"VAI MUMS VAJADZĪGS TĀDS KRISTUS?"
Ticības neērtie paradoksi

 

 

Aleksejs Iļjičs OSIPOVS, Maskavas Garīgās akadēmijas profesors, teoloģijas doktors,

KDA (Krievijas Dabaszinātņu akadēmija) īstenais loceklis

 

- Aleksej Iļjič, XX gadsimta beigas – XXI gadsimta sākums – tas ir iztēli satriecošu zinātnisku atklājumu un jaunu tehnoloģiju laiks. Ja vēl pirms 20 gadiem kādam pateiktu, ka katram būs mobilais telefons – neviens neticētu. Nerunājot jau nemaz par internetu – vai tas nav brīnums? Taču pēdējā laikā zinātniski – tehniskā progresa perspektīvas izsauc jau vairs ne tikai sajūsmu un izbrīnu, bet arī satraukumu. Cilvēka klonēšanas iespēja, apaugļošana mēģenē, cilvēka organismā ievietojamu čipu izstrāde, pētījumi  biorobotu radīšanas jomā – rodas jautājums – vai pastāv kāda sarkanā robeža, kuru zinātnei nevajag pārkāpt, kas ir bīstama visai cilvēcei?

 

- Atceraties Bībeles stāstu par Bābeles torņa celšanu? Senākais, kā tagad saka, "ambiciozais projekts" – uzcelt torni līdz debesīm. Tas ir materiāls iemiesojums tai muļķīgajai lepnībai, ar kuru mirstīgais cilvēks skraida mūžīgā un visuvarenā Dieva, Kurš radījis bezgalīgo Visumu, vaiga priekšā. Padomju presē ar melnu uz balta tika rakstīts: "Mēs pakļausim dabu, kosmosu, kļūsim par dieviem šajā pasaulē". Kā lai nosauc tamlīdzīgas ambīcijas? Reliģiskajā valodā – tas ir cilvēka  pirmais un galvenais  kārdinājums, par kuru runā Bībele. Paradīzē čūska čukst cilvēkam: noraujiet aizliegto labā un ļaunā atzīšanas augli, un jūs "būsiet kā dievi". Kas tas ir par augli?  Tā ir lepnā vēlme iegūt tādu pašu visa zināšanu un, tātad, arī varu pār pasauli, kāda tā ir Dievam, - tas ir, neprātīga sacenšanās vienlīdzībā ar Dievu.


Tā ir arī muļķība. Kāpēc? Tāpēc, ka pasaule un, pirmām kārtām, cilvēks, kas ir
Dieva radīts, - tā ir sava veida absolūti saprātīga sistēma, un tāpēc mēģinājums to pārkārtot neizbēgami atnesīs visbriesmīgākās sekas, par kurām mēs jau tagad daļēji dzirdam.


Augli norāva – un iepazinām kodolspēkus, atšifrējam cilvēka genomu, sarunājamies un saredzamies, atrodoties milzīgā attālumā viens no otra utt. Bet šo sasniegumu sekas ir cilvēces bēdīgā vēsture. Kā rakstīja Ērihs Fromms: "...cilvēces vēsture ir rakstīta ar asinīm. Tā ir nemitīgas vardarbības vēsture".


Tāpēc gribas teikt, ka visu Dieva doto likumu vidū garīgie likumi ir primāri cilvēka dzīvē. Tos vajag iepazīt un tiem sekot, nevis mēģināt pretoties un izdomāt jaunus. Jo garīgo likumu pārkāpšana noved cilvēku pie nenormālas un, bieži vien tieši ļaunas, savu zināšanu pielietošanas, kā rezultātā mūsu pasaule arvien vairāk piepildās ar visām iespējamām nelaimēm. No šejienes izriet viena no svarīgākajām kristīgās reliģijas prasībām – cilvēk, nesagrauj savu dvēseli, savu dabu, lai neietu bojā.


Tomēr galvenais mūsu zinātniski – tehniskā progresa uzdevums ir – nevis radīt vienkārši nepieciešamos nosacījumus cilvēka normālai dzīvei, bet komfortu un baudu maksimumu, nepievēršot uzmanību ne tikai viņa garīgajai un tikumiskajai dabai, bet arī mūsu planētas ekoloģiskajam stāvoklim. Kādus augļus tā rezultātā mēs iegūstam? KDA akadēmiķis N.N. Moisejevs savā ļoti interesantajā grāmatā "Būt vai nebūt... cilvēcei" tiešā veidā rakstīja: "Civilizācijas varenība daudziem sāk šķist kā nenovēršama nelaime, bet visa mākslīgā pasaule, t.i., otrā daba jeb tehnosfēra – kā kāds monstrs, ar kuru cilvēce, kas to radījusi, nav spējīga tikt galā". XX gadsimts, viņš uzskatīja, ir pēdējais vairāk vai mazāk labklājīgais, kas mūs atdala no ļoti bīstamas nākotnes.


Tas, kas biedē visvairāk, - tas ir uzstājīgais un savā ietiepībā nenovēršamais sapnis radīt cilvēku ar iepriekš paredzētām īpašībām. Ģenētika tam jau tuvojas. Bet tagad iedomājieties, ka varu pasaulē sagrābs to saujiņa, kas ir augstāki par labo un ļauno , kuri radīs sev armiju no absolūti paklausīgiem un bezdvēseliskiem biorobotiem – galvu griezējiem. Bet ar kompjuterizētas izsekošanas sistēmas palīdzību tiks fiksēts jebkurš mēģinājums pārkāpt viņu likumus, un momentā pārtraukts. Tad uz zemeslodes iestāsies tāds miers un drošība, par kurām pravietojis apustulis Pāvils: "Kad sacīs: "nu ir miers un drošība", - tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt". (1.Tes. 5: 3). Lūk, viena no tām nāves robežām, kurai cilvēce mērķtiecīgi tuvojas.

 

- Nav jau obligāti tai jābūt galvas cirtēju armijai. Daudzās valstīs prioritāro izstrāžu skaitā ir tehnoloģijas apziņas kontrolēšanai. Saskaņā ar Bībeli, Dievs deva cilvēkam brīvību – ļoti bīstamu dāvanu, jo tā vienlaikus paredz arī iespēju veikt zemiskas darbības, daudz ļauna. Varbūt ar jauno tehnoloģiju palīdzību ir vērts "pakoriģēt" Radītāja darbu – padarīt iedzīvotājus kontrolējamākus, pozitīvākus un likumam paklausīgākus? Un kāpēc Dievs cilvēku uzreiz nepadarīja par svēto?

 

- Ar vārdu "ieprogrammēt" mēs uzreiz izsvītrojam brīvību. Bet bez brīvības cilvēks būtu visnožēlojamākā no visām būtnēm uz pasaules. Jo visu saprast, visu vēlēties un nebūt brīvam to realizēt – ļaunāku spīdzināšanu neizdomāsi. Brīvība ir viena no cilvēka personības pamata īpašībām, bez kuras cilvēka vienkārši nav.

 

- Bet kāpēc cilvēkam vajag brīvību ļaunajam?

 

- Te mēs aizskaram dziļu teoloģisku jautājumu. Īsi atbildēšu tā: per aspera ad astra (caur ērkšķiem uz zvaigznēm),– teica senie romieši. Cilvēkam vērtība ir tā, ko iegūst ar darbu, cīņu, varoņdarbu. Un cilvēks patiesi var novērtēt labo tikai tajā gadījumā, kad iegūst to cīņā ar ļaunumu. Tautas gudrība tieši apgalvo: "viss, kas tiek dots par velti, spēj samaitāt". 

 

Taču šim jautājumam ir arī otra puse. Tikai cīņā cilvēks sapratīs, ka, pirmkārt, bez Dieva palīdzības viņš nevar iznīdēt savas kaislības, kuras tad arī ir visu cilvēka nelaimju avots. Otrkārt, ka Dievs patiešām viņam ir augstākais labums, jo šis cīņas ceļš savieno cilvēku ar Dievu – labuma pilnības avotu.


Tāpēc būtne bez izvēles brīvības starp labo un ļauno vispār nebūtu cilvēks.

 

- Taču brīvība – tā taču ir nūja ar diviem galiem! Tā ir briesmīga dāvana; jau Dostojevska "Brāļos Karamazovos", līdzībā par Lielinkvizitoru, mani satrieca vārdi: "cilvēki meklē, kā priekšā zemoties", tas ir, cilvēki baidās no brīvības? Būt brīvam, pašam pieņemt lēmumu – tā reizēm ir nepanesama nasta?

 

- Jā, to redzam caur caurēm. Kristietība apgalvo, ka cilvēks pašreizējā stāvoklī ir smagi slims. Šis slimīgums izpaužas tajā, ka cilvēkam ir grūti būt taisnīgam, godīgam, augstsirdīgam, labam un ... brīvam. Brīvība daudziem ir apgrūtinoša. Tas uzskatāmi parādās, piemēram, reliģiskajā dzīvē. Daudzi ticīgie šodien meklē garīgos vadītājus, lai pašiem nebūtu jāpieņem lēmumi – batjuška teica, un viss ir kārtībā.


Bet mēs tagad runājam nevis par tās psiholoģisko pusi, bet par brīvību tās būtībā. Viena lieta, kad cilvēks, būdams brīvs, meklē, kam pakļauties – tas liecina par viņa garīgo degradāciju. Un pavisam cita – brīvība kā dabai piemītoša īpašība, bez kuras vispār nav cilvēka.

 

- Bet vai iespējams būt brīvam mūsu pasaulē, kas piebāzta ar informāciju tehnoloģijām? Manuprāt, ikviena valsts ir ieinteresēta, lai tā varētu kontrolēt iedzīvotājus, ietekmēt masu apziņu. Šīm izstrādnēm tiek iedalīta milzu nauda. Kā šajā situācijā veseliem cilvēkiem palikt brīviem?

 

- Informāciju tehnoloģijas ir tikai instruments cilvēku rokās. Tāpēc ir augstākajā pakāpē bīstami, kad tās nonāk to rokās, kuri ir saindēti ar maniakālu varas ideju – par varu nevis kā sabiedriskās dzīves  kārtības un harmonijas uzturēšanas līdzekli, bet par varu kā spēku, ar kura palīdzību var pakļaut sev visu un visus, lai būtu iespēja realizēt jebkurus savus projektus, tai skaitā neprātīgus, un cilvēkus nīstošas. Nelaime, ja pie varas var nonākt tādi cilvēki. Tātad briesmas izriet nevis no tehnoloģijām pašām par sevi, bet no cilvēkiem, kuri nonāk pie varas. Mūsdienu tehnoloģijas – tas vienkārši ir jauns zobens valdītāju rokās. Taču zobens ir abpusēji ass, tāpēc briesmas rada nevis viņš, bet tās rokas, kurās tas nonāk. Ļaunprātīgas rokas atņems brīvību, godīgas – pavērs tai vēl lielākas iespējas.

 

- Taču, no reliģiskā redzes viedokļa, vai varas atņemšana cilvēcei nebūs sātana  galīgā uzvara pār to?

 

- Labi, padomāsim teoloģiskā skatījumā. Sātans, patiešām, samaitājot cilvēku, iegūst varu pār viņu un iznīcina viņa brīvību. Taču, lūk, kāds paradokss: jo vairāk viņš pakļauj brīvību, jo mazāka atbildība gulstas uz cilvēku. Jo cilvēks var būt atbildīgs tikai tad, kad viņš ir brīvs! Bet, kad viņa roku ar varu ņem un bāž svešā kabatā, vai tad viņš ir zaglis? Tas pats notiek arī tagad, kad, izmantojot dažādas tehnoloģijas, un pirmkārt jau informācijas tehnoloģijas, cilvēku padara arvien mazāk spējīgu atšķirt labu no ļauna, bet, precīzāk, pārvērš cilvēku par biorobotu, kuram jau vairs nepastāv pašu šo jēdzienu.  Lūk, šeit tad arī velns zaudē savas pozīcijas. Jo ļaunums tikai tad ir tāds, kad cilvēks dara to brīvi un apzināti. Bet, kur nav brīvības, tur nav arī atbildības. Tā, ka velns pats sevi iegāž ar šo politiku. Taču pamocīt savus kalpus viņš var krietni.


Taču palikt brīvs mūsu laikā var tikai tas, kuram evaņģēliskās dzīves normas  ir patiesība, un kurš dzīvo saskaņā ar tām. Jo, kā Kristus saka, "tas, kurš dara grēku, ir grēka vergs".

 

- Ja Jūs ierunājāties par grēku un par normu, par labā un ļaunā izšķiršanu... Pirms kādiem 15 – 20 gadiem, kad virkne pareizticīgo publicistu un priesteru sāka brīdināt par abortu un netradicionālās orientācijas propagandas bīstamību, sabiedrība kopumā tikai pasmējās par viņiem. Sak`, tumsoņas. Taču pienāca XXI gadsimts, un pasaule nošausminājās... Nu jau ne tikai Eiropā, bet arī ASV notiek daudzu tūkstošu cilvēku manifestācijas par tradicionālo kristīgo vērtību saglabāšanu, pret homoseksuālisma propagandu. Vēl ir daudz veselu cilvēku, kuriem ir pretīgas šīs kroplības, kas ir pretējas pašai cilvēka dabai, pat dzīvnieku pasaulei. Kas gan noticis šo gadu laikā ar "normu" un kristīgajām vērtībām?

 

- Mēs pastāvīgi dzirdam - "kristīgās vērtības". Piedodiet, kāpēc dabiskā laulība ir tieši kristīgā vērtība? Visu ticību un pārliecību (izņemot, protams, izkropļojumus un sātanismu) tā uzskata. Nenogalini, nelaupi – kāpēc tās būtu kristīgās vērtības? Visi, ne tikai kristieši, to uzskata par ļaunumu. Tajā vēl nav nekā specifiski kristīga. Tās ir vispārcilvēciskās vērtības, tās piemīt pašai cilvēka dabai kā Dieva tēlam.

 

- Bet kas tad ir kristīgās vērtības?

 

- Kristīgās vērtības – tas ir kas cits.


Kristietība, dabiski, pieņem vispārcilvēciskās tikumiskās vērtības, bet aplūko tās tikai kā ārēju izpausmi, kā sava veida augļus no tām garīgajām vērtībām, kuras ir pamats cilvēka dzīvei un vienīgais stingrais pamats visām šīm tikumiskajām vērtībām.


Kāpēc Kristus nekļuva par imperatoru? Cik tas būtu bijis lieliski! Viņš būtu pasludinājis pašu augstāko morāli, nodibinājis vislabākos likumus, norādījis vispareizākos kultūras, zinātnes, tehnikas utt. attīstības virzienus – visu nevar uzskaitīt. Bet Viņš pat neizskatīja pašu degošāko visas cilvēces vēstures problēmu – sociālo netaisnību!  Vēl vairāk, ne Viņš Pats, ne Viņa mācekļi, ne tik vien nenosodīja verdzības iekārtu, bet pat pieņēma to kā kaut ko dabisku! Jūtat, ar kādu citādu vērtību skalu mēs sastopamies? Vai tas nav izaicinājums visam mūsdienu pasaules uzskatam ar tā galveno lozungu - "ak, dodiet, dodiet man brīvību"?!


Vai tāds Kristus – Glābējs ir vajadzīgs mūsdienu cilvēkam, mūsdienu kristietim? Laikam jau nē.  Vajadzīgs cits glābējs – valdnieks, svaidītais, Mesija, jauns imperators Augusts, kurš pakļaus visas tautas, kļūs par pasaules valdnieku, nodibinās vistaisnīgāko iekārtu pasaulē...

 

- Kurš sodīs sliktos ierēdņus un aizsargās pabērnus...

 

- Jā, jā, un, galvenais, - pārpilnībā dos "maizi un izpriecas". Lūk, tad arī būsim uz zaļa zara. Tāpēc jau kristietība arī nosauc šo "glābēju" par antikristu. Tagad, kad pasaulē viss mutuļo no cīņas par brīvību, taisnīgumu, mieru, līdztiesību, izdzīvošanu utt., Evaņģēlija Kristus faktiski nevienam nav vajadzīgs. Tāpēc, starp citu, nepavisam nav nejaušs pašreizējais kristiešu vajāšanu uzliesmojums praktiski visā pasaulē, tajā skaitā, kas ir tāds kā katalizators, -  Eiropas valstīs un ASV, kuras visvairāk rūpējas par brīvību, vienlīdzību un brālību.


Bet kādas tad vērtības atnesa Kristus?


Un kas vispār cilvēkam ir vērtība? Protams, tas, uz ko viņš tiecas kā uz galveno savas dzīves mērķi. Mūsdienu cilvēkam tā ir nauda, vara, slava, sasniegumi (īpaši sportā), erudīcija un tamlīdzīgi. Tajā tiek saskatīta visa dzīves jēga. Lai arī tas viss attiecas tikai uz cilvēka dzīves ārējo pusi un ļoti maz ko saka par viņa iekšējo saturu.


Bet kristietība par augstāko vērtību cilvēkā uzskata viņa dvēseles svētumu. Ar svētumu tā saprot, no tuvākā skatu punkta raugoties, godīgumu, patiesumu, labvēlību (mīlestību) uz katru cilvēku, iedomības un lepnības, alkatības, ļaunuma pret kādu, apmāna, viltus utt. neesamību. Tieši šīs īpašības padara cilvēku par to, kam var dot varas pilnvaras, uzticēt jaunatnes audzināšanu, uzticēt jebkuras materiālās un kultūras vērtības. Pareizticībā ir arī zinātne - "noslēpums", kā iegūt tādu svētumu. Tikai tā jau ir cita tēma.


Nav grūti saprast, ka, ja cilvēkam nebūs noturīga šī, primārā vērtība, tad visas pārējās vērtības, kas ir cilvēka rīcībā, var viegli pavērsties, un pastāvīgi arī pavēršas gan pret viņu pašu, gan pret citiem cilvēkiem.  Tur arī ir mūsu nelaime, ka šī cilvēka primārā vērtība – viņa garīgā cieņa, dvēseles svētums – tagad izstumti apziņas aizdurvē.  Berdjajevs pareizi rakstīja: "Mūsu pasaulē vērtību hierarhija ir apgāzta otrādi: augstākais kļūst par zemāko, bet augstākais ir nomākts... Cilvēks vairs nesaprot, kā dēļ viņš dzīvo, un viņam nav laika aizdomāties par dzīves jēgu. Cilvēka dzīve ir piepildīta ar līdzekļiem, kas domāti dzīvei, un tie kļuvuši par pašmērķi".
Un tieši tāpēc, ka visi tā saucamās civilizētās cilvēces dvēseles spēki vērsti vispirms uz materiālo un kultūras labumu sasniegšanu, nevis uz cilvēka garīgo un tikumisko audzināšanu, mūsdienu progress noved dzīvi galējā strupceļā.

 

- Interesanti, kāda ir Jūsu attieksme pret sekojošo situāciju: reiz es atvedu uz sv. Tatjanas baznīcu pie MVU savu paziņu, kurš bija nolēmis nokristīties. Taču priesteris kaut kā nesteidzās un sāka uzdot jautājumus:
- Saki, kāpēc esi atnācis kristīties?
– Nu, es taču esmu krievs, bet krievam jābūt pareizticīgajam.
– Bet pats tu tici Dievam, Kristum?
– Nu, nezinu, es ticu kaut kam Augstākam...


Un priesteris pa labam, lai neaizvainotu, tomēr nezin` kāpēc neatļāva viņam kristīties, deva uzdevumu izlasīt Evaņģēliju, "Dieva Likumu", citas grāmatas, iet uz dievkalpojumiem. Rezultātā kristības tika atliktas gandrīz uz gadu. Taču mēs atceramies, kā 90.gadu sākumā kristīja visus pēc kārtas, bez iztaujāšanas, kā pa konveijeru. Domāju, ka arī tagad pie mums Krievijā 50 – 70 % cilvēku ir kristīti pēc "konveijera" metodes. Un, kā bija neticīgi, tā arī tādi palika. Kā Jūs personīgi attiecaties pret šodien Baznīcā iesāktajām katehizācijas pārrunām? Jo daži taču var apvainoties: kā tad tā, es taču esmu gatavs samaksāt par kristībām – un priesterim mani ir jākrista!

 

- Ļoti labi, ka pie mums beidzot pievērsuši tam uzmanību! Senajā Baznīcā katehizācija norisinājās pat vairākus gadus. Pazīstamais Jeruzalemes patriarhs Kirils vairākus gadus vadīja katehizācijas sarunas – un tik vienkārši pie kristībām nepielaida. Katahumenam vajadzēja ne tikai zināt "teoriju", bet arī ar savu dzīvi pierādīt, ka viņš patiesi ir cienīgs kļūt par Baznīcas locekli, pieņemot kristības noslēpumu. Tāpēc, paldies Dievam, ka sākusies šī pozitīvā tendence. Tomēr līdz patiesai sagatavošanās kristībām vajadzīgajā mērogā vēl tālu.

 

- Vai Jūs nebaidāties, ka tādā veidā mēs zaudēsim statistikas rādītājus? Ja mēs tik stingri visiem pieiesim, tad daudzi var aizgriezties, apvainoties. Un tie 70%, kurus mēs tagad kristām aiz žēlsirdības, ņems un aizies. Ne visiem ir spēks un laiks izlasīt Evaņģēliju, iepazīt lūgšanas.

 

- Kristus ir teicis: Kurš ticēs un kristīsies, tas taps izglābts, bet, kurš neticēs, taps nosodīts (Mt. 16: 16). Tāpēc Kristībai, kas veikta pār neticīgu cilvēku, ne tik vien nav nekādas jēgas, bet, kā redzam, tā ir pat zaimojošs akts (tiks nosodīts). Sirdsskaidrais Marks Svētcīnītājs raksta: "Stingri ticīgajam Svētais gars tiek dots tūdaļ pēc kristīšanas. Neticīgam un  aplami ticošam, – arī pēc kristības netiek dots".


Izejot no tā, nav grūti saprast, ka svētkalpotājs, kurš krista neticīgos, māna cilvēkus un tā nodara kaitējumu Baznīcai. Tāpēc vajag paskaidrot cilvēkiem, ka kristības – tā nav maģiska darbība, ka, ja cilvēkam nav ticības, tad Svēto Garu nevar piespiest ieiet viņā ar lūgšanu vārdu palīdzību. Kristības nav maģija un Svēto Garu komandēt neizdosies. Viņš ieiet tikai tajā dvēselē, kurā ir ticība un vēlēšanās dzīvot saskaņā ar ticību.  Tāpēc kristībās cilvēks arī dod solījumu atteikties no sātana un visiem viņa darbiem. To ir ļoti svarīgi paskaidrot. Lai arī pārvarēt daudzu cilvēku psiholoģiju ir ārkārtīgi sarežģīti.

 

- Diemžēl līdz pat šim laikam droši vien 50 – 70 % to, kuri nāk kristīties, attiecas pret to tieši kā pret maģisku darbību. Lai izdziedinātu slimības, lai bērni labāk mācītos, visu ko. Personiskajā dzīvē sākusies melnā josla – vajadzētu nokristīties!

 

- Jā, tāda ir inerce. Ja mašīna ir smaga, to uzreiz neapstādināsi.

 

- Ir arī nopietnāki iemesli – bažas par savu nekristīto tuvinieku. Kamēr viņš nonāks pie ticības – ja nu viņu sabrauc mašīna vai uzkrīt uz galvas ķieģelis? Ko tad? Zudīs jebkāda cerība uz viņa dvēseles glābšanu, par viņu par lūgties nevarēs.

 

- Cilvēki vienkārši nezina divas svarīgas lietas, tāpēc viņiem rodas tādas bažas. Un tajā vainīgi esam mēs, garīgo skolu pedagogi un svētkalpotāji.


Pirmā. Kristība bez ticības un tālākas kristīgas dzīves zaudē savu jēgu. Tāds cilvēks, kaut arī pār viņu veikts kristības sakraments, ir pielīdzināms nekristītam.  Un viņa dzīvē, tā kā viņš atnācis saņemt no Dieva šo dāvanu bez ticības un bijības, viss mēdz būt sliktāk nekā citiem cilvēkiem.


Otrā. Kristība nav kaut kāda absolūta caurlaide uz paradīzi.
Daudzus cilvēkus, kuri objektīvu apstākļu dēļ nav saņēmuši Kristības noslēpumu, bet dzīvojuši taisnu dzīvi, Baznīca iecēlusi svēto kārtā, piemēram, Jāni Kristītāju, apustuļus, no Kristus pa labi krustā sisto laupītāju, vecās derības taisnos, daudzus mocekļus. 
Kristības, tāpat kā citi noslēpumi, ir tikai īpaši, reāli palīdzoši līdzekļi cilvēka garīgajā dzīvē, nevis atslēga uz Dieva Valstību.  Ir tik daudz kristīto, kuri nonāks ellē.

 

- Lūk, vēl cita problēma – izvadīšana. Ja cilvēks dzīvojis padomju laikā, patiesi ticējis komunismam, bet viņa dvēsele bijusi gaiša, bijis labs cilvēks... Taču, ja nomiris nekristīts, iznāk, ka kristīgi izvadīt viņu nevar, un Baznīcā arī par viņu nevarēs lūgties. Un pretējais piemērs: atnes uz baznīcu izvadīt kādu īstu nelieti, teiksim, kāda rajona priekšnieku, kurš neieredzējis cilvēkus, laupījis no budžeta naudu, aplaupījis bērnus un pensionārus. Taču priesteris ir spiests veikt izvadīšanu, jo mirušais formāli bijis kristīts. Lai arī pēdējā gadījumā priesterim pašam mute neveras, lai izsacītu paredzēto "Ar svētiem dusu dod..." Kur ir taisnīgums? Ko darīt?

 

- Baznīcā, kā jau jebkurā organizācijā, ir savi likumi. Un izvadīšanu saskaņā pieņemtajiem noteikumiem atļauts veikt tikai pār kristītajiem.  Šo noteikumu pieņēma audzinošu mērķu dēļ, un tad, kad visi iedzīvotāji bija pareizticīgi, tas nesa savus augļus. Tagad ir cits laiks, un domāju, ka būs kaut kādas izmaiņas. Taču jebkurā gadījumā šis noteikums neaizliedz lūgties par nekristītajiem. Katrā dievkalpojumā tiek izteikti vārdi: vēl lūdzamies par mūsu Dieva sargāto zemi, tās varu un karaspēku. Taču vai tad varas orgānos un karaspēkā visi ir kristīti? Kā tur tikai nav. Un tomēr Baznīca aicina visus klātesošos dievkalpojumā lūgties par viņiem visiem. Un vai gan mēs zinām, kurš ir tuvāk Dievam, kurš drīzāk glābsies? Vai gan kādam varēja ienākt prātā doma, ka pirmais paradīzē ieies bandīts? Taču tieši Kristum labajā pusē krustā piesistais laupītājs izglābās pirmais, un nevis augstie priesteri, rakstu mācītāji utt. Kristus no Krusta lūdzās par Saviem krustā sitējiem, īstiem antikristiem. Tātad lūgties var par visiem.


Šis jautājums izskan ļoti bieži, un var cerēt, ka tiks izstrādāta atbilstoša baznīcas lūgšanu kārta, kas ļaus svētkalpotājiem noturēt noteiktas lūgšanas pār katru mirušo, neatkarīgi no viņa zemes dzīves pārliecības, ja to lūdz viņa radinieki, draugi, biedri.

 

- Aleksej Iļjič, šajā globālu pārmaiņu un visu iespējamo krīžu laikā, ko Jūs novēlētu mūsu lasītājiem, no kuriem daudzi atrodas valsts dienestā, un, tāpat kā visi pilsoņi, izjūt uz savas ādas pieaugošā alarmisma ietekmi?  (Alarmisms – sabiedrības uzmanības akcentēšana uz zinātniski-tehniskā progresa satraucošajām (negatīvajām, krīžu, katastrofu) aktuālajām un potenciālajām sekām (Т.А.Акимова, А.П.Кузьмин,В.В.Хаскин "Экология",М.: "Юнити",2001).

- Es nevēlos pašreiz sacīt vispārējas frāzes vai skart kādas globālas problēmas un visa veida krīzes. Pastāv problēmu problēma, no kuras neizvairīsies neviens cilvēks, un no kuras pareizas risināšanas ir atkarīgs viss viņa dzīves raksturs, visa viņa darbības vērtība.  Lieliski to izteicis F. M. Dostojevskis: "Tikai ar ticību savai nemirstībai cilvēks aptver visu savu saprātīgo  mērķi uz zemes". "Bez ticības savai dvēselei un tās nemirstībai cilvēka esamība ir nedabiska, neiedomājama un neizturama". Tāpēc viens no svētajiem ir teicis: "Ko lai nosaucu par saprātīgu? Tikai to, kurš atceras, ka viņa dzīvei ir robeža".

 

«Национальный контроль», 2013

Sarunājās Viktors SENČUKS

Avots:  http://www.alexey-osipov.ru/books-and-publications/

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS