***

Ārpus Aleksandrijas klosterī dzīvoja kāds starecs. Viņš bija ļoti ātras dabas un mazdūšīgs. Kāds jauns mūks, padzirdējis par viņu, deva Dieva priekšā solījumu, sacīdams: "Kungs! Par visu ļauno, ko esmu darījis, es iešu un dzīvošu ar šo starecu, izciešot no viņa visu un kalpojot viņam kā vergs". Tā viņš arī izdarīja: devās pie stareca un sāka dzīvot pie viņa. Starecs pret viņu izturējās kā pret suni, ik dienas ņirgājoties par to. Dievs uzlūkoja brāļa pacietību. Pēc sešu gadu dzīves pie stareca viņš sapnī ieraudzīja kādu briesmīgu būtni ar lielu vīstokli rokās. Tas viņam sacīja, ka puse no vīstoklī uzrakstītā ir dzēsta, un teica: "Lūk, pusi no tava parāda Valdnieks ir dzēsis! Parūpējies arī par pārējo". Viņiem kaimiņos dzīvoja cits garīgs starecs, kurš allaž dzirdēja, kā tiek apvainots brālis, un kā viņš klanās stareca priekšā līdz zemei, bet tas nepiedod. Satiekot jauno mūku, garīgais starecs viņam jautāja: ,,Kā iet, bērns? Kā pagāja šī diena? Vai esam kaut ko ieguvuši? Vai esam kaut ko izdzēsuši no vīstokļa?" Brālis, zinādams, ka starecs ir garīgs, neslēpa no viņa savus noslēpumus, bet atbildēja: "Jā, tēvs, šodien mēs mazliet pastrādājām". Bet kad viņš dienu bija pavadījis mierīgi, nesaņemot ne lamas, ne spļāvienus, ne sitienus, ne padzīšanu, tad gāja pie garīgā stareca vakarā un raudādams teica: "Ak, vai, tēvs! Šī diena bija nelaimīga: neko neesam ieguvuši, dienu esam pavadījuši mierīgi". Pēc sešiem gadiem brālis nomira. Un garīgais starecs atklāja, ka redzējis brāli stāvam Dieva priekšā mocekļu pulkā, ar lielu uzdrīkstēšanos lūdzoties Dievam par savu starecu: "Kungs! Kā Tu esi apžēlojies par mani ar viņa starpniecību, tā apžēlojies arī par viņu Savas labestības un manis, Tava kalpa, dēļ". Pēc četrdesmit dienām brālis paņēma pie sevis arī starecu uz dusas vietu. Lūk, kāda uzdrīkstēšanās Dieva priekšā ir tiem, kuri pacieš bēdas Viņa dēļ. – Brāli! Pārbaudi sevi ik dienas, izmeklējot savu sirdi un izpētot, kas tajā atrodas. Vai tajā neatrodas tuvākā nievāšana vai naids, vai ļauna runāšana, vai skaudība, vai aizdomas un kārdinājums? Esi modrs, lai tavā sirdī netiktu iesēta kāda grēcīga inde. Piemini to, kurš teicis: ja jūs ikviens savam brālim no sirds, nepiedosiet, tad Mans Tēvs tādu nodos mocībām. Kurš baidās nonākt ellē, tas izgrūž no savas sirds visa veida ļaunumu, lai šis ļaunuma veids nekļūtu par iemeslu viņa iegrūšanai ellē. Esi modrs, lai kaut kas grēcīgs nenovirzītu tevi no mīlestības pret Dievu.

 

***

 

Nikopoles tuksnesī dzīvoja mūks – vientuļnieks, bet viņam piekalpoja kāds dievbijīgs laicīgas kārtas cilvēks. Pilsētā dzīvoja bagātnieks, kurš slīka savos grēkos. Pienāca laiks, un bagātnieks nomira; visa pilsēta ar savu bīskapu sapulcējās, lai pavadītu viņa miesas, kurām pa priekšu nesa degošas sveces. Par bēru liecinieku kļuva vientuļnieka piekalpotājs. Kā ierasts, viņš nesa maizi uz tuksnesi un atklāja, ka mūku bija apēdis kāds plēsīgs zvērs. Viņš nokrita uz vaiga Kunga priekšā, sacīdams: "Es nepiecelšos no zemes, kamēr Dievs man neparādīs, ko tas nozīmē. Viens, kurš slīka savos grēkos, tika apglabāts ar tādu cildenumu; otrs, kurš Tev kalpoja dienu un nakti, tika pakļauts tādai nāvei!" Un, lūk, viņam parādījās Kunga Eņģelis. Tas sacīja: "Grēciniekam, par kuru tu runā, bija daudz šai, zemes dzīvei, piederošu labu darbu, un viņš par tiem saņēma balvu šeit, toties tur neieguva nekādu dvēseles mieru. Bet vientuļnieks bija rotāts ar visiem tikumiem, tomēr kā cilvēkam viņam bija arī kādas apgrēcības, un viņš par tām izcieta sodu šeit, lai Dieva priekšā stātos tīrs". Saņēmis mierinājumu šajos vārdos, dievbijīgais piekalpotājs devās uz savām mājām, slavēdams Dievu par Viņa ceļiem, jo tie ir taisni.

 

Святитель Игнатий (Брянчанинов). Отечник.

Сибирская Благозвонница, 2014

 

© 2009 - 2017 BIBLOS