Igumens Nektārijs (Morozovs)

 

"Ja nu KUNGS ATŅEM MAN PAŠU VĒRTĪGĀKO?!"
Par kristieša zaudējumiem un ieguvumiem

 

Starp "bērnu bailēm", kuras reizēm plosa kristieša dvēseli, mēdz būt arī pavisam, kā varētu šķist, muļķīgas, pat apkaunojošas, taču ne mazāk reālas bažas: "Bet vai Kungs nepieļaus, ka zaudēju to, kas man ir dārgs, bez kā man grūti iztikt, bez kā manis pat it kā nebūs?" Jeb vēl precīzāk: "Bet vai Kungs neatņems man to?"


No kurienes tāda mazdūšība, tāda neuzticība, kas reizēm nonāk pat līdz tieksmei "norobežoties" no Dieva, neatdot, neizlaist no savām rokām to, ko no tām Viņš – mūsu Kungs un Radītājs – klusiņām "velk ārā"? Tā nevajadzētu būt, principā tādām domām un noskaņām nav vietas ticīga cilvēka sirdī? Nevajadzētu, bet var būt un ir. Citādi par to nenāktos dzirdēt sarunās baznīcā un aiz tās robežām, bet vēl biežāk – reālajā dzīvē novērot tādu noskaņu izpausmes un tās pavadošu nežēlīgu  cīņu par "savējo" iepretim... Pat mute neveras, lai pateiktu, pret ko, precīzāk, - pret Kuru...

Līdzība par laukā paslēpto dārgumu

Viss, kas mums ir – pati mūsu dzīve, nenovērtējamā esamības dāvana – tā ir no Viņa. Viņa dota. Un viss, kas šajā dzīvē patiesi vajadzīgs – arī no Viņa. Kā gan dvēselē rodas tādas bailes? Kas ir to pamatā, ar ko tās barojas un tiek uzturētas?


Dzīvojot neuzmanīgi un nevērīgi, mēs ļoti bieži izrādāmies nespējīgi pienācīgā veidā novērtēt ne to, ko darām paši, ne to, kas notiek ar mums, ne to, kas notiek mūsu iekšienē. Taču pati mūsu dvēsele, neraugoties uz to, praktiski vienmēr sajūt tās nepareizības, kuras mēs pieļaujam, nonāk satraukuma, nemiera stāvoklī, tādā veidā zaudējot mieru. Un neskaidrās, ne līdz galam izprotamās bailes sakņojas tieši šeit, šinī laukā.


Cilvēks neko un nevienu nedrīkst mīlēt vairāk kā Dievu. Ne tikai tāpēc, ka tāds ir likums, ne tāpēc, ka tāds ir pat bauslis, ne tāpēc, ka tāda ir Radītāja nemainīga prasība attiecībā pret Savu radījumu.  Vienkārši mums nav neviena tuvāka un dārgāka par Viņu, nav neviena, kurš mūs tā mīlētu, kuru tik ļoti skartu tas, kas skar mūs. Un mīlestība pret Viņu, kura sniedzas pāri jebkurai citai mīlestībai, - ir dabiska, var teikt, dabīgi piemītoša cilvēkam. Ja šo patiesību pilnīgi aizmirsis cilvēks, kurš ir tālu no Dieva, tad kristietim tā nevar nebūt acīmredzama.


Pārāk bieži mēs kaut ko iznīcīgu mīlam vairāk nekā savu Debesu Tēvu.


Nevar... Taču pārāk bieži izrādās, ka patiesībā mēs daudz vairāk nekā savu Debesu Tēvu mīlam kaut kādu kņadu, kaut ko iznīcīgu, to, kas, uz īsu laiku parādījies, pēc tam izzūd bez pēdām. Un nav svarīgi, kas tas ir: bagātība, kaut kāds īpašums, stāvoklis pasaulē, slava, cilvēku attieksme pret mums vai mūsu attiecības ar cilvēkiem. Cilvēks savā kritušajā stāvoklī ir spējīgs pieķerties, kaislīgi atdoties visam, kas savukārt saistīts ar zemi, kurai pēc grēkā krišanas pievērsās viņa skatiens.


Un pieķeras. Un jūt tā nepareizību. Un dzen šīs jūtas prom, cenšas "noslēpties" no tām, nepievērst tām uzmanību. Taču tās vienalga izlaužas cauri šķēršļiem, nokļūst līdz sirdij, un atbalsojas tajā ar tām pašām bailēm: "Ja nu pēkšņi zaudēšu?... Ja nu pēkšņi atņems?..."


Un šo pieņēmumu nenosauksi par gluži bezjēdzīgu. Ja "svešam", "ārpusē" esošam, cilvēkam Kungs reizēm arī nepieļaus tādu zaudējumu, tādu  "atņemšanu", tad savējam – tam, kurš grib būt Viņa māceklis, bet nevar izlemt pārdodot īpašumu, Viņam sekot, - atņems gandrīz noteikti. Kā gan citādi? Kristus taču redz mūsos apslēpto, zina, ka mūsu sirds tiecas, raujas pie Viņa. Redz arī to, kas tieši sasaista mūs un atņem mums brīvību. Un, ja mūsos pašos atrod tam kaut vai kādu reālu pamatu, atraisa no važām. Reizēm nesajūtami, nemanāmi, reizēm – sāpīgi un smagi.


Vispār, sāpes un smagums rodas tikai no tā, ka bieži neizdodas uzticēties. (...)


Nav viegla cilvēkam šī cīņa. Nedodas viegli rokā īsta, visu dzīvi un visu to, kas tajā var ar mums notikt, apņemoša, uzticība  Tam, kurš mums šo dzīvi devis: mēs pārāk augstu to vērtējam pašu par sevi, pārāk pieķeramies tai, uztverot dāvanu kā  īpašumu. Taču bez uzticības nav arī patiesas ticības, - tikai pats tās sākums, pirmie asni. Bez pārbaudījumiem, bez zaudējumu pieredzes mums nekļūt stiprākiem. Pat pašā mazākajā pakāpē nesajūtot sevi sēžam pelnos kā Ījabam, nepārdzīvojot kaut vismazākajā mērā kaut ko līdzīgu, nepasakot – uzreiz vai beigu beigās - "Lai notiek Dieva prāts, lai slavēts ir Viņa vārds mūžīgi", neviens nevar kļūt par īstu kristieti. Tāpēc Ījaba ceļš – tas ir ceļš katram, kurš reiz nolēmis paņemt krustu un sekot Kristum, un savu lēmumu pēc tam nav mainījis. Un nevajag par to brīnīties. Taču arī baidīties nevajag.


Šinī ceļā zaudējot – iegūsti, bēdājoties – priecājies, atdodot – kļūsti bagātāks.


Jo šis ceļš ir tik pārsteidzošs, tas nelīdzinās nevienam citam. Tajā zaudējot – iegūsti, bēdājoties – priecājies, atdodot – kļūsti bagātāks. Vajag vienkārši ticēt, uzticēties un vienmēr atcerēties, ka mūsu dzīvē nav nekā nejauša kopš tā brīža, kad mēs tajā ienācām, ka viss – gan dāvātais, gan atņemtais – ir dāvāts vai atņemts mums par labu. Bet zaudējumi ... Zaudējumi ir neizbēgami. 
Lai gan... Lai gan ir viena pārsteidzoša, taču ļoti loģiska likumsakarība. Vismazāk zaudē cilvēki, kuri nebaidās zaudēt. Vismazāk Kungs "atņem" tiem, kuri vienmēr un visu ir gatavi atdot. Jo – kāda ir vajadzība pēc zālēm, un vēl jo vairāk pēc operācijas, ja slimības vispār nav? Kāpēc jāatbrīvo tas, kurš ne ar ko nav sasaistīts?


Negribi neko zaudēt? Nepieķeries nekam un neturies ne pie kā. 

 

2015. gada 7.septembrī.
www.pravoslavie.ru

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS