PAREIZTICĪGAIS SKATĪJUMS UZ KARU UN MIERU

А. OSIPOVS, MGA profesors

 

Karš un miers – problēma cilvēces vēsturē no tās sākumiem, kurai acīmredzami nav gala, jo grēks, kas sabojājis cilvēku, ir neiznīdējams zemes esamības apstākļos. Tiesa, ir tās atrisināšanas variants – vienotas vispasaules valsts izveidošana. Taču – vai tas neizrādīsies sliktāk par pašu karu?  Izejot no mūsdienu politiskās pasaules morāles līmeņa un arvien lielākas informācijas, zinātniski – tehniskā, ekonomiskā un militārā spēka koncentrācijas viena, ļoti šaura, "supermenu" loka rokās, var ar pārliecību apgalvot, ka valsts, kuras priekšgalā nostāsies tā pati nožēlojamā saujiņa ar neierobežotu varu, būs absolūti totalitāra. Tādas jaunās pasaules kārtības sekas ir acīmredzamas – tautu un katra atsevišķa cilvēka vispārējas verdzības nodibināšana. Saskaņā ar kristīgo Atklāsmi, tā būs valstība, ko vadīs antikrists, kurš novedīs visu cilvēci un pašu planētu līdz briesmīgai un galīgai bojāejai. Tāda iznākuma ticamība, spriežot pēc daudzām pazīmēm, pašlaik ātri palielinās. 

Taču vēl paliek zināma tautu brīvība. Lai arī, bez šaubām, kamēr iekāre, alkatība un lepnība (Jņ. 2: 16) – visu konfliktu avoti – valda pasaulē,  kari dažādos veidos un dažādu iemeslu dēļ turpinās bangot pasauli, atkal un atkal radot kaislīgus strīdus par to, kuram ir taisnība, kurš ir vainīgs, kurš ir agresors, bet kurš ir tā upuris.


Kas ir pamatā tādiem savstarpējiem apvainojumiem? Protams, pirmkārt egoisms, grēks.  Taču ne pēdējais iemesls ir izpratnes trūkums par divām svarīgākajām cilvēku attiecību kategorijām – taisnīgumu un vardarbību. Kas tās tādas ir?
Vai vienmēr taisnīgumam ir taisnība, bet vardarbība ir netaisnīga? Un vai vispār pastāv pietiekami kritēriji, lai novērtētu šīs cilvēku dzīves reālijas?


Taisnīgums kā taisnības jūtas – tā ir vieno no visspēcīgākajām un noturīgākajām cilvēka dvēseles īpašībām. Tās kā likumu cilvēku savstarpējām attiecībām apstiprina Dievišķā Atklāsme, dabiskās reliģijas un visdažādākās, bieži vien pretējas viena otrai, ideoloģijas. To apdzied senie un jaunie dzejnieki. To par savas darbības pamatu pasludina visi politiskie, valsts un sabiedriskie līderi. Intuitīvi taisnīgums vienmēr tiek uztverts kā kaut kas saprotams, jābūtīgs un vispārēji nepieciešams. Senie domātāji izteikuši šo cilvēka garā dziļi apslēpto ideju klasiskos aforismos: fiat justitia, pereat mundus; fiat justitia, ruat caelum (lai notiek taisna tiesa, kaut arī pasaule ietu bojā; lai notiek taisna tiesa, kaut arī sagrūtu debesis).


Un tomēr taisnīgums aizslīd no cilvēku definējumu šaurajiem rāmjiem. Tā izpratnei nav tās viennozīmīgās jēgas, kas varētu kļūt par drošu kritēriju jebkuras konfliktsituācijas novērtēšanā. Pat morāles "zelta" likums: "nedari otram to, ko negribi, lai darītu tev" – tālu nenosedz visu cilvēku sarežģīto savstarpējo attiecību telpu.  Taisnīgums prasa atmaksu pāridarītājam, bet šīs atmaksas mērs lielāko tiesu "taisnīgi" nav nosakāms, turklāt tas vienmēr iet roku rokā ar vardarbību. Taču vai tādā gadījumā netiek pārkāpts pats taisnīgums? Tādējādi taisnīguma problēma parāda savu otru pusi, ar kuru tā, kā likums, ir nešķirama un nesaraujama, - vardarbības problēmu.


Vai ir iespējama taisnīga vardarbība?

 

Bībele šajā jautājumā runā pietiekami noteikti. Neskarot Vecās Derības grāmatas, no kurām varētu minēt daudz vardarbīgas rīcības piemēru, ko sankcionējusi Paša Dieva autoritāte, var atcerēties to Evaņģēlija vēstījuma vietu, kur Jēzus Kristus ar pātagu rokā izdzen tirgoņus no Jeruzalemes tempļa (Jņ. 2: 13 – 15; Mk. 11: 15 – 16).


Atzīmējama ir arī Jāņa Kristītāja atbilde, kuru Viņš sniedza kristīties atnākušajiem  kareivjiem, kad tie viņam vaicāja: "Bet ko tad mums darīt?" Viņš, "lielākais no sievām dzimušais", (Mt. 11: 11) nelika viņiem pamest ieročus un atstāt armiju, bet lika tikai: "Nedariet nevienam pāri, nemelojiet un esiet mierā ar savu algu" (Lk. 3: 14).

 
Izejot no daudzajiem vecās derības vēstures faktiem un minētajiem Evaņģēlija piemēriem, nerunājot nemaz par Baznīcas Svēto Mantojumu, var ar pilnīgu noteiktību sacīt, ka ne visas vardarbīgās rīcības vajag klasificēt kā neapšaubāmi netaisnīgas, grēcīgas. Ir iespējama arī taisnīga vardarbība, taču tādā gadījumā, kad tajā ir klātesošs kāds noteikts elements.


Kādu gan spēka pielietošanu pret otru cilvēku var un vajag uzskatīt par taisnīgu no kristīgā redzes viedokļa?

 

Saskaņā ar Evaņģēliju, mīlestība ir taisnas dzīves un pareizas, tas ir, taisnīgas, attieksmes pret katru cilvēku pamatprincips.

 

Ir labi zināmi apustuļa Pāvila vārdi par mīlestību:
Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. 
Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. 
Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību... 
(1 Коr. 13, 1-6). 

 

Viens no svētajiem, Īzaks Sīrietis (VII gs.), uz jautājumu: "Kas ir žēlojoša sirds?", - atbildēja: "Cilvēka sirds iedegšanās par visu radību, par cilvēkiem, putniem, dzīvniekiem, dēmoniem un ikvienu radījumu. Iedomājoties par viņiem un paraugoties uz tiem, no cilvēka acīm izplūst asaras. No liela un spēcīga žēluma, kas pārņem sirdi, un no lielas pacietības mazinās viņa sirds, un viņš nespēj izturēt, dzirdēt un redzēt, ka radībai jācieš kāds ļaunums vai mazākās bēdas. Tāpēc viņš gan par radību, gan par patiesības ienaidniekiem, gan par saviem pāridarītājiem ik stundu ar asarām lūdzas, lai tie tiktu pasargāti un attīrītos...Pilnību sasniegušo pazīme ir tāda: ja kaut desmitkārt tiks nodoti sadedzināšanai par mīlestību uz cilvēkiem, pat ar to viņiem nebūs gana...” (Св. Исаак Сирин. Слово 48-е. – Сергиев Посад, 1911, с. 205-206, 207).

 

No minētajiem izteikumiem kļūst acīmredzams, ka, saskaņā ar kristīgo mācību, tikai mīlestība ir taisna Dieva priekšā; bez tās jebkāda, pēc cilvēku mēriem pat vistikumiskākā rīcība, nav nekas, "šķindošs varš un skanošs zvārgulis".  Ja kāds saka: es mīlu Dievu, - un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.  (1. Jņ. 4:20). Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību.  1.Jņ. 3:15). Tāpēc tikai tā rīcība attiecībā pret otru cilvēku ir taisnīga, kurā ir klātesoša mīlestība. Mīlestības mērs ir taisnuma mērs – lūk, taisnīguma kristīgais mērs!


Par kādu mīlestību iet runa? Kristīgās mīlestības īpatnība ir tā, ka pat pašas spēcīgākās tās jūtas nepadara aklu prātu un nepaspiež cilvēka gribu, kā tas parasti ir dabiskajā mīlestībā. Kristīgā mīlestība nav pakļauta kaislībām, tā ir brīva no viņām, tāpēc tā saglabā cilvēkā rīcības saprātīgumu un mērķtiecību.  Un šis mērķis ir nevis iekāres apmierināšana, nevis brīvība grēkot, bet maksimāls labums, un, pirmkārt, garīgs labums. Tā kā cilvēks ir radīts mūžīgai dzīvei un neizbēgami, ātrāk nekā viņš domā, ieies tajā, tad arī visai viņa darbībai un pašai dzīvei jātiek novērtētai no mūžības skatu punkta, glābšanās sasniegšanas viedokļa.


Tāpēc nereti var būt situācijas, kas tieši šādas mīlestības vadīts, cilvēks ir spiests pielietot spēku un pat sagādāt ciešanas otram viņa paša un citu cilvēku labā. (Var būt, ka pats smagākais mīlošam cilvēkam ir tieši nepieciešamība pēc vardarbības). Pats Kristus ar dusmām apgāza naudas mijēju galdus templī un ar pātagu izdzina no tā tirgoņus?! Taču kas norisinājās šai laikā Viņa dvēselē, kāda iemesla dēļ Viņš tā rīkojās? Protams, ne tāpēc, ka vēlēja ļaunu šiem ļaudīm, bet tāpēc, lai viņos pamodinātu sirdsapziņu un tādējādi mācīt uz labu.


Gluži pretēji, naids un visas no tā izrietošās darbības principā ir netaisnīgas, lai arī tām būtu visi formālie attaisnojumi. Nedrīkst neieredzēt pat noziedznieku, pat, kā saka sv. Īzaks Sīrietis, patiesības ienaidniekus, jo naids vienmēr kā bumerangs sadragā pirmkārt paša nīdēja sirdi un vairo ļaunumu cilvēku sabiedrībā.


Tāpēc pareizticīgajā izpratnē nevis formāls taisnīgums ir labums, un nevis pati par sevi spēka pielietošana, vardarbība, ir ļaunums, bet labs vai ļauns ir cilvēka sirds un prāta – šo galveno, visas cilvēka darbības virzošo spēku -  stāvoklis. No šejienes: augstākajā pakāpē ir svarīgi, lai visās dzīves situācijās, kas saistītas ar nepieciešamību pielietot spēku, cilvēka sirds nenonāktu tā ļaunuma varā, kas savieno to ar ļaunuma gariem un padara līdzīgu tiem. Tikai uzvara pār ļaunumu savā dvēselē paver cilvēkam iespēju taisnīgi piemērot spēku pret citiem cilvēkiem.


Šis uzskats, nostiprinot cilvēku savstarpējās attiecībās mīlestības primātu, tikpat noteikti, kā redzam, noraida arī ideju par nepretošanos ļaunumam ar spēku, ko sludināja, piemēram, Ļevs Tolstojs. Kristieši tikumiskais likums aizliedz nevis cīņu ar ļaunumu, nevis spēka pielietošanu attiecībā pret ļaundari un, pat kā galējo līdzekli,  dzīvības atņemšanu viņam, bet nosoda cilvēka sirds ļaunumu un ļauna vēlēšanu jebkuram.


Te dabiski parādās personiskā un sabiedriskā labuma savstarpējā atbilstība. Šajā kontekstā tā atrisinās, izejot no pareizticīgās izpratnes par Baznīcu kā ideālu cilvēcisku Organismu, ko radījis Kungs Jēzus Kristus. 

Visa cilvēce – tas arī ir organisms, lai arī slims, nevis sabiedrība kā neatkarīgu personību kopums, ko apvieno tikai dažādas struktūras un ārējās saites dēļ objektīvas nepieciešamības kopīgi pastāvēt. Bet galvenais likums organisma un visu tā orgānu dzīvē ir visu mīlestība pret katru un katra mīlestība pret visiem, un ciešanas visiem par katru un katram par visiem.   Par to ļoti spilgti raksta sv. apustulis Pāvils:
Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, - tomēr tā pieder pie miesas. … Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja. Bet, ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur paliktu miesa? Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, - vai atkal galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag. … Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi.  Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi. (1. Коr. 12: 13-27).


Organismā nav "personiskā" un "sabiedriskā" problēmas. Tajā viss ir vienots. Tikai atsevišķa locekļa atmiršanas gadījumā tas tiek atdalīts. Bet, tā kā šis atdalītais loceklis ir miris, tad tas notiek bez kāda kaitējuma viņam! Tajā ir organisma un visa tā locekļu dzīves likums un labums. Tā Baznīca kā Kristus organisms rīkojas ar saviem atmirušajiem locekļiem, kuri nonākuši cietsirdības, izvirtības un maldu stāvoklī.  Tāds pats process ir raksturīgs arī cilvēku sabiedrībai: atmirušu, noziedzīgu, dabiskā vidē nespējīgu atveseļoties locekli tā novieto īpašos apstākļos, daļēji vai pilnīgi atdala no sevis, un kā galēju mēru pielieto tā amputāciju. Visur saskatāma viena un tā pati atslēga taisnīguma un vardarbības izpratnei – mīlestības likums.


Šo likumu pašu par sevi diezin` vai var noraidīt. Taču tā pielietošanu, protams, nosaka "dzīves" un "nāves" izpratnes normas, kuras katrā cilvēku sabiedrībā tiek noteiktas atsevišķi, izejot no tās garīgā un morālā stāvokļa.


Izejot no tādas taisnīguma un vardarbības izpratnes, kļūst acīmredzams arī kara un miera kā tādu kristīgs novērtējums.  

Agresīvs karš (nav svarīgi, kāds: "karstais",  "aukstais", politiskais, ekonomiskais, kultūras utt.), kura iekšējais avots un virzītājspēks vienmēr ir naids, alkatība, lepnība un pārējās elles kaislības, dabiski un neapšaubāmi pelna visa veida nosodījumu un pretošanos. Tomēr arī cīņa ar šādu ienaidnieku tikai tādā mērā būs taisnīgs, Dieva pieņemts varoņdarbs, kādā aizstāvju sirdis nepārņems ļaunums un paša agresora kaislības.

 
Viena no skaidrām pazīmēm, pēc kuras jau var spriest par karojošo taisnīgumu vai netaisnīgumu, ir kara vešanas metodes, īpaši attiecībā pret gūstekņiem, pretinieka mierīgajiem iedzīvotājiem, bērniem, sievietēm, veciem ļaudīm. Jo visiem ir skaidrs, ka, pat aizsargājoties pret uzbrukumu, tas ir, vedot, kā šķiet, pilnīgi taisnīgu karu, tai pašā laikā var darīt visādu ļaunumu, un tādējādi pēc sava garīgā un morālā stāvokļa izrādīties pat ļaunākam par iebrucēju. Taisnīgu karu ved ar dusmām (ir taisnīgas dusmas!), bet ne ar ļaunumu, alkatību un iekāri (1.Jņ. 2: 16) un pārējiem elles izdzimumiem. Tāpēc visprecīzāko tā novērtējumu – kā varoņdarba vai laupīšanas – var izdarīt tikai izejot no tautas un armijas tikumiskā stāvokļa.


Tādējādi var redzēt, ka vienas pašas formālas pazīmes ne vienmēr ir pietiekamas, lai novērtētu konkrētu karu pēc būtības, un tāpēc ne vienmēr ir viegli un vienkārši atšķirt taisnīgo no vainīgā. Izrādās, ir atbildīgāks un pilnīgāks kritērijs – iekšējais, garīgais, lielāko tiesu apslēpts no cilvēku virspusējiem skatieniem, taču ne no sirdsapziņas un no Dieva, un tas katram ticīgam cilvēkam ir neizmērojami augstāks par visiem pārējiem vērtējumiem.


Šo pašu kritēriju pielietosim arī miera un miera nešanas problēmai.


Par miera vērtību nevar spriest nekritiski, neņemot vērā tos iemeslus, no kuriem izriet vēlme pēc miera.

Bez miera nav laimes virs zemes. To visi brīnišķīgi saprot, īpaši tie, kuriem bez problemātiskās zemes labklājības, laimes, nav ne citas dzīves, ne cerības. Tāpēc var tiekties pēc miera arī tikai šīs labklājības, baudu, grēka brīvības dēļ, tas ir, tiekties pēc tā tieši Dieva gribai pretēju iemeslu dēļ.  Nav šaubu, ka tāds miers bija augstākā mērā vēlams arī pirmsplūdu cilvēkiem vai izvirtušajiem sodomiešiem, tāds tas ir arī visu laiku un tautu, tai skaitā arī mūsdienu, elku kalpiem. Taču kādus briesmīgus vārdus izsaka Dievs pirms plūdiem!


"Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa… Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu…Un Dievs sacīja: "Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku jo Man ir žēl, ka Es to esmu radījis." (I Mozus 6: 3,5,7,).

 

Pareizticība pilnīgi citādāk raugās uz miera vērtību un uz tiem stimuliem, pēc kuriem kristietim jāvadās savos centienos uz mieru.

 

Pirmkārt, miers tai ir vērtīgs nevis pats par sevi, bet kā tāds cilvēku attiecību stāvoklis, kas, salīdzinājumā ar karu, sevī satur mazāk, objektīvu priekšnoteikumu visrupjāko kaislību attīstībai: naidam, cietsirdībai, laupīšanai, vardarbībai utt. -  tas ir, visam tam, kas īpaši kropļo cilvēka dvēseli un miesu, atnes viņam garīgo un miesisko nāvi. Tai pašā laikā miers ir labvēlīga atmosfēra, kurā iespējama pareiza garīgā dzīve un tā iekšējā miera sasniegšana, kurš, kā saka apustulis Pāvils, ir augstāks par visu saprašanu (Fil. 4: 7) un sniedz cilvēkam mūžīgu neatņemamu labumu.

 

Otrkārt, pašā miera nešanā kristīgā apziņa saskata nevis līdzekli, lai sasniegtu zemes dzīves labklājības vienu no vissvarīgākajiem nosacījumiem (jo šī labklājība jebkurā gadījumā ir īslaicīga un neizbēgami katram cilvēkam tiek atņemta līdz ar nāvi), bet vispirms Kristus baušļa (Mt. 5: 9) par mīlestību pret visiem cilvēkiem (Mt. 5: 43) izpildīšanu.

 

Raksts publicēts žurnālā
«Православная беседа» (№ 2,  1998.g.)

© 2009 - 2017 BIBLOS