"Trīs pakāpieni" Dzērvju kalnā


Ludmila Kirilova


2016.gadā, Dievmātes Aizmigšanas svētkos, apritēs 125 gadi kopš dibināts Pjuhticas Dievmātes Aizmigšanas sieviešu klosteris Igaunijā. Šodien tas ir viens no vispazīstamākajiem mūsu Baznīcas klosteriem, daudzās nozīmēs – paraugs citiem. Daudzajiem Krievijas klosteriem Pjuhtica bijusi un ir dievbijības skola un mūku dzīves nepārtrauktas tradīcijas dzīvs piemērs.

Skats uz Pjuhticas klosteri

 

Nepamestā tauta

 

Par to, ka Pareizticība Igaunijā cieši saistīta tieši ar krievu misionārisma vēsturi, nav nekādu šaubu.  Svētīgākais Patriarhs Aleksijs II savā darbā "Pareizticība Igaunijā" atzīmējis: "Pareizticība igauņu zemē gan savas izcelšanās, gan pastāvēšanas ziņā nesaraujami saistīta ar Krieviju, ar Krievijas Pareizticīgo Baznīcu, un šī saikne ir stiprāka un drošāka par visām politiskajām konjunktūrām".  Pirmās pareizticīgo baznīcas te parādījās jau XI gadsimta sākumā, pateicoties Jaroslavam Gudrajam, kurš 1030.gadā no Novgorodas devās karagājienā pret igauņiem: "Devos pret ... igauņiem un uzveicu tos, un nodibināju Jurjevas (tag. Tartu – aut.piez.) pilsētu". Pilsēta savu nosaukumu ieguva par godu krievu kņaza debesu aizbildnim – svētajam Georgijam Uzvaras Nesējam. Spriežot pēc skopajiem vēstures faktiem, Jurjevā bija vairākas pareizticīgo baznīcas.

Pjuhticas Dievmātes Aizmigšanas brīnumdarošā ikona


Patriarhs Aleksijs II rakstīja: "XII gadsimta beigās, sekojot svēto apustuļu piemēram, pareizticīgie mūki no Pleskavas, Polockas un Novgorodas mierīgā sludināšanas ceļā jau bija paveikuši lielu darbu, un Pareizticīna Baltijas apkaimē bija laidusi veselīgas un stipras saknes. Izpratni par šo parādību mēs varam atrast pat literatūras darbos, piemēram, igauņu eposā "Pie Jumeras upes"  ("Umera joel"). Romas pāvesti savās bullās pastāvīgi norādīja uz nepieciešamību Baltijā cīnīties kā pret pagānismu, tā arī pret Pareizticību”.


1219.-1220. gadā norisinājās Dāņu krusta karš pret Igauniju. Rezultātā dāņi sagrāba visu Ziemeļigauniju.


Taču pilnīga Pareizticības izzušana nenotika.


XVI gadsimta pirmajā pusē Igaunijā tika ieviests luterānisms. Pareizticīgajiem pienāca atklātu spaidu laiki. Tika sagrauti pareizticīgo dievnami, draudzes locekļi jutās kā bāreņi – pamesti, atstāti. Tieši šajā laikā izmocītajai un nogurušajai Igaunijas pareizticīgo tautai parādījās Pati Dieva Māte.

 

"Ar saviem stariem apmirdzot"

 


Dievmātes ikona "Pie avota"


Pjuhticas Dievmātes Aizmigšanas klosteris novietojies Igaunijas austrumu daļā, Dzērvju kalna virsotnē. Lai arī šis kalns nav augsts – tas ir neliels paugurs – bet slavens ar to, ka to apmeklējusi Pati Dieva Māte. Tāpēc kalnu sāka saukt par Dievadzemdētājas kalnu. Divi galvenie klostera svētumi – Dievmātes Aizmigšanas un Dievmātes Pjuhtica ikonas – saistīti tieši ar šo kalnu. ,,Stāsts par Dievmātes Aizmigšanas Brīnumdarītāju ikonu Pjuhticā”, kas izdots Rīgā 1892.gadā, par to vēstī tā: "Acīmredzot   Viņa, kristiešu cilts Žēlīgā Aizbildne, ieraudzīja no debesīm mūsu asaras un grūto dzīvi... šajā tālajā piejūras malā, spaidos un pastāvīgās bailēs no nepareizticīgajiem, un sūtīja mums Savu Tēlu kā zīmi Savai palīdzībai".

 
XVI gadsimta Sireņecas hronikā saglabājusies liecība par brīnumainu zīmi Kuremajē. Bijis agrs vasaras rīts. Vienkāršie gani, kā allaž, ganījuši lopus kalna pakājē. Un pēkšņi kalnā viņi ieraudzījuši Mirdzošu Jaunavu brīnumainā debeszilā tērpā.  Dievmāte ar pastieptām rokām norādījusi uz avotu, kas kopš seniem laikiem plūdis zem kalna.  Kad gani gribēja pieiet tuvāk un doties kalnā, redzējums izzuda. Kad viņi attālinājās, Jaunava atkal parādījās viņu skatienam.


Gani atriezās mājās un pastāstīja par šo brīnumaino parādību sava ciema iedzīvotājiem. Jau nākamās dienas rītausmā ciema iedzīvotāji devās uz kalnu. Šie vienkāršie ļaudis tapa pagodināti redzēt Visšķīsto Jaunavu brīnumainas gaismas mirdzumā.


Ozola plaisā zemnieki atrada Dievmātes Aizmigšanas ikonu


Trešajā dienā pie kalna sapulcējās zemnieki no visiem apkārtējiem ciemiem. Vissvētā Jaunava pagodināja viņus ar Savu parādīšanos. Tur, kur Viņa stāvēja – kalna pakājē – izplūda avots. Pēc tam Vissvētā sāka virzīties uz pašu virsotni un, apstājusies pie liela ozola, pazuda ļaužu skatieniem.  Zemnieki devās uz to vietu, kur stāvēja Vissvētā Jaunava Marija. Ozola plaisā viņi atrada Dievmātes Aizmigšanas ikonu.


Šīs apkaimes iedzīvotāji līdz pat šai dienai īpaši paļaujas uz Vissvēto Dievadzemdētāju, ticot, ka Dievmāte ar Savu atnākšanu iesvētījusi arī visu apkārtni. "Nostāstā par Dievmātes Pjuhticas ikonām" ir šādi vārdi: "ne ar ko nesalīdzināmais mirdzošais Vissvētās Jaunavas Dievadzemdētājs tēls, ar saviem stariem apspīdot Pjuhticas klosteri, priecējot pareizticīgo dvēseles, atklāj visiem, ka šī Svētā kalna Igumene ir Pati Debesu Ķēniņiene, Kura reiz šeit parādījusies un ar Savu aizgādnību nav pametusi Kristus mazo ganāmo pulciņu, ar Savu bezgalīgo žēlsirdību apsedzot visus, kuri steidzas pie Viņas visspēcīgās palīdzības un aizbildniecības".


Kopš tā laika šo apkaimi sāka saukt "Pjuhtica" ("Pühitsetud"), kas nozīmē "Svēta vieta". Bet avots Dzērvju kalna pakājē jau vairāk kā trīssimt gadu ir plaši pazīstams ar daudziem brīnumiem un dziedināšanām.


Ikonas brīnumainās parādīšanās vietā pie senā ozola tika uzcelta kapela par godu Dievmātes Aizmigšanai, un tajā ikona arī tika novietota.


Pirmā rakstveida liecība par Pjuhticas kapelu attiecas uz 1608.gadu (Tas ir pats agrīnākais saglabājies dokuments).


Ik gadu Dievmātes Aizmigšanas svētkos te kalpoja krievu priesteris no Narvas pilsētas.  Uz svinībām pulcējās svētceļnieki no visas Igaunijas. Šķita, ka Svētais kalns, nosēts ar sveču liesmiņām, lūgšanu dziedājumu pavadībā paceļas no zemes uz debesīm.

 

Nepabeigtā baznīca

 

Foto: Marija Jurčenko

 

XIX gs. Pjuhticas kalns nonāca vācu baronu īpašumā; viņi naidīgi attiecās pret pareizticīgajiem. Ikonu nācās pārnest uz Sireņecas ciemu, kur bija pareizticīgo draudze. Taču ikonas atrašanas vieta netika aizmirsta: ik gadu Dievmātes Aizmigšanas dienā no Sireņecas uz Dievadzemdētājas kalna kapelu norisinājās Krusta gājiens ar brīnumdarītāju ikonu. Ceļš 30 km garumā nebija no vieglajiem: pareizticīgajiem bieži nācās līdz ceļiem brist pa purvu, turot ikonu, piespiestu pie krūtīm.


Interesanti, ka vācu baroni -  teritorijas saimnieki – mēģināja mazināt kapelas nozīmi. Šai nolūkā viņi pedantiski sāka celt baznīcu, kuras apmēriem vajadzēja izsaukt "protestantisma varenuma" izjūtu iepretim Pareizticības pelēcībai un nenozīmībai. Taču mēģinājums izgāzās.


1891. gada 29.aprīlī Dievadzemdētājas kalns kopā ar nepabeigto luterāņu baznīcu tika nodots pilnīgā Pareizticīgās Baznīcas valdījumā.  Luterāņu baznīcai bija lemts kļūt par konstruktīvu pamatu Dievmātes aizmigšanas dievnamam.

 

Palīgā igauņu brāļiem

 

 

Kņazs Sergejs Vladimirovičs Šahovskojs


Pjuhticas vēsturē izcila loma pieder Igaunijas gubernatoram - Kņazam Sergejam Vladimirovičam Šahovskojam.  Viņš un viņa sieva Elizabete Dmitrijevna tik daudz spēka veltījuši klosterim, ka pēc taisnības uzskatāmi par tā dibinātājiem.


S.V.Šahovskojs viens no pirmajiem apzinājās nepieciešamību izveidot Dievadzemdētājas kalnā klosteri.


Ar kņaza un viņa sievas pūlēm 1885. gadā Dievadzemdētājas kalnā tika atklāta Pjuhticas pareizticīgo draudze un uzcelta baznīca senāk atrastajai ikonai, bet 1887.gadā vietā ar nosaukumu Jevve (tag. Jihves pilsētā)   pēc viņa iniciatīvas tika atklāta Baltijas Pareizticīgo brālības nodaļa (kņazienes J. D. Šahovskajas vadībā), pie kuras pakāpeniski izveidojās patversme bāreņiem, dziednīca ar aptieku, skola mazturīgo vecāku bērniem un rokdarbu darbnīca.  Visas šīs labdarības iestādes Jevvē kļuva par sava veida sagatavošanās etapu Pjuhticas sieviešu klostera dibināšanai Dievadzemdētājas kalnā.


Turklāt tieši kņazs Šahovskojs rūpējās par paša Dievadzemdētājas kalna zemes izpirkšanu, kas arī notika 1891.gadā.


Kņazs patiesi iemīlēja Pjuhticas kalnu un novēlēja sevi apglabāt tajā. Notika tā, ka viņš negaidīti nomira 1894.gada 12.oktobrī, būdams vien 42 gadus vecs. Savā 9 gadus ilgajā kalpošanas laikā (1885.-1894.) Igaunijas gubernatora amatā kņazs paspēja ieviest daudzas izmaiņas šajā apkaimē.


Sergeja Vladimiroviča atraitne, kņaziene Elizabete Dmitrijevna Šahovskaja, apmetās Dievadzemdētājas kalnā un pie klostera nodarbojās ar plašu labdarību.  Ik gadus Dievmātes Aizmigšanas svētkos kņaziene piedalījās daudzo dievlūdzēju un krusta gājiena dalībnieku uzņemšanas organizēšanā.


Lai saprastu viņas attieksmi pret savu kalpošanas vietu un apkārtējiem cilvēkiem, pietiek zināt, ko kņaziene Šahovskaja rakstīja pazīstamajam juristam F.N. Pļevako: "Mums, krieviem, pareizticīgajiem, jāiet palīgā mūsu igauņu brāļiem un jādod viņiem tas, bez kā cilvēks zemes virsū nevar dzīvot: baznīcu, skolu, slimnieku kopšanu..." .


Dievadzemdētājas kalnā virs Igaunijas gubernatora kņaza S.V. Šahovskoja atdusas vietas viņa atraitne 1895.gadā uzcēla koka dievnamu par godu sirdsskaidrajam Radoņežas Sergijam. Pēc daudziem gadiem arī kņaziene Elizabete Dmitrijevna Šahovskaja tika apglabāta blakus savam vīram.

 

Barbara Pirmā

 

Vissvētās Dievadzemdētājas Aizmigšanas katedrāle
Foto: Marija Jurčenko

 

Kopienas atklāšanas svinības Dievadzemdētājas kalnā tika piesaistītas Dievmātes Aizmigšanas svētkiem 1891.gadā. Tieši no šī brīža savu vēsturi uzsāka Pjuhticas kopiena.

 
Pjuhticas kopienai ļoti drīz tika piešķirts klostera statuss ar igumeni – mūķeni Barbaru (Blohinu) vadībā. Viņa ieradās Igaunijā no Kostromas 1888.gadā.


Pateicoties viņas rūpēm, Svētajā kalnā parādījās dzīvojamās mājas – celles, pagaidu ēdnīca, ēka bērnu patversmei, nepieciešamās saimniecības ēkas, tika uzcelta Dievmātes Aizmigšanas katedrāle. Uz to pārnesa brīnumdarošo Dievmātes Aizmigšanas ikonu, kura ilgus gadus bija atradusies tuvējā Sireņecas baznīcā. Blakus katedrālei tika uzcelta svēto Simeona Dievsaņēmēja un Pravietes Annas baznīca dievkalpojumiem ziemas laikā.


Igumene Barbara prata iedibināt stingru klostera kārtību, kāda raksturīga senajiem klosteriem. Saglabājušies stāsti par to, kā Pjuhticas pirmās māsas pašas nesa akmeņus un baļķus ceļļu celtniecībai, apstrādāja 200 desetīnas zemes, klostera patversmē mācīja bērniem lasīt un strādāt rokdarbus, kopa slimniekus dziednīcā.


Darbs gāja roku rokā ar lūgšanu: visi pēc reglamenta paredzētie dievkalpojumi tika noturēti bez izņēmuma.  No klostera iemītniecēm tika izveidoti divi kori – baznīcslāvu un igauņu valodā. Netālu no klostera izveidotā nespējnieku patversme "Ģetzemanes skits" tika uzturēta par klostera līdzekļiem.

 

Ir, par ko

 

Foto: Marija Jurčenko


Klostera tapšanā milzīga loma bija sv. Kronštates Jānim


Tēvs Jānis (Sergijevs), kuru Baznīca kanonizējusi kā taisno Kronštates Jāni, bieži apmeklēja Pjuhticu, sniedza māsām garīgo aprūpi, sūtīja jaunas iemītnieces un materiāli palīdzēja augošajam klosterim. Pjuhticas klostera tapšanā svētajam bija milzīga nozīme. Reiz, sarunājoties ar igumeni Barbaru, batjuška norādīja viņai uz kalna virsotni un sacīja: "Matuška Barbara, skatieties, kāda jums kalnā lieliska katedrāle stāv!" — "Batjuška, katedrāle – tas būtu labi, bet nav, par ko - atbildēja māte igumene – par to nevar būt ne runas!"  Bet batjuška, it kā nebūtu dzirdējis viņas vārdus, atkal saka: "Matuška, skatieties, kāda jums kalnā lieliska katedrāle stāv!..".


Celtniecībai bija vajadzīgi milzīgi līdzekļi, kuru klosterim nebija, bet tēvs Jānis deva svētību jaunās katedrāles celtniecībai.

 


Taisnais Kronštates Jānis


Hronikā vēstī: "Un, lūk, pāri visām gaidām Kungs sūta klosterim palīdzību jauna labdara personā. Tas bija Maskavas ģenerālmajors Ivans Fiļipovičs Tereščenko. Pie viņa 1905.gadā ieradās paklausībniece Anna Abrmova, kura bija devusies uz galvaspilsētu vākt līdzekļus baznīcas celtniecībai. Ģenerāli ieinteresēja vecās paklausībnieces pazemīgais un laipnais izskats, un viņš sāka to izjautāt par klosteri. Večiņa labprāt pastāstīja par Pjuhticu visu, ko zināja, un kā prata. Parādīja ģenerālim nelielu klostera fotogrāfiju. Viņš uzmanīgi to aplūkoja un pēc nelielām pārdomām apņēmīgi sacīja: "Es uzcelšu jums īstu pareizticīgo katedrāli", precizējot, ka nekavējoties gatavs ziedot kapitālu ar nosacījumu, ka baznīcā ik dienas proskomīdijā tiks pieminēts viņš un viņa tuvinieki". Par ģenerāļa ziedotajiem 90 tūkstošiem rubļu tika uzcelta klostera Dievmātes Aizmigšanas katedrāle.


1908.gada pavasarī tika nojaukta pirmā Aizmigšanas baznīca. Visi akmeņi tika izlietoti jaunās baznīcas pamatu celtniecībā. 15.jūnijā tika ielikts Pjuhticas trīs altāru katedrāles pamatakmens.


Katedrāle cēlās ātri: jau 1910.gada 15.augustā, altārsvētkos, Rīgas un Mītavas arhibīskaps Agafangels noturēja lielo baznīcas un galvenā – Dievmātes Aizmigšanas godam veltītā -  altāra iesvētīšanas kārtu.


Ar taisnā Kronštates Jāna vārdu saistīts vēl viens klostera svētums – Dievmātes Pjuhticas ikona. 1894.gadā klostera māsas, dziļi mīlot batjušku, uzgleznoja un Eņģeļa dienā uzdāvināja viņam ikonu, kurā iemūžināta Vissvētās Dievadzemdētājas parādīšanās pie avota Pjuhticā.  Apakšā uz ikonas ir uzraksts: "Virspriesterim tēvam Jānim Iļjičam Sergijevam – Igaunijas guberņas Svētā kalna Dievmātes Aizmigšanas klostera gleznotāju darbs. 1894.g. 19.oktobrī".


Tēvs Jānis daudz lūdzās šīs ikonas priekšā līdz pat savai nāvei.


Dievadzemdētāja sacīja mūķenei: "Es Pati pie tevis atnākšu"


Dievadzemdētājas ikonu "Pie avota" batjuška novēlēja kādam dievbijīgam  laulāto pārim no Pēterburgas. Sirmie dzīvesbiedri nodeva ikonu tajā laikā slēgtā Sankt-Pēterburgas Jāna klostera iemītniecei. Pati Vissvētā Dievadzemdētāja parādījās mūķenei Virsafijai sapnī, atklājot Savu gribu par ikonas atgriešanos Pjuhticas klosterī. Dievadzemdētāja sacīja mūķenei: "Es Pati pie tevis atnākšu". Tas notika 1946. gada Pashā.  Drīz māte Virsafija nomira, bet Dievmātes ikona "Pie avota” atgriezās klosterī 18. jūn./ 1.jūlijā – Dievmātes Bogoļubovas ikonas svinību dienā.

Bumbas, kuras nekrīt

 

Dažas dienas pēc tam, kad ikona bija atgriezusies klosterī, tur ieradās nevienam nepazīstams militārists, un lūdza tikšanos ar māti Rafaēlu. Sarunā viņš pastāstīja pārsteidzošu notikumu. Kara laikā viņš bija bijis lidotājs, kurš bija saņēmis pavēli sabombardēt klostera katedrāli. "Atceros, pielidoju pie klostera, bet viss kalns miglā. Laiks bija skaidrs un saulains. Es apgriezos, izlidoju loku – un atkal neko nevaru saskatīt. Sāku mest bumbas pēc aprēķiniem. Pēkšņi debesis pavērās, es redzu: stāv Sieviete, visa tērpta zilā, un saka: "Dēliņ, neposti Manu Namu!"


Pēc sarunas ar igumeni Rafaēlu lidotājs iegāja katedrālē, ieraudzīja Dievmātes Pjuhticas ikonu "Pie avota", un uzreiz atpazina viņā To, Kuru toreiz bija redzējis virs klostera. 


Vietējie iedzīvotāji apstiprina šo stāstu: kara laikā viņi ne reizi vien bija redzējuši, kā neredzams spēks krītošās bumbas aiznes sāņus.

 

No Ļeņina līdz Hruščovam

 

 

Prosforu ceptuvē

 

Pjuhticas klosteris piedzīvojis daudz bēdu pilnu dienu, daloties ciešanu gados ar visu Krievijas Baznīcu. Pirmais Pasaules karš, pēc tam oktobra apvērsums Krievijā, Igaunijas neatkarīgās valsts izveidošanās... Lazaretes tīfa slimniekiem katedrālē, klostera zemju nacionalizācija un mūku kārtas kā šķiru atšķirības likvidēšana.


1920. gadā, lai kaut kā saglabātu klosteri, to pārveido par "Pjuhticas kristīgo sieviešu labdarības darba kopienu" ar gada priekšsēdētāju – kņazieni Šahovskaju priekšgalā.


1935.gadā Darba kopiena atkal atguva klostera statusu. Tas pakļāvās Igaunijas Apustuliskajai Pareizticīgo Baznīcai.  Valdība piešķīra tam nomā 102 hektārus zemes.


Klosteris nepaguva vēl atkopties, kā sākās Otrais Pasaules karš. Trīs gadus fronte turējās tikai 30 km attālumā no Pjuhticas, aiz Narvas upes, kur norisinājās nežēlīgas kaujas.


1944.gada jūlijā sākās evakuācija. Vairums mūķeņu izbrauca uz Albas ciemu, kas atradās netālu no Tallinas. Ceļā sešas māsas gāja bojā, nonākot gaisa apšaudē Jihves pilsētā.


Vai gan jāstāsta, kādi bija pēckara gadi! Paēdis nebija neviens – ne cilvēks, ne lops. Arkls atkal ara tīrumus, mežu zāģēja ar rokas zāģiem, labības maisus nesa mūķeņu pleci – nesa ne vienu vien versti, naktīs. Ar Dieva žēlastību izdevās uzturēt gan zirgus, gan govis, gan apstrādāt dārzus.


Hruščova vajāšanas nemeta līkumu arī Pjuhticai – klosteri gribēja slēgt. 1960.gadā no zemes virsas tika noslaucīta viena no skaistākajām Tallinas katedrālēm – Pjuhticas klostera filiāles baznīca. Ticīgie centās vērsties pie varas pārstāvjiem ar lūgumu saglabāt baznīcu, tomēr reakcija bija paredzama. Pašā klosterī bija plānots ierīkot atpūtas namu ogļračiem, bet Tallinas Ņevas Aleksandra katedrālē – planetāriju.

 

Par ārzemju preses noderību

 

Svētīgākais Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs Aleksijs II


1961.gada rudenī uz Igaunijas katedru tika norīkots jauns, nesen bīskapa kārtā ievētīts virsgans Aleksijs (Ridigers), nākamais Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs. Kalpošana sākās ar skumju vēsti – reliģijas lietu pilnvarotais viņam paziņoja, ka valsts vara pieņēmusi lēmumu par Pjuhticas klostera un 36 "nerentablu" baznīcu slēgšanu.  Tomēr valdnieks prata pārliecināt pilnvaroto par to, ka klostera slēgšana nav labākais, ar ko sākt virsgana kalpošanu.


Tajos gados viens no iedarbīgākajiem līdzekļiem pret padomju varas uzbrukumiem Baznīcai bieži izrādījās kāda klostera vai dievnama pozitīva pieminēšana ārzemju presē. Pēc bīskapa Aleksija ielūguma Pjuhticas klosteri drīz vien apmeklēja Konstantinopoles Baznīcas, Francijas Evaņģēliskās baznīcas, Vispasaules baznīcu padomes delegācijas. Pēc daudzajām pozitīvajām atsauksmēm ārzemju presē jau bija neiespējami slēgt Pjuhticas klosteri.


1968.gada 3.janvārī ar Maskavas un visas Krievzemes Patriarha Aleksija I (Simanska) rīkojumu par Pjuhticas klostera septīto igumeni (1968. – 2011.) tika iecelta mūķene Barbara (pasaulē Valentīna Aleksejevna Trofimova).   Matuška savu ceļu bija uzsākusi Pjuhticā. Igumenes kārtā viņai priekšā stāvēja grūtais klostera atjaunošanas darbs: kupolu, krustu, baznīcu un citu ēku jumtu labošana, apkures, ūdens, elektrības ievilkšana, katedrāles izgreznošana ar sienu gleznojumiem. Ar visiem šiem uzdevumiem trauslā matuška tika galā pazemīgi un bez kurnēšanas. Un, protams, nemitīgais ikdienas darbs pie mūķeņu dzīves iekārtošanas.


1988.gadā, kad visa vēsturiskā Krievzeme svinēja savas Kristīšanas tūkstošgadi, Pjuhticas klosterī izvērsās liela mēroga celtniecības darbi:  tika uzcelta Georgija kapela, Sergija baznīcas zvanu tornis, Igaunijā pirmā baznīca – kristītava kristīšanai ar pilnu iegremdēšanos. Vienlaikus klosterim apkārt tika uzcelta mūra siena no granītakmens ar diviem jauniem torņiem.


Pēc PSRS sabrukuma tika slēgtas robežas un nodibināts vīzu režīms ar Igauniju. Svētceļniekiem kļuva grūtāk nokļūt līdz Pjuhticai – to plūsma kļuva acīmredzami samazinājās. Tajos gados klosteris bija tik tukšs, kā nekad. Taču tie, kuri gribēja, nokļuva tur par spīti visām starptautiskajām peripetijām.


Matuška Barbara devās pie Kunga 2011.gada 8. februārī, vairāk kā 40 gadus nokalpojusi Viņam igumenes kārtā.  Līdz pat šim brīdim Pjuhticas klostera māsas ar nemainīgu mīlestību un siltumu atceras "matušku – celtnieci". Svētīgākais Patriarhs Kirils atzīmēja: "Vairāk kā četrdesmit gadus matuška ar pazemību un lēnprātību nesa viņai uzticēto grūto paklausības darbu, atdodot visus savus spēkus, veselību un talantus klostera dzīves labiekārtošanai. Būdama piemērs  izturībai, uzticībai Baznīcai un savam aicinājumam, viņa prata radīt klosterī  neatkārtojamu patiesas kristīgās mīlestības, miera un garīgā prieka atmosfēru. (...) Lielā mērā pateicoties shiigumenes Barbaras pūlēm, Pjuhticas klosteris kļuvis par īstu Pareizticības priekšposteni Igaunijā, kur pēc garīga mierinājuma un atbalsta dodas neskaitāmi svētceļnieki".

 

Noskaidrojiet paši

 

Šodien Pjuhtica cenšas dzīvot tāpat kā vakar, tāpat, kā pirms simts gadiem. Dzīvā saikne ar pagātni padara šo pagātni par tagadni; klosterī par ļoti dārgu tur šo – ne visiem klosteriem lemto – žēlastību dzīvot pirmsrevolūcijas laika mūku dzīves saglabātajā tradīcijā.  Māsas pārzina to vai citu klostera darbu tik labi, jo ir mācījušās pie "profesionāļa", kurš, savukārt, pārņēmis pieredzi no svētcīnītājas – Optinas starecu perioda ziedu laiku laikabiedrenes. No šīm lappusēm veidojas nenovērtējama grāmata.

 

Māsu apgleznotie akmentiņi ar Pjuhticas klostera attēlu.
Foto: Marija Jurčenko

 

Klosteris, tāpat kā agrāk, neatlaidīgi un bez kurnēšanas strādā, lai vaiga sviedros iegūtu savu maizi. Turklāt bezmaksas viesmīlības likums ir spēkā joprojām, un tas netiek mainīts pat starptautisko politisko satricinājumu un ekonomiskās nestabilitātes laikā. Katrs tiks sagaidīts, pabarots, sasildīts, izguldināts – uz neaizmirsīs atgādināt par dievkalpojumu apmeklēšanas svarīgumu.


Neraugoties uz agrāri-tehniskajiem jauninājumiem, darbs klosterī joprojām ir smags un saspringts. Cīņa ar veco cilvēku, koncertēta lūšana, cīņa ar pasaules kārdinājumiem – tas viss nekur nepazūd pat ārēji "komfortablā" klosterī, ko sargā senā mūku dzīves tradīcija. Klosteris turpina cīņu. Varenā pagātne vēl vairāk uzliek par pienākumu "turēties līmenī" tagadnē un nākotnē.


Svētceļnieki tāpat kā agrāk brauc uz Pjuhticu. Paši igauņi – kopumā diezgan nereliģiozi ļaudis – uzskata šo klosteri par savu pērli, ļoti lepojas ar to, ved uz šejieni savus viesus, sargā to. Bet etniskie igauņi, pieņēmuši Pareizticību, kļūst tik dedzīgi ticībā, ka no tā var pamācīties daudzi krievi, kuri pareizticību ir "mantojuši"  no paaudžu paaudzēm.

 
Avots, kurš izplūda vietā, kur Vissvētā Dievadzemdētāja parādījās vienkāršajiem ganiem, līdz pat šim laikam tiek uzskatīts par svētu. Pat stiprs sals nespēj uzlikt tam ledus vāku. Brīnumainu izdziedināšanās gadījumu tā ūdenī ir bez skaita.

Foto: Marija Jurčenko

 

Līdz pat šim brīdim ir saglabājies arī vecais ozols, kurā igauņu zemnieki atrada Dievmātes Aizmigšanas ikonu.  Zinātnieki domā, ka tam ir ne mazāk kā 1000 gadu. Tas ir 26,5 m augsts, stumbra apkārtmērs pārsniedz 4 m. Protams, ka to arī godā kā svētumu, tāpēc nav saprātīgi, ka katrs svētceļnieks uzskatīja par savu pienākumu aizvest sev līdzi kaut vai skaliņu no šī ozola. Ar laiku to varēja pilnīgi iznīcināt. Tāpēc izveidotais nožogojums ap to ir īsti vietā.


Blakus stāv atjaunotā XVI gadsimta kapeliņa, kuras iekšpusē atrodas vecā kapela. Apkārt – klostera kapsēta, kura var pastāstīt savus apbrīnojamos stāstus.


"Ejiet uz Pjuhticu, tur ir trīs pakāpieni līdz Debesu Valstībai"


Taisnais Kronštates Jānis sacīja: "Ejiet uz Pjuhticu, tur ir trīs pakāpieni līdz Debesu Valstībai".


Kāpēc tieši trīs?


Brauciet uz Pjuticu un pamēģiniet noskaidrot paši.

 

Ludmila Kirilova
2016.gada 26.augustā
www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2017 BIBLOS