Mūķene Kornēlija (Rīsa)

Pareizticīgā Amerika. Hieromūks Serafims (Rouzs)

 

Mūķene Kornēlija (Rīsa)

 

Pagājušajā ziemā Maskavas garīgās akadēmijas studentu priekšā ar lekciju par Pareizticību Amerikā uzstājās mūķene Kornēlija (Rīsa). Māte Kornēlija ir tēva Serafima (Rouza) dibinātā sv. Pēterburgas Ksenijas skita Ziemeļkalifornijā iemītniece. Skits atrodas kalnos, netālu no sirdsskaidrā Aļaskas Hermaņa klostera, kuru arī dibinājis tēvs Serafims. Šinī klosterī viņš nodzīvoja aptuveni 15 gadus. Kad ap šo klosteri sāka pulcēties sievietes, kuras vēlējās dzīvot klostera dzīvi, tika nolemts uzcelt sieviešu skitu apmēram 14 jūdžu attālumā no vīriešu klostera.

 

 

Hieromūks Serafims (Rouzs):
"Meklēt Kristu bojā ejošās cilvēces vidū"

 

Tēva Serafima (Rouza) ietekmi uz pareizticīgajiem Amerikā un visā pasaulē nav iespējams pārvērtēt. Viņš bija ārkārtīgi izglītots cilvēks, īpaši apdāvināts valodu jomā. T. Serafims dzimis 1934.g. 13. augustā. Jaunībā viņš bija studējis ķīniešu filozofiju pēc senajiem traktātiem un, lai tos varētu lasīt, speciāli iemācījās seno ķīniešu valodu. Nodarbojoties ar ķīniešu filozofiju, viņš saprata, ka jāmeklē dziļāk, ka jāatrod pamatu pamati. Tā meklējumi viņu noveda pie Pareizticības. Tā laika amerikāņiem tas bija kaut kas jauns. Tie bija XX gadsimta 60. gadi. Tolaik filozofijā notika sava veida revolūcija, un vairākums pievērsās dažādu austrumu reliģiju sinkrētismam. Ne autentiskajām reliģijām, bet to virspusējam skaidrojumam. Nākamajam tēvam Serafimam, tolaik Jūdžinam (Jevgēnijam), viens no kursa biedriem reiz teica: "Ja jau tu pēti reliģijas sākumus, tev noteikti jāvēršas pie kristietības". Un viņš devās uz pareizticīgo baznīcu.


Jūdžins atnāca uz baznīcu, kur kalpoja San-Francisko arhibīskaps Jānis (Maksimovičs). Šīs draudzes locekļi pārsvarā bija emigranti, tāpēc dievkalpojums norisinājās baznīcslāvu valodā. Kaut arī valoda Jūdžinam Rouzam bija nesaprotama, un visapkārt viss bija viņam nepazīstams, jo viņš bija izaudzis protestantu ģimenē, viņš uzreiz saprata, ka viņam vairāk neko nevajag, ka viņš ir pārnācis mājās, ka viņa patiesības meklējumi ir beigušies. No šī brīža viņš sāka studēt Pareizticību, iesaistījās baznīcas dzīvē.

 


Tajā laikā vēl bija dzīvs svētītājs Šanhajas Jānis, kuru pēc tam kanonizēja Krievu Pareizticīgā Baznīca ārzemēs. Valdnieks bija neparasts cilvēks, brīnumdarītājs un askēts. Tiem, kuri vēlējās studēt pareizticīgo teoloģiju, viņš organizēja seminārus, un daudzi uzskata, ka viņš organizēja tos speciāli Jūdžinam, kuru viņš ņēma "zem saviem spārniem". Valdnieks uzreiz saskatīja, ka šis cilvēks varēs daudz paveikt, ka viņš varēs kļūt par to evaņģēlisko augsni, kura dos simtkārtīgus augļus, un tāpēc viņam nepieciešama arī laba teoloģiska izglītība.


Jūdžins bija izgājis skarbo mūsdienu dzīves skolu, viņš zināja tajā gan labo, gan slikto. Viņš uz sevis bija izbaudījis, kādā strupceļā ieved mūsdienu dzīve, tāpēc viņam gandrīz uzreiz radās vēlme aiziet no pasaules. Pēc valdnieka Jāņa nāves Jūdžins kopā ar draugu Gļebu Podmošenski [1] atrada kalnos vietu un, saņēmis svētību no sava garīgā vadītāja Sietlas arhibīskapa Nektārija, pārcēlās uz kalniem un sāka dzīvot tur.


Ceļš, kuru izvēlējās tēvs Serafims, bija jauns un neparasts ne tikai amerikāņiem, bet arī krievu emigrantiem. Viņš ar visu būtību pretojās mūsdienu garam, tāpēc tika izvēlēta vieta, kur nebija ne ūdens, ne elektrības, ne telefona. Viņi dzīvoja pilnīgi attālināti no civilizācijas.


Viņš iepazinās ar sirdsskaidrā Paīsija (Veļičkovska) darbiem, un tādu pašu stingru mūku dzīvi viņš vēlējās iedēstīt arī Amerikā. Taču tēvs Serafims saprata, ka, tā kā starecu nekur nav, un pat garīgos vadītājus ir grūti atrast, tad mācīties garīgo dzīvi nāksies pēc grāmatām, bet paklausības darbos vajadzēs balstīties vienam uz otru. No paša sākuma klosterī tika iedibināta kārtība, kas mūsu klosterī pastāv līdz pat šim laikam: tā kā visiem iemītniekiem bija aptuveni vienāda garīgā pieredze, tad viņiem vajadzēja lūgt svētību vienam no otra. Tā dzīvoja gan pats tēvs Serafims (Rouzs), gan tēvs Germans (Podmošenskis): pirms kaut ko iesākt, tēvam Germanam bija jāiet pēc svētības pie tēva Serafima, bet tēvam Serafimam – pie tēva Germana. Tas tika darīts, lai pasargātos no melīga uzskata, ka viens ir vairāk pieredzējis par otru. Viņi pazemīgi saprata, ka ir grūti pateikt, kurš ir vairāk pieredzējis, tāpēc sargāja viens otru no nepareiziem soļiem garīgajā dzīvē.

 

 

Tēvs Serafims pastāvīgi norādīja uz nepieciešamību lielāku uzmanību pievērst iekšējai mūku dzīvei. Šis aicinājums – meklēt patieso mūku dzīvi un sargāties no tīri ārējas solījumu pildīšanas – ir galvenais viņa grāmatās un lekcijās. Ārējas garīguma izpausmes, it kā spoguļa priekšā, bija viņam pretīgas, un viņš visādi centās norobežot no tām gan sevi, gan tos, kuri laika gaitā atnāca uz klosteri.


Pats tēvs Serafims bija ļoti vienkāršs, gadījās, ka viņš pat bārdu nesukāja. Viņa apģērbs bija galēji pieticīgs: ko deva, to arī valkāja. Viņš teica: "Mēs dzīvojam tuksnesī, kā priekšā mums greznoties?" Māsa un laicīgie cilvēki, kuri viņu pazina, teica, ka viņš bija parasts cilvēks, ne ar ko neatšķīrās no citiem, bet, ja pret viņu sāka izturēties kaut kā īpaši, viņš, lai izvairītos no tādas attieksmes pret sevi, sāka pat mazliet rīkoties kā vientiesīgais. Viņš patiesi sevi uzskatīja par lielu grēcinieku, uzskatīja, ka viņš tikai mācās dzīvot Garā.


Tēvs Serafims ļoti vēlējās, lai amerikāņi iemantotu pareizticību. Pareizticības izplatīšanu Amerikā viņš uzskatīja par savu aicinājumu. Viņš brauca uz dažādām pilsētām un lasīja lekcijas, tai skaitā universitātē. Klosterī patlaban dzīvo divi mūki, kuri bija šīs universitātes studenti, un kuri tieši pateicoties tēvam Serafimam iedegās vēlmē dzīvot garīgu dzīvi.  Tagad viens no viņiem, tēvs Gerasims, ir klostera igumens, bet otrs, hieromūks Damaskins, turpina izdevējdarbību, ko iesāka tēvs Serafims.


No paša savas baznīcas dzīves sākuma tēvs Serafims kopā ar tēvu Germanu sāka izdot angļu valodā žurnālu "Pareizticīgais vārds". Šo žurnālu klosteris izdod joprojām. Arī mēs skitā pildām izdevējdarbības paklausību.

 

 

Tēvs Serafims uzskatīja, ka tāds darbs jāveic tieši klosterim. Cilvēkiem pasaulē nav laika ar to nodarboties, jo viņiem daudz spēka un laika atņem sadzīves rūpes. Viņš centās klosterim piesaistīt izdevējdarbībā spējīgus cilvēkus. Taču vienlaikus viņš uzstāja, lai mūki izdevējdarbības dēļ neizlaistu dievkalpojumus. Dievkalpojumus viņš noturēja katru dienu, pat ceļā centās izlasīt rīta un vakara dievkalpojumus.


Līdz pat šim laikam tēvs Gerasims, pašreizējais klostera igumens, ir ļoti stingrs šinī jautājumā. Nav bijusi tāda diena, kad klosterī nebūtu notikuši dievkalpojumi. Mūsu skitā nav priestera, bet mēs arī obligāti izlasām visus dievkalpojumus, pat ja visas māsas nevar tajos piedalīties. Mūsu vājuma dēļ mums dažreiz nākas tos saīsināt, bet mēs vienmēr to sev pārmetam.


Izdevējdarbība bija galvenais tēva Serafima darbs. Viņš izdeva gan tulkojumus, gan savus darbus. Klosterī bija pirmsplūdu spiestuve, uz kuras viņš un tēvs Germans kārtoja tekstus svina formās. Bija arī otra veca spiestuve, uz kuras varēja drukāt bez elektrības.


Katru gadu klosterī norisinājās teoloģiskie mini – semināri, lekcijas. No šīm lekcijām tēvs Serafims gribēja sastādīt kursu tiem, kuri dzīvo pasaulē, kurš sauktos "Izdzīvošanas pareizticīgais kurss". Šis "Izdzīvošanas kurss" angļu valodā tā arī neiznāca, bet tagad to grib izdot krievu valodā. Tēvs Serafims arī pats šaubījās, vai izdot šo kursu angļu valodā, jo baidījās, vai šī grāmata netiks uztverta pārāk racionāli, kas ir tik raksturīgi Rietumu cilvēkiem. Viņš baidījās no tā, ka visi sāks sekot burtam, nevis Pareizticības garam. Viņam bija svarīgi, lai mūsdienu cilvēki vairāk lasītu svētos, lai viņi justu Pareizticību. Ne vienkārši izpildītu tos vai citus priekšrakstus, bet iemantotu iekšējās dievbijības jūtas. Tāpēc, kad viņš rakstīja, viņš vienmēr pirmām kārtām centās paskaidrot lietas garīgo pusi, lai cilvēki neapstātos tikai pie formas.

 

 

Cīņa ar bīstamām tendencēm Pareizticībā un mūsdienu pasaulē bija svarīga tēva Serafima darbības daļa. Tam veltītas viņa grāmatas "Dvēsele pēc nāves" un "Pareizticība un nākotnes reliģija". Amerikā šīs grāmatas tiek uzskatītas par pašiem svarīgākajiem viņa darbiem.


1960.–1980.gadi bija laiks, kad visi aizrāvās ar austrumu reliģijām, okultismu, kaut kā neordināra meklēšanu. Amerikāņi toreiz ne tikai vienkārši interesējās par austrumu reliģijām un okultismu; daudziem tas aizvietoja garīgo dzīvi, jo no Protestantisma ir aizvākta jebkāda neredzamās pasaules pieminēšana. Tēvs Serafims nolēma uzrakstīt grāmatu "Pareizticība un nākotnes reliģija" ne tikai tāpēc, lai ne – pareizticīgie cilvēki izvairītos no šīm briesmām, bet arī tāpēc, lai pareizticīgie cilvēki nesāktu meklēt kaut kādu garīgumu austrumu reliģijās un okultismā, kā, piemēram, daži katoļi, kuru vidū pašlaik ir ļoti populāras austrumu meditācijas. Tēvs Serafims sarakstījās ar katoļu mūku Tomasu (Mērtinu), kurš bija devies patiesības meklējumos uz Indiju. Tēvam Serafimam bija ļoti žēl, ka mūks no stingra katoļu ordeņa – trapistiem – nostājies uz melīga ceļa, nolemjot, ka izglābs kristietību ar austrumu meditācijas palīdzību. Tēvs Serafims, protams, cienīja viņu kā cilvēku, kurš izvēlējies mūka ceļu, bet bija visai satriekts, ka tēvs Tomass (Mērtins) ved kristiešus uz bezdibeni.


Liela nozīme bija tēva Serafima grāmatas ,,Dvēsele pēc nāves” izdošanai. Tajā laikā Amerikā pat daudzi pareizticīgie pārstāja atzīt mācību par muitnīcām, caur kurām dvēsele iet pēc nāves, pārstāja ticēt tam, ka būs personiska tiesa, ka dvēsele pēc nāves var satikties ar dēmoniem. Daži pareizticīgie teologi uz skatīja, un pat sāka mācīt, ka dvēsele pēc nāves iemieg, bet pēc tam, pamodusies, stāsies Briesmīgās Tiesas priekšā, bet personiskās tiesas nebūs. Tēvs Serafims skaidri redzēja, cik šī parādība ir bīstama. Bīstama tāpēc, ka - ja personiskās tiesas nebūs, tad cilvēkam nemaz nevajag ar sevi strādāt.

 

 

Amerikā tajā laikā iznāca daudz grāmatu, kurās tika aprakstītas to cilvēku izjūtas, kuri bija pārdzīvojuši klīnisko nāvi, kuri bija sajutuši, kā viņu dvēsele vispirms pamet savu ķermeni, bet pēc tam atgriežas tajā. Paši cilvēki stāstīja par to, ko viņi bija jutuši pēc nāves. Daudziem tas bija atklājums, atgādinājums, ka cilvēks pēc nāves neaiziet nebūtībā, ka "tur" kaut kas ir. Taču tēvs Serafims saprata, ka cilvēks pēc nāves var sastapties ar smalku dēmonisku vilinājumu, ka dēmoni var piedāvāt melīgus tēlus, kurus viņš var pieņemt kā patiesību. Un cilvēks domās, ka neredzamā pasaule – tā ir tieši tāda, kādu to viņam parādīja dēmoni.


Protestanti stāstīja, ka, būdami klīniskās nāves stāvoklī, viņi redzējuši rozā vai gaiši zilu gaismu, ļoti maigs cilvēks pienācis pie viņiem, izstarojot vienu vienīgu mīlestību, un teicis viņiem, ka aizkapa dzīvē viņus gaida balvas: "Jūs pārejat mūžīgajā svētlaimē, Kungs jūs ļoti mīl un novērtē jūsu varoņdarbus un jūsu kristīgo dzīvi". Bet tēvs Serafims minēja piemērus no svēto dzīvēm, kad dēmoni parādījās eņģeļu izskatā svētajiem īsi pirms nāves un teica: "Kungs mani sūtīja pavadīt tevi uz debesīm", bet svētie saprata, ka tas ir dēmonu kārdinājums. Viena mocekle atbildēja dēmonam: "Kad nomiršu, tad nomiršu", jo svētie uzskatīja sevi par pagodinājumu necienīgiem. Bet protestanti tic, ka viņi jau ir glābti; viņi domā tā: "Ja jau mēs esam pieņēmuši Kristu kā savu personisko Glābēju, tātad mēs jau šinī dzīvē esam iemantojuši glābšanos". Nevajag ne varoņdarbus, ne sakramentus, pat uz grēksūdzi nevajag iet.


Tēvs Serafims gribēja parādīt, ka tāds priekšstats par aizkapa dzīvi ir absolūti meli. Pareizu izpratni par aizkapa pasauli var atrast tikai pareizticīgo teoloģijā, un tāpēc viņš sāka tulkot svētītāja Ignātija (Brjančaņinova) darbus par muitnīcām.


Kad tēvs Serafims rakstīja savu grāmatu, viņš nedomāja, ka to nepieņems arī Pareizticībai piederoši cilvēki. Pēc grāmatas iznākšanas viņš saņēma vēstules, kurās pareizticīgie atzinās viņam, ka mūsdienu cilvēkiem ir sarežģīti pieņemt tādu izpratni par pēcnāves dzīvi. Taču tēvs Serafims neatkāpās no tā, ko uzskatīja par patiesību, jo viņa grāmata bija pamatota tajā, ko bija rakstījuši pareizticīgie Baznīcas tēvi.

 

 

Tēvs Serafims nepieņēma tīri zinātnisku teoloģiju. Viņš uzskatīja, ka patiesa teoloģija tiek nodota caur svētajiem, ka vajag pētīt svēto dzīves un darbus, censties attīrīt sevi no kaislībām un samērīgi ar saviem spēkiem ar pazemību sekot svētajiem.


Tajā laikā vēl bija dzīvs tēvs Aleksandrs Šmemans. Viņš uzskatīja, ka pareizticību vajag padarīt pieejamāku rietumu cilvēkam, atvieglināt to, piemēram, saīsinot dievkalpojumus, lai nebūtu garlaicīgi, un gavēņus. Pareizticīgā Baznīca Amerikā toreiz pārsvarā bija emigrantu Baznīca, un tēvs Aleksandrs bēdājās par to, ka uz Pareizticības bija uzspiests tāds kā zīmogs: sak`, tā tic tikai emigranti, bet viņi šķita dīvaini un neiekļāvās amerikāņu dzīvē. Izveidojušos tēlu vajadzēja izmainīt, lai piesaistītu Pareizticībai vienkāršos amerikāņus.

 

 

Tēvs Serafims vēlējās to pašu, bet uzskatīja, ka pie tā jāķeras pavisam citādi, ka, gluži pretēji, vajag sākt ar pašu būtību, visus dievkalpojumus noturēt pilnībā, ievērot visus gavēņus. Viņš uzskatīja, ka vajag sākt, cik iespējams stingrāk, bet pēc tam jau individuāli, ar iecietību dot atvieglojumus. Ja cilvēks nespēj ievērot gavēņus, tad viņu nedrīkst nosodīt, bet viņam jāatzīst, ka gavēņi netiek ievēroti vājuma dēļ, ka tā ir iecietība, un viņam jāpārmet sev nevarību. Tas pats attiecas arī uz dievkalpojumiem: ja mēs tos saīsinām, tai jāatzīst, ka tas ir vājuma dēļ, nevis tāpēc, ka tā jābūt. Tēvs Serafims cienīja tēvu Aleksandru, jo viņš bija izdarījis daudz laba Pareizticībai, bet uzskatīja, ka tēva Aleksandra teoloģija var aizvērt amerikāņiem ceļu uz pareizticīgo dievbijību. Nav ne t. Serafima grāmatu, ne rakstu pret t. Aleksandru Šmemanu, bet savās vēstulēs tēvs Serafims daudz par to rakstīja. Jo – kādā garā cilvēks atgriežas, tādā garā, visticamāk, viņš arī turpinās. Ja viņš vēršas pie Pareizticības "saīsinātā" formā,  "atvieglotā" formā, tad pēc tam viņam ir grūti pateikt, ka vajag gavēt, iet uz grēksūdzi pirms Dievgalda, ka dievkalpojumi patiesībā nav tik īsi, pie kādiem viņš ir pieradis. Šim cilvēkam pēc tam būs daudz grūtāk visu uztvert pareizi un, visdrīzāk, viņš nespēs neko pieņemt.


Tēvs Serafims gribēja atjaunot rietumu svēto, tas ir, nesadalītās Baznīcas svēto, godināšanu. Šajā jautājumā viņš kļuva par svētītāja Šanhajas Jāņa sekotāju. Valdnieks Jānis bija krievs. Pēc revolūcijas viņš emigrēja uz Dienvidslāviju, pēc tam kalpoja Ķīnā, tad nonāca Francijā. Viņš uzskatīja, ka nedrīkst aizmirst to, ka Rietumos līdz 1054.gadam bija ļoti daudz svēto, bija pareizticības pilnība, bija žēlastība. Taču vairums šo svēto mūsdienu Pareizticīgo Baznīcas Tipikonā netiek pieminēti.

 

 

Tēvs Serafims vienmēr runāja arī par nepieciešamību atcerēties, ka Rietumos līdz šķelšanās kristīgā ticība pastāvēja tīrā, pareizticīgā formā. Viņš bija cilvēks ar Rietumeiropas dzimtas saknēm un uzskatīja, ka rietumu svēto dzīves stāstus vajag pētīt arī tāpēc, ka svētcīnītāji – kas zina? – var izrādīties arī mūsu senči.


Viņš pilnībā zināja franču un latīņu valodas, tāpēc sāka Gallijas un Francijas kristīgās senatnes pētīšanu.  Viņš meklēja pirmavotus, brauca uz bibliotēkām (Amerikā ir ļoti bagātas bibliotēkas, piemēram, Bērklijā un Stenfordā). Strādājot ar senajiem tekstiem, viņš nonāca pie secinājuma, ka svēto dzīves stāstos, kas sastādīti pēc šķelšanās, ir daudz fantāzijas un melu. Viņš strādāja pie grāmatas "Vita patrum" tulkošanas no latīņu valodas. Tas ir krājums, kur apkopoti  stāsti par gallu-franku svētcīnītājiem, kuri aizgāja tuksnesī un dzīvoja tā, ka dzīvoja mums zināmie pareizticīgo svētie.


Tēvs Serafims atbalstīja arī citus, kuri nodarbojās ar šiem pašiem jautājumiem, piemēram, savu garīgo dēlu tēvu Aleksiju Jangu. Tēvs Aleksijs bija katolis, pārgāja Pareizticībā, kļuva par priesteri. Viņam bija angļu izcelsmes dzimtas saknes, un viņš nodarbojās ar angļu un ķeltu svēto dzīves stāstu pētniecību. Tā ir milzīga un ļoti interesanta tēma. Līdz šķelšanās mūku dzīve Britu salās plauka: vienā klosterī varēja būt ap trīs tūkstošiem mūku, un tā bija parasta parādība. Tā ir maz pazīstama vēstures daļa, lielā mērā to notikumu dēļ, kas norisinājās Anglijā karaļa Henrija VIII laikā. Tad bija tādas mūku vajāšanas, kādas nebija pat Krievijā XX gadsimta 20. – 30. gados. Braucot pa Angliju, visur var redzēt drupas, kas atgādina baznīcas, - savā laikā tie bija plaukstoši klosteri. Visa Anglijas zinātniskā tradīcija – Oksforda, Kembridža – tā ir klosteru tradīcija, jo reiz tie bija klosteri. Angļu klosteros bija pieņemts tā: jaunie mūki veic fizisko darbu, bet, sasnieguši zināmu vecumu, veltī sevi zinātniskajam darbam: sēž savās cellēs, pārraksta Svētos Rakstus, nodarbojas ar tulkošanu un pasniegšanu.


Īrijas mūku dzīve arī ir visai interesants pētniecības priekšmets: jo pēc barbaru cilšu uzbrukuma Eiropai un kristietības izpostīšanai tajā tieši īru mūki ceļoja pa Eiropu un atjaunoja mūku dzīvi un baznīcas dzīvi vispār. Viņu darbi vienmēr sajūsmināja tēvu Serafimu bija viņa acīs kā piemērs.


Reiz krievu emigranti tēvam Serafimam pajautāja: "Sakiet godīgi, vai amerikāņi varēs kļūt pa īstam pareizticīgi?" Viņi šaubījās. Tēvs Serafims viņiem atbildēja, ka varēs. Taču, viņš piemetināja, tas būs kā evaņģēliskajā līdzībā, kur sēklas tika sētas akmeņainā augsnē. Vajadzīgs liels darbs, lai tādu zemi iekoptu. Tēvs Serafims tieši ar to nodarbojās. Viņš uzskatīja, ka galvenais ir sākt: acis baidās, bet rokas strādā.

 

T. Serafims nomira 1982.gada 20. / 2.septembrī 48 gadu vecumā no smagas slimības.



"T. Serafima nāve atnesa kaut ko pilnīgi pārsteidzošu mūsu laikam. Viņa ķermenis, kas gulēja dēļu šķirstā klostera baznīcas vidū Kalifornijas vēlās vasaras karstumā, uzlūkojot un pat aptaustot, palika kā pilnīgi dzīvs, bet seja izskatījās tik gaiša un mierinājuma pilna, ka mēs, pretēji senam klostera paradumam, izlēmām to neaizsegt. Pat bērni stāvēja ap šķirstu un nespēja aiziet no tā. Mūsu priekšā gulēja gaišas dzīves cilvēks, kurš pārtraucis dabisko sairšanas procesu, un mūsu sirdis atsaucās Dieva žēlastībai."


Arhibīskaps Hrizostoms "Atmiņas par t. Serafimu (Orthodox America, Aug.-Sep. 1982)".


1 Gļebs Dmitrijevičs Podmošenskis – žurnāla "Krievu svētceļnieks" galvenais redaktors un izdevējs. Dzimis Latvijā 1936.gadā. Pēc 1940.gada ar māti emigrēja uz Vāciju, pēc tam uz ASV, kur pabeidza garīgo semināru. Kalpoja par lasītāju pareizticīgo baznīcās. 1963.gadā kopā ar Jūdžinu Rouzu ar San-Francisko arhibīskapa Jāņa (Maksimoviča) svētību ASV dibināja Svētā Germana pareizticīgo brālību, kas aktīvi nodarbojās ar misionāru darbību. 1965.gadā izveidoja žurnālu "Pareizticīgais vārds". Ap 1970. g. tika iesvētīts mūka kārtā ar Germana vārdu. 1970-os gados kopā ar t. Serafimu (Rouzu) dibināja sirdssk. Aļaskas Germana klosteri vietā, kas saucas Palatīna, Ziemeļkalifornijas kalnos, un kļuva par tā pārvaldnieku. 1980-os gados piedalījās Jaunās Valaāmas klostera dibināšanā Aļaskā. No 1985.g. atkal Palatīnā. Pēc t. Serafima (Rouza) nāves 1982.g. viņam sākās garīgi nemieri un organizatoriskas nepatikšanas, un Palatīnas iemītnieki sasaistījās ar nekanonisku grupējumu. Rezultātā ar Krievu Pareizticīgās Baznīcas Ārzemēs Bīskapu Sinodes lēmumu 1988.g. igumenam Germanam tika liegts svētkalpotāja statuss.

 
2001.g. sākumā Svētā Germana tuksneša brāļi saprata, ka viņi daudzus gadus vesti pa nepareizu ceļu un sāka meklēt ceļus, kā noregulēt savu statusu. 2001.g. pavasarī klostera brāļi tika pieņemti Serbu Pareizticāgās Baznīcas kopībā. Vladošais arhibīskaps Jānis atzina bijušā igumena Germana priestera statusa izbeigšanu par likumīgu.

 

Avots: www.pravoslavie.ru

2007. gada 16. maijā

© 2009 - 2017 BIBLOS