoti svarīgi – anonīma. Un pēkšņi šie centri visur tika slēgti!


– Bet pa to laiku psihiski slimu bērnu skaits ir palielinājies?

– Nevis vienkārši palielinājies, bet kļuvis bīstami liels! Nepieciešams atjaunot šīs zaudētās struktūras. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs struktūras radās ne jau vienkārši tāpat. Tās tika izstrādātas uz kolosālas pieredzes pamata, kas mūsu zemē bija uzkrāta pēdējo 100 gadu laikā.


– Jūs teicāt, ka bijāt klāt šo centru veidošanās iesākumam Maskavā...

– Jā.  1995.gadā Psihiskās veselības aizsardzības centrs, konkrēti – agrīnā vecuma psihiatrijas nodaļa, kuru es vadīju, vērsās ar priekšlikumu pie toreizējā Maskavas mēra J.M. Lužkova radīt tādus centrus.   Beigu beigās izdevās sasniegt vienošanos ar pilsētas administrāciju, un psiholoģiski – medicīniski – sociālie centri tika atvērti visos Maskavas apgabalos.  Un tagad nez` kāpēc tos visus slēdza. Ļoti nomāc arī specializēto pirmsskolas mācību iestāžu slēgšana un kurss uz integrējošo izglītību.


– Vai jūs runājat par korekcijas grupu slēgšanu bērnudārzos?

– Nē. Korekcijas grupas vēl pastāv, bet paši korekcijas bērnudārzi praktiski ir likvidēti. Visādā ziņā to skaits ir krasi samazināts. Palīdzība, kas bērniem vienmēr tikusi sniegta bez maksas, pēkšņi kļuvusi par maksas pakalpojumu. Piemēram, ja bērnam ir logopēdiskas problēmas, esi tik labs – maksā. Visas šīs pēdējā laika tendences rada ļoti lielu satraukumu. Tā ir kaut kāda klusa, slēpta prakse, kas vērsta uz cilvēka psihiskās veselības sagraušanu.


– Paskaidrojiet, lūdzu, kādi ir integrējošās izglītības mīnusi.

– Psihiski smagi slima invalīda klātbūtne parastā klasē nepavisam nesekmēs bērnu savstarpējo attiecību harmonizāciju. Un arī viņa apmācībai tie nepavisam nav labākie apstākļi. Kāds labums no tā, ka viņš būs klāt klasē, maz ko saprotot no tā, kas tur notiek? Viņam vajadzīga pavisam cita pieeja un cita apmācība.


– Maskavā tagad slēdz veselības skolas, kas bija speciāli izveidotas bērniem – invalīdiem – skolas ar mazskaitlīgu klašu piepildījumu, atvieglotu programmu un skolotājiem, kuri labi saprata tādu bērnu īpatnības. Vecāki ceļ trauksmi un vāc parakstus. Viņi uzskata, ka tā tiek pārkāptas bērnu – invalīdu tiesības, jo viņiem ir vajadzīga īpaša pieeja un aprūpe. 

– Un viņiem ir pilnīga taisnība. Tā ir viena no sociālās struktūras sagrāves sastāvdaļām. Mums bija ļoti attīstīta sociālā struktūra palīdzībai bērniem ar psihiskām novirzēm.  Turklāt tā bija struktūra ar ļoti lielu gradāciju: no smagas garīgās atpalicības līdz vieglai garīgajai atpalicībai un psihisku traucējumu robežstāvokļiem. Bija pat mācību iestādes praktiski veseliem bērniem, kuriem tomēr bija vajadzīga korekcijas programma. Tas viss bija pārdomāts, bija sagatavoti daudzi speciālisti, notika pieredzes apmaiņa. Un pēkšņi tagad šo sistēmu pakļauj reorganizācijai. Un to dara cilvēki, kuru kompetence man kā speciālistam rada lielas šaubas. Viņu rīcība ir pretrunā ar elementāru loģiku un profesionālo pieredzi. Vēl viens spilgts piemērs tādai nekompetencei: savā laikā pediatriskajās klīnikās tika veikts liels darbs, lai atklātu psihosomatisko saslimšanu nodaļas. Tagad psihiatru tur nav. Pat konsultantus gatavojas noņemt! Veidot psihosomatisko saslimšanu nodaļas vispār netiek plānots, lai gan, kā jau tika teikts, 80% slimnieku bērnu klīnikās ir vajadzīga psihiatra palīdzība. Bez psihes ārstēšanas nav iespējams pilnvērtīgi izārstēt tādus bērnus! Bet no otras puses, psihiatriem liek visādus šķēršļus, nelokāmi sašaurinot bērnu ārstēšanai atļauto zāļu sarakstu. Par to ir ļoti skumji runāt...


– Vienalga, tas ir nepieciešams! Cilvēkiem jāzina, ar ko viņi var sastapties, ja, nedod Dievs, bērnam atklāsies kādas psihiskas problēmas.

– Jums taisnība. Man ir vairāk nekā 50 gadu ilga pieredze ārstes darbā. Es jau strādāja bērnu psihiatrijas jomā, kad tikko sāka parādīties psihotropās grupas zāles, kuras radīja īstu apvērsumu neirotisko stāvokļu, psihožu un citu slimību ārstēšanā, ļāva manāmi uzlabot ārstēšanas rezultātus. Šīs zāles tika dotas visu vecumu bērniem, atšķirība bija tikai devās. Un pēkšņi tagad pat tie preparāti, kurus mēs nozīmējām agrāk, atstāti aiz iekavām. Mūsu rīcībā paliek zāles, kuras tika lietotas pirms vairāk nekā 50 gadiem. Tie ir toksiskāki, kaitīgāki, smagāki preparāti. Taču tos, saskaņā ar jaunajām Veselības ministrijas instrukcijām var nozīmēt, bet modernākus un mazāk kaitīgus – nekādi nedrīkst. Tagad tos atļauts lietot tikai no 12 un 18 gadiem.  Bet agrīnākā vecumā, kad mēs tieši pa īstam varam palīdzēt, mums aizliegts efektīvi ārstēt bērnus. Tā ir tīri amerikāniska nostādne, jo pie viņiem par psihiski slimiem tiek atzītas personas pēc 12 – 15 un vairāk gadiem.


– Bet līdz tam?

– Līdz tam viņus neatzīst par slimiem, uzskata vienkārši par ,,īpašiem” un saka, ka viņiem jāmācās, jāapmeklē speciāli adaptācijas kursi. Turklāt ASV pastāv uzstādījums, ka sabiedrībai jāpielāgojas viņiem. Tāpēc skolā var nelikt atzīmes, pret skolotājiem var izturēties kā pret paziņām, var būt nekaunīgs, draudēt...   Īsāk sakot, pēdējā laikā slimu bērnu psihiatriskā ārstēšana ir neticami apgrūtināta. Tagad ārsti tikai uz savu risku izraksta slimniekiem zāles, kuras viņi lietojuši gadu desmitiem, bet kuras pēkšņi ar vienu ierēdņa spalvas vilcienu nonākušas aizliegto sarakstā. Jājautā, kāpēc mums jāatsakās no aprobētiem preparātiem, kuri, kā parādījusi daudzu gadu pieredze, dod pozitīvu rezultātu? Kāpēc mums liek pacientiem dot kaitīgākas vielas? Ierēdņi dod rīkojumus bez saskaņošanas ar speciālistiem. Tieši otrādi – speciālistiem tiek diktēts, kā viņiem jādzīvo.

 

– Jā, pagalam dīvaini, ka bērnu psihiskās veselības pasliktināšanās apstākļos notiek tik sistēmiska psihiatriskās palīdzības ierobežošana...  

– Jā, situācija šodien ir visai satraucoša. Un tomēr, kā saka, dzīve dara savu. Ir daudz entuziastu, kuri atver psiholoģiskās palīdzības, narkomānu rehabilitācijas, grūto pusaudžu centrus un palīdzības centrus maziem bērniem ar problēmām.  Ļoti liela loma tajā ir Pareizticīgajai Baznīcai. Sabiedrība dod savu atbildi uz laika izaicinājumiem. Taču, protams, ka tikai tādā veidā problēmu nav iespējams atrisināt. Ir vajadzīga ļoti nopietna valstiska  politika, kas vērsta uz neapdomātas, un, iespējams kaut kādā pakāpē arī kaitnieciskas, medicīniskās palīdzības reformēšanas pārtraukšanu.


Ar Gaļinu Kozlovsku sarunājās Tatjana Šišova
2014.gada 9.decembrī
www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2017 BIBLOS